Atslēgvārdi:

Cilvēka tiesības uz informācijas nopludināšanu?

Katru reizi, kad žurnālists izšķiras par konfidenciālas informācijas publiskošanu, viņš balansē uz likumpārkāpuma robežas. Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse šajos jautājumos nav konsekventa un viegli prognozējama.

Iesaki citiem:



Četri skaļi konfidenciālas vai nelikumīgi iegūtas informācijas nopludināšanas skandāli gada laikā. Jūrmalgeita, Rēzeknes “burtnīciņas”, žurnālistes Ilzes Jaunalksnes telefonsarunas, tiesnešu — advokātu telefonsarunas un nezināms skaits vēl nākotnē iespējamu gadījumu. Lai gan šī raksta virsraksts sākotnēji skan paradoksāli, tomēr tas raksturo sabiedrības un pašu mediju reakciju uz līdzšinējiem skandāliem — žurnālistu rīcība, publiskojot šādu informāciju, tiek atzīta par teju pašsaprotamu. Uzmanības centra katrā no “telefongeitām” bija divi jautājumu bloki: pirmais — kas un cik likumīgi ierakstīja? Un otrais — kāds ir informācijas saturs? Salīdzinoši ļoti maz tika diskutēts, kādas ir žurnālista tiesības un pienākumi, publiskojot nelikumīgi iegūtu vai konfidenciālu informāciju. Šī raksta uzdevums ir aizsākt diskusiju par šo problēmu, analizējot tematiski līdzīgus Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumus.


Aizliegumu relativitāte

Diskusijas trūkums par žurnālistu tiesībām un atbildību, publiskojot konfidenciālus materiālus, ir īpaši dīvains apstākļos, kad vairākas tiesību normas nepārprotami šādu rīcību aizliedz. Piemēram, likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” paredz, ka:

  • Nav publicējami pirmstiesas izmeklēšanas materiāli bez prokurora vai izmeklētāja rakstveida atļaujas;

  • Aizliegts publicēt personu korespondences, telefonsarunu un telegrāfisko ziņojumu saturu bez adresāta un autora vai viņu mantinieku piekrišanas;

  • Aizliegts publicēt informāciju, kas ir valsts noslēpums vai cits ar likumu speciāli aizsargāts noslēpums.


  • Neskatoties uz skaidro formulējumu, ECT, kas vārda brīvības jomā pārrauga Latvijas likumu un tiesu lēmumu atbilstību cilvēktiesību principiem, ar saviem spriedumiem ir pierādījusi, ka šis aizliegums nav absolūts. Lai gan ECT atzīst, ka konfidencialitāte ir svarīga vērtība un valsts likumi var aizliegt konfidenciāla satura informāciju izpaust, tomēr tiesību piemērotājiem ir pienākums katrā no šādiem gadījumiem ņemt vērā vārda brīvības apsvērumus. Lielākoties Strasbūras procesi šādās lietās beidzas par labu žurnālistiem. Tas nozīmē, ka atsevišķos gadījumos žurnālisti arī skaidri formulētu likuma aizliegumu drīkst neievērot un valsts nevar viņus par to sodīt.

    ECT līdz šim ir izskatītas vairākas lietas, kas ir saturiski līdzīgas Latvijas informācijas nopludināšanas skandāliem. Tās vispārinot, var nonākt pie trim kritērijiem, kas žurnālistam un valsts iestādēm būtu jāņem vērā, vērtējot konkrētā gadījuma apstākļus:

      1) Vai publiskošana ir pamatota sabiedrības interesēs?



    2) Pieņemot, ka publiskošanas pamatā ir sabiedrības intereses, vai tai var pretnostatīt imperatīvus argumentus?

    3) Pieņemot, ka publiskošanu attaisno sabiedrības interese un nav imperatīvu argumentu pret publiskošanu, vai žurnālists ir ievērojis savus “pienākumus un atbildību”?



