“Cik slēptā reklāma maksā?”

Virsrakstā minētais jautājums ir ironisks pārfrāzējums vienam no aizdomīgāko rakstu virsrakstiem, ko uzgājām medijos slēptās reklāmas pētījuma otrajā dienā - 4. augustā. Kopumā šajā dienā tika pārbaudīti 17 aizdomīgie materiāli, no kuriem sešos visi novērotāji saskatīja slēptās reklāmas pazīmes, vēl sešos šādas pazīmes bija manāmas tikai daļēji, savukārt atlikušajos piecos slēptās reklāmas pazīmes netika atrastas. Aprakstā piedāvājam, kā allaž, visaizdomīgākos gadījumus.

1. “Cik latviešu valoda maksā?” (“Latvijas Avīze”). Žanrs: intervija.

“Latvijas Avīzes” intervija ar satiksmes ministru Kasparu Gerhardu ir tāda, par kādu priekšvēlēšanu laikā varētu sapņot ikviens politiķis. Gerhardam tiek uzdoti ne tikai viegli atbildami, bet pat uz partijas solījumu klāstīšanu uzvedinoši jautājumi. Ieraudzīt kādu asāku un kritiskāku jautājumu šajā intervijā ir tikpat bezcerīgi kā atrast ezeru tuksnesī, tā vietā lasītājs tiek “aplaimots” ar īpašu “kritiskās žurnālistikas šedevru”: pēc kādas Gerharda atbildes seko “jautājums”, kurš neko nejautā, tikai vēlreiz apstiprina intervējamā tikko sacīto (“mēs, redakcijā, arī neesam pārliecināti, ka mājokļa nodoklis ir taisnīgs.”).

Kritērijs aizdomām par slēpto reklāmu:

NEKRITISKS ŽURNĀLISTS – Žurnālists, neuzdodot precīzus jautājumus, ļauj deputāta kandidātam netraucēti izteikties, izvēlēties sarunas tēmu un virzību, vai uzdod jautājumus, lai izceltu deputāta kandidāta personības pozitīvās iezīmes, sarunā neskarot būtiskas sabiedriski politiskas problēmas un jautājumus, kas attiecas uz deputāta kandidāta atbildības un darbības lauku

2. “Neņem konfektes no svešiem!” (“Marta”). Žanrs: problēmraksts.

Žurnāla “Marta” rakstā par vardarbību pret bērniem kā “eksperte”, kas komentē šo problēmu, parādās “Vienotības” deputāta kandidāte Solvita Āboltiņa. Lai arī S. Ābotiņa komentārā klāsta, ka jūnija sākumā rīkojusi diskusiju par konkrēto tematu, tomēr viņas kā komentējošās ekspertes statuss šādā rakstā ir, maigi sakot, “aiz ausīm pievilkts”. Vēl lielāka pārliecība par iespējamu slēptās reklāmas gadījumu šeit rodas, ievērojot, cik garš un saturiski liekvārdīgs ir politiķes komentārs, kurā viņa brīžiem sāk stāstīt vairāk par sevi un savu ģimeni (“varbūt man ir spilgta iztēle, bet audzinu deviņgadīgus dvīņus, tāpēc nevaru būt vienaldzīga”), nevis par apskatāmo problēmu, tādējādi veidojot “gādīgās mammas” tēlu, kas ir akurāt iedarbīgi uz konkrētā žurnāla auditoriju.

Kritērijs aizdomām par slēpto reklāmu:

PARĀDĪŠANĀS BEZ IEMESLA – Deputāta kandidāts tiek izmantots kā kāda notikuma/procesa/problēmas vienīgais/ galvenais komentētājs, raksturotājs/pārstāvis (netiek pamatots, kādēļ tieši deputāta kandidāts ir uzskatāms par labāko notikumu komentētāju);

Nenozīmīgu kandidāta privātās dzīves notikumu, dzīvesbiedra, tuvinieku izmantojums, lai palielinātu konkrētā kandidāta publicitātes apjomu;

3. “Остановить «газовый» шок можно!” (“Вести Сегодня”). Žanrs: ziņa.

Šajā rakstā uz nebēdu ļauts izvērsties “PLL” deputāta kandidātam Aināram Šleseram, kurš nezin kāpēc žurnālistiem šķitis esam īstais un vienīgais “eksperts” Latvijā, kurš var komentēt gāzes cenu jautājumus, un, protams, paust vēlētājiem tīkamu viedokli, ka noteikti nedrīkst pieļaut gāzes cenu palielināšanos.

Kritēriji aizdomām par slēpto reklāmu:

VIENPUSĪGUMS – Publikācija vai raidījums ir vienpusīgs, tajā nav sabalansēti iesaisīto/pieminēto pušu viedokļi. Trūkst/ nav mēģināts noskaidrot citu iesaistīto pušu viedokli. Materiālā nav paskaidrots, ka mēģinājums noskaidrot kādas no pusēm viedokli ir noticis, bet nav izdevies.

4. “Ненависть к России: всегда в продаже” (“Вести Сегодня”).

Nenavisk.jpg

Šeit aptaujāti ar SC saistītu politiķu (t.sk. kandidāts N.Kabanovs) viedokļi par Latvijas politiku un ekonomiku – citi viedokļi rakstā neparādās. Spīdošs “objektīvas žurnālistikas” paraugs.

Kritēriji aizdomām par slēpto reklāmu:

MINĒŠANA/PARĀDĪŠANĀS BEZ IEMESLA – Deputāta kandidāts tiek izmantots kā kāda notikuma/procesa/problēmas vienīgais/ galvenais komentētājs, raksturotājs/pārstāvis (netiek pamatots, kādēļ tieši deputāta kandidāts ir uzskatāms par labāko notikumu komentētāju);

5. “Ненужные проверки” (“Час”).

Raksts veltīts PLL apsūdzībām Vienotībai, ka tā izmanto administratīvos resursus partijas vajadzībām (veicot dažādas pārbaudes par konkurentiem). Rakstā atspoguļoti tikai PLL pārstāvju viedokļi. “Vienotības” komentārs nav ticis lūgts. Raksta pēdējā rindkopā autore ir jau manāmi “uzņēmusi apgriezienus” un jau nekautrējas pati apgalvot, ka “pēdējo mēnešu laikā nepamatotu pārbaužu provocēšanas praksi var novērot starp Vienotības pārstāvjiem kā Saeimā un valdībā, tā pašvaldību līmenī”.

Kritēriji aizdomām par slēpto reklāmu:

6. ” “Par labu Latviju” paraksta saprašanās memorandu ar sporta organizācijām / Latvijas Laiks” (“Pirmais Baltijas Kanāls”).

Tipisks sabiedrisko attiecību pārstāvju radīta pseidonotikuma paraugs – ziņu sižets stāsta par PLL sadarbības memorandu slēgšanu ar preses un sporta nevalstiskajām organizācijām. Sižets ir izteikti labvēlīgs PLL (“[…] ļaus nopietni rēķināties ar politiķiem, kas viņiem sola savu atbalstu”) – un īpaši “zvaigžņu stundu” šeit piedzīvo Guntis Ulmanis.

Kritēriji aizdomām par slēpto reklāmu:

PSEIDONOTIKUMS – medija vai sabiedrisko attiecību darbinieku radīts notikums, kam nav sociāli politiskas aktualitātes, kam nepiemīt t.s. ziņu vērtības, kas veidots, lai deputāta kandidāts vai partija gūtu publicitāti medijā.