Foto: G. Dieziņš © AFI
Čigāniem joprojām nav labas izglītības, kas, savukārt, izraisa nespēju konkurēt darba tirgū un milzīgo bezdarbu - oficiāls darbs ir tikai apmēram 1% čigānu, daudzi dzīvo tikai šodienai, nekaļot plānus nākotnei.
Laiku pa laikam sabiedrības uzmanība Latvijā pievēršas čigāniem, vienlaikus paužot attieksmi pret tiem, kas parasti ir diezgan noraidoša. Parasti šo uzmanību saasina kāds notikums, kas lielākoties nav ar pozitīvu nokrāsu un kura galvenais varonis ir čigānu tautības pārstāvis, kurš izdarījis ko sabiedrības acīs nevēlamu.
Līdzās attieksmei, kas pret čigāniem izveidojusies gandrīz vai katram Latvijas iedzīvotājam, būtu interesanti ielūkoties arī redzējumā, kāds ir pašiem čigāniem – par sevi un savu tautu, tās dzīvesveidu, problēmām un iespējamiem to risinājumiem. Šis skatījums tika iegūts 2000. gadā veiktajā pētījumā, intervējot vairākus čigānu tautības pārstāvjus, no kuriem daži piedalās ar savas tautas atbalstīšanu un attīstīšanu saistītās aktivitātēs.
Kā uzskata viņi paši, lūzums Latvijas čigānu dzīvē notika deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvijā mainījās sociāli ekonomiskā sistēma. Līdz tam čigānu dzīves līmenis bija visai pārticīgs, ko nodrošināja tirgošanās ar “deficīta” precēm, kas oficiālajā pārdošanā nebija pieejamas. Dienas peļņa veiksmīgākajos gadījumos pat sasniedza 500 rubļu vienam cilvēkam, līdz ar to viegli iegūstamā iztika bija čigānos nostiprinājusi uzskatu, ka izglītoties nav nepieciešams, jo viss sasniedzams arī bez izglītības. Kad kļuva iespējams visu nopirkt legālā veidā, čigāniem zuda viņu galvenais peļņas avots, bet pārorientēties uz jauno sistēmu viņi neprata.
Valstī par primārām tika atzītas citas vērtības, to skaitā laba izglītība, kuras čigāniem nav joprojām. Tas, savukārt, izraisīja nespēju konkurēt darba tirgū un šobrīd milzīgo bezdarbu – legāla darba trūkumu (oficiāls darbs ir tikai apmēram 1% čigānu). Šobrīd gan čigānu attieksme mainās, taču, kā atzīst kāds čigānu kopienas pārstāvis, daudzi dzīvo tikai šodienai, nekaļot plānus nākotnei. Latvijā dzīvojošie čigāni vienlaikus arī nezina savas tiesības – kā saņemt sociālo palīdzību, iegūt bezdarbnieka statusu, noformēt dokumentus u.c. Šī iezīme gan vispār raksturīga zemākajam sociālajam slānim.
Kādas ir čigānu iespējas izglītoties? Pirmkārt, lielākā daļa čigānu pieder sabiedrības zemākajam slānim, kas vienlaicīgi nozīmē dzīvi nabadzībā. Pat ja arī rodas motivācija mācīties, vecākiem bieži vien nav naudas, lai varētu atļauties bērnus sūtīt skolā. Otrkārt, kā ierosina paši čigāni, jābūt skolām vai vismaz klasēm, kas būtu veidotas tieši čigānu bērniem, jo turp vecāki savus bērnus sūtītu mācīties principa pēc.
Čigāni arī mēdz apmeklēt dažādus kursus, taču pēc to pabeigšanas sākas problēmas, meklējot darbavietu, jo pārsvarā potenciālais darba devējs, uzzinot darba meklētāja tautību, atsaka. Pieminētā attieksme grauj cilvēku cerības, un viņi cenšas atgriezties gan pie jau ierastā iztikas iegūšanas veida – tirdzniecības, ar ko nopelnīt var visai nedaudz, gan citām nodarbēm.
