Atslēgvārdi:

Ciklona sabiedrotā — diktatūra 10

Mjanmas valdības rīcība bija vairāk nekā likumsakarīga. Tieši tāpat Padomju Savienība neļāva no Rietumiem ievest palīdzību Ukrainas bada cietējiem un atteicās no Maršala plāna piedāvājuma pēc Otrā Pasaules kara.

Iesaki citiem:
Siena 255x203(1)
Foto:pulpolux

Ciklona izraisītā viesuļvētra šā gada 2. un 3.maijā izpostīja Mjanmas, kādreizējās Birmas[1], Iravadi[2] reģionu, atstājot aiz sevis vairāk nekā 100 000 mirušo un bezvēsts pazudušo. Šis fakts satrauca visu pasauli, izņemot cietušās valsts valdību.

Mjanmas valdība bija ārkārtīgi aizņemta ar sagatavošanās darbiem referendumam, kurš notika 10.maijā, un atšķirībā no viesuļvētras tika plānots jau labi iepriekš. Referendums bija domāts, lai Mjanmas tauta balsotu par konstitūcijas priekšlikumu, kas paredz militārās diktatūras stiprināšanu. Šajā, valdībai tik būtiskajā brīdī, pāris miljonu bezpajumtnieku un pāri par simts tūkstošiem mirušo nebija pietiekoši nozīmīgs faktors.

Stihijas skartajā reģionā 75 gadus vecais ģenerālis, huntas vadonis Tans Šve (Than Shwe) ieradās tikai vairāk nekā pēc divām nedēļām. Pasaules televīziju attēlos viņš kustējās un izskatījās mazliet līdzīgs padomju laiku antikvārajiem partijas ģenerālsekretāriem — dīvaina, novecojusi, apjukusi figūra — politiskā lelle starp patiesām, dziļām vienkāršo cilvēku ciešanām. Gandrīz nožēlojamā ārpuse šķita tik neatbilstoša militāras diktatūras vadītājam, kurš nežēlīgi un bez vilcināšanās iznīcināja citādi domājošos un politiskos konkurentus.



Pasaule netiek iekšā

Par visu laiku septītā stiprākā ciklona Nargis tuvošanos Mjanmā bija zināms jau iepriekš. Ciklons bija dzimis jau 27. aprīlī un visas seismiskās ierīces Indijas okeāna Bengālijas līča tuvumā apzinīgi uzrādīja tā drīzu parādīšanos. Tropisko ciklonu brīdinājuma centri vēroja tā attīstību. Šrilankas, Bangladešas un Indijas meteoroloģiskie dienesti brīdināja piejūras iedzīvotājus un zvejniekus. Ciklona radītais taifūns Iravadi deltu pārsteidza nesagatavotu. Viesuļvētra atnesa paisumu, kas īsā brīdī noveda pie plūdiem. Auglīgais, rūpīgi iekoptais, darbīgais un biezi apdzīvotais reģions mazāk nekā 24 stundu laikā bija pārvērties par šausmu vietu.

Pasaule palīdzībai saorganizējās ātri* — līdz 5.maijam sniegt konkrētu palīdzību bija gatavas vismaz divdesmit divas starptautiskās palīdzības organizācijas, ieskaitot ANO aģentūras un Starptautisko Sarkano krustu[3]. ANO vadošie darbinieki meklēja iespēju kontaktēties ar Mjanmas valdības vadītāju Tanu Šve. Vairāku dienu laikā šo kontaktu nodibināt neizdevās, līdz visiem kļuva skaidrs, ka Mjanmas valdība ar ANO un visu pārējo pasauli sarunāties par palīdzību nevēlas. Mjanmas valdība paziņoja, ka valsts nav gatava saņemt starptautisko palīdzību. Praktiski tas nozīmēja, ka no ārpuses nekāda palīdzība nav vēlama, bet iekšpusē tā vienkārši netiek sniegta. Nevienai valstij nav patīkamas katastrofas, taču, ja demokrātija ir spiesta efektīvi ar tām cīnīties, tad diktatūra izvēlas tās ignorēt.

Ģenerālim Tanam Šve šāda uzvedība bija ierasta — lielākā daļa viņa valsts iedzīvotāju nekad nav dzirdējuši viņa balsi. Viņa vara tiek stiprināta ar mītisku distanci, ko šis 75 gadus vecais diktatūras vadonis tradicionāli ietur attiecībā pat uz tuvākajiem.[4] Tans Šve elektroniskajos medijos parādījās tikai 10.maijā, taču — ne notikušās katastrofas sakarā. Nestabili un neveikli televīzijas kameru priekšā viņš iestūķēja vēlēšanu urnā savu balsi par militārās varas stiprināšanu. Spēcīgs deja vu efekts jau tajā brīdī atgādināja komā esošos padomju vadoņus, kas vēl joprojām devās balsot par partiju. Mjanmas valdība dzīvoja citā pasaulē ar stingru pārliecību, ka realitāte pārstāj eksistēt, ja to rūpīgi ignorē.

Taču vairāk nekā 100 000 upuru šoreiz izrādījās daudz par daudz. Mjanmā izvietotās nedaudzās starptautisko organizāciju pārstāvniecības turpināja izmisīgi sūtīt informāciju par situāciju valstī un sauca pēc palīdzības. Relatīvi mazskaitlīgās starptautisko organizāciju pārstāvniecības izrādījās pašaizliedzīgs palīdzības resurss situācijā, kad ārvalstu palīdzības sniedzējiem vīzas netika izsniegtas. Ārvalstu donori centās izmantot šīs pārstāvniecības kā spraugas, caur kurām iemānīt palīdzību.

Tikai 8. maijā valstī tika ielaista pirmā lielākā Pasaules pārtikas programmas gaisa krava. Ar pārtiku piekrautas smagās mašīnas stāvēja pie valsts robežām, un Dienvidaustrumāzijas nāciju asociācija (ASEAN)[5] nemitīgi mēģināja uzturēt neoficiālas sarunas ar Mjanmas valdību, mēģinot pārliecināt atvērt valsts robežas. Mjanmas valdībai draudzīgo valstu Indijas, Ķīnas un Krievijas palīdzības kravām liktenis bija labvēlīgāks. Tās tika pieņemtas valsts lielākajā pilsētā Jangonā, taču to apjoms bija tikai piliens jūrā. Turklāt Ķīnas valdības apsolīto vairāk nekā 5 miljonu dolāru vērtās palīdzības piegādi nobremzēja ar zemestrīci saistītās problēmas pašu mājās.

Situācijas absurdais traģisms pieauga nākošās nedēļas laikā. Ārvalstis un starptautiskās organizācijas bija mobilizējušās. Eiropas Kopienas donora deva tika piedāvāta jau pirmo dienu laikā un divu nedēļu laikā pieauga līdz pat 100 000 miljonu ASV dolāru. Taču šī palīdzība nav nonākusi līdz cietušajiem vēl tagad — gandrīz mēnesi pēc vētras.



Politiskais cirks

Pasaules pārtikas programmas runas vīrs Pols Rislijs (Paul Risley) medijiem šo situāciju nosauca par „bezprecedenta kavējumu modernajā humanitārās palīdzības vēsturē”[6]. Viņš uzsvēra, ka visbūtiskākais, lai novērstu ciklonā un plūdos dzīvajos palikušo riskus, ir sniegt aktīvu palīdzību tuvāko desmit dienu laikā. Riski ietver ne tikai pārtikas un pajumtes trūkumu, bet arī epidēmiju izplatīšanās draudus. Turklāt palīdzības darbiem, jānotiek reģionā, kur plūdi ir iznīcinājuši satiksmes ceļus, tiltus un ostas, praktiski atstājot iespēju pārvietoties pa ūdens ceļiem un pa gaisu. Bez visiem jau esošajiem politiskajiem kavēkļiem tas pārvērstu Mjanmas operāciju par sarežģītu humanitāro operāciju, kur katrai dienai ir cilvēku dzīvības cena.

Birmas opozīcija — Nacionālā demokrātijas līga (NLD), kura praktiski darbojas ārpus valsts, 12. maijā aicināja veikt „humanitāro intervenci”. NLD uzsāka aktīvu lobēšanas kampaņu Eiropas Savienībā (ES) un ASV, kas ir oficiālās Mjanmas ienaidnieku saraksta augšgalā. ASV prezidents Bušs savā kovboja stilā nekavējoši atgādināja par ASV aviobāzēm, kuras atrodas visai tuvu nelaimes vietai. ES neko oficiāli un skaļi nepauda, toties turpināja uzstāt uz ANO nostājas skaidru paušanu.

13. maijā, tikai pēc desmit nesekmīgas diplomātiskās akrobātikas pilnām dienām, ANO ģenerālsekretārs Bans Kimūns (Ban Ki-moon) beidzot tieši un asi nosauca Mjanmas valdības rīcību par nepieņemami lēnu reakciju dziļas humanitāras krīzes laikā. Tas vairs nebija aizplīvurotais, viņam raksturīgais izteiksmes stils[7]. Mājiens uz humanitāro intervenci, respektīvi, militāri asistētu humanitāru operāciju, deva zināmu rezultātu — oficiālā Jangona sāka izrādīt dzīvības zīmes.

