Raksts

Cīņas suņi


Datums:
01. novembris, 2011


Autori

Jānis Buholcs


Foto: Hartwig HKD

Latvijā parādās sava veida kustības, kas pretendē uz politikas ietekmēšanu. Runa nav par politiskajām organizācijām, bet gan par jauna veida politiskajiem medijiem, kuru piekoptās prakses atstāj vietu šaubām.

Aprakstot 2004. gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu, grāmatas Convergence Culture autors Henrijs Dženkinss norādīja, ka likumdošanas grozījumu dēļ ievērojamu ietekmi ieguva neatkarīgajās politiskās grupas (tā dēvētās 527. organizācijas un 501. organizācijas — nosaukums dots pēc to koda ASV Iekšējo ieņēmumu kodeksā). Likums tām aizliedza savas aktivitātes saskaņot ar kandidātiem, kā arī tām bija aizliegts skaidri iestāties par kāda kandidāta uzvaru vai sakāvi. Taču šīm organizācijām bija atļauts kritizēt kandidātus un viņu programmas. Nebija arī ierobežots naudas daudzums, ko tās drīkstēja piesaistīt, un arī politisko kampaņu tēriņu ierobežojumi uz tām neattiecās. „Rezultātā šīs organizācijas kļuva par 2004. gada kampaņas uzbrukumu suņiem (attack dogs),” rakstīja H. Dženkinss.[ 1 ]

Šis stāsts nāk prātā vērojot, kā arī Latvijā parādās sava veida kustības, kas pretendē uz politikas ietekmēšanu. Mūsu gadījumā gan nav runa par politiskajāmm organizācijām, bet gan par jauna veida politiskajiem medijiem, kuru piekoptās prakses atstāj vietu šaubām par darbības principiem un mērķiem. Šie mediji ir drīzāk kā cīņas suņi, nevis sargsuņi.

„Redaktors” — tas skan lepni

Mēdz būt uzjautrinoši kā indivīdi, kas plaši pazīstami kā politisko kampaņu vadītāji un cita veida politiskie sabiedrotie, dažkārt medijos tiek pieteikti vienkārši kā „eksperti”. Savukārt viņu dienaskārtība esošajās un bijušajās saistībās tā arī paliek nepateiktas. Šajā virzienā augt un attīstīties iespējas vēl ir plašas — to var manīt brīžos, kad Jurģis Liepnieks vairs netiek pieteikts kā „polittehnologs”, bet gan kā „portāla Puaro.lv galvenais redaktors”.

„Redaktors” izklausās krietni smalkāk un arī politiski neitrālāk. Ko gan citu varētu vēlēties sabiedrisko attiecību speciālists, kura pašreizējos klientus var tikai minēt, klausoties, ko un kā viņš runā. Savukārt kādreizējās apvienības Par labu Latviju portāla redaktors 10. Saeimas vēlēšanu kampaņā Nils Sakss tagad var piedalīties LTV 100. panta Preses klubā, kur uz diskusiju tiek aicināti žurnālisti. Sakss tiek pieteikts kā portāla „puaro.lv komentētājs”.[ 2 ] Pēc tīmekļa vietnes pašapraksta spriežot, viņš līdz ar citu politiski angažētu personu Mārci Bendiku pārstāv „oriģinālos, neatkarīgos un domājošos cilvēkus”.[ 3 ]

Šis ir tas gadījums, kad vairs nevar runāt par diskutablo žurnālistu un sabiedrisko attiecību speciālistu praksi savstarpēji mainīt darbības sfēras. Robežas ir zudušas, nošķīrums starp savstarpēji konfliktējošām aktivitātēm vairs nepastāv. Neviens šāda portāla līdzstrādnieks jau arī necenšas iestāstīt, ka ir objektīvs un savā darbā tiecas ievērot žurnālista profesionālos standartus (lai ko tas arī nenozīmētu). Savu mērķu sasniegšanai šāda medija pārstāvji var darīt to pašu, ko citkārt dara „īsti” žurnālisti un mediju redaktori, vienlaikus, nepretendējot uz rezultāta atbilstību tiem kritērijiem, kas parasti tiek izvirzīti netkarīgu medija saturam.