    1.kritērijs — sabiedrības intereses

    Lai radītu priekšstatu par gadījumiem, kad ECT ir atzinusi sabiedrības intereses, minēšu dažus piemērus no tiesas prakses:

  • Francijā tika publiskota konfidenciāla informācija, ka automašīnu ražotāja Peugeut direktors sev divu gadu laikā ir palielinājis algu par 50%, lai gan darbiniekiem algu paaugstinājums tika atteikts[1];

  • Tika publiskoti pirmstiesas materiāli par Francijas prezidenta administrācijas rīcību, pavēlot īpašai pretterorisma vienībai noklausīties žurnālistu un advokātu sarunas[2];

  • Tika publiskots konfidenciāls diplomāta ziņojums par Šveices valdības stratēģiju, vedot sarunas ar ASV ebreju organizācijām par Šveices bankās esošo holokausta upuru naudu[3];

  • Tika publiskota konfidenciāla informācija, ka sabiedrībā pazīstama persona, iespējams, neievēro likumu[4];

  • Tika publiskotas ārsta atmiņas par nesen mirušā Francijas prezidenta slimību un slimības slēpšanas apstākļiem[5].


  • Ir arī gadījums, kad ECT nepiekrita argumentam par sabiedrības interesēm, — kādā Francijas laikrakstā tika publicēti pirmstiesas materiāli par kriminālprocesu slepkavības lietā, kur apsūdzēti divi jaunieši[6].

    Šobrīd analizēt Latvijas skandālus saskaņā ar sabiedrības interešu kritēriju ir neizbēgami subjektīva un neprecīza nodarbe. Tomēr, manuprāt, sabiedrības interesēs neapšaubāmi bija uzzināt par kukuļošanas mēģinājumu Jūrmalas domē, kā arī par advokāta Grūtupa ārpus tiesas sarunām ar tiesnešiem un par šī paša advokāta telefonsarunām ar politiķiem par konkrētiem likumu grozījumiem. Jūrmalas gadījums spilgti izgaismoja korupciju Latvijas politikā, kamēr sarunas ar tiesnešiem ļauj apšaubīt, vai iedzīvotāji tiešām saņem Satversmē garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu. Visticamāk, ka sabiedrības interesi būtu iespējams pierādīt arī “Rēzeknes burtnīciņu” sarunās un izvilkumos no grāmatas “Tiesāšanās kā ķēķis” saistībā ar bijušā Valsts nekustamo īpašumu aģentūras vadītāja Jāņa Mottes lietu[7]. Tomēr tas, ka sabiedrībai ir interese saņemt attiecīgo informāciju, ne vienmēr nozīmē, ka publiskošana ir pieļaujama.



    2.kritērijs — imperatīvi iemesli nepubliskot

    No ECT līdzšinējās prakses izriet prezumpcija, ka vārda brīvība par sabiedrības interesēs esošajiem jautājumiem ir svarīgāka nekā citas aizsargājamās intereses. Lai ierobežotu politisko diskursu, ir jābūt imperatīviem iemesliem[8]. Iejaukties vārda brīvībā (piemēram, sodīt žurnālistu par konfidenciālas informācijas publiskošanu) var tikai tad, ja to prasa vēl lielāka sabiedrības interese[9].

    Divi piemēri no ECT spriedumiem:

  • Izdevniecība vēlējās publiskot Francijas prezidenta ārsta grāmatu par viņa slimību dažas dienas pēc prezidenta nāves. Francijas tiesa publicēšanu uz laiku aizliedza. ECT šim vārda brīvības ierobežojumam piekrita, norādot, ka šajā gadījumā ir vairāki apstākļi — ārstniecības noslēpuma pārkāpums, apsvērumi par mirušā prezidenta reputāciju, prezidenta ģimenes tiesības un sēras, kā arī tas, ka aizliegumam ir pagaidu raksturs,[10] kas kopā veido imperatīvu iemeslu informāciju nepubliskot.

