Raksts

Ciklona sabiedrotā — diktatūra


Datums:
27. maijs, 2008


Autori

Rita Našeniece


Foto: pulpolux

Mjanmas valdības rīcība bija vairāk nekā likumsakarīga. Tieši tāpat Padomju Savienība neļāva no Rietumiem ievest palīdzību Ukrainas bada cietējiem un atteicās no Maršala plāna piedāvājuma pēc Otrā Pasaules kara.

Ciklona izraisītā viesuļvētra šā gada 2. un 3.maijā izpostīja Mjanmas, kādreizējās Birmas[1], Iravadi[2] reģionu, atstājot aiz sevis vairāk nekā 100 000 mirušo un bezvēsts pazudušo. Šis fakts satrauca visu pasauli, izņemot cietušās valsts valdību.

Mjanmas valdība bija ārkārtīgi aizņemta ar sagatavošanās darbiem referendumam, kurš notika 10.maijā, un atšķirībā no viesuļvētras tika plānots jau labi iepriekš. Referendums bija domāts, lai Mjanmas tauta balsotu par konstitūcijas priekšlikumu, kas paredz militārās diktatūras stiprināšanu. Šajā, valdībai tik būtiskajā brīdī, pāris miljonu bezpajumtnieku un pāri par simts tūkstošiem mirušo nebija pietiekoši nozīmīgs faktors.

Stihijas skartajā reģionā 75 gadus vecais ģenerālis, huntas vadonis Tans Šve (Than Shwe) ieradās tikai vairāk nekā pēc divām nedēļām. Pasaules televīziju attēlos viņš kustējās un izskatījās mazliet līdzīgs padomju laiku antikvārajiem partijas ģenerālsekretāriem — dīvaina, novecojusi, apjukusi figūra — politiskā lelle starp patiesām, dziļām vienkāršo cilvēku ciešanām. Gandrīz nožēlojamā ārpuse šķita tik neatbilstoša militāras diktatūras vadītājam, kurš nežēlīgi un bez vilcināšanās iznīcināja citādi domājošos un politiskos konkurentus.

Pasaule netiek iekšā

Par visu laiku septītā stiprākā ciklona Nargis tuvošanos Mjanmā bija zināms jau iepriekš. Ciklons bija dzimis jau 27. aprīlī un visas seismiskās ierīces Indijas okeāna Bengālijas līča tuvumā apzinīgi uzrādīja tā drīzu parādīšanos. Tropisko ciklonu brīdinājuma centri vēroja tā attīstību. Šrilankas, Bangladešas un Indijas meteoroloģiskie dienesti brīdināja piejūras iedzīvotājus un zvejniekus. Ciklona radītais taifūns Iravadi deltu pārsteidza nesagatavotu. Viesuļvētra atnesa paisumu, kas īsā brīdī noveda pie plūdiem. Auglīgais, rūpīgi iekoptais, darbīgais un biezi apdzīvotais reģions mazāk nekā 24 stundu laikā bija pārvērties par šausmu vietu.

Pasaule palīdzībai saorganizējās ātri* — līdz 5.maijam sniegt konkrētu palīdzību bija gatavas vismaz divdesmit divas starptautiskās palīdzības organizācijas, ieskaitot ANO aģentūras un Starptautisko Sarkano krustu[3]. ANO vadošie darbinieki meklēja iespēju kontaktēties ar Mjanmas valdības vadītāju Tanu Šve. Vairāku dienu laikā šo kontaktu nodibināt neizdevās, līdz visiem kļuva skaidrs, ka Mjanmas valdība ar ANO un visu pārējo pasauli sarunāties par palīdzību nevēlas. Mjanmas valdība paziņoja, ka valsts nav gatava saņemt starptautisko palīdzību. Praktiski tas nozīmēja, ka no ārpuses nekāda palīdzība nav vēlama, bet iekšpusē tā vienkārši netiek sniegta. Nevienai valstij nav patīkamas katastrofas, taču, ja demokrātija ir spiesta efektīvi ar tām cīnīties, tad diktatūra izvēlas tās ignorēt.

