Raksts

Ceļā uz vienotu Eiropas vēsturi


Datums:
08. maijs, 2007


Autori

Dita Arāja


Foto: A.Starks © AFI

Ja spējat akceptēt savas valsts vēstures labās un sliktās puses, ja spējat kritiski to izvērtēt, tad pieņemsit arī vienotu Eiropas vēsturi.Žanu Fransuā Berdā (Jean-Francois Berdah), Tulūzas universitātes vēstures profesoru, intervē Dita Arāja

Ja runājam par vēstures un politikas attiecībām, cik senas tās ir?

Attiecības starp politiku un vēsturi ir ļoti, ļoti senas — no pašas senākās vēstures, es domāju faraonu un šumēru laikus un arī patlaban ir ļoti cieša saikne starp vēsturi un politiku. Vēsture vienmēr ir bijusi instruments, lai aizsargātu un attaisnotu kāda politiku. Gribu atgādināt — kad jaunais faraons nāca pie varas, ja viņa priekštecim bija bijuši citāds domāšanas veids, citādi uzskati un rīcība, ļoti bieži vecā faraona vārds tika izdzēsts no visiem dokumentiem.

Politikas un vēstures attiecības var izskaidrot ar faktu, ka gan Romas laikos, gan Viduslaikos lielākā daļa vēsturnieku bija ierēdņi — viņi strādāja prinču, karaļu un hercogu labā un mēģināja attaisnot viņu politiku. Vara mēģināja uzlikt savu roku uz vēstures, tāpēc ka tā bija vitāls leģitimitātes instruments.

Vai tas nozīmē, ka persona, kas ieguva varu, “laboja” pagātni un radīja “savu” vēsturi?

Tas bija agrākajos laikos un, ja tas nenotika vienas personas, tad kāda režīma, baznīcas vai politiskās partijas interesēs. Es minēšu PSRS un Komunistisko partiju. Tai pavisam noteikti bija nepieciešams, lai vēsturnieki radītu savu “liktenīgo” vīziju krievu cilvēkiem. Ja Komunistiskā partija bija strādnieku partija un ja strādnieki bija enerģija un spēks, tad tas nozīmē, ka Komunistiskā partijai ir tiesības dot līderi pasaulei un strādniekiem un zemniekiem. Tātad šajā gadījumā vēsture bija instruments, lai leģitimizētu Komunistisko partiju.

Šādi gadījumi ir bijuši pat demokrātiskās valstīs kā Francija. Kad 1870.gadā izveidojās Trešā republika, nebija skaidrs, vai iedzīvotāji to atbalsta vai nē, jo republika bija gatava turpināt karu, savukārt monarhija tieši pretēji — to beigt par katru cenu, tādēļ vairākums iedzīvotāju atbalstīja monarhiju. Francūžu atbalsts republikai tika iegūts, izveidojot bezmaksas skolas, republikas ideoloģiju un, iespējams, savā ziņā arī metodoloģiju, lai attaisnotu Trešo republiku. Vēsture ir attaisnojusi arī kolonizāciju.

Vai mēs mācāmies vēsturi, kuru ir izveidojušas personas tā, kā to pašas ir vēlējušās?

Nē. Dažus gadsimtus pirms Kristus grieķi radīja metodoloģiju, lai analizētu komplicētus jautājumus, un ideja bija vienkārša — lai izprastu pagātni, aptvertu un paredzētu tagadni un nākotni. Ideja bija — atrast patiesību pagātnē. Tātad vēsturnieku pirmie mērķi, es teiktu, nebija kāda politikas atbalstīšana. Vēsturniekiem kā profesionāļiem ir jābūt neatkarīgiem no valsts, baznīcas, no jebkāda veida spēkiem.

Jūs pieminējāt padomju režīmu, bet vai varat minēt vēl kādu piemēru, kad politiķi ir centušies izveidot “savu” vēsturi?

