Foto: © AFI
Šim tekstam ir raksturīgs diktāts attiecībā uz to, ko cilvēkiem un institūcijām ir jādara vai nav jādara. Šī līnija iet cauri visam tekstam. 1922.gada Satversme pēc sava gara ir demokrātiska.
Kā jūs raksturotu politisko fonu tam, ka atsevišķi Latvijas juristi izstrādājuši jaunu Satversmes projektu?
Jāpiekrīt grupas autoru viedoklim, ka Latvija, kā arī pasaule ir pietiekami daudz gājusi uz priekšu pēdējo septiņdesmit un īpaši piecdesmit gadu laikā. Ir izstrādātas un nostiprinājušās ļoti daudz teorētiskās koncepcijas, un tās ir pārņemtas pasaules valstu konstitūcijās. Tā ir taisnība, pasaule nepārtraukti virzās uz priekšu. Tas ir pilnīgi dabiski. Jautājums ir – vai Satversme, tāda kāda tā ir 1922. gada redakcijā, ir pietiekami elastīga, lai spētu šos attīstības procesus regulēt Latvijas kontekstā?
Kā jums šķiet?
Man šķiet, ka lielākajā vairumā situāciju tā ir spējīga, jo Satversme ir pietiekami elastīgi formulēta. Ir notikušas fundamentālas pārmaiņas, piemēram, ES izveidošana, NATO izveidošana – jauni fenomeni starptautiskajā politikā un starptautiskajās tiesībās. Loģiski, ka 1922. gada Satversme nebija gatava uz to un arī vispār ar to nerēķinājās, laikā, kad pasaule sastāvēja no valstīm, kas ārkārtīgi sargāja savu suverenitāti. Tajā ir ierakstīta nacionālās valsts loma. Taču suverenitātes izpratne ir mainījusies salīdzinājumā ar to, kas pastāvēja pirms 2. pasaules kara.
Ņemot vērā Latvijas ceļu uz ES un NATO, būtiskākais jautājums patreiz ir, vai Satversmes 2. pants par to, ka Latvija ir suverēna valsts un suverenitāte pieder tautai, ir pietiekami elastīgi formulēts, lai spētu sevī ietvert arī jauno izpratni par valstu suverenitāti? Mans viedoklis ir, ka te nepieciešami grozījumi. Pie tās šobrīd arī strādā Tieslietu ministrijas izveidota darba grupa.
Vēl viens piemērs ir astotās nodaļas izstrādāšana – cilvēktiesības. Arī tas bija nepieciešams, jo 1922. gadā cilvēktiesību jēdziens konstitūcijās nepastāvēja. Mēs redzam Latvijas konstitucionālo pamatu attīstību tā, ka uz eksistējošās Satversmes bāzes ir iespējas inkorporēt jauno, bez fundamentālu pamata principu izmaiņām. Bojāra piedāvātajā konstitūcijā es redzu, ka tomēr tiek mainīti Latvijas valsts politiskās sistēmas pamatprincipi. Ja 1922. gada Satversme noteica, ka Latvija ir parlamentāra republika, tad šeit mēs redzam tādu pretrunīgu formulējumu. Pirmajos pantos autori saka, ka Latvija ir parlamentāra valsts. To, ka Latvija kļūst par prezidentālu valsti ar lielām prezidenta pilnvarām, cilvēks atklāj tikai vēlāk, šī milzīgā teksta vidū.
Ir vēl viens fundamentāls jautājums. Darba grupas autori saka, ka šī ir 1922. gada Satversmes 2002. gada redakcija. To tā nevarētu teikt, jo tiek fundamentāli mainīti valsts politiskās sistēmas pamati. Tie vairs nav tikai redakcionāli grozījumi. Arī valsts turpināšanās un pēctecības princips ir zem lielas jautājuma zīmes, ja Jūs pievēršat uzmanību pirmajai rindkopai tekstā.