Ģenerālim Tanam Šve šāda uzvedība bija ierasta — lielākā daļa viņa valsts iedzīvotāju nekad nav dzirdējuši viņa balsi. Viņa vara tiek stiprināta ar mītisku distanci, ko šis 75 gadus vecais diktatūras vadonis tradicionāli ietur attiecībā pat uz tuvākajiem.[4] Tans Šve elektroniskajos medijos parādījās tikai 10.maijā, taču — ne notikušās katastrofas sakarā. Nestabili un neveikli televīzijas kameru priekšā viņš iestūķēja vēlēšanu urnā savu balsi par militārās varas stiprināšanu. Spēcīgs deja vu efekts jau tajā brīdī atgādināja komā esošos padomju vadoņus, kas vēl joprojām devās balsot par partiju. Mjanmas valdība dzīvoja citā pasaulē ar stingru pārliecību, ka realitāte pārstāj eksistēt, ja to rūpīgi ignorē.

Taču vairāk nekā 100 000 upuru šoreiz izrādījās daudz par daudz. Mjanmā izvietotās nedaudzās starptautisko organizāciju pārstāvniecības turpināja izmisīgi sūtīt informāciju par situāciju valstī un sauca pēc palīdzības. Relatīvi mazskaitlīgās starptautisko organizāciju pārstāvniecības izrādījās pašaizliedzīgs palīdzības resurss situācijā, kad ārvalstu palīdzības sniedzējiem vīzas netika izsniegtas. Ārvalstu donori centās izmantot šīs pārstāvniecības kā spraugas, caur kurām iemānīt palīdzību.

Tikai 8. maijā valstī tika ielaista pirmā lielākā Pasaules pārtikas programmas gaisa krava. Ar pārtiku piekrautas smagās mašīnas stāvēja pie valsts robežām, un Dienvidaustrumāzijas nāciju asociācija (ASEAN)[5] nemitīgi mēģināja uzturēt neoficiālas sarunas ar Mjanmas valdību, mēģinot pārliecināt atvērt valsts robežas. Mjanmas valdībai draudzīgo valstu Indijas, Ķīnas un Krievijas palīdzības kravām liktenis bija labvēlīgāks. Tās tika pieņemtas valsts lielākajā pilsētā Jangonā, taču to apjoms bija tikai piliens jūrā. Turklāt Ķīnas valdības apsolīto vairāk nekā 5 miljonu dolāru vērtās palīdzības piegādi nobremzēja ar zemestrīci saistītās problēmas pašu mājās.

Situācijas absurdais traģisms pieauga nākošās nedēļas laikā. Ārvalstis un starptautiskās organizācijas bija mobilizējušās. Eiropas Kopienas donora deva tika piedāvāta jau pirmo dienu laikā un divu nedēļu laikā pieauga līdz pat 100 000 miljonu ASV dolāru. Taču šī palīdzība nav nonākusi līdz cietušajiem vēl tagad — gandrīz mēnesi pēc vētras.

Politiskais cirks

Pasaules pārtikas programmas runas vīrs Pols Rislijs (Paul Risley) medijiem šo situāciju nosauca par „bezprecedenta kavējumu modernajā humanitārās palīdzības vēsturē”[6]. Viņš uzsvēra, ka visbūtiskākais, lai novērstu ciklonā un plūdos dzīvajos palikušo riskus, ir sniegt aktīvu palīdzību tuvāko desmit dienu laikā. Riski ietver ne tikai pārtikas un pajumtes trūkumu, bet arī epidēmiju izplatīšanās draudus. Turklāt palīdzības darbiem, jānotiek reģionā, kur plūdi ir iznīcinājuši satiksmes ceļus, tiltus un ostas, praktiski atstājot iespēju pārvietoties pa ūdens ceļiem un pa gaisu. Bez visiem jau esošajiem politiskajiem kavēkļiem tas pārvērstu Mjanmas operāciju par sarežģītu humanitāro operāciju, kur katrai dienai ir cilvēku dzīvības cena.

Birmas opozīcija — Nacionālā demokrātijas līga (NLD), kura praktiski darbojas ārpus valsts, 12. maijā aicināja veikt „humanitāro intervenci”. NLD uzsāka aktīvu lobēšanas kampaņu Eiropas Savienībā (ES) un ASV, kas ir oficiālās Mjanmas ienaidnieku saraksta augšgalā. ASV prezidents Bušs savā kovboja stilā nekavējoši atgādināja par ASV aviobāzēm, kuras atrodas visai tuvu nelaimes vietai. ES neko oficiāli un skaļi nepauda, toties turpināja uzstāt uz ANO nostājas skaidru paušanu.

