Cik maksās valsts nodarīts kaitējums indivīdam? 3

Likumdevējs ir dilemmas priekšā – noteikt bezlimita valsts atbildību par iestāžu un amatpersonu prettiesisku darbību, tādējādi ar neprognozējamiem zaudējumu atlīdzinājuma prasījumiem apdraudot valsts budžetu, vai arī noteikt valsts atbildības limitus un, iespējams, tādējādi pārkāpjot Satversmi.

Iesaki citiem:
Kase 255x203
Foto:A.Jansons

Valsts atbildības vēsturiskajā kontekstā bieži citētais teiciens “The King can do no wrong”[1] Latvijas mūsdienu administratīvajās tiesībās tiek pilnībā apgāzts. Beidzot arī valstij būs jāuzņemas finansiāla atbildība par tās iestāžu un amatpersonu prettiesiskām darbībām un bezdarbību. To nosaka Administratīvā procesa likuma 8.nodaļa, kura izvērš Satversmes 92.pantā teikto, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Paredzams, ka Administratīvā procesa likums, kura ieviešanai likumdevējs ir atvēlējis Latvijā vēl nepārspētu laika periodu – 27 mēnešus, stāsies spēkā 2004.gada 1.februārī. Tomēr, vai gaidāmais zaudējumu atlīdzības mehānisms sniegs indivīdam cerēto atlīdzinājumu, ir diskutējams jautājums. Valsts atbildības finansiālais garants ir valsts budžets, kura iespējas ir limitētas. Tādēļ, likumdevējs ir dilemmas priekšā – noteikt bezlimita valsts atbildību Latvijā, tādējādi ar neprognozējamiem zaudējumu atlīdzinājuma prasījumiem apdraudot valsts budžetu, vai arī noteikt valsts atbildības limitus, tādējādi pasargājot valsts budžetu, bet, iespējams, pārkāpjot Satversmes 92.pantā noteikto indivīda tiesību uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

Tikai šaura interesentu grupa ir informēta, ka patreiz tiek izstrādāti divi ar Administratīvā procesa likumu saistīti likumprojekti, kas noteiks, kā jāaprēķina un jāatlīdzina mantiskais zaudējums un personīgais kaitējums[2]. Šo likumprojektu mērķis ir nodrošināt Satversmē noteiktās personas tiesības uz mantiskā zaudējuma vai personiskā kaitējuma, arī morālā, atlīdzinājumu, kas tai nodarīts ar administratīvu aktu vai iestādes faktisko rīcību publisko un privāto tiesību jomā.

Atlīdzināšanas kārtības likumprojekts noteic mehānismu, kādā indivīds varēs pieprasīt un saņemt atlīdzinājumu no valsts. Savukārt, kā varētu sagaidīt no Atlīdzinājuma aprēķināšanas likumprojekta nosaukuma, tam būtu jānoteic principi, kritēriji, metodes, kādās zaudējumu atlīdzība nākotnē tiks aprēķināta. Ja minētā likumprojekta saturs atbilstu tā nosaukumam, tas veidotu tiesisko pamatu vienveidīgas zaudējumu atlīdzināšanas prakses iedibināšanā Latvijā, ko novērtētu ne tikai indivīds, kurš cer uz taisnīgu (nevis subjektīvu) tiesu, bet arī pašas tiesas. Tomēr, kā redzams no Atlīdzināšanas aprēķināšanas likumprojekta satura, tā vienīgā saturiskā jēga ir noteikt valsts atbildības ierobežojumus, t.i., maksimāli pieļaujamo līdzekļu apmēru, kādā personai tiek atlīdzināts mantisks zaudējums un personisks kaitējums. Piemēram, likumprojekts paredz, ka personisko kaitējumu, arī morālo, personai atlīdzina tiesas nolēmumā noteiktajā apmērā, bet ne vairāk kā 20 000 latu apmērā. Savukārt, mantiskā zaudējuma atlīdzinājuma apmērs tiek noteikts procentos no zaudējuma summas: līdz 5 000 latu – 100% apmērā, līdz 15 000 latu – 90% apmērā, līdz 20 000 latu – 70% apmērā, utt.

