Foto: I.Kalniņš © AFI
Runājot par “igauniskuma saglabāšanu” Latvijā, nav jēgas izskatīt to no primitīva “mazākumtautību tiesību aizsargāšanas” viedokļa. Katrs igaunis Igaunijā, Latvijā un citur ir pats sava igauniskuma pakāpes noteicējs.
Masu medijos notiek diskusija par t.s. pāreju uz izglītību latviešu valodā no 2004.gada 1.septembra. Es esmu savā ziņā “ieinteresēta persona” – pēc tautības igaunis, mans dēls mācās Rīgas Igauņu vidusskolā un spēkā esošais Izglītības likums dod viņam iespēju iegūt pamata un vidējo izglītību dzimtajā valodā.
Mans personiskais viedoklis ir, ka, runājot par “igauniskuma saglabāšanu” Latvijā, nav jēgas izskatīt to no primitīva “mazākumtautību tiesību aizsargāšanas” viedokļa. Katrs igaunis Igaunijā, Latvijā un citur ir pats sava igauniskuma pakāpes noteicējs. Latvijas igauņu gadījumā vēsturiskā pieredze pierāda, ka nacionālai kultūras biedrībai un mazākumtautību skolai nav noteicoša loma, piemēram, igauņu valodas kā ģimenes valodas lietošanā. To pierāda kaut vai 1930.gada tautas skaitīšanas dati, pēc kuriem igauņu valodu ģimenē lietoja kopumā 54% igauņu, bet visvairāk Latgalē – 66%, nevis Rīgā (41,5%), kur jau no 1908.gada darbojās Igauņu izglītības un palīdzības biedrība, Igauņu skola un citas igauņu kultūrautonomijas organizācijas, nedz arī Vidzemē (64,6%) kā Igaunijai ģeogrāfiski vistuvākajā reģionā[1].
Prāta uzvara pār emocijām
Kā kulmināciju sociālistiskās kontrakultūras attīstībā var novērtēt astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā notikušo nacionālo kultūras biedrību atjaunošanu – 1988.gadā Latvijas igauņi atjaunoja pirmskara Rīgas Igauņu izglītības un palīdzības biedrību un vēlāk arī Rīgas Igauņu skolu. Kamēr rietumvalstīs septiņdesmitajos gados sākās globalizācijas process, Padomju Igaunijā kā reakcija uz pārkrievošanos notika igauņu tautības noslēgšanās sevī. Kā norāda 1999.gadā veiktais pētījums par Tallinas un pagastu iedzīvotāju kultūras patērēšanas modeļiem, šī noslēgšanās izpaudās kā pārspīlēta interese par lokālo identitāti, tradicionālo kultūru un tās “sekundāro atražošanu” [2], piemēram, par tradicionālās kultūras atbalstītājiem uzskatot kolhozus un radot “patriotisku” kolhozu priekšsēdētāju fenomenu.
Tagad situāciju Igaunijas kultūras biedrību darbībā var novērtēt, kā “prāta uzvaru pār emocijām” – katram indivīdam ir izvēles iespēja, un tradicionālās kultūras aktivitātes ir tikai viens izvēles variants. Minētajā pētījumā konstatēts, ka “teritorijā ar aktīvu ekonomisku darbību ir vērojama kultūras aktivitāšu individualizācija”[3].
Kultūras aktivitāšu individualizācija ir arī Latvijas igauņu kultūras dzīves perspektīva un diez vai ir iespējams “monopolizēt” šo procesu XXI gadsimta nacionālo kultūras biedrību ietvaros.
Kurš maksās par igauniskumu?
Mūsdienu ekonomiskajā situācijā, kad vairs nav “bagātu, patriotisku kolhozu priekšsēdētāju”, rodas jautājums – kurš maksās par igauniskumu? XX gadsimtā sākumā Rīgas Igauņu Izglītības un Palīdzības Biedrība izveidojās, apvienojoties vāciskajai “Imantai” un strādnieku Rīgas Atturības Biedrībai. Tātad izveidojās īsta Latvijas igauņu “darba un kapitāla” savienība, kā rezultātā, izmantojot igauņu uzņēmēju biznesa kontaktus tika uzbūvēts Rīgas Igauņu Nams.