13. maijā, tikai pēc desmit nesekmīgas diplomātiskās akrobātikas pilnām dienām, ANO ģenerālsekretārs Bans Kimūns (Ban Ki-moon) beidzot tieši un asi nosauca Mjanmas valdības rīcību par nepieņemami lēnu reakciju dziļas humanitāras krīzes laikā. Tas vairs nebija aizplīvurotais, viņam raksturīgais izteiksmes stils[7]. Mājiens uz humanitāro intervenci, respektīvi, militāri asistētu humanitāru operāciju, deva zināmu rezultātu — oficiālā Jangona sāka izrādīt dzīvības zīmes.

Tomēr cilvēku glābšanas vārdā pasaules varenie bija spiesti piedalīties dīvainā politiskajā cirkā. ANO ģenerālsekretārs, kas bija gatavs ierasties, lai inspicētu situāciju Iravadi deltā, nevarēja to izdarīt, pirms tur nebija ieradies līdz tam klusējošais tautas vadonis. Viņš šo ceļojumu veica 19. maijā, un drīz pēc tam oficiālā valdība īsi paziņoja, ka valsts piekristu pieņemt starptautisko palīdzību. Ar ASEAN palīdzību tika paziņots, ka Mjanma no reģiona valstīm pieņems palīdzību un arī starptautisko ekspertīzi valsts rehabilitācijai. Tomēr robežas vaļā vērās negribīgi. Izrādījās, ka palīdzības kravu iekļūšanu valstī var atļaut un var arī aizliegt. Bans Kimūns Jangonā ieradās 22. maijā un pēc atkārtotiem apliecinājumiem par savu ”nepolitisko” misiju centās pārliecināt par palīdzības netraucētu pieņemšanu.

Kā reakcija ANO oficiālajai vizītei bija absolūti ekscentrisks, bet tikpat absolūti tipisks paralēlās realitātes cienīgs paziņojums. Mjanmas valdības pārstāvis cēlā nopietnībā paziņoja, ka „Mjanmas valdība glābšanas operāciju ir beigusi” un tagad situācija atrodas „rekonstrukcijas fāzē.”

Tikmēr organizācija Glābiet bērnus! ziņoja, ka deltā jūnija sākumā no pārtikas nepietiekamības varētu mirt vismaz 30 000 bērnu, bet Sarkanais Krusts ziņoja par pusmiljonu bez pajumtes palikušajiem.

Svētdien, 25. maijā, tika plānota Mjanmas donoru konference. Bana Kimūna paziņojums izskanēja piektdien, 23. maijā, minētās konferences priekšvakarā. Viņš sacīja, ka Birmas valdība pieņems palīdzību. Šis paziņojums daudziem likās nepārliecinošs.

Tajā pašā dienā oficiozs Mjanmas Gaisma publicēja divus rakstus. Pirmajā lapā rotājās ģenerāļa Tana Šve fotogrāfija un iespaidīgs virsraksts „Valdība sper palīdzības, rehabilitācijas un epidēmiju aizsardzības soļus pret dabas katastrofā cietušajiem reģioniem un upuriem”, bet iekšējā lapā daudz pieticīgāk bija izvietota informācija par Bana Kimūna vizīti zem virsraksta „Starptautiskā humanitārā palīdzība nedrīkst būt politizēta”.

Mjanmas mācības

Patiesībā Mjanmas valdības rīcība bija vairāk nekā likumsakarīga. Tieši tāpat Padomju Savienība pagājušā gadsimta 30. gados neļāva no Rietumiem ievest palīdzību Ukrainas bada cietējiem un atteicās no Maršala plāna piedāvājuma pēc Otrā Pasaules kara. Diktatūras būtiskākais nosacījums ir slēgta sabiedrība.

Birmas militārā diktatūra, kas 1962.gadā pie varas nāca apvērsuma ceļā, saucas īsti Orvela garā — Valsts miera un attīstības padome. Tās 32 ministrijas vada grupa ģenerāļu un pulkvežu. Diktatūra rūpējas par saviem militārajiem vadoņiem un katram tiek piešķirts piedienīgs postenis. Ja posteņu nepietiek, jautājums tiek risināts vienkārši — tiek ieviestas dubultministrijas. Tā, piemēram, ir divas rūpniecības un divas elektroapgādes ministrijas.

1988. gadā uz āru izlauzās stihiski, pārsvarā studentu, protesti. Vairāki tūkstoši protestētāju tika nogalināti un nekavējoties tika izsludināts militārās diktatūras likums (martial law). Par spīti spiedienam 1990.gada vēlēšanās izteiktu pārsvaru guva oponenti — Nacionālā demokrātijas līga, taču militārā padome šos vēlēšanu rezultātus anulēja, bet opozīcijas līderei Aung San Suu Kyi tika piespriests mājas arests, kurā viņa ar īsiem pārtraukumiem atrodas vēl šobaltdien.