Tomēr cilvēku glābšanas vārdā pasaules varenie bija spiesti piedalīties dīvainā politiskajā cirkā. ANO ģenerālsekretārs, kas bija gatavs ierasties, lai inspicētu situāciju Iravadi deltā, nevarēja to izdarīt, pirms tur nebija ieradies līdz tam klusējošais tautas vadonis. Viņš šo ceļojumu veica 19. maijā, un drīz pēc tam oficiālā valdība īsi paziņoja, ka valsts piekristu pieņemt starptautisko palīdzību. Ar ASEAN palīdzību tika paziņots, ka Mjanma no reģiona valstīm pieņems palīdzību un arī starptautisko ekspertīzi valsts rehabilitācijai. Tomēr robežas vaļā vērās negribīgi. Izrādījās, ka palīdzības kravu iekļūšanu valstī var atļaut un var arī aizliegt. Bans Kimūns Jangonā ieradās 22. maijā un pēc atkārtotiem apliecinājumiem par savu ”nepolitisko” misiju centās pārliecināt par palīdzības netraucētu pieņemšanu.

Kā reakcija ANO oficiālajai vizītei bija absolūti ekscentrisks, bet tikpat absolūti tipisks paralēlās realitātes cienīgs paziņojums. Mjanmas valdības pārstāvis cēlā nopietnībā paziņoja, ka „Mjanmas valdība glābšanas operāciju ir beigusi” un tagad situācija atrodas „rekonstrukcijas fāzē.”

Tikmēr organizācija Glābiet bērnus! ziņoja, ka deltā jūnija sākumā no pārtikas nepietiekamības varētu mirt vismaz 30 000 bērnu, bet Sarkanais Krusts ziņoja par pusmiljonu bez pajumtes palikušajiem.

Svētdien, 25. maijā, tika plānota Mjanmas donoru konference. Bana Kimūna paziņojums izskanēja piektdien, 23. maijā, minētās konferences priekšvakarā. Viņš sacīja, ka Birmas valdība pieņems palīdzību. Šis paziņojums daudziem likās nepārliecinošs.

Tajā pašā dienā oficiozs Mjanmas Gaisma publicēja divus rakstus. Pirmajā lapā rotājās ģenerāļa Tana Šve fotogrāfija un iespaidīgs virsraksts „Valdība sper palīdzības, rehabilitācijas un epidēmiju aizsardzības soļus pret dabas katastrofā cietušajiem reģioniem un upuriem”, bet iekšējā lapā daudz pieticīgāk bija izvietota informācija par Bana Kimūna vizīti zem virsraksta „Starptautiskā humanitārā palīdzība nedrīkst būt politizēta”.



Mjanmas mācības

Patiesībā Mjanmas valdības rīcība bija vairāk nekā likumsakarīga. Tieši tāpat Padomju Savienība pagājušā gadsimta 30. gados neļāva no Rietumiem ievest palīdzību Ukrainas bada cietējiem un atteicās no Maršala plāna piedāvājuma pēc Otrā Pasaules kara. Diktatūras būtiskākais nosacījums ir slēgta sabiedrība.

Birmas militārā diktatūra, kas 1962.gadā pie varas nāca apvērsuma ceļā, saucas īsti Orvela garā — Valsts miera un attīstības padome. Tās 32 ministrijas vada grupa ģenerāļu un pulkvežu. Diktatūra rūpējas par saviem militārajiem vadoņiem un katram tiek piešķirts piedienīgs postenis. Ja posteņu nepietiek, jautājums tiek risināts vienkārši — tiek ieviestas dubultministrijas. Tā, piemēram, ir divas rūpniecības un divas elektroapgādes ministrijas.

1988. gadā uz āru izlauzās stihiski, pārsvarā studentu, protesti. Vairāki tūkstoši protestētāju tika nogalināti un nekavējoties tika izsludināts militārās diktatūras likums (martial law). Par spīti spiedienam 1990.gada vēlēšanās izteiktu pārsvaru guva oponenti — Nacionālā demokrātijas līga, taču militārā padome šos vēlēšanu rezultātus anulēja, bet opozīcijas līderei Aung San Suu Kyi tika piespriests mājas arests, kurā viņa ar īsiem pārtraukumiem atrodas vēl šobaltdien.

Protestus izsauca Mjanmas diktatūras veiktie cilvēktiesību pārkāpumi: bērnu nolaupīšana un varmācīga iesaistīšana militārajā dienestā, masveida represijas pret etniskajām mazākumgrupām, ieskaitot sērijveida izvarošanu un spīdzināšanu, un tāpat piespiedu darbs tiek minēts gan starptautiskajos organizācijas Amnesty International, gan vietējo aktīvistu grupu ziņojumos.[8] 2007. gada augustā un septembrī valsti bija pārņēmuši iedzīvotāju protesti. Demonstrāciju aktīvisti tika ieslodzīti cietumā un spīdzināti.