Starp citu, biedrības vadība piedalījās 1918.gada Igaunijas Republikas politiskās un kultūras elites veidošanā – piemērām, Jiri Jāksons (Jüri Jaakson) bija Igaunijas valsts vadītājs un Igaunijas Bankas prezidents, Aleksanders Hellats (Aleksander Hellat) –ārlietu un iekšlietu ministrs, mācītājs Teodors Tallbergs (Theodor Tallberg) – sūtnis Latvijā, Hanno Kompuss (Hanno Kompus) – teātra “Estonia” mākslinieciskais vadītājs.
Patreiz Latvijā var novērot gan Latvijas Igauņu Biedrības organizētās, gan arī Igauņu uzņēmēju kluba “neorganizētās” darbības. Ja atkārtosies pagājušā gadsimta sākuma situācija un Rīga būs igauņu uzņēmējiem “tuvāk nekā Šveice”, tad ir iespējams, ka Rīgā vairāk vai mazāk pastāvīgi sāks strādāt un dzīvot pietiekoši daudz igauņu uzņēmēju, kuriem varētu būt interese ieguldīt savus līdzekļus kopīgu pasākumu organizēšanā.
Šobrīd iznāk, ka “organizēto igauniskumu” (Latvijas Igauņu biedrība) ar tā nekustamo īpašumu uztur vecāka gadagājuma cilvēki, kuru pensijas un citu ienākumu lielums diez vai ļauj kaut ko ieguldīt igauniskuma saglabāšanā. Savukārt “neorganizētā igauniskuma” pārstāvjiem viņu darba ritms un biznesa problēmu risināšana prasa tik daudz laika un enerģijas, ka ir grūti gaidīt pastāvīgu un lielu atsaucību Latvijas Igauņu biedrības ikdienas problēmu risināšanā.
Rīgas Igauņu vidusskola ir izvēlējusies pragmatisku attīstības stratēģiju – dodot skolēniem nevis izglītību “etnisko minoritāšu valodā”, bet gan konkurētspējīgu izglītību. Tikai tāda vidusskola var piesaistīt igauņu uzņēmēju bērnus, jo vecākiem ir jāizlemj, kur var saņemt labāku izglītību un sagatavoties konkurencei darba tirgū – kādā Igaunijas skolā, Rīgas Igauņu vidusskolā vai varbūt skolā, kur vispār nemāca igauņu valodu.
Dati par Latvijā pastāvīgi dzīvojošiem igauņiem nebūt nepārliecina par viņu spēju un gribu saglabāt savu igauniskumu. Piemēram, igauņu valodu par dzimto atzīst 27% no Latvijas igauņiem (39% par tādu atzīst latviešu, bet 32% – krievu valodu)[4]. Igaunijas Republikas pilsonība ir nelielai daļai Latvijas igauņu – 57% ir LR pilsonība, bet 31% ir nepilsoņi[5]. Latvijas vispārizglītojošajās skolās mācās 183 igauņu tautības skolēni no kuriem 47% mācās latviešu un 53% – krievu mācību valodā[6]. Kopējais igauņu tautības iedzīvotāju skaits Latvijā ir 2588[7].
Tas nozīmē tikai vienu – nekādas minoritāšu aizsardzības konvencijas nevar saglabāt daudzu Latvijas igauņu tautības iedzīvotāju “igauniskumu” un Latvijas oficiālās iestādes nevar sekot tam, kādā valodā ģimenē grib runāt šie iedzīvotāji, daudziem no kuriem viņu neprasme runāt igauņu valodā jau sen nerūp.
Zviedrijas igauņu pieredze
Lai situācijas izvērtējumam sniegtu plašāku kontekstu, iepazīstināšu ar Zviedrijas igauņu organizācijas domām, jo tieši tur noritējusi visaktīvākā igauņu ārzemju organizāciju darbība pēc Otrā pasaules kara beigām[8]. Tomēr pēc Igaunijas neatkarības atjaunošana “kultūras aktivitāšu individuālizācijas procesa” ietekme jūtama arī Zviedrijas igauņu nākotnes redzējumos.