Tā bija Vācijā. Īpaši Vilhelma II laikos 19.gadsimtā, kad 1890.gadā impērija nolēma veicināt savu pasaules politiku un izveidot Vācijas kolonijas visā pasaulē. Kolonizāciju attaisnoja vēsturnieki, deklarējot, ka Vācijas iedzīvotāji ir ļoti dinamiski un vācu ekonomika ir viena no svarīgākajām pasaulē. Tā bija tieši tāda pati kolonizācijas attaisnošana kā angļiem un francūžiem. Vēsturnieki šīs politikas attaisnošanā ļoti aktīvi piedalījās skolās un daži no viņiem nacionālās domāšanas un jūtu dēļ bērniem nodeva patriotisma idejas. Vēsture, protams, ir ļoti spēcīgs instruments, ja tiek runāts par varoņiem un militārām uzvarām. Vēsture vienmēr ir bijis veids, kā 20.gadsimta otrajā pusē attaisnot nacionālistisko domāšanu.

Kad režīmi mainās, kā jaunajām demokrātijām izanalizēt savu “slikto” un “labo” vēsturi?

Es teiktu, ka briesmas parādās visās šajās valstīs, jo no totalitārisma laikiem ir oficiālā vēsture un tāpat pastāv pretvēsture (contrahistory), kas radīta trimdā aiz valsts robežām, un arī šī vēsture ir ļoti negatīva. Pastāv risks, ka “zelta leģenda” tiek aizvietota ar “melno leģendu” un paliek iespēja, ka pagātnē netiek saskatīts nekas pozitīvs. Rezultātā negatīvais pagātnes skatījums ved uz vēstures vienkāršošanu — ka šeit jau daudzās paaudzēs dzīvojuši tikai “tīri” latvieši un nav bijusi citu cilvēku ietekme. Latvija kā valsts ir radusies relatīvi nesen, tādēļ pastāv tendence neņemt vērā, ka Rīgā un citās lielākajās Baltijas pilsētās savulaik dominēja vācieši. Ir arī tendence uzskatīt, ka vācu Baltijas historiogrāfija ir totāli negatīva un tādēļ vispār nav ņemama vērā, un tāpat ir tendence uzskatīt, ka pēc 1940.gada visa krievu un padomju ietekme Latvijā ir negatīva un tādēļ pilnīgi neinteresanta. Rezultāts ir ļoti vienkāršs — pašreizējā Latvijas historiogrāfija koncentrējas tikai uz pirmskara demokrātiju, uz starpkaru periodu, jo atjaunotajai demokrātijai ir jārod iedvesma pirmskara demokrātijā. Taču tas ir ļoti reducēts vēstures skatījums, jo, ja jūs koncentrējaties tikai uz 20.gadsimtu un tikai uz politisko vēsturi, tas ļoti mazina skatu uz to, kas ir Latvijas vēsture kopumā. Mana skatījumā ar to saskaras visas Rietumu valstis un visas valstis pasaulē — ir neiespējami uzrakstīt etnisku vēsturi un fokusēties tikai uz īsu periodu. Latvijas vēsture ir arī modernā, Antīkā un Viduslaiku vēsture. Ja jūs koncentrējaties tikai uz vienu periodu, ir neiespējami izprast mūsdienu Latviju.

Varbūt pārejas valstīm un jaunajām demokrātijām ir kopīga iezīme —pievērst pastiprinātu uzmanību tam, ka pirms kara bija neatkarīga valsts, lai stiprinātu savu valstisko identitāti?