Diktatūras starptautiskais profils ir visai interesants — tās draugu pulkā ir Krievija, Indija un Ķīna, kuras rūpējas, lai pret Mjanmu netiktu veiktas nekādas starptautiskas sankcijas. 2007. gada septembrī Birmas cilvēktiesību pārkāpumi tika iztirzāti ANO Drošības padomē, tomēr līdz sankcijām pret šo valsti tā arī nenonāca. Krievija paziņoja, ka tās viedoklis ir atšķirīgs un iejaukšanās Mjanmas iekšējās lietās ir „kontrproduktīva”, savukārt Ķīna izteicās, ka sankcijas neko neatrisinās. Kā jau tas bija gaidāms, Mjanmas diktatūras lielie draugi paralizēja Drošības padomes balsojumu. Diemžēl.

Mjanmas traģēdija ir saasinājusi vairākus būtiskus jautājumus, par kuriem būtu jāsāk domāt pasaules sabiedrībai. Piemēram, kāda ir valsts valdības politiskā atbildība, ja katastrofas gadījumā netiek sniegta palīdzība valsts iedzīvotājiem. Tāpat būtu jāizvērtē starptautiskās sabiedrības sadarbības iespējas, lai cietušajai valstij sniegtu pēc iespējas efektīvāku palīdzību, īpaši — jāizstrādā stratēģija, kādu pielietot, kad starptautiskā palīdzība nepieciešama iedzīvotājiem, kuru valsts pati nav spējīga palīdzēt.

Būtu arī jāizanalizē ANO politiskā atbildība un šīs organizācijas reformas, sākot jau ar Drošības padomes darbības izvērtējumu. Un tikpat svarīgi arī izvērtēt ES politiku attiecībā uz politiskajiem režīmiem, kas pieļauj plašus cilvēktiesību pārkāpumus, kā arī jāizvērtē humānās intervences iespējas, kad citus starptautiskos palīdzības sniegšanas instrumentus nav iespējams izmantot. Jo tikai pēc šādas „inventarizācijas” katastrofu gadījumā varētu glābt dzīvības cilvēkiem, kuriem pašu valdība palīdzēt pat negrasās.

* Caur piezīmēs minēto starptautisko organizāciju mājas lapām arī jūs varat ziedot, lai palīdzētu Mjanmai! — R.N.

___________________

[1] Birmu par Mjanmas savienību 1989.gada 18.jūnijā pārdēvēja militārā vadība. Šo nosaukumu neatzīst vairākās valstis un organizācijas.

[2] Irrawaddy Division

[3] Kopīgais palīdzības organizāciju saraksts, kas tuvākajās dienās pēc viesuļvētras bija gatavas sniegt atbalstu Mjanmas dabas katastrofā cietušajiem (http://www.washingtonpost.com/):

International Federation of Red Cross and Red Crescent Societies www.ifrc.org
World Vision, www.worldvision.org.
UNICEF unicefusa.org
Save the Children savethechildren.org.
International Medical Corps www.imcworldwide.org.
Doctors Without Borders, www.doctorswithoutborders.org/.
Mercy Corps is accepting donations to help partners on the ground aid storm survivors. Donate via www.mercycorps.org.
International Rescue Committee www.theirc.org.
CARE, www.care.org/.
The Salvation Army www.salvationarmyusa.org.
PACT, www.pactworld.org.
International Relief and Development www.ird.org.
The U.N. World Food Programme www.wfp.org.

[4] Burma’s hardline generals, BBC news, http://news.bbc.co.uk/

[5] Mjanma ir Association of Southeast Asian Nations (ASEAN) locekle kopš 90- to gadu sākuma

[6] BBC, 9.05.2008

[7] New York Times, 13. 05.2008

[8] www.amnesty.org , skat. country reports

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (10) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rita N - Beibei 06.06.2008 00:13
Es kādreiz pec Deitonas braucu uz Horvātijas krastu un tur vienā viesnīca bija ļoti nervoza recepcijas darbiniece, horvātiete - es viņas klatbutnē biju pateikusi nevis "tisuča" (tūkstotis horvātu valoda), bet "hiljada" (tukstotis serbu-bosniešu- melnkalniešu versijā). Nu tad viņa arī palika par Sātanisko Beibi.

Tad es paprasiju papildus dvielīti numurā, tālredzīgi lietojot " rušnik" (politiski pareiza horvātu versija) uz ko man SB dusmīgi pārlaboja "peškir" (proti, serbu versiju). Blakus stāvēja vīrietis, kas sāka skaļi smieties.