Vai jūs uzskatāt, ka ir nepieciešama plaša sabiedriska diskusija par to, vai maināma Satversme, vai izstrādājama jauna Satversme?
Es domāju, ka jebkura diskusija par valstiskumu un tā pamatiem nāk tikai par labu mūsu sabiedrībai, kura ir pietiekami jauna, varbūt tā pat nav aizdomājusies par valsts pamata principiem. Piemēram, Satversmes otrais pants jau pieprasa, lai notiktu fundamentālas diskusijas par iestāšanos ES. Cilvēkiem jādiskutē par to, ko saka valdība un speciālisti. Tas var notikt dažādi. Viens precedents, kas mums jau ir un no tā var ņemt piemēru – diskusija par sabiedrības integrācijas programmu.
Satversmes projekta pirmajā pantā paredzēts fakts, ka Latvija ir sociālā taisnīguma valsts. Kāpēc šāds jēdziens būtu jāietver konstitūcijā? Vai tas neatgādina PSRS konstitūciju?
Šī ir 70 un vairāk lappušu bieza konstitūcija. Viens no darba grupas argumentiem ir tas, ka tādām jābūt konstitūcijām modernajā pasaulē, jo Satversmes 1922. gada redakcija ir uz pāris lapiņām. Tas nav arguments. Ja piemēram, kādā no Skandināvijas valstīm tagad piedāvātu konstitūciju uz 100 lapaspusēm, tas tiktu uztverts ļoti jocīgi. Jo demokrātiskas valsts pamats ir tāds, ka konstitūcija nosaka vispārējos pamata principus, politiskos un tiesību sistēmas pamata principus. Tad tiek veidota likumdošanas bāze, kas konkretizē šos principus. Nevar vienā dokumentā, pamatlikumā, uzrakstīt visu.
Šis Bojāra projekts, starp citu, ir ļoti laba mācību grāmata. Paņemiet, piemēram, cilvēktiesību nodaļu – šeit ir ļoti precīzi uzrakstīti starptautiskie normatīvi, kādi tie ir starptautiskajos dokumentos. Var redzēt, piemēram, ka 13.pantā ir paņemta definīcija no ANO konvencijas par visu veidu diskriminācijas aizliegšanu. Piemēram, par kriminālprocesuālajām garantijām ir precīzi uzrakstīta gan ANO Cilvēktiesību komitejā, gan Eiropas cilvēktiesību tiesā izkristalizējusies jurisprudence.
Šis ir konkrēto cilvēku piedāvājums par to, kādai būtu jābūt Latvijas valstij. Tā ir viņu vīzija. Tas nav nekas slikts, ka kādam cilvēkam šajā valstī ir vīzija, kādu viņš vēlētos šo valsti.
Ja šie cilvēki nāk ar pretenziju, ka nepieciešama jauna Satversme, tā netiek uztverta tikai un vienīgi kā vīzija.
Jūs varat šai vīzijai piekrist vai nepiekrist. Šeit mēs atgriežamies pie jautājuma par sociālā taisnīguma valsti. Man piemēram, nav nekas pretī, ja kāda cilvēku grupa vēlas, lai šī ir sociālā taisnīguma valsts. Jautājums ir par to, vai citi tam piekrīt, vai tas ir virziens, kurā Latvijai būtu jāiet.
Kāpēc tieši tas jāraksta Satversmē? Tur varētu būt gan labklājības valsts, gan sociālā vienlīdzīguma valsts, visas 70 lappuses varētu pierakstīt ar šādiem epitetiem. Kāpēc tieši šis?
Ir divi jautājumi. Vai tam būtu jābūt ierakstītam Satversmē? Es domāju, ka tam nav jābūt tur ierakstītam. Jo tā redakcija, kas ir pašreiz, Satversmes pirmie seši panti, apmierina Latvijas virzību uz demokrātijas un tirgus ekonomikas nostiprināšanos. Otrs jautājums – vai tas ir formulējums, kuru gaidījusi lielākā sabiedrības daļa?