  • Šveicē žurnālista rīcībā nokļuva konfidenciāls dokuments par Šveices valdības stratēģiju, vedot sarunas par Šveices bankās esošo holokausta upuru naudu. ECT noraidīja argumentu, ka šajā gadījumā žurnālista sodīšana ir attaisnojama, uzskatot, ka publiskošana nav skārusi valsts drošībai imperatīvas intereses[
  • 11].

    Šie piemēri raksturo, cik subjektīvs un grūti prognozējams ir ECT vērtējums par to, kas būtu uzskatāms par imperatīvu pretargumentu vārda brīvībai. Ja vērtē četrus pieminētos Latvijas gadījumus, tad no tiem visnopietnākos pretargumentus informācijas publiskošanai var sazīmēt tā saucamajās Jaunalksnes sarunās. Šajā gadījumā nav pat skaidrs, kurā pusē ir spēcīgākie vārda brīvības argumenti — vai žurnālista informācijas avotu un privātās dzīves izgaismošana nenodara lielāku kaitējumu vārda brīvībai nekā aizliegums tāda rakstura ziņas publiskot.



    3.kritērijs — pienākumi un atbildība

    Pat tad, ja sabiedrība acīmredzami ir ieinteresēta konfidenciālas informācijas publiskošanā un nav vēl svarīgāku iemeslu nepubliskot, papildus ir jāvērtē vairāki citi apstākļi. Tas izriet no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10.pantā pieminētajiem žurnālista “pienākumiem un atbildības”[12]. ECT to interpretē tādējādi, ka žurnālista rīcībai ir jābūt atkarīgai ne tikai no sabiedrības intereses zināt attiecīgo informāciju. Piemēram, vārda brīvība nevar kalpot kā aizbildinājums neievērot Krimināllikumu.[13] Ja žurnālists vai grāmatas autors ir līdzvainīgs informācijas noplūdē, valsts par to var sodīt. Tā ECT Francijas prezidenta slimības lietā piekrita Francijas tiesai, ka ārstam arī pēc pacienta nāves saglabājas konfidencialitātes pienākums un kriminālsods nav nesamērīgs, ja ārsta noslēpums tiek pārkāpts, uzrakstot grāmatu[14].

    Daudz sarežģītāki ir gadījumi, kad medijs, visticamāk, nav bijis līdzvainīgs informācijas noplūdē vai tās nelikumīgā iegūšanā. Apkopojot vairākus ECT spriedumus līdzīgās lietās, jāsecina, ka tiesu salīdzinoši maz interesē divi publiskošanas aspekti:

  • Vai žurnālista informācijas avots attiecīgo informāciju ir vai nav ieguvis legāli.


  • ECT līdz šim uz šo aspektu ir “pievērusi acis” pat gadījumos, kad tas nacionālajā līmenī bijis galvenais iemesls, kādēļ žurnālists ticis sodīts vai viņam uzdots atklāt informācijas avotus. Piemēram, tiesa šo problēmu pat neanalizēja lietā, kur žurnālists publiskoja nepublicējamu nodokļu deklarāciju.[15] Arī lietā, kur žurnālists publicējis konfidenciālu diplomāta ziņojumu, ECT neizvirzīja nekādas pretenzijas pret to, ka žurnālistam vajadzējis zināt, ka informācijas nopludinātājs ir pārkāpis likumu. Vienīgais, kas šī sprieduma motīvu daļā parādās attiecībā uz likuma pārkāpuma jautājumu — tiesa pieminēja, ka žurnālists pats acīmredzot nav bijis vainīgs sākotnējā informācijas noplūdē.[16]

  • Informācijas publiskošanas veids.