Jā, es tam pilnībā piekrītu, tas ir nepieciešams [atjaunotās neatkarības] pirmajos gados, taču tagad Latvija neatkarīga ir jau septiņpadsmit gadus. Es neesmu šeit, lai kādam lasītu lekciju, bet Eiropas struktūrā ir svarīgi nefokusēties uz nacionāliem tematiem, bet izprast, ka mums ir kopīga nākotne un arī kopīga pagātne. Atcerēsimies kaut vai ļoti specifiskās Kurzemes hercoga un Francijas karaļa attiecības 17.gadsimtā! Starp viņiem bija ļoti stipras ekonomiskās un politiskās saites. Nav pretrunu starp nacionālās vēstures veidošanu un izpratni, ka mēs tajā pašā laikā esam daļa no lielāka laukuma, no lielāka reģiona. Šis skatījums nav radīts tikai tām valstīm, kas nesen iestājušās Eiropas Savienībā. Tas ir arī nepieciešams vecajām valstīm, jo mēs redzam aizspriedumus, piemēram, pret poļiem — ka poļu santehniķis ienāks Francijā. Tas tikai pierāda, ka Francijā nav zināšanu par Baltijas, Skandināvijas un citām valstīm. Tādēļ es mēģinu attīstīt pētniecību šajā jomā, un mēs [Tulūzas universitāte] esam parakstījuši līgumu ar LU Vēstures un filozofijas fakultāti par studentu apmaiņu.

Latvijā abu spārnu radikālie grupējumi vēsturi izmanto kā savu aktivitāšu instrumentu.

Vispirms es domāju, ka laiks, ļoti iespējams, šo jautājumu atrisinās. Jūs nevarat piespiest cilvēkus mainīt savas domas, ja viņi to nevēlas. Latvijas vēsturniekiem vairāk jāiesaistās diskusijās ar Latvijas sabiedrību, bet vispirms vēsturniekiem jāsāk savstarpēji sarunāties, apmainoties idejām un diskutējot par nacionālo historiogrāfiju un veidiem, kā pilnveidot un mainīt metodoloģiju un domāšanas veidu. Viņiem ir jāveido arī sadarbība ar citām valstīm, lai atrastu jaunu iedvesmu un attīstītu kriticismu. Ja valsts vēlas uzlabot situāciju, tai jāpiesaista vairāk studentu, kas palīdzētu izveidot modernu historiogrāfiju. Tas ko es saskatu Latvijas studentos — viņi ir ļoti, ļoti ieinteresēti un motivēti, bet kāda jēga viņus aktivizēt, ja beigās viņi nespēj atrast sev darbu.

Pāriesim no Latvijas uz globālo pasauli. Kāda specifika ir politikas un vēstures attiecībām Eiropā?

Modernajā Eiropā attiecībām starp politiku un vēsturi vajadzētu būt tik niecīgām, cik vien tas iespējams. Vēsturniekiem nevajadzētu specifiski aizstāvēt un atbalstīt jebkādu varu, taču dažos gadījumos tas tā notiek. Ir tā dēvētās “redzamās” minoritātes, imigranti, un šī ir lieta, ar kuru mēs mūsdienās tiekam konfrontēti. Latvijā krieviski runājošo minoritāti Latvijas historiogrāfija uztver savā ziņā piesardzīgi un patlaban nav tendences šo iedzīvotāju daļu integrēt kā reālu Latvijas iedzīvotāju daļu. Francijā tāda pati situācija ir ar cilvēkiem, kas ierodas no bijušajām kolonijām, līdzīgi ir arī Lielbritānijā ar ieceļotājiem no Kurdistānas un Indijas. Viņi atnāk un ir daļa no vēstures. Parunāsim par Franciju — cilvēki no Marokas, Indonēzijas, Alžīrijas spēlēja lielu lomu Pirmajā un Otrajā Pasaules karā — viņi kā kareivji atbrīvoja Francijas teritoriju 1944. un 1945.gadā, tādēļ viņi pretendē vismaz uz vienu lappusi vēstures grāmatā.

Jūs pieminējāt migrāciju. Vai tā ir cena, kas Eiropai jāmaksā par kolonizāciju un par kariem?