Manuprāt, saskaņā ar pastāvošajiem vispārējiem noteikumiem, Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Mūsu pirmais pants ir ekselenti noformulēts, jo demokrātija sevī ietver fundamentālas lietas. Vai mēs tās esam sapratuši, tas ir cits jautājums. Demokrātija paredz arī sociālo taisnīgumu. Piemēram, paskatieties uz Zviedrijas modeli. Tur pastāvošais sociālās labklājības modelis atbilst demokrātijas valstij.
Bojāra konstitūcijas 4. pantā paredzēts punkts, ka vēlētājiem ir pienākums vēlēt. Manuprāt, pienākuma vēlēt nav, jo demokrātija nozīmē izvēles iespēju.
Jā, tā ir izvēles iespēja likuma ietvaros. Šim tekstam ir raksturīgs diktāts attiecībā uz to, ko cilvēkiem un institūcijām ir jādara vai nav jādara. Šī līnija iet cauri visam tekstam. 1922. gada Satversme pēc sava gara ir demokrātiska. Ja es lasu šo dokumentu, tad man ir problēmas attiecībā uz garu tajā. Šo cilvēku skatījumā valstij ir lielā mērā jākontrolē, ko iedzīvotājs vai iestāde dara vai nedara. No Satversmes izriet citādāka, ļoti smalka attieksme.
Piemēram, pants, ka valstij ir jāaizliedz cilvēku klonēšana un selekcija. Es uzskatu, ka tas, ka valsts izvirza nosacījumus cilvēku selekcijai, ir apskatāms kontekstā ar to, kā Hitlers veidoja āriešu valsti.
Tieši tā. Otrs piemērs šajā sakarā ir 21. pants, ka ikvienam ir tiesības uz datu aizsardzību. Satversmē teikts, ka ikvienam ir tiesības uz privāto dzīvi. Kā pamattiesība minēta arī goda un cieņas aizsargāšana. Tātad ir teikts, ka valsts aizsargā godu un cieņu, valsts aizsargā privāto dzīvi. Demokrātiskā valstī pēc šādiem pantiem izveidojas pilnīgi konkrēti ietvari, kuros var izstrādāt likumu par datu aizsardzību. Vai šis likums ir jāpārnes Satversmē? Tas ir arī jautājums par metodi, kuru izvēlējušies darba autori.
Vai Satversme atļauj cilvēku klonēšanu?
Satversme nosaka ļoti elastīgu ietveru, kurā valsts likuma līmenī var sekot līdzi ļoti sarežģītajai diskusijai, kas šobrīd notiek pasaulē, kas saistīta ar bioētiku, ar gēnu fondu datu bāžu veidošanu, klonēšanu. Eiropas padome ir līderorganizācija, kas šobrīd Eiropā ved šo diskusiju. Satversme dod ietvaru, tad, vadoties no tā, kādas Latvijai ir saistības, esot Eiropas Padomes dalībvalstij, stājoties ES, mēs savā likumā varam noteikt konkrēto pozīciju.
Tad kāpēc tas nepieciešams Satversmē?
Es nezinu, kāpēc tas ielikts Satversmē, es tā nebūtu darījusi. Varbūt tas ir politisks gājiens. Nedomāju, ka tā ir muļķība. Tā ir ļoti nopietna problēma.
Pasaulē ir ļoti daudzas nopietnas problēmas. Kāpēc tur nav iestrādāta cīņa ar teroristiem, piemēram?