Protestus izsauca Mjanmas diktatūras veiktie cilvēktiesību pārkāpumi: bērnu nolaupīšana un varmācīga iesaistīšana militārajā dienestā, masveida represijas pret etniskajām mazākumgrupām, ieskaitot sērijveida izvarošanu un spīdzināšanu, un tāpat piespiedu darbs tiek minēts gan starptautiskajos organizācijas Amnesty International, gan vietējo aktīvistu grupu ziņojumos.[8] 2007. gada augustā un septembrī valsti bija pārņēmuši iedzīvotāju protesti. Demonstrāciju aktīvisti tika ieslodzīti cietumā un spīdzināti.

Diktatūras starptautiskais profils ir visai interesants — tās draugu pulkā ir Krievija, Indija un Ķīna, kuras rūpējas, lai pret Mjanmu netiktu veiktas nekādas starptautiskas sankcijas. 2007. gada septembrī Birmas cilvēktiesību pārkāpumi tika iztirzāti ANO Drošības padomē, tomēr līdz sankcijām pret šo valsti tā arī nenonāca. Krievija paziņoja, ka tās viedoklis ir atšķirīgs un iejaukšanās Mjanmas iekšējās lietās ir „kontrproduktīva”, savukārt Ķīna izteicās, ka sankcijas neko neatrisinās. Kā jau tas bija gaidāms, Mjanmas diktatūras lielie draugi paralizēja Drošības padomes balsojumu. Diemžēl.

Mjanmas traģēdija ir saasinājusi vairākus būtiskus jautājumus, par kuriem būtu jāsāk domāt pasaules sabiedrībai. Piemēram, kāda ir valsts valdības politiskā atbildība, ja katastrofas gadījumā netiek sniegta palīdzība valsts iedzīvotājiem. Tāpat būtu jāizvērtē starptautiskās sabiedrības sadarbības iespējas, lai cietušajai valstij sniegtu pēc iespējas efektīvāku palīdzību, īpaši — jāizstrādā stratēģija, kādu pielietot, kad starptautiskā palīdzība nepieciešama iedzīvotājiem, kuru valsts pati nav spējīga palīdzēt.

Būtu arī jāizanalizē ANO politiskā atbildība un šīs organizācijas reformas, sākot jau ar Drošības padomes darbības izvērtējumu. Un tikpat svarīgi arī izvērtēt ES politiku attiecībā uz politiskajiem režīmiem, kas pieļauj plašus cilvēktiesību pārkāpumus, kā arī jāizvērtē humānās intervences iespējas, kad citus starptautiskos palīdzības sniegšanas instrumentus nav iespējams izmantot. Jo tikai pēc šādas „inventarizācijas” katastrofu gadījumā varētu glābt dzīvības cilvēkiem, kuriem pašu valdība palīdzēt pat negrasās.

* Caur piezīmēs minēto starptautisko organizāciju mājas lapām arī jūs varat ziedot, lai palīdzētu Mjanmai! — R.N.

___________________

[1] Birmu par Mjanmas savienību 1989.gada 18.jūnijā pārdēvēja militārā vadība. Šo nosaukumu neatzīst vairākās valstis un organizācijas.

[2] Irrawaddy Division

[3] Kopīgais palīdzības organizāciju saraksts, kas tuvākajās dienās pēc viesuļvētras bija gatavas sniegt atbalstu Mjanmas dabas katastrofā cietušajiem (http://www.washingtonpost.com/):

International Federation of Red Cross and Red Crescent Societies www.ifrc.org
World Vision, www.worldvision.org.
UNICEF unicefusa.org
Save the Children savethechildren.org.
International Medical Corps www.imcworldwide.org.
Doctors Without Borders, www.doctorswithoutborders.org/.
Mercy Corps is accepting donations to help partners on the ground aid storm survivors. Donate via www.mercycorps.org.
International Rescue Committee www.theirc.org.
CARE, www.care.org/.
The Salvation Army www.salvationarmyusa.org.
PACT, www.pactworld.org.
International Relief and Development www.ird.org.
The U.N. World Food Programme www.wfp.org.

[4] Burma’s hardline generals, BBC news, http://news.bbc.co.uk/

[5] Mjanma ir Association of Southeast Asian Nations (ASEAN) locekle kopš 90- to gadu sākuma

[6] BBC, 9.05.2008

[7] New York Times, 13. 05.2008

[8] www.amnesty.org , skat. country reports


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!