  • Spriedumā par lietu, kur žurnālists bija publicējis konfidenciālu diplomāta ziņojumu, tiek citēts arī Šveices Preses padomes vērtējums par šo rakstu. Tā uzskatīja, ka konfidenciālas informācijas publiskošanu attaisnoja sabiedrības interese, taču informācijas pasniegšanas veids pārkāpa žurnālistu ētiku. Iemesli — ar nolūku pārspīlēti skandalozs atspoguļojums, nesabalansētība, rakstā iztrūka svarīga informācija. ECT tomēr uzskatīja, ka tas nav pietiekams pamats žurnālistu sodīt, norādot, ka preses brīvība ietver sevī zināmu pārspīlējuma un pat provokācijas pakāpi.

    Bez tam katrā lietā par konfidenciālas informācijas nopludināšanu ECT cenšas noskaidrot, vai informācijai vispār bija jābūt konfidenciālai. Pēc tiesas ieskata atbilde uz šo jautājumu nav meklējama formālos, likumā noteiktos aizliegumos, bet gan izsecināma no notikumu konteksta un patiesās vajadzības aizsargāt attiecīgo informāciju. Tā, piemēram, ECT uzskata, ka nav attaisnojami sodīt mediju par tādas informācijas publicēšanu, kas saskaņā ar likumu ir konfidenciāla, taču reāli daļai sabiedrības jau zināma[17].

    Tomēr medijam nebūtu prātīgi paļauties uz to, ka ECT jebkuru žurnālista rīcību uzskatīs par attaisnojamu demokrātiskā sabiedrībā. Savā līdzšinējā praksē tiesa ir vērtējusi šādus medija rīcības aspektus, publiskojot anonīmu vai žurnālistam nezināmas izcelsmes informāciju:

  • Vai žurnālists ir rīkojies labticīgi?


  • Piemēram, vai žurnālists pirms publicēšanas ir centies pārliecināties par informācijas patiesumu[18].

  • Vai žurnālists balstījies uz precīziem faktiem?


  • ECT ir atzinusi — jo smagākas apsūdzības, jo nozīmīgākai jābūt faktu bāzei[19].

  • Vai žurnālists lasītājam/skatītājam sniedzis uzticamu un precīzu informāciju? Šajā kontekstā ECT vērtē medija rīcību ar attiecīgo materiālu. Piemēram, lietā Tonsbergs Blad AS and Haukom v. Norway medijs bija publiskojis anonīmu informāciju, kas izrādījās kļūdaina. Proti, persona, kas laikrakstā tika minēta saistībā ar iespējamu likuma pārkāpumu, patiesībā likumu nebija pārkāpusi. ECT tomēr arī šajā lietā nostājās medija pusē, norādot uz vairākiem “attaisnojošiem apstākļiem”. Piemēram, attiecībā uz likumpārkāpumu tika izmantotas varbūtības formas, pie raksta tika pievienots pašas “apsūdzētās” personas komentārs, laikrakstā tika ievietoti vietējo politiķu atšķirīgie viedokļi par to, vai ierobežojumi, kuri varētu būt pārkāpti, ir pareizi, atbalstāmi un saglabājami arī nākotnē. Tiesa uzskatīja, ka ir jāņem vērā tas, ka laikraksts nevis centās apstiprināt savus iepriekš izdarītos secinājumus, bet gan noskaidrot, vai persona patiešām ir pārkāpusi likuma prasības un vai šīs prasības kā tādas būtu jāsaglabā, jāmaina vai jāatceļ.

  • Vai ir ievērota žurnālistikas ētika?


  • Diemžēl šis jēdziens parādās ECT spriedumos, bet atsevišķi tajos nav daudz skaidrots[20].