Latvijas iedzīvotāji uzskata, ka galvenās čigānu nodarbošanās mūsdienās arī ir zīlēšana, zagšana, muzicēšana. Nepamanīta nepaliek čigānu veiktā narkotiku tirdzniecība, kā arī citas kriminogēnās aktivitātes. Paši čigāni domā, ka tā ir liela viņu tautas problēma, jo bērni pārmanto ģimenē redzamo iztikas pelnīšanas modeli, un var tikai izdarīt secinājumus, ko darīs tie, kuru vecāki šodien nodarbojas ar nelikumīgajām aktivitātēm. Taču čigāni ir arī neizpratnē, kādēļ bieži vien masu saziņas līdzekļos tiek uzsvērta viņu tautība, ja izdarīts noziegums, jo netiek taču ziņots, ka kādu nelikumīgu aktivitāti veicis latvietis vai krievs. Sabiedrībai ir tendence pēc viena gadījuma izdarīt secinājumus par visu tautu, taču pozitīvie piemēri diemžēl izcelti netiek, kultivējot šauri stereotipisku attieksmi.
Raksturojot savas tautas dabu, čigāni uzskata, ka ir miermīlīgi, labdabīgi un viesmīlīgi, kā arī karstasinīgi. Bieži vien tiem piemīt lētticīgums – izglītots cilvēks čigānu varētu apmānīt itin viegli. Kaut arī gandrīz katram čigānam ir draugi citu tautību pārstāvju vidū, tomēr visbiežāk viņi kontaktējas savā starpā. Čigāniem ir ļoti stipras kopienas saites. Ir arī noteikta varas un autoritātes hierarhija, kopienas līdera cienīšana. Joprojām lielu lomu ieņem iekšējās tradīcijas.
Kā secina paši čigānu tautības pārstāvji, nav jēgas čigāniem vienkārši iedot naudu dzīves apstākļu uzlabošanai, bet gan palīdzības sniedzējam būtu jāprasa garantijas, kā šī nauda tiks izlietota un kā tā tiks atmaksāta no darba peļņas. Noteikti vispirms jāpalīdz tiem, kas sevi apliecinājuši kā centīgus un varošus cilvēkus. Čigānu kopienas līderim jābūt pilnībā iesaistītam šī darba veicināšanā, domājot par attiecīgu programmu izstrādi un to atbilstības pierādīšanu iespējamiem sponsoriem un ekspertiem. Turklāt viņam nepieciešams uzturēt regulārus kontaktus ar kopienas locekļiem.
Tā kā čigāniem atšķirībā no citām Latvijā dzīvojošām etniskajām minoritātēm nav savas valsts, kas varētu tos atbalstīt, pārsvarā palīdzība tiek saņemta tikai no Latvijas Čigānu nacionālās kultūras biedrības. Šeit čigāniem tiek piedāvāta konsultatīva palīdzība elementārāko tiesību izpratnē, kā arī, piemēram, sava biznesa plāna izstrādē – kā veikt juridisko dokumentu noformēšanu u.c.
Secinot jārezumē, ka šodien čigāni nonākuši situācijā, kad izglītības un profesionalitātes iemaņu trūkums tiem neļauj iegūt darbu, par kura atalgojumu tie spētu paaugstināt savu dzīves līmeni. Taču ar savu mazizglītotību un nelikumīgajiem iztikas pelnīšanas veidiem tie saņem sabiedrības noraidījumu un negatīvu attieksmi, kas izriet no uzticēšanās trūkuma un aizdomām, kuras bieži vien apstiprina negatīvi piemēri no reālās dzīves. Tas, savukārt, neveicina vēlēšanos palīdzēt čigāniem iekļauties kopējā sabiedrībā, taču neapšaubāmi šāda palīdzība, kas nāktu ārpus kopienas resursiem, čigāniem kā vienai no Latvijas neintegrētākajām etniskajām minoritātēm ir nepieciešama. Valstij ir jāuzņemas daļa atbildības par to, lai čigānu sociāli ekonomiskie dzīves apstākļi uzlabotos.
Taču vienlaikus jābūt spēcīgam atbalstam dzīves līmeņa paaugstināšanai “ilgtspējīgos” veidos pašu čigānu vidū – piemēram, izglītības lomas atzīšana, vēlēšanās pelnīt iztiku legāli, nākotnes perspektīvu plānošana. Ņemot vērā samērā spēcīgo kopienas saliedētību un tās līderu ietekmi, šis ir viens no spēcīgākajiem resursiem, kas būtu izmantojams čigānu dzīves uztveres mainīšanai paralēli mērķtiecīgi un stratēģiski sniegtai palīdzībai no valsts puses.