"Neatkarīgā rīta avīze", 22.11.2002.Rubrika : Integrācija (6. lpp.)

Sabiedrības integrācijas fondā ir iesniegts projekts, kura mērķis ir čigānu sadzīves izpēte – apzināt, kāds ir Latvijas čigānu izglītības un dzīves līmenis, kādās vecuma grupās tie dalās un ar ko nodarbojas. «Pagaidām nevienā valstī šāds projekts nav veikts, un mēs ceram, ka saņemsim PHARE atbalstu un izdosies to īstenot, paziņoja pasaules čigānu ministru prezidents, Latvijas čigānu nacionālās kultūras biedrības prezidents Normunds Rudevičs.

«Tikai pēc šī projekta realizēšanas varētu runāt par Latvijas integrācijas programmas izstrādi, jo – kā var veidot programmu, īsti neapzinoties, par ko un kam tā domāta! Tas būtu arī liels trumpis ceļā uz Eiropas Savienību (ES) – integrācijas jautājumiem minētā organizācija pievērš ļoti lielu uzmanību, un tai ir svarīgi apzināties, ka Latvijas čigāni te ir pie vietas un Eiropai nedraud viens no tās lielākajiem biediem – nekontrolējama migrācija,» secina N. Rudevičs. «To, ka integrācijas jautājumiem ir milzīga nozīme ES skatījumā, pierāda arī Čehijā īstenotais PHARE projekts Kā palīdzēt čigāniem integrēties Čehijas sabiedrībā. Ņemot vērā, ka iepriekšminētajā valstī čigāni ir lielākā minoritāte un veido ap 2% iedzīvotāju, no kuriem puse ir pirmsskolas vecuma bērnu, darbam ar čigāniem tiek apmācīti 400 skolotāji, kā arī ap 100 čigāni – asistenti. Arī Latvijā čigāni nav mazākā minoritāte, tāpēc domāju, ka ko līdzīgu būtu jāveic arī mums,» uzskata Bēnes vidusskolas skolotāja Savīne Kolomenska, kas šogad ir iesaistījusies minētajā projektā un decembrī dosies uz Prāgu.

«Latvijā ir aptuveni 20 000 čigānu, lai gan oficiāli šis skaitlis ir krietni mazāks; tas ir izskaidrojams ar to, ka liela daļa čigānu pasēs ir minēti kā citu tautību pārstāvji. 98% no tiem ir Latvijas pilsoņi, bet latviski runā gandrīz visi. Tā kā šie skaitļi ir diezgan ievērojami, integrācijas procesa intensificēšanai ir radusies iecere Latvijā izveidot čigānu integrācijas fondu, kurā ietilptu pieci ministri, pieci reģionālie vadītāji un pieci čigānu koordinatori. Lai arī izklausās utopiski, tās ir reālas lietas, to visu iespējams izdarīt,» ir pārliecināts N. Rudevičs, piebilstot, ka paveikts nav nemaz tik maz – Latvijas čigāni ir vienīgie Eiropā, kas ir izveidojuši savu literāro valodu, nemitīgi tiek rīkoti dažādi to saliedēšanas pasākumi, Latvijas čigānu nacionālajā kultūras biedrībā iespējams saņemt bezmaksas juridiskās konsultācijas.

Nāk no Indijas

Aptuveni pirms piectūkstoš gadiem čigāni apmetās uz dzīvi Ziemeļindijā, bet viduslaikos ieceļoja Eiropā. Latvijā čigāni ienāca 15. un 16. gadsimtā no Vācijas un Polijas. Vēl ilgu laiku viņi dzīvoja taboros un saglabāja tradicionālo dzīvesveidu. Tiek uzskatīts, ka arī čigāniem raksturīgās nodarbošanās, piemēram, mūzika, zirgkopība un kalēja amats, ir saglabājušās no Indijas laikiem, kad pastāvēja kastas un iedzīvotāji bija piesaistīti noteiktiem amatiem, teikts Latvijā 1996. gadā Tieslietu ministrijas publicētajā informatīvajā izdevumā Nacionālās un etniskās grupas Latvijā.

Vācu okupācijas laikā viņi, tāpat kā ebreji, tika pakļauti iznīcināšanai. Pēc vēsturnieka M. Vestermaņa ziņām, otrā pasaules kara laikā Latvijā bojā gāja ap 2000 čigānu. Pēckara gados čigānu skaits Latvijā pieauga, un vislielākie čigānu centri bija Rīga, Ventspils un Jelgava, bet no mazpilsētām – Krāslava un Tukums.

Runā vairākās valodās

Čigānu valoda ir balstīta kādā vidusindiešu dialektā. Mūsdienās čigāni dažādās pasaules malās runā visai atšķirīgos dialektos. Latvijā čigānu valodu par dzimto uzskata gandrīz 6000 čigānu, tie lieto četrus dialektus, no kuriem spēcīgākais ir Kurzemē. «Katrs Latvijas čigāns prot vismaz trīs valodas. Ja dzīvojam Latvijā, uzskatām par savu pienākumu zināt šīs valsts valodu, taču neaizmirstam arī savējo, ko lietojam ikdienā,» uzskata N. Rudevičs.