    Pienākums atklāt informācijas avotu

    Parasti gadījumos, kad žurnālists ir publiskojis konfidenciāla rakstura informāciju, tiesībsargājošās institūcijas uzsāk pārbaudi, lai noskaidrotu, kādā veidā šī informācija varēja noplūst. Tā ir nepašaubāmi leģitīma rīcība līdz brīdim, kad žurnālistam tiek pieprasīts atklāt publiskotās informācijas avotus. Šajā brīdī saduras vairākas demokrātiskā valstī sargājamas intereses. No vienas puses — sargāt vārda brīvību un žurnālista tiesības neatklāt cilvēkus, kas viņam ir uzticējušies, bet no otras puses — vajadzība atklāt iespējamu likumpārkāpumu.

    ECT nav daudz spriedumu par šo jautājumu. No tiem, kas tomēr skar informācijas avotu aizsardzību, vissvarīgākais ir 2002.gada spriedums lietā Goodwin v. the United Kingdom. Attiecīgajā lietā kāds Lielbritānijas žurnālists no sev pazīstama avota bija saņēmis konfidenciālu dokumentu par kādas SIA slikto finansiālo stāvokli. Dokuments varēja noplūst tikai nelegāli. Lielbritānijas tiesa aizliedza publikāciju un pavēlēja atklāt informācijas avotu. Žurnālists atteicās, tādēļ tika notiesāts par necieņu pret tiesu. Piespriestais sods – 5000 mārciņas[21].

    Lielbritānijas dažādu instanču tiesas savos spriedumos šo lēmumu bija izvērsti skaidrojušas. Tās uzskatīja, ka konkrētajā gadījumā bija acīmredzams konfidencialitātes pārkāpums, ko neatsver leģitīms iemesls sabiedrībai zināt konkrēto informāciju. Piemēram, SIA nebija rīkojusies nelikumīgi, tās amatpersonas neslēpa no īpašniekiem savu finansiālo stāvokli. Tomēr ECT šo argumentāciju noraidīja, uzskatot, ka uz šādām lietām ir jāskatās no cita skatpunkta. Proti, pretrunīgo interešu svēršanai ir jānotiek, vadoties nevis no neitrālām pozīcijām (t.i. žurnālistu avotu aizsardzība ir pelnījusi tikpat lielu aizsardzību kā citas intereses), bet gan prezumējot, ka vārda brīvības apsvērumi ir a priori svarīgāki. ECT uzskatīja, ka konkrētajā gadījumā pat visu informācijas avotu atklāšanas iemeslu kopsumma[22] nav pietiekama, lai prasītu avotus atklāt. Vēl kāds svarīgs arguments — šī informācija nemaz nenonāca publiskajā telpā, jo SIA pārstāvji bija savlaicīgi uzzinājuši par iespējamo publikāciju un vērsušies tiesā, kas noteica medijiem aizliegumu (injunction) šo dokumentu publiskot. Tas, pēc ECT ieskata, vēl vairāk samazināja vajadzību atklāt, kas ir bijis informācijas avots[23]. Jāpiebilst, ka attiecīgais ECT spriedums bija nevienprātīgs — septiņi no astoņpadsmit tiesnešiem piekrita Lielbritānijas tiesu argumentācijai.


    Pelēkā zona

    Rezumējot Strasbūras tiesas spriedumus par konfidenciālās informācijas publiskošanu, jāsecina, ka tā joprojām ir pelēkā zona. Katru reizi, kad žurnālists izšķiras par publiskošanu, viņš balansē uz likumpārkāpuma robežas. ECT prakse šajos jautājumos nav konsekventa un viegli prognozējama. ECT līdz šim gandrīz vienmēr ir nostājusies žurnālistu pusē, taču nav spējusi sniegt vienkārši izvērtējamu kritēriju sarakstu, kā noteikt, kad žurnālists ir pasargāts no apsūdzībām par likuma pārkāpšanu un kur šajās lietās atrodas vārda brīvības robežas. Nevienprātība pašu tiesnešu starpā ir signāls, ka pat šķietami niecīgs arguments par vai pret publiskošanu var likt Temīdas svariem nosvērties medijiem par sliktu.

    Iesaki citiem:
    Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

    Saistītie raksti
    Citi autora darbi