No indivīda interešu viedokļa raugoties, ierobežota valsts atbildība vienlaicīgi nozīmē arī ierobežotas indivīda tiesības uz atlīdzinājumu, kas Latvijā ir konstitūcijā nostiprinātas indivīda tiesības. Tomēr valsts nav ne abstrakts, ne finansiāli neatkarīgs un no sabiedrības izolēts veidojums. Te vietā atgādināt, ka valsts budžetu veidojam mēs – nodokļu maksātāji, un es kā nodokļu maksātājs nevēlos neierobežoti maksāt par valsts iestāžu un amatpersonu kļūdām, tādējādi samazinot jau tā niecīgo valsts budžeta daļu, kas atvēlēta izglītībai, kultūrai un veselībai. Turklāt, gadījumā, ja valsts atbildība, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām, netiktu ierobežota, atlīdzinājumu izmaksu rezultātā varētu tikt traucēta valsts pārvaldes funkciju veikšana. Tādēļ, pat apzinoties, ka tādējādi tiek ierobežota iespējamā zaudējumu atlīdzība man kā cietušajam konkrētā situācijā, mans viedoklis par nepieciešamību noteikt valsts atbildības limitus nemainās. Augstāk tiek vērtēts mans kā sabiedrības locekļa guvums (caur sociālajiem labumiem, ko valsts var sniegt) nekā manas individuālās mantiskās intereses tajā retajā reizē, kad zaudējumu atlīdzināšanas pienākums valstij būs pret mani.

Arī citu, turklāt Austrumeiropai nepiederošu valstu (ASV, bet arī Eiropas valstu – Anglijas, Vācijas, Francijas) pieredze liecina, ka valsts atbildība publisko tiesību jomā tiek ierobežota ar dažādām metodēm. Taču Latvijā ierosinātie valsts atbildības ierobežojumi paredz ļoti zemu zaudējumu atlīdzību indivīdam, salīdzinot ar citās valstīs noteikto, tādēļ ir jāizvērtē šo limitu pamatotība. Turklāt, 2004.gadam prognozētā atlīdzinājumu izmaksu summa (80 tūkstoši latu) ir nesamērīgi zema pat noteikto zaudējumu atlīdzības apmēru kontekstā. Mūžīgā budžeta deficīta aizsegā noteiktie zaudējumu atlīdzības limiti nedrīkst būt nesamērīgi zemi, bet no otras puses, tiem jāatbilst valsts finansiālajām spējām. Bez tam, jebkuram indivīda tiesību ierobežojumam ir jābūt samērīgam, t.i. tādam, kas sabalansē sabiedrības un indivīda intereses.

Valsts atbildības ierobežošanas modelis, kas izvēlēts Latvijā, nav vienīgais iespējamais šīs problēmas risinājums. Vismaz apspriešanas vērts būtu cits variants – noteikt lielāku “aizsardzību” atsevišķām iestādēm, kuru pieņemtie lēmumi potenciāli var valstij izmaksāt dārgi, jo šīs iestādes darbojas augsta riska valsts sektoros. Šīs sistēmas būtība ir noteikt zemāku zaudējumu atlīdzības limitu vai vispār izslēgt no atbildības atsevišķas iestādes (piemēram, banku sektoru uzraugošās iestādes), tādējādi pasargājot valsti no iespējamiem zaudējumiem. Ārvalstu prakse liecina, ka tās ir iestādes, kuru darbība vai bezdarbība publisko tiesību jomā var radīt milzīgus zaudējumus valsts budžetam, kuru samaksa tāpat gulsies uz nodokļu maksātāju pleciem. Tādēļ, likumdevējs sabiedrības interesēs faktiski upurē individuālās intereses. Šāda prakse ir sastopama Francijā, Anglijā, Vācijā. Latvijā šādas augsta riska institūcijas varētu būt Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, Finanšu un kapitāla tirgus komisija un citas. Tāpat apspriežama būtu atšķirīgu atlīdzības limitu noteikšana valsts iestādēm un pašvaldību iestādēm, tādējādi pasargājot finansiāli vājākos atbildības subjektus.

Lai cik arī netaisni no indivīda interešu viedokļa liktos valsts atbildības ierobežojumi publisko tiesību jomā, tie ir pamatoti, jo labums, ko gūs sabiedrība šādā situācijā, būs lielāks nekā indivīda tiesību aizskārums. Arī Eiropas Padome savā rekomendācijā[3] attiecībā uz zaudējumu atlīdzības apmēru ir atzinusi, ka cietušajam jāatlīdzina visi naudas izteiksmē novērtējamie zaudējumi un pienācīgi atlīdzināmi citi zaudējumi, kas radušies prettiesiskas darbības rezultātā. Tomēr nacionālajā likumdošanā var noteikt zaudējumu atlīdzības limitus, zaudējumu atlīdzības veidu un kārtību. Savukārt, likumdevēja pienākums ir noteikt tādu zaudējumu atlīdzināšanas kārtību un to apmēru, kas saskan ar deklarētajiem valsts pārvaldes principiem, t.i. valsts pārvaldes darbojas sabiedrības interesēs. Pie sabiedrības interesēm pieder arī samērīga privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošana.