Puaro.lv ir viens no pirmajiem priekšvēstnešiem tam kā Latvijas mediju vide varētu mainīties līdz ar šāda veida plašsaziņas līdzekļu veidošanos. Ja cilvēki, kas vēlas ietekmēt sabiedrības viedokli pamanīs, ka mūsdienās vairs nav izdevīgi ieguldīt naudu plašsaziņas līdzekļos, aktuālais jautājums par patiesajiem mediju īpašniekiem un kura politiskā spēka interesēs tie kalpo, zaudēs jēgu. To pašu un vēl krietni lielāku efektu var panākt, tiešsaistes vidē veidojot mazus, taču labi pamanāmus portālus, kuru publicēto informāciju kāri tver daudzi citi, pēc jaunām ziņām un viedokļiem allaž izsalkušie mediji. Neskatoties uz to, ka Puaro.lv piedāvā maksāt par informāciju, pēc satura spriežot, neizskatās, ka redakcijai pašlaik ir izdevies piesaistīt daudz ziņotāju. Tomēr kā redzams, atpazīstamību un zināmu ietekmi uz informācijas telpu nodrošināt ļauj vismaz paša J. Liepnieka regulārie viedokļraksti par politiskajām norisēm. Dienas, kad nav daudz ziņu – citiem žurnālistiem pat nav nepieciešams J. Liepniekam zvanīt. Viņa komentārs par aktuālajiem notikumiem valstī ir pieejams jau tiešsaistē.

Pietiek.com, kas darbu sāka pirms 10. Saeimas vēlēšanām, no Puaro.lv krietni atšķiras. Tomēr tā dažkārt īpatnējie žurnālistikas standarti, nezināmie informācijas ieguves kanāli un brīvā vieta jautājumiem liek domāt par abu portālu līdzībām. Abas vietnes ir izveidojuši un to atpazīstamību veicinājuši sabiedrībā zināmi cilvēki. Viņiem netrūkst zināšanu un pieredzes darbā ar informāciju, kā arī plašs kontaktu klāsts. Abas vietnes ir solījušas naudu par informāciju, abas ir bijušas pārņemtas arī ar Zatlera Reformu partijas ķidāšanu, un abu nosaukumi pirms vēlēšanām parādījās medijos ievietotā reklāmā. Tajās lasītāji aicināti iepazīties ar kompromitējošajām ziņām par toreizējo tieslietu un iekšlietu ministru Aigaru Štokenbergu. Ar dažādiem līdzekļiem un, iespējams, pat dažādām pārliecībām tie abi ir cīnījās vienā frontes pusē.

Žurnālistika un politiskās kampaņas

Vai minētie portāli ir piemērs tam, ka sabiedrībai neredzami politiskā procesa diriģenti apgūst jaunus un efektīvus rīkus? Puaro.lv un Pietiek.com ir pārāk dažādi, lai tos varētu likt vienā maisā: pirmais centrējas ap politiski angažēto līdzstrādnieku viedokļu izplatīšanu, otrs — ar citviet neatrodamas informācijas un tās interpretāciju publiskošanu.

Puaro.lv, kas savās publikācijās pirms vēlēšanām daudz darīja, lai panāktu negatīvu publicitāti Zatlera Reformu partijai, vēlēšanu kampaņā tika izmantots pietiekami atklāti. Kanālā LNT pārraidīto Puaro.lv reklāmas klipu KNAB atzina par slēptu priekšvēlēšanu aģitāciju,[ 4 ] taču tā nebūt nebija vienīgā šīs vietnes reklāma, kurā var saskatīt politiskas aģitācijas pazīmes. Privātpersona Māris Allers bija apmaksājusi Latvijas Avīzē publicēto reklāmu, kurā kritizēts A. Štokenbergs un minēti abi portāli.[ 5 ] Pirms vēlēšanām parādījās arī vēsts par „kādas ar politiku nesaistītas privātpersonas” ieceri Pietiek.com rakstus nodrukāt bezmaksas avīzē ar tirāžu 140 tūkstoši eksemplāru.[ 6 ] Tas šķiet nedaudz par daudz, lai izskatītos pēc epizodes, kurā ideālistu darbam uzradušies sekotāji un tautās nesēji. Taču dzīvē gadās visādi.

Var strīdēties, kuros gadījumos vēstījums pret kādu politisko spēku ir uzskatāms par trešo personu reklāmu, un uz ko attiecas likumā noteiktie tēriņu ierobežojumi. Tomēr būtisks ir arī cits jautājums: tieši cik liels apmaksātajos reklāmas laikos un laukumos izplatītās informācijas segments ir reklāma? Vai reklāma ir tikai norāde, ka A. Štokenbergam „viss ir štokos”, vai arī reklāmas kampaņas daļa ir visa informācija, kas parādījusies konkrētajos portālos? Un kā mēs to varam zināt? Vēl vairāk – ko ietver jēdziens „žurnālists” (vai varbūt „mediju pārstāvis”)? Vai mediji, kas vāc un izplata informāciju savstarpēji ar kaut ko būtisku atšķiras? Vai iespējams būt vienlaicīgi žurnālists un politiskās lomas izpildītājs? Vai var būt tā, ka medijs, no vienas puses, darbojas žurnālistikas laukā un sniedz atmaskojošu, sabiedrībai svarīgu informāciju, bet no otras – ir politiskās kampaņas daļa?

