Atslēgvārdi:

Bīstamās ideoloģijas; cilvēka unikalitāte kā vērtība 16

Šis ir ambiciozākais bloga ieraksts manā mūžā.

Iesaki citiem:

