Raksts

Braucot Ziemeļmeitu lūkoties…


Datums:
13. oktobris, 2008


Autori

Pēteris Timofejevs Henriksson


2004. gadā pirms Latvija iestājās Eiropas Savienībā, toreizējais Zviedrijas premjers biedēja sabiedrību ar „labklājības tūristiem” (välfärdsturister), kas plūdīšot uz devīgo labklājbas valsti, kad Austrumeiropas valstis kļūs par ES dalībvalstīm. Sociāldemokrāts Jērans Pēršons bija glumš tipiņš un viņa izteikumi bija tik uzmanīgi, ka tie tomēr pārāk neizklausījās pēc naida kurināšanas. Nekādi pārejas noteikumi tik un tā netika ieviesti Zviedrijā un kopš 2004. gada jebkurš darbspējīgs ieceļotājs tika sagaidīts ar atplestām rokām. Tas ir, vismaz tā likās – līdz Laval un partneri lieta sita augstu vilni, ksenofobiskajā darbaļaužu kustībā, kuru premjers Pēršons vismaz vārdos pārstāvēja.

Tomēr, kā secina ekonomisti Kristers Gerdess (Gerdes) un Eskils Vadenšē (Wadensjö) nesen publiskotajā pētījumā „Immigrants from the New EU Member States and the Swedish Welfare State”, nekādi „labklājbas tūristi” neieradās – Zviedriju nepārpludināja austrumeiroopiešu imigranti, kuri tā vien centās atņemt zviedriem darbu un iedzīvoties uz pabalstiem. Iebraukušo imigrantu skaits, tiesa, pieauga, tomēr austrumeiropieši sastādīja ārkārtgi mazu proporciju. Tomēr tie, kas ieradās, bija lielākoties no Polijas, šķietami augsti izglītoti, strādā lielākoties lauksaimniecībā un būvniecībā (atcerieties Laval lietu!) un neuzrāda nekādu īpašu tendenci iedzīvoties uz sociālās sistēmas priekšrocībām.

Pats varu šo pētījumu komentēt kā apsveicamu pienesumu debatēm par darba tirgus liberalizāciju. Cerams, ka tas atvēsinās daudzu kreisi noskaņoto politiķu ksenofobisko un vienlaicīgi tik liekulīgo retoriku pret iebraucējiem. Manuprāt, zviedri pārvērtēja savas sistēmas priekšrocības – atrast darbu Zviedrijā iebraucējiem, kuri nerunā zviedriski ir ārkārtgi grūti, ar izņēmumu sezonas darbiniekiem un melnstrādniekiem. Sociāli etniskā vide ir visai monogēna, ko nevar teikt par tādiem „darbaspēka magnētiem” kā Lielbritānija un Īrija, kuras ir ne tikai ekonomiski dinamiskas sabiedrības, bet arī atvērtas visiem, kuri prot vismaz angļu valodas minimumu. Lai arī Latvijā valda priekšstats, ka Skandināvija ir ārkārtīgi atvērtas svešzemniekiem, tomēr šī tolerance attiecas tikai uz tūristiem un – zināmā mērā – politiskiem bēgļiem. Lai arī lielākā daļa imigrantu Zviedrijā ir ārkārtīgi centīgi strādnieki un tādējādi vairo Zviedrijas bagātību, tomēr daudzi zviedri vēl joprojām tic, ka imigranti tikai ēd iedzimto sūri un smagi nopelnītos darba augļus. Tomēr jautājums ir – ar ko salīdzina. Ziemeļvalstis salīdzinājumā ar Latviju nudien ir turpat vai tolerances citadele.

Tomēr viss ir atkarīgs pilnībā no indivīda. Ja cilvēks vēlas mācīties, pirmkārt, jau vietējo valodu, ja viņam ir pacietība, nauda un laiks, kā arī pats galvenais – uzņēmība, tad arī tādās iebraucējiem nedraudzīgās valstīs kā Zviedrija var atrast darbu un laimi. Saku to, vadoties no personīgās pieredzes.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!