Atbilde uz daļu šo jautājumu pretrunīga ir bijusi vienmēr. Žurnālistikas un politikas attiecības nereti ir simbiotiskas: politiķi medijiem sniedz informāciju, mediji politiķiem — biļeti uz publisko sfēru. Turklāt ir tikai normāli, ja masu saziņas līdzeklim ir sava politiskā nostāja un savas simpātijas, kas parādās saturā. Tomēr jaunā tipa tiešsaistes mediju profesionālie standarti un darbības principi ir vēl vairāk izplūduši nekā jelkad iepriekš.

Drošībā ārzemēs

Ne Pietiek.com, ne Puaro.lv nav reģistrēti Masu informācijas līdzekļu reģistrā. Tur, starp citu, nav atrodams arī neviens no lielajiem Latvijas ziņu portāliem (tiem šāda reģistrēšanās ir brīvprātīga). Tas nozīmē, ka uz šāda veida vietnēm neattiecas Latvijas likumdošanā paredzētie mediju darbības ierobežojumi. Vienlaikus tiem nav arī reģistrētajiem medijiem likumā paredzēto privilēģiju. Kā norādīja Providus pētniece Iveta Kažoka – šādi portāli ir pielīdzināmi jebkuras privātpersonas tekstiem internetā — mājas lapām, blogiem, un citiem. To autoriem ar likumu ir tādas pašas attiecības, kā citām privātpersonām.

Nereģistrētajiem medijiem nav likumā „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” paredzētā īpašā statusa, kas noteic, ka nav pieļaujama iejaukšanās medija darbā, un, ka medijam ir tiesības neuzrādīt informācijas avotu. Žurnālistes Ilzes Naglas nepatikšanās saistībā ar Neo lietu gan parādīja, ka žurnālistu aizsardzība var būt iluzora. Tomēr jāatzīst, ka varasiestādēm uz pārrunām tāda Pietiek.com vadītāju izsaukt ir krietni vienkāršāk, nekā oficiāli reģistrēta masu saziņas līdzekļa pārstāvi. To labi var redzēt arī pēc mediju vides reakcijas: Lai cik L. Lapsa būtu sašutis par piedzīvoto KNAB, šis stāsts drīzāk ir šovs, nekā skandāls. Tajā pat laikā I. Kažoka atzīst, ka šāda neoficiāla veida mediju saistību, piemēram, ar kādiem naudas devējiem pārbaudīt var būt daudz grūtāk nekā, ja runa būtu par reģistrētu plašsaziņas līkdzekli.

Gan Pietiek.com, gan Puaro.lv dati ir izvietoti ārzemēs. Tas apliecina, ka šo portālu vadītāji apzinās ar savām aktivitātēm saistītos riskus. Jau kopš savas darbības sākumiem portāla Pietiek.com redakcija lepojās, ka izmantotais serveris atrodas Islandē — valstī, kur mediji bauda lielu brīvību. Gadījumā, ja Latvijas varasiestādēm varētu parādīties pastiprināta interese par portāla aktivitātēm, būtu ļoti jāpūlas, lai tās ietekmētu.

Domēna vārds Pietiek.com ir reģistrēts, izmantojot iespēju domēna īpašnieka datus slēpt, un personas vārda un adreses vietā reģistros parādās tikai Domains by Proxy, Inc. Šis ir vēl viens no paņēmieniem, ko var izmantot, lai varasiestādēm sarežģītu iespējamos plānus traucēt medija darbu. Tāpēc arī Lato Lapsa, rakstot par savu tikšanos ar KNAB, indīgi norādīja – pavēstes sūtītāji „pat papūlējušies noskaidrot, kas ir domēna pietiek.com oficiālais reģistrētājs un kam līdz ar to, pēc būtības, vajadzētu sūtīt informācijas sniegšanas pieprasījumu”.[ 7 ] Viņš gan neminēja, ka pastāv arī domēna vārds pietiek.lv, kas aizved uz tieši šo pašu portālu. Turklāt NIC reģistrā bez aplinkiem ir norādīts: tā lietotājs ir SIA Baltic Screen, un Lato Lapsam, kura e-pasts un tālruņa numurs reģistrā redzams, droši vien būtu grūtāk stāstīt, ka viņam ar konkrēto tiešsaistes vietni nekādas saistības nav. Ja KNAB, izsaucot L. Lapsu saistībā ar Pietiek.com publikācijām, pavēstē būtu norādījis, ka patiesais intereses objekts ir vietne Pietiek.lv, droši vien aiztaupītu vienu, otru L. Lapsas dzēlību.