Bijušā Zviedrijas Igauņu organizācijas vadītāja Pētera Luksepa (Peeter Luksep) programmatiskajā rakstā “Zviedrijas igauniskumu vairs nevar kaut kur pasūtīt – pašiem ir jārada!”[9] redzams, ka igauņu organizācijas darbības principi ir jāpārskata arī Zviedrijā, kur igauņu skaits astoņdesmitajos gados bija aptuveni 35 tūkstoši[10]. P.Lukseps atzīst vairākus svarīgus principus:
- būtiskāka ir darbība, nevis formālā organizācijas struktūra;
- jāapzinās, ka pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas ārzemju igauņu organizācijas nevar igauniskuma jomā piedāvāt kaut ko vairāk un labāk nekā pati Igaunija;
- ārzemju igauņu organizācijām ir jāformulē, kādus pakalpojumus biedri var saņemt par biedru naudu.
P.Luksepa vīzija šajā rakstā ir sekojoša: “Nākotnē pie mums pulcēsies tie, kuri vēlēsies laiku pa laikam piedalīties, bet diezgan maz būs tādu igauņu, kuri gribēs “profesionāli” atbalstīt Zviedrijas Igauņu biedrības aktivitātes (varētu apgalvot, ka piedalīšanās mūsu biedrībā kļūs par savdabīgu hobiju)”.
Salīdzinot Rīgas Igauņu vidusskolas darbību ar Stokholmas Igauņu skolu (tā sāka savu darbību 1945.gadā, 2002.gadā skolā mācījās 175 skolēni)[11] var teikt – Rīgas piemērs pierāda, ka ne tikai kvantitāte (igauņu skaits) vai kvalitāte (igauņu valodas prasme utt.) veicina izglītību igauņu valodā. Latvijā, kur dzīvo divarpus tūkstoši igauņu, darbojas igauņu vidusskola, bet Zviedrijā ar aptuveni desmit reizes lielāku igauņu skaitu pastāv tikai igauņu pamatskola. Stokholmas Igauņu skola ir t.s “brīvas izglītības” skola, kas strādā pēc Zviedrijas mācību plāna, tās mācību valoda jaunākajās klasēs ir zviedru un igauņu valoda, vecākajās klasēs – zviedru valoda.
Igauņu “viena miera saliņa”
Iepriekšminētā kontekstā būtu interesanti apskatīt, ko par igauniskuma saglabāšanu domā dzimtenē. Igauņi droši vien pragmātiski secinājuši, ka “labāk mazāk, bet labāk”. Saglabāt igauniskumu priekš visiem igauņiem visā pasaulē ir pārāk grūts un dārgs uzdevums. Par to liecina Igaunijas Valsts prezidenta akadēmiskās padomes locekļa, Igauņu Valodas institūta direktora Urmasa Sutropa (Urmas Sutrop) teiktais: “Dzīve mūsu laikmeta pasaulē nav mierīga, bet mūsu priekšā ir uzdevums radīt šajā nestabilajā pasaulē vienu miera saliņu, lai igauņiem būtu iespēja pastāvēt cauri laikiem.”[12]. Teiktais norāda, ka centieni kļūt par “profesionāliem igauņiem”, kuri ārpus Igaunijas grib nodarboties ar igauniskuma izplatīšanu un cilts lietu pētīšanu, ir katra “profesionālā igauņa” privāta darīšana – igauņu miera saliņa būs tikai Igaunijā. Cik igauniska vai neigauniska būs šī “miera saliņa”, atkarīgs, protams, no finansēšanas mērķiem. Tallinas Pedagoģijas universitātes profesors Dr.phil. Mati Hints (Mati Hint) ir salīdzinājis, ka izdevumi Dienvidigaunijas valodas un kultūras attīstības programmai ir bijuši aptuveni divdesmit reizes mazāki par izdevumiem Tallinas Angļu koledžas remontam, kam tērēti 32 miljoni igauņu kronu jeb aptuveni 1,3 miljoni latu. Viņaprāt, igauņu valoda ir nepieciešama varbūt vēl šīs paaudzes un nākamo paaudžu politiķiem, bet nākotnes orientieris ir kosmopolītisms[13]. Šeit var tikai pieminēt, ka jau 1928.gadā Latvijas igauņi piedāvāja kosmopolītismu kā igauniskuma attīstības orientieri[14].