Nu mūsu diskusija man arī atgādina šos laimīgos laikus!
Lai veicas!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sātaniskā Beibe - no-one 04.06.2008 17:14
Birma ta Birma, bet Jangona nu gan ir tikai Rangūnas vecais nosaukums...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rita N. - Avellano 02.06.2008 20:32
Paldies par kara stāvokli - manas pārtulkošanas kļūdas ir jālabo

Par Birmu:

Mans Birmas kontakts - daiļā un izglītotā un Vīnē dzīvojošā Su Sū (Soe Soe) izsakās par šo lietu šādi - Birma un Mianmara/ Mjanmā ir ok abējādi. Viņa personīgi lieto Birma.

Birma par Mianmaru/Mjanmā tika nosaukti formāli minot par iemeslu to, ka birmieši, lai gan vins no lielākajiem vai pat lielākais etnoss tomēr ir tikai vins no daudziem. Tomēr pēc būtības,tam bija politisks konteksts. Apm. šādi vecā Birma ar vecajiem laikiem ir mirusi, tagad ir jaunā Mianmara/Mjanmā.
Tā kā tas ir (politiskās) gaumes jautājums.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Avellano 02.06.2008 14:12
Labs raksts. Tomēr norāde autorei - cik man zināms, martial law latviski ir tulkojams kā karastāvoklis.

Par valsts nosaukumu - Myanmar ir vienkārši precīzāks vietējā nosaukuma angliskojums. Līdzīgi kā Pekinu "pārdēvēja" par Beidzinu (angliski), jo šis nosaukums precīzāk attēlo attiecīgā nosaukuma izrunu. Manuprāt, šeit nemaz nav būtiski, kas ir tā valdība, kas paziņo par nosaukuma "maiņu".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rita N. - no-one 01.06.2008 15:54
Patiesībā es to pašu domāju - Birmu ir tomēr jāsauc par Birmu. Nāk. rakstā tā arī darīsim.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vladimirs Vladimirovičs - demo - krātiem 01.06.2008 13:27
Kā man tas patīk - armijas iesaistīšana glābšanas darbos, kas līgani pāriet militārā operācijā. Demo - krātiem gribētos gan, vai ne? Tā teikt, mēs jums rīt uz brokastlaiku agonizējošo Rietumu parauga demokrātiju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Manuprāt, politkorektāk tomēr būtu nesaukt Birmu par mjanmarrrr un galvaspilsētu par Jangonu, jo šos nosaukumus ieviesa nedemokrātiskā ceļā un diez vai pati Birmas tauta tos šobrīd akceptētu.

Lietojot nedemokrātiska režīma vadoņu uzspiestu terminoloģiju tiek netieši leģitimizēta to rīcība. ASV un Lielbritānija to saprot, pat tāds necils šajā rakstā izmantots ziņu portāls kā BBC to saprot, tad jautājums raksta autorei, kāpēc viņa neievēro konsekvenvenci?

Tā raksts ir ok, bet Lailas komentārs arī ir jauks, jo atļauj paskatīties uz palīdzību Birmai no relatīvi objektīvāka aspekta.

"Negribu teikt, ka Burmas režīms ir labs, bet arī Rietumu valstu ienākšana un sadarbība ar rietumiem draudzīgo līderei Aung San Suu Kyi priekš vienkāršajiem iedzīvotājiem nebūtu progresīvs risinājums."

Manuprāt, mēs esam daļa no rietumiem. Tā kā tas varētu būt mūsu interesēs. Otrkārt, Aung San Suu Kyi tomēr arī šobrīd ir tautas atbalstīta līdera. Tas jau vien ir pamats uzskatīt, ka viņa varētu būt progresīvs risinājums. Treškārt, viņas nākšana pie varas viennozīmīgi būtu progresīva no cilvēktiesību un Birmas starptautiskā stāvokļa viedokļa - ja tas notiktu, visticamāk, uzlabotos gan situācija cilvēktiesību jomā, gan Birmas attiecības ar kaimiņvalstīm un Rietumvalstīm, kas iespējams, uzlabotu arī ekonomisko situāciju.

Paldies raksta autorei un Lailai par šo rakstu un diskusiju!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jānis Ozols 30.05.2008 21:39
Birmā ne Burmā...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rita N. - Lailai 28.05.2008 22:44
Paldies, Laila, par pārdomām un bagātīgiem papildinājumiem. Tiešām, Jums taisnība, grūti par visu izteikties vienā mazā rakstiņā. Tomēr labprāt paprātošu par Jūsu izvirzītajām tēmām.

1. -Jautājums par laicīgu brīdinājumu viesuļvētras gadījumā patiesi ir ļoti būtisks. Patiesībā izšķirošais ir laika faktors. Brīdis, kad mainās ballu stiprums var būt ļoti īss (kā tas piem. bija viesuļvētras Katrīna gadījumā). Vēl vairāk - daudzos gadījumos šāds brīdinājums, ja tas nāk piemēram 30.min iepriekš, praktiski, tikai vairo upuru skaitu, jo cilvēki pamet mājas, kas zināmā mērā viņus varētu aizsargāt.

Tomēr kas attiecas uz konkrēto ciklonu, tad par to bija zināms jau vairākas dienas iepriekš un atšķirībā no Birmas, kaimiņu valsts tomēr bija atraduši par iespējamu brīdināt savus piekrastes iedzīvotājus. Būtisks ir augšminētais jautājums par agrajām brīdinājuma sistēmām ciklonu reģionā un aizsardzības stratēģijai, kuras patiesi valstīm būtu jādara kopīgi. Birmas režīma reģionālā diemžēl ir orientēta uz reģiona lielvalstīm, vispirms Ķīnu, tad Indiju, bet šī specifiskā uzdevuma risināšanai būtu jābūt daudz atvērtākai arī tuvāko kaimiņu politikai.

2. Par Katrīnu ASV -<>Domāju, ka attaisnot kāda režīma politiskās kļūdas un bieži arī noziegumus par pretargumentu izmantojot cita režīma kļūdas nav īpaši loģiski. Ja uz jautājumu kāpēc apspļāvi Jāniti, Pēterītis atbild tāpēc, ka Baibiņa apspļāva Ilzīti, jautājums par spļaudīšanos nezaudē savu substantīvo nozīmi. <>


3.

Šeit acīmredzot tiek reflektēts uz rietumu attīstības palīdzība politisko dabu. Tas ir interesants un fundamentāls jautājums, bet tas nav šī raksta temats. Par to labprāt paprātotu citreiz.


Par ko es rakstu šinī konkrētā rakstā ir palīdzības sniegšana stihijā cietušajiem, kam jābūt sniegtai ļoti laicīgi, jo arī pēc stihijas periods jebkur (ne tikai Birmā) ļoti āti ģenerē visdažādākos riskus: badu, epidēmijas, noziegumu vilni. Kas šobrīd notiek Iravadejā patiesībā nav skaidrs vēl joprojām un šķiet nevienam, šobrīd, rit jau trešā nedēļa, bet apzināt cietušo cilvēku skaitu joprojām nav iespējams. Patiesībā normāla glābšanas operācija nenotiek joprojām. Atcerēsimies cunami seku likvidēšanu Šri Lankā – tur mazāk kā 24 stundu laikā bija izvērsta darbība, iespējams visai stihiska, bet darbība.


Visur, kur ir cietušu, bez mājām palikušu ļaužu masas ir vajadzīga tūlītēja palīdzība. Tas ir daudzu, daudz cilvēku darbs, kuri strādā non-stopā diennakti pēc diennakts vājprātīgi smagā darbā.

Ticiet man, kad es un TV operators stāvējām pie Morinas check-point –a Kosovas-Albanijas robežas 1999.gadā un tur pāri gāzās Kosovas bēgļu pūļi, nevienam neinteresēja, ko šeit dara "imperiālistu aģenti", par kuriem Jūs noteikti uzskatītu palīdzības sniedzējus. Cilvēki vienkārši bezspēkā tiecās pēc medicīniskās palīdzības, zīdaiņu barības, ūdens vai vienkārši atradās dziļā traumatiskā šokā. Šiem cilvēkiem palīdzība bija vajadzīga tūlīt, uz vietas un nevis pēc trīs nedēļām.

Attiecībā uz Jūsu reminescencēm par to, ka Aung San Suu Kyi kurai nav „priekš vienkāršiem iedzīvotājiem ... progresīvs risinājums” domāju, ka neviens par to vispār nevar spriest. Viņa ir cietumniece kopš 1990. gada un kā tāda būtībā izolēta. Viņas ietekme risinājumu veidošanā ir nekāda. Priekš manis viņa ir simboliska persona, kurai nav nemazāko iespēju vispār kaut ko piedāvāt.


Lai piedāvātu risinājumus "vienkāršajiem cilvēkiem", kā Jūs viņus dēvējat būtu jānotiek varas dialogam ar tautu, vienalga vai ar konkrētās personas, ko minējāt, vai ar citiem aktoriem. Šobrīd šī dialoga nav. Un šāds dialogs nav kaut kāda specifiska rietumiem raksturīga iezīme. Arī šinī reģionā tas notiek sk. Filipīnas, D-Koreja, Taivāna, Malaizija u.c. Ķīna liberalizējas un mēs nevaram to skaidrot ar (vai tikai ar) Rietumu ietekmi. Nemieri Birmā būtība signalizē par šo vajadzību mainīties.

4. - Domāju Jūsu komentārs ir precīzs. Taču (iespējams, ka tas ir mans individuālais iracionālais piegājiens), reizēm es domāju, ka diktatūras vienkārši pēc definīcijas mīl slēgtas telpas. Nu apmēram tā kā tas Austrijas sadists, izvarotājs – tēvs, kas turēja ieslēgti pagrabā savu meitu. Es tikko vadīju apmācības, kurās runāju par bailēm zaudēt kontroli. Varbūt, ka kļūdos un atsevišķu indivīdu deviācijas pārmērīgi transformēju uz politiku. Tā teikt personificēju.

5.

Problēma ar naudas došanu militāriem režīmiem, ko Jūs piedāvājat, lai palīdzētu šo valstu tautu labklājības augšanai ir jāatzīst visai ekscentriska ideja, bet tomēr((<>alas!) ļoti bieži piekopta praksē.


To darījušas ASV, Krievija, Ķīna, U.K. un tā joprojām. Visa Āfrika ir pilna no valstīm, kurām neko, izņemot naudu no aizrobežām nevajag. Jābūt izcili naivam, lai ticētu šādam risinājumam. Patiesībā , es pat mazliet tā kā paliku bez teksta.....


Atgriežoties pie raksta tēmas - glābšanas operācijām humanitāro krīžu gadījumos. Ticiet man, ja Jūsu māja ir nopostīta, Jūsu vīrs un divi bērni pazuduši bez vēsts un no Jūsu zīdaiņa, kas vēl ir palicis dzīvs, atvainojiet, tek arā kaut kas zaļš, bet Jūs neesat ēdusi piekto dienu un Jums augonis astoņi cm diametrā, Jums ir pilnīgi vienalga no kurienes nāk tie rīsi un ūdens, vai no ASV (kas gan, cik man zināms rīsus tā kā neražo – jeb vai tomēr?) vai Indijas (starp citu, ja uzmanīgi lasījāt, pamanījāt, ka Indija savu pārtiku piedāvāja viena no pirmajām).

Lai „vietējie ražotāji”, kā Jūs rakstāt spētu tieši savus, vietējos, patriotiskos, tā teikt "ideoloģiskos" rīsus nosūtīt cietušajiem, vajadzīga zināma procesa organizācija. Tiem rīsiem jābūt sagatavotiem un nogādātiem, un ASV, cik ,saprotu, nav atbildīga par Birmas rīsu piegādi cietušajiem un piedāvā tos, kur ir. Man personīgi nav ideoloģisku pretenziju pret nekādu laicīgi sniegtu humanitāru palīdzību.

Maza piebilde Jūsu pēdējam komentāram -



Militārās operācijas ideja , lai atbalstītu palīdzības sniegšanu Birmā nav parādījusies tikai pēdējās dienās. Manuprāt, Bušs savus mājienus par kuģiem izdarīja jau pirmās nedēļas laikā.

Un tas arī nebūtu nekāds unikāls precedents. Militāro spēku iesaiste palīdzības sniegšanā ir prakse. Cita lieta, ka militāro spēku iesaistīšana glābšanas darbos nav tas pats, kas militāra operācija. Es personīgi pozitīvi skatos, pret armijas izmantošanu glābšanas darbos, negatīvi – pret militārām operācijām, ja vien tām nav aizsardzības raksturs. Spēju iedomāties ASV nesavtīgo militāro operāciju Iravadejā :-)))


Vispār jau esmu pacifiste.


Paldies par pārdomām, lai veicas!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Laila 28.05.2008 11:19
Raksts labi atspoguļo notikumu secību un politiskās afēras, kas saistītas ar Nagris ciklona radītajām sekām Burmā. Tomēr, nevar nepieminēt, ka raksts ir diezgan vienpusējs - atspoguļots tikai no rietumvalstu perspektīvas. Daudzi fakti, lai situāciju Burmā izvērtētu konstruktīvi, raugoties no globālas perspektīvas, netiek pieminēti.

1. virs Indijas okeāna šobrīd nav uzstādīti attiecīgi radari, lai metroloģiskie centri spētu noteikt gaidāmās vētras stiprumu. Lai gan Burmas valdība tika brīdināta par ciklona draudiem, neviens nevarēja noteikt cik postošs tas būs. Tādēļ ir nepatiesi vainot Burmu par neizpildītiem sagatavošanās darbiem un cilvēku nebrīdināšanu. Atbildība būtu jāuzņemas starptautiskajām institūcijām, kuras atbildības par šādu sistēmu izveidi. Līdzīgi notika ar postošo cunami 2004. gadā. Šāda radara uzstāde nav tikai kādas vienas, Indijas okeāna krasta valsts atbildība.