Ir daļēji iestrādāta! Paskatieties uz 4. pantu – Latvijā nevar tikt ievesti, izveidoti nekādi ārvalstu, juridisko personu finansēti bruņoti spēki. Kas tad tas ir? Jums taisnība, pasaulē ir daudz nopietnu problēmu, jautājumu, procesi notiek ārkārtīgi strauji. Ir daudzas lietas, piemēram, 5. pants: “Latvija nav kolonizējama”. No starptautisko tiesību viedokļa, neatkarīgu valstu kolonizācija ir konstitucionāls aizliegums starptautiskajās tiesībās. Es nezinu, vai mums tas ir jāraksta Satversmē, jo tas ir saistošs visai pasaulei. Tā ir nerakstītā norma ar īpašu raksturu. Tas nav nepieciešams, tas ir arhaisms. Pasaulē kolonizācija principā ir izskausta 60-tajos gados.
Te arī teikts, ka darba samaksai jānodrošina cilvēka cienīga iztika. Ja, piemēram, es kā Latvijas pilsonis uzskatu, ka man nav cilvēka cienīga iztika, jo tas ir subjektīvs jēdziens, vai no tā neizriet tālākejošas sekas?
No tā var rasties situācija – piemēram, likums par pensijām nosaka pensiju minimumu. Cilvēks paskatās uz šo minimumu – nē, 30 lati nav cilvēka cienīgs iztikas līmenis. Šis cilvēks pēc Satversmes grozījumiem griežas tiesā, argumentējot, ka šī norma pārkāpj Satversmi. No tā varētu izrietēt liela Satversmes tiesas nodarbinātība.
Mēs patiešām varētu tā skatīties katru pantu, piemēram, otrā panta otrā daļa: “Latvijas tautu veido Latvijas pilsoņi”. Patreiz mums valstī ir 75% pilsoņu.
Tātad būtu jāmaina pilsonības likums? Jāpiešķir automātiskā pilsonība?
Nevaru atbildēt, bet vēlos vērst jūsu uzmanību uz to, ka Latvijas tauta vienmēr sastāvēs no ļoti dažādām kategorijām – pilsoņiem, nepilsoņiem, bezvalstniekiem, bēgļiem. Tā būs vienmēr, un tas ir normāli. Tas ir viens no globalizācijas efektiem. Otrā panta otrā daļa vai nu izslēdz citas kategorijas no Latvijas tautas automātiski un viņiem vispār nav tiesību. Vai arī pilsonība automātiski pienākas visiem. Nākamais – trešais pants, pirmā daļa: “Latvijas valsts pilsonība ir laikā un telpā noturīga personas politiskā un juridiskā saikne”. Ja mēs paskatāmies uz 1997.gada Eiropas pilsonības konvenciju – ko nozīmē politiska saikne? Vai tagad būs iespēja par katru cilvēku pārbaudīt, vai esi vai neesi politiskai lojāls šai valstij? Vai mēs runājam par valsti vai lojalitāti valdībai? Parasti pilsonība ir juridiska saikne, ar likumu noteikta. Jā, protams, pilsonis sniedz zvērestu valstij, bet ne visām valdībām, ne visiem lēmumiem pilsonis vienmēr piekritīs.
Ir virkne ļoti konkrētu izmaiņu attiecībā uz varas struktūrām. Tiek paredzēta tāda jauna institūcija kā ombudsmens ar prokurora funkcijām. Vai, jūsuprāt, pēc pašreizējā varas principa valsts struktūras ir necaurspīdīgas, nespējīgas realizēt konkrēto varu, risināt problēmas un jautājumus. Vai ir nepieciešama vēl viena jauna neatkarīga institūcija?
Ombudsmena diskusijas iniciatīva nāk no Valsts Prezidentes kancelejas. Es saprotu, ka tas ir sakarā ar to, vai Valsts cilvēktiesību birojs ir attaisnojis tam uzliktās cerības. Tas, ka Latvijas valstī ir nepieciešama stipra institūcija, kas nodarbojas ar cilvēktiesību situācijām, ir skaidrs. Tā ir normāla sabiedrības sargsuņa institūcija.
Tātad Latvijā varētu diskutēt un šādu institūciju veidot?