Spriežot pēc IP adreses, Puaro.lv izmitinātājs atrodas ASV. Domēna reģistra datos figurē tikai fiziska persona. Tomēr medijos ir izskanējis, ka tā operators ir šā gada 18. jūlijā reģistrētā SIA Freedomlab.Uzņēmums pieder Ilzei Elizabetei Dzirkalei, bet tā valdē darbojas vietnes galvenais redaktors J. Liepnieks.[ 8 ] Paslēpju ir drusku mazāk, bet Puaro.lv gadījumā ir mazāka arī nepieciešamība slēpties.

Izplūdušie standarti

Ja Puaro.lv definētie darbības mērķi ir triviāli — „lai būtu interesantāk” un „lai būtu dažādība”, tad Pietiek.com kopš pašiem pirmsākumiem ir pozicionējies kā principiāls cīnītājs. „Mums riebjas varas pirkšana un pārdošana, valsts izzagšana vai vienkārši izsaimniekošana cēlu lozungu aizsegā un svētulīgi meli no TV ekrāna,” teikts portāla pieteikumā.[ 9 ] Un portāls savu principiālumu nemitīgi, ar apskaužamu pašpārliecinātību cenšas parādīt. Pārmetumi gāžas ne tikai pār trīs „oligarhiem”, kas ir teju vai pašsaprotams mērķis ikvienam taisnīguma bruņiniekam, bet arī pār amatpersonām un iestādēm, kas citos medijos tradicionāli parādās ja ne kā „labie”, tad vismaz pret tiem izturas neitrāli.

L. Lapsa cīnās drudžaini un emocionāli. Talkā tiek ņemtas visas pieejamās metodes: plašie kontakti, piekļuve dažādiem dokumentiem, kas vairumam citu žurnālistu nav aizsniedzami. Tiek rakstīti iesniegumi un taisnība meklēta dažnedažādās institūcijās. Cīņā tiek iesaistīts portāla izteiksmes stils, kas, sacīsim tā, ne vienmēr gluži atbilst ziņu medijam. Jā, Pietiek.com (ar to saprotot konkrēti L. Lapsas publikācijas) jau nemaz necenšas līdzināties tipiskam ziņu medijam. Ja tiek traucēta pašu nosprausto mērķu sasniegšana, tas var atmest tradicionālās formālās vadlīnijas, kuras rietumu žurnālistikas tradīcijā attiecas uz ziņu un komentāru žanru.

Par dažiem politiskajiem spēkiem un viņu pārstāvjiem uzbrūkošo un atmaskojošo materiālu ir biežāk un publikāciju vairāk nekā par citiem. Interpretācijas, kāpēc tas tā, var būt dažādas. Vairākkārt ir izskanējuši politiķu paziņojumi, ka Pietiek.com īsteno nomelnošanas kampaņu, tomēr, kā jau parasti notiek, šādus apgalvojumus nepavada nekādi nopietni pierādījumi. Neviens tā arī nav spējis noskaidrot, kas L. Lapsam, it kā, maksā par viņa aktivitātēm, un kura uzdevumā viņš strādā. Ja pēc visa, kas šajā portālā parādījies, neviens tā arī nav „atmaskojis” L. Lapsu, tad varbūt tur patiesi nekādu sazvērestību nav? Varbūt neviens no informācijas piespēlētājiem šādiem portāliem tos neizmanto savu mērķu sasniegšanai?

Cik liela ir iespēja, ka tie ir neatkarīgi tiešsaistes mediji, kas pēc labākās sirdsapziņas nodarbojas ar žurnālistiku, nevis politiskajām kampaņām? Atbilde ietver pretjautājumu: vai šā brīža situācijā tā ir norma, ka lasītājam tas ir jāuzmin? Jā, tīmeklis ir vieta, kur, ar lielajiem mediju koncerniem nesaistītiem indivīdiem, ir iespējams publiskot informāciju un ietkmēt politisko dienaskārtību. Citkārt šī informācija būtu noklusēta. Tieši, pateicoties privātai vietnei Drudge Report, 1998. gadā ASV un vēlāk visa pasaule uzzināja par Savienoto Valstu prezidenta Bila Klintona un Monikas Levinskas dēku. Precīzāk, to, ka žurnāls Newsweek no šī stāsta publicēšanas bija atteicies.[ 10 ] Pateicoties Pietiek.com un Puaro.lv mēs esam daudz ko jaunu uzzinājuši par dažām Latvijas partijām, politiķiem un citiem cilvēkiem. Esam redzējuši arī daudz tendenciozitātes. Telpa, kurā šāda veida mediji veidojas un darbojas, tiem sniedz ievērojamu brīvību. Tā ir brīvība gan no varasiestāžu, gan lasītāju jautājumiem. Šaubu kliedēšanai ap sevi un saviem nodomiem ir tieši vēstījuma nodevēja ziņā.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!