2. skaļās apsūdzības par Burmas valdības lēnumu un nevēlēšanos efektīgi cīnīties ar sekām arī būtu jāskata uzstādot kaut kāda veida atskaites punktu. Ja atsaucam atmiņā katastrofālo vētru Katrīna 2005. gadā Amerikā, tad atceramies kāda bija ASV valdības reakcija un rīcība seku novēršanā. Lai gan ASV ekonomiskās attīstības un industrializācijas ziņā ir neskaitāmas reizes pārāka par Burmu, arī ASV valdībai nebija izstrādāts konstruktīvs plāns kā cīnīties ar šādiem dabas izaicinājumiem. Tādejādi arī Ņūorleānā cilvēki uz vairākām dienām tika atstāti bez dzeramā ūdens, pārtikas un jebkādas citas palīdzības (autore citē, ka pirmās 10 dienas pēc katastrofas ir pašas svarīgākās). Un arī šobrīd, pēc 3 gadiem, Ņūorleāna nav atkopusies no Katrīnas posta, joprojām milzīgs skaits (mērāms tūkstošos) ģimeņu ir spiesti dzīvot nesanitāros un cilvēka necienīgos apstākļos plašos treileru rajonos. Kāda ir ASV valdības atbildība šajā situācijā?



3. Neapšaubāmi militārais huntas režīms Burmā nav vērtējams kā pozitīvs, zvērības autore niansēti atspoguļoja savā rakstā. Tomēr, Burmas pretošanās starptautiskai palīdzībai, ja izvērtēta plašāk, var tikt racionāli izskaidrota. Pēkšņā rietumvalstu ‘ieinteresētība’ palīdzības sniegšanā nav tikai līdzjūtības žests. Tās kārtējo reizi ir egoistiskas, kalkulētas ekonomiskas un politiskas intereses. Palīdzība no ASV, Francijas vai Lielbritānijas jau netiks sniegta par baltu velti! Tam VEINMĒR līdzi nāk ‘iepakojums ar noteikumiem’. Visbiežāk tā saucamie neo-liberālisma uzstādījumi: brīvais tirgus, privatizācija, ārzemju tiešās investīcijas un, protams, demokrātija, kas jāsasniedz dažu gadu laikā. Līdz šim, tik pat kā nevienai valstij šīs ‘Washington Consensus ’ stratēģijas nav nesušas attīstību. Gluži pretēji, ienākumu starpību, nabadzību un dzīves apstākļus padarījušas grūtākus. Ir jāsaprot, ka Burma rietumu acīs ir tikai objekts/kolonija, lai samazinātu lielākā sānceša Ķīnas ietekmes sfēru, ko arī autore atzīmē, ka Burmai ir saites ar Ķīnu, Krieviju un Indiju. Negribu teikt, ka Burmas režīms ir labs, bet arī Rietumu valstu ienākšana un sadarbība ar rietumiem draudzīgo līderei Aung San Suu Kyi priekš vienkāršajiem iedzīvotājiem nebūtu progresīvs risinājums. Burma šobrīd atrodas slazdā starp diviem stūrakmeņiem, un galvenie cietēji vienmēr ir vienkāršie civiliedzīvotāji.



4. Kāpēc tik liela pretestība pret vienkāršiem ‘palīdzības’ darbiniekiem? Jo šāda rietumvalstu sūtņu atrašanās bez šaubām novestu pie jaunu Burmas valdības necilvēcīgo pārkāpumu publicēšanas un ieinteresētās valstis, nesot ‘demorkātijas karogu’ varētu mēģināt mainīt režīmu ar militāra spēka palīdzību vai saucamajiem ‘miera uzturētājiem’, kā jau tas daudzkārt darīts, piemēram Irākā, Afganistānā, un daudzās Āfrikas valstīs.



5. iepazīstoties ar informāciju kas piedāvāta ne tikai korporatīvajos medijos, bet arī ārštata žurnālistu un novērotāju rakstos, ir redzams, ka situācija nav tik melna, kā tā šobrīd tiek pasniegta. Galvenā problēma nav pārtika vai ēdiens, bet gan nauda. Burma nav kāda no Sahāras tuksneša valstīm, kur nav pieejas pilnīgi nekas. Kas šobrīd notiek ir, tiek importētas ūdens pudelītes no Lielbritānijas, rīsi no ASV…lai gan vietējie ražotāji un lauksaimnieki ir pilnībā spējīgi apgādāt ar šīm lietām.



Šī nebija domāta kā kritika autores rakstam, bet gan kā papildinājums un skats no cita skatu punkta. Interesants ir arī fakts, kas pēdējas dienās tiek plaši apspriest – ideja, palīdzību piegādāt caur militāru iejaukšanos. Ja kas tāds notiktu, tas noteikti būtu precedents palīdzības sniegšanas vēsturē.