Mācīties var visi

Lielākā daļa čigānu bērnu skolā vispār neiet, taču čigānu izglītošanās veicināšanai tiek darīts daudz. Ventspilī, Kuldīgā, Tukumā un Jelgavā darbojas čigānu klases; izveidotas arī korekcijas klases analfabētiem. Rīgas valsts tehnikumā īpaši izveidotā čigānu klasē iespējams iegūt vidējo speciālo izglītību programmēšanā un mārketingā. Taču, vērtējot īpašu čigānu klašu izveidošanas nepieciešamību, N. Rudevičs uzskata: «Sākumskolas vecuma čigānu bērnu atdalīšana no pārējiem, manuprāt, ir diskriminācija, jo tādējādi skolēns jau no paša sākuma izjūt, ka ir atšķirīgs no citiem.» Savukārt sociālo zinātņu maģistre Sarmīte Dukāte pētījumā Čigāni Latvijā pašu vērtējumā ir novērojusi: «Paši čigāni ierosina veidot skolas vai vismaz klases tieši čigānu bērniem, jo turp vecāki savus bērnus sūtītu mācīties principa pēc.» Arī S. Kolomenska piekrīt, ka čigānu klašu izveide ir ļoti būtiska, uzsvērdama, ka tikpat svarīgi ir, lai to apmēram piekto daļu čigānu bērnu, kas iet skolā, mācītu čigānu skolotāji, jo «neviens latviešu pedagogs neizdarīs to, ko spēj čigāns – sabalansēt pilsonisko patriotismu ar čigānisko!»

Strādā par uztura taloniem

Latvijas čigānu galvenās problēmas ir izglītības, profesionālās sagatavotības trūkums un ar to saistītā nabadzība un bezdarbs. «Čigāniem joprojām nav labas izglītības, kas izraisa nespēju konkurēt darba tirgū un milzīgo bezdarbu – oficiāls darbs ir tikai apmēram procents čigānu,» atzīst S. Dukāte. Kā uzskata paši čigāni, lūzums viņu dzīvē notika deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvijā mainījās sociāli ekonomiskā sistēma. Līdz tam viņi dzīvoja visai pārtikušu dzīvi, ko nodrošināja tirgošanās ar deficīta precēm.

Čigāniem atšķirībā no citām Latvijā dzīvojošām etniskajām minoritātēm nav savas valsts, kas varētu tos atbalstīt. «Lielākā daļa čigānu ir bezdarbnieki, kas nezina savas tiesības un attiecīgi arī pienākumus ne. Bieži vien čigāns netiek pie dokumenta aizpildīšanas, jo vienkārši nezina, ka tāds pastāv. Ja čigāns grib dabūt darbu, viņam ir jāiziet cauri ugunij un ūdenim! Bet mēs esam lepna tauta un bieži vien nespējam tiktāl pazemoties, tāpēc arī ir jāsamierinās ar situāciju, kad jāstrādā kā Tukumā par uztura taloniem un jāapzinās, ka arī tas ir daudz,» ir sašutusi S. Kolomenska.

Dzīve maina pat tradīcijas

Mūsdienās čigānu meitenes izdod pie vīra jau 14–15 gadu vecumā. Ir pieņemts, ka laulības notiek tikai starp čigāniem, un jauktās laulības čigānu sabiedrībā ir retums. «Iemesls tam, ka vecāki apprecina savus bērnus tik agri, ir vēlme pēc iespējas ātrāk nodot tos citas ģimenes rokās, lai tie nebūtu vairs jāuztur. Materiālās grūtības ir iemesls arī čigānu daudzbērnu ģimeņu izzušanai,» secina S. Kolomenska.

«Esmu pārkāpusi veselu virkni aizliegumu – neapprecējos ar čigānu, esmu valdonīga un nepakļāvīga, lai arī čigānu sievietēm ir obligāti jāpakļaujas vīrietim, un nemitīgi rīkojos pret vecāku gribu,» atzīstas S. Kolomenska. «Kad pie manis brauca precinieki, es muku uz vakarskolu, kurā iestājos pa kluso, un beigu beigās vecākus tiktāl biju novedusi, ka tie atļāva mācīties arī vidusskolā un vēlāk arī augstskolā. Tā es ieguvu augstāko izglītību un izbēgu no laulībām ar čigānu! Nespēju arī noskatīties uz samierināšanos ar šausmīgajiem apstākļiem, kādos ir spiesti dzīvot mani tautieši. Čigāniem nekad nav bijusi pieņemama narkomānija un vēl jo mazāk prostitūcija, bet nu jau ir dzirdēts, ka viņi nodarbojas pat ar to! Un viss tikai apburtā loka dēļ: nav izglītības – nav darba – nav iztikas.»

Jāpārvērtē attieksme

«Sabiedrības izteikti negatīvā un nievājošā attieksme pret čigāniem lielākoties ir nepelnīta,» uzskata N. Rudevičs, «tāpēc mūsu galvenais uzdevums ir apzināties vienotas integrācijas programmas izstrādes nepieciešamību, kurā vienlīdz liela uzmanība tiktu pievērsta visām tautām. Čigāniem jāatdod viņu niša, jāiedzīvina to tradīcijas un jādod iespēja sevi pierādīt arī 21. gadsimtā! Ja valsts būs sakārtota un tajā valdīs pozitīva attieksme, čigāni būs stimulēti te palikt un strādāt, jo šī tauta ir kā katalizators, kvalitātes rādītājs videi, ko tie apdzīvo.» «Vienīgais, ko čigānos novērtē, ir to prasme dziedāt un dejot. Svešie meklē eksotiku, bet necenšas ieskatīties čigāna dvēselē,» secina S. Kolomenska, uzsverot «mums jau nevajag daudz: vajag nedaudz vairāk uzmanības, nedaudz nopietnāku attieksmi kā pret tautu, un rēķināties kā ar etnisku grupu!»

***