Tāda jau ir, Valsts cilvēktiesību birojs pastāv. Jautājums ir par to, vai likvidēt Valsts cilvēktiesību biroju un izveidot ombudsmenu uz tā bāzes. Cilvēktiesību birojs pēc savas iniciatīvas kontrolē visu valsts iestāžu darbu, arī prokuratūras.
Jautājums par ekonomiskajiem pamatprincipiem. Šeit teikts, ka Saeima lemj par monopolu politiku un par šo uzņēmumu nacionalizāciju vai denacionalizāciju. Vai tas nav principiāli jauns pagrieziens attiecībā uz tiem ekonomiskajiem procesiem, kas Latvijā pēdējo desmit gadu laikā ir notikuši? Es tajā saskatu pretrunu ar liberālo domāšanu un tirgus ekonomiku. Šeit reāli ir iestrādāta iejaukšanās tirgus ekonomikā, lai arī Bojāra konstitūcija to paredz. Vai tas nav saistīts ar vienas partijas politiskajām interesēm?
Tas ir interesants pants no visādiem viedokļiem. Es pilnīgi piekrītu, ka tirgum jābūt pēc iespējas liberālam un atklātam, valsts iejaukšanās jātur pēc iespējas minimāla. Vienlaicīgi mums jāsaprot, ka darbība ES brīvajā tirgū uzliek ļoti konkrētus pienākumus. Mums jāskatās, cik un vai vispār ES brīvā tirgus principi atļauj monopolu pastāvēšanu. Tur attiecīgās direktīvas un noteikumi ir ļoti detalizēti. Es šaubos, vai Satversmei vajadzētu un vai tā jebkad spēs adekvāti atspoguļot ES normatīvus šajā sfērā. Tas vispār nav jādara, jo ES direktīvas un noteikumi kļūs par likumiem Latvijā un darbosies tieši ar to brīdi, kad tie tiek pieņemti Briselē. Satversmē būtu nepieciešama principiāla ES un Latvijas saiknes regulēšana.
Vai nepastāv bīstamība, ka sociāldemokrātu partija iegūst vairākumu Saeimā, pieņem šo Satversmi un rezultātā viss sāktais privatizācijas process atgriežas nulles punktā?
Jā, šajā kontekstā piedāvāts veidot modeli, kurā Saeima vienmēr varētu teikt kādu vārdu, arī attiecībā uz mūsu starptautiskajām saistībām. Jautājums ir – vai Saeimas kā starpinstitūcijas ieviešana attiecībā uz ES normu piemērošanu atbilst ES tiesību raksturam ? Kā tā darbojas no ES noteikumu viedokļa? Manuprāt, spēkā esošā Satversme ar ļoti kārtīgi izdiskutētiem un izstrādātiem grozījumiem piedāvā labāko iespēju ievērot mūsu starptautiskās saistības un izvēlēto ārpolitikas kursu. Jo vairāk mēs gribēsim Satversmē paredzēt detaļas, jo radīsies lielākas problēmas.
Kāpēc?
To rāda piemēri, par kuriem mēs runājām. Tas arī palielina iekšējo pretrunu bīstamību šajā dokumentā. Tāpat – kurš gan lasīs šīs 100 lapaspuses? Tāpēc jau kaut kur pa vidu var ielikt normas, kas Latvijas attīstībai ir traucējošas.
Piemēram, vēlēšanu sistēmas maiņa?
Satversme ir tāds institūts, kas arī veido un audzina sabiedrību. Tāpēc var tā būt, ka Satversmē varētu būt tādi elementi, līdz kuriem mūsu politiskā kultūra šo desmit gadu laikā vēl nav izaugusi. Tas nav nekas briesmīgs.
Vai tas nozīmē, ka Satversme neatbilst pašreizējai politiskajai kultūrai?
Attiecībā uz vēlēšanu sistēmu, jūs redzat – cilvēki ir neapmierināti ar šo sistēmu.
Tātad, ja neatbilst, tā nestrādā?