Es tā neteiktu. Tā ir tikai vēstures gaita. Tas ir fakts, ko neviens nevar noliegt, ja nu vienīgi labējā spārna pārstāvji, kas grib pārtraukt migrāciju un aizliegt cilvēkiem ierasties Eiropā, taču tas ir absolūti neiespējami. Tā ir noticis kopš pašas cilvēces sākuma. Pat ja mēs vēlamies migrāciju sev padarīt mazāk svarīgu, mums ir tikai viena iespēja, ko darīt, — palīdzēt imigrantu valstīm attīstīties, palīdzēt attīstīties Āfrikai un Āzijai. Jo vairāk mēs tajās investēsim, jo vairāk palīdzēsim turienes cilvēkiem iegūt izglītību un radīt jaunas darba vietas un iespējas, jo mazāk svarīga migrācija kļūs Eiropai.

Daļa cilvēku uzskata, ka globalizācija nozīmē “Vecās Eiropas” beigas?

Es tā nedomāju. Ja mēs atskatāmies tālā pagātnē, redzam, ka Eiropa un tās iedzīvotāji ir rezultāts daudzskaitlīgai indoeiropiešu migrācijai daudzus tūkstošus gadus pirms mums. Pilsētas Eiropā ir būvējuši, piemēram, feniķieši, kas nāca no Palestīnas, tātad šis cilvēku maisījums veidoja Eiropas vēsturi. Un, ja jūs paskatāties uz mūsdienu Īriju — viņi var runāt par latviešu kolonizāciju. Visas šīs kustības, visa vēsture ir kā aicinājums uz toleranci un savstarpējo sapratni.

Vai eiropiešiem vispār ir iespējams nonākt pie vienas kopīgas vēstures izpratnes?

Jā, es domāju, ka tas ir iespējams. Tā ir mana kā vēsturnieka prakse — kad es mācu vēsturi, es mācu salīdzinošo vēsturi un mana koncepcija ir globālā Eiropas vēsture. Kad es mācu vēsturi, es nemācu Francijas, Spānijas vai Itālijas vēsturi, es mēģinu atrast kopīgos punktus un atšķirības, kas parādās starp Eiropas valstīm. Kad jūs studējat Eiropas vēsturi no 18.gadsimta beigām līdz pat Otrajam Pasaules karam, jūs visās valstīs varat saskatīt daudzus kopīgus punktus — ekonomikas izaugsmi, industriālās revolūcijas attīstības ceļu. Kad jūs aplūkojat nacionālo ideoloģiju attīstību, jūs varat redzēt tos pašus mehānismus visā Eiropā. Tas ir tik zīmīgi, cik ļoti mēs esam viena kopīga daļa no tā paša kontinenta.

Eiropā ir divi galvenie vēsturnieku tīklojumi, kas strādā kopā un mēģina veidot Eiropas vīziju par vēsturi kopš seniem laikiem līdz mūsdienām. Esmu krietni optimistisks, ka agrāk vai vēlāk mēs radīsim vienotu Eiropas vēstures grāmatu. Tāda jau ir Francijā un Vācijā — franču un vācu vēsturnieki kopā strādāja un izveidoja kopīgu mācību grāmatu, ko Francijā un Vācijā var lietot vidusskolās.

Tomēr daži Latvijas vēsturnieki ir pauduši apgalvojumu, ka nav iespējams uzrakstīt vienotu Eiropas vēsturi, jo tad tā būtu pārāk politkorekta.

Nē, nav nepieciešams politkorektums, bet vispirms visu valstu vēsturniekiem būtu jāpārliecinās, ka viņi atzīst un spēj pieņemt kritiku. Ja jūs spējat akceptēt savas vēstures labās un sliktās puses, ja jūs spējat kritiski izvērtēt savu vēsturi, nevis mistificēt kāda etnisko vīziju par nāciju, tad jūs spēsiet tikt galā arī ar vienotu Eiropas vēsturi.


Tulūzas Universitāte


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!