Tomēr arī emocijas…
Runājot par “igauniskumu saglabāšanu” Latvijas kontekstā, var teikt, ka “igauniskuma tēma” nav kļuvusi tikai par prāta apceru objektu igauņu politiskai un kultūras elitei Ziemeļos un Rietumos no Latvijas robežām. Tīri emocionāli šo tēmu izskata Marju Lauristine (Marju Lauristin)[15], Igaunijas Valsts Televīzijas valdes priekšsēdētājs Ilmārs Raags (Ilmar Raag)[16], tagadējais Igaunijas Republikas premjers Juhans Partss (Juhan Parts)[17], bijušais Igaunijas izlūkdienesta koordinators Ēriks-Nīless Kross (Eerik-Niiles Kross) [18] un jau pieminētais Mati Hints[19].
Latvijas igauņiem un citām ārzemju igauņu biedrībām ir atlicis nepilns gads līdz Vispasaules igauņu saietam – ESTO 2004, Rīgā. Tā ietvaros notiks Igauņu nacionālais kongress, kur varbūt būs iespējams saprast, kurš no mums ir īsts igaunis un vai ir vērts saglabāt savu igauniskumu arī Latvijā.
________________
[1] Valsts Statistiskā Pārvalde. Treša tautas skaitīšana Latvijā 1930.gadā. M.Skujenieka teksts un redakcija.Rīga, 1930.gadā. 467.lpp.
[2] Eesti rahvakultuur postmodernismi ajastul//Eesti inimarengu aruanne 1999.a. – Tallinn – 92.-93.lpp.
[3] turpat, 95.lpp.
[4] LR igauņu tautības patstāvīgo iedzīvotāju dzimtā valoda//LR CSP; 2000.g. tautas skaitīšanas dati
[5] LR Iedzīvotāju reģistra dati uz 01.07.2003.g.
[6] LR Izglītības un zinātnes ministrijas Statistikas nodaļas dati par 2001/2002.mācību gadu.
[7] LR Iedzīvotāju reģistra dati uz 01.07.2003.g.s
[8] Raag Raimo. Eestlased Rootsis//Looming – 1989 – Nr.6. – 786.-802.lpp.
[9] Luksep Peeter. Enam ei anna “Rootsi eestlust” kuskilt tellida – tuleb ise teha!//Eesti Päevaleht(Estniska Dagbladet) – 2000.a. – 30.november.
[10] Raag Raimo. Eestlased Rootsis//Looming – 1989 – Nr.6. – 786.-802.lpp.
[11] Seim Jaan. Õpetaja Rootsi ühiskonnas//Õpetajate Leht – 2002.a. – 15.november.
[12] Eesti Päevaleht – 2002.a. 25.mai.
[13] Hint M “Eliit valmistub rahvus(lus)t hülgama” (“Elīte gatavojas atteikties no taut(ības)iskuma”)//Eesti Päevaleht – 2000.g. – 17.aprīlis.
[14] “Läti eestlane” uusi tegutsemisjooni rajamas//Läti eestlane – 1928.g. – 23.aprill.
[15] Lauristin Marju Uue enesetunde ja uute valikute aeg//Eesti Päevaleht – 2002.a. – 8.jaanuar; Vestmann peal, Piibeleht all?//Eesti Päevaleht – 2002.a. – 9.august.
[16] Raag Ilmar Eestlaseks olemise mõttest//Eesti Päevaleht – 2002.a. – 16.august.
[17] Parts Juhan Eesti huvid ja Eesti tulevik//Eesti Päevaleht – 2002.a. – 15.august.
[18] Kross Eerik-Niiles Kes on meist õige eestlane…//Eesti Päevaleht – 2002.a. – 27.august; Rahvuslik kokkulepe//Eesti Päevaleht – 2003.a. – 20.veebruar.
[19] Hint Mati Eesti tulevik – ohver järjekordsele ideoloogiale?//Õpetajate Leht – 2002.a. – 27.september.