_________________

[1] Karalis (augstākā vara) nevar kļūdīties (nodarīt ļaunumu).

[2] Likumprojekts “Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas kārtība” (Atlīdzināšanas kārtības likumprojekts) izskatīts Valsts sekretāru sanāksmē 29.maijā un nav akceptēts, savukārt likumprojekts “Atlīdzinājuma par mantiskā zaudējuma un personīgā kaitējuma, kas personai nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību, aprēķināšanas likums” (Atlīdzinājuma aprēķināšanas likumprojekts) izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē 2003.gada 12.jūnijā.

[3] Eiropas Padomes Ministru Komitejas 1984.gada 18.septembra Rekomendācija No R. (84) 15 attiecībā uz valsts atbildību.


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ilze Gredzena 14.08.2003 10:24
Labdien Viese,

Esmu raksta autore un tādēļ vēlos pateikties par Jūsu izteikto komentāru. Vienlaicīgi arī atbildu uz Jūsu komentārā uzdoto jautājumu: kāpēc ierobežojums noteikt maksimālo summu morālā kaitējuma atlīdzībai lai būtu antikonstitucionāls?

Satversmes 92.pants noteic katra tiesību uz atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā. Kā minēts rakstā, nav šaubu, ka valsts var noteikt zaudējumu atlīdzības ierobežojumus, tomēr, ņemot vērā Satversmē ietvertās normas, juridiski jāvērtē vai ierobežots atlīdzinājuma apmērs indivīdam atbilst Satversmē noteiktajam atbilstīga atlīdzinājuma principam? Piemēram, iestādes rīcības rezultātā Jānim.K. tiek nodarīts materiālais zaudējums 65 000 Ls apmērā. Tomēr, ņemot vērā likumprojektā noteiktos zaudējumu atlīdzības ierobežojums, Jānim K. zaudējums tiek atlīdzināts tikai daļēji, t.i. "ne vairāk par 50 000 Ls". Diskutējams ir jautājums, vai šajā gadījumā Jānim K. tika izmaksāts atbilstīgs atlīdzinājums un vai neizmaksājot pilnīgu zaudējumu atlīdzinājumu nepastāv konstitucionālās tiesību normas pārkāpums?

Cerot, ka atbildēju uz Jūsu uzdoto jautājumu, vienlaicīgi vēlos rosināt turpmāku diskusiju par zaudējumu atlīdzinājuma apmēru.

I.Gredzena.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Viese 12.08.2003 15:21
Kāpēc ierobežojums noteikt maksimalo summu morālā kaitējuma atlīdzībai lai būtu antikonstitucionāls? Tikai jautājums ir par tiem 20 000 latiem, jo īpaši, ja ņem vērā, ka, piemēram, Augstākā tiesa 2001.gada 7.februārī slavenajā lietā pret Traumatoloģijas slimnīcu piesprieda maksāt 30 000 latu morālos zaudējumus. Vai, nosakot 20 000 latus kā max atlīdzību par pieļautajām kļūdām administratīvajās lietās, neradīsim vienlīdzības principa pārkāpumu, jo nav taču izslēgts, ka līdzīgas sāpes, par kurām iedeva 30 000 latus, cilvēkam varētu būt arī, pieņemot pret viņu nelikumīgu administratīvu lēmumu???

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


rolis 06.08.2003 08:56
Labrīt, Ilze! Paldies par publikāciju - tēma tiešām aktuāla. Diemžēl, neuzmanīgāks lasītājs no Jūsu raksta var saprast, ka ar likumu tiks noteikti ierobežojumi visu veidu atlīdzībai. Rūpīgāk izlasot projektu, jākonstatē, ka tas tā nav: ierobežojumi ir noteikti tikai:

1) TIEŠO mantisko zaudējumu atmaksai, ko LABPRĀTĪGI atlīdzina iestāde (t.i., bez tiesāšanās),

2) personīgā, arī morālā, kaitējuma atmaksai, izpildot uz naudas maksājumu vērstu tiesas nolēmumu.

Ir jāpiekrīt Jūsu viedoklim, ka personīgā, arī morālā, kaitējuma atmaksas ierobežojums varētu būt antikonstitucionāls, taču projekts neparedz ierobežot materiālā zaudējuma atmaksu saskaņā ar tiesas nolēmumu.

R

P.S. Neesmu rakstījis šo likumprojektu.

Saistītie raksti