No juridiskā viedokļa šīs konstrukcijas sekmē jaunu politisko procesu veidošanos, sekmē sabiedrības attīstību. No šāda viedokļa Latvijā pieņemtā politiskā sistēma sekmē politiskās kultūras veidošanos. Lai arī šī sistēma it kā aizgājusi pa priekšu tam, ko cilvēki patiesībā vēlētos.
Fundamentāls jautājums, kas iestrādāts Bojāra konstitūcijā, ir prezidentālā valsts, prezidenta ievēlēšana vispārējās vēlēšanās. Jūs uzskatāt, ka tas maina Latvijas valsts politisko sistēmu?
Šī situācija nav ne melna, ne balta. Manuprāt, panti, kas attiecas uz Valsts prezidentu un to izstrādājums šeit nozīmē Valsts prezidenta varas nostiprināšanu. Tā ir viena no Bojāra darba grupas vīzijām par Latvijas valsti. Neapšaubāms ir arī tas, ka cilvēkiem patīk vēlēt Valsts prezidentu tiešās vēlēšanās.
Kādu bīstamību tas rada?
Pirmkārt, padomājiet, kādas mums ir prezidentu kandidātu izvēles. Otrkārt, atbilde būtu līdzīga kā jautājumā par vēlēšanu sistēmu. Man šķiet, ka parlamentārā republika ir tas modelis, kas Latvijai ir nepieciešams un kas sekmē gan demokrātijas, gan plurālisma un tirgus ekonomiskas nostiprināšanos Latvijā. Ja kāds saka, ka tas neatbilst tam, ko vēlas sabiedrība, es teiktu, ka veidojās situācija, ka institūcijai ir potenciāls virzīt sabiedrības attīstību uz priekšu, izglītot sabiedrību un nostiprināt politisko kultūru līdz tam laikam, kad sabiedrība spēs novērtēt parlamentārā modeļa labumus sabiedrības attīstībai.
Attiecībā uz prasībām prezidenta kandidātam – dažas no tām, manuprāt, vienkārši nav pārbaudāmas – nevainojama reputācija un neatkarīgs raksturs. Ja nu mēs izdomājam, ka mūsu prezidentei nav neatkarīgs raksturs – vai rīkojam tautas nobalsošanu par to?
Šeit jūs nonācāt pie patiesā jautājuma. Pieņemsim, ka Satversmē ir ierakstītas šīs visas skaistās cilvēka īpašības, bet – kas notiek, ja kāds tās apstrīd? Kāds ir mehānisms šādā gadījumā un vai tāds vispār ir, kurš varētu atbilstīgi apturēt prezidenta darbību vai pagriezt situāciju tā, ka veidojās valstiska problēma. Subjektīva elementa esamība valstiskā dokumentā visu sistēmu var pārvērst par farsu.
Runājot par institūcijām, pievērsiet vēl uzmanību interesantajai 6. nodaļai par valsts padomi. Lielākajā daļā bijušo padomju republiku pie Valsts prezidenta institūcijas ir drošības padome – Krievijas Federācijā, Gruzijā. Man uzreiz radās asociācijas ar šo struktūru. Tas loģiski izriet no tā, ka tiek nostiprināts Valsts prezidenta statuss, otrkārt, pie prezidenta institūcijas veidojas birojs, turklāt ar konstitucionālu statusu.
188. pants ir saistīts ar partiju finansēšanas jautājumiem – pašvaldības var sniegt materiālu atbalstu partijām. Kā jūs komentētu šādu pašvaldību funkciju palielināšanu?
Partiju finansēšanas modeļi ir ļoti dažādi. Pašvaldības ir valsts elements, tāpēc nevarētu īpaši iebilst pret to, ka finansējums nāk no pašvaldību, nevis valsts budžeta. Patreizējā kontekstā, protams, tas ir izdevīgi sociāldemokrātiem, bet kāda būtu situācija pēc vairākiem gadiem, grūti pateikt. Es domāju, ka jautājums ir par to – kāds Latvijā būs partiju finansēšanas modelis un tā caurspīdīguma nodrošināšana. Šeit tiek piedāvāts viens elements, bet lielākā problēma netiek atrisināta – politisko partiju neatkarīguma jautājums.
Atgriežoties pie starptautiskajām tiesībām, 139. pantā 5. punktā teikts, ka Latvijas ārpolitikas galvenie mērķi ir veicināt Latvijas integrāciju ES, NATO un citās starptautiskajās organizācijās, sekmējot Latvijas nacionālo interešu ievērošanu. Es sev vaicāju – ko nozīmē veicināt integrāciju? Vai mēs visu laiku tikai veicināsim integrāciju vai arī reiz tur iestāsimies? To var saprast dažādi.
Visa šī konstitūcija ir virzīta uz to, lai Latvija neiestātos ES, lai šeit nenotiktu NATO paplašināšanās, būtu valsts regulēta ekonomika un tiktu izveidota prezidentāla republika ar ļoti daudzām kontrolējošām institūcijām. Tas ir galvenais novatorisms.
Tiešām, ja uzmanīgi paskatās, tā varētu šos formulējumus interpretēt. Mēs nedrīkstam aizmirst to, ka tos var interpretēt un pasniegt arī pavisam citādāk. Lai zinātu, kas patiesībā slēpjas aiz šīs normas, jāzina autoru mērķi un tas, kā šis pants izveidojies vēsturiski. Mēs redzam vienu iespējamo izpratni, savukārt darba grupa to var pasniegt pilnīgi citādi.
Vēl es gribēju pievērst jūsu uzmanību sadaļai par ārpolitiku. Piemēram, 138. pantā pirmajā daļā pateikts, ka 1970. gada ANO deklarācija par draudzīgām attiecībām ir viens no fundamentālajiem dokumentiem, kas regulē starptautiskos principus, kuri Latvijai jāievēro. Pasaule ir attīstījusies kopš 1970. gada. Es šādas lietas Satversmē neliktu ne no konstitucionālo, ne starptautisko tiesību viedokļa. Vēl var pieminēt principu uzskaitījumu 138. pantā, piemēram, “Latvijai jāvadās no taisnīguma un starptautisko attiecību morāles principa”. Šis ir ļoti skaists princips, bet starptautiskajās tiesībās nav tādas lietas. Vai arī – 139. pants rāda, ka šī vīzija ir pret globalizāciju, tā tiek nosaukta par ekonomisko kolonizāciju.
Kā, jūsuprāt, būtu organizējama diskusija par jaunas Satversmes nepieciešamību?
Bojārs teicis, ka viņi plāno plašu apspriešanu un politiskās, zinātniskās konferences. Tas ir ļoti labi. Runāsim par to. Es vēlos pasvītrot to, ka daudzos pantos es varu izlasīt lietas, kas, manuprāt, neatbilst virzienam, kuru Latvija šobrīd pieņēmusi un kuram piekrīt lielākā daļa sabiedrības.
Vai tā ir demagoģija?
Man ir grūti to pateikt, negribētos mētāties ar tādiem vārdiem. Bet daudzi formulējumi veidoti tā, lai piesaistītu sabiedrību, tie ir patīkami lasītājam un rada priekšstatu – beidzot kāds ir pateicis, ko es visu laiku domāju. Ja tam pieiet zinātniski pamatoti un nopietni padomā par šiem formulējumiem, jāatbild uz jautājumu – vai tie sekmē Latvijas sabiedrības politisko izglītošanos, vai sekmē sabiedrības apvienošanos un vešanu uz labāku valsti. Skaidrs, ka juristi vieni paši nevarēs to izlemt, te jāiesaistās sociologiem, politologiem.
Te būtu nepieciešama viena pamatīga diskusija, kurā tiek iztirzātas šīs normas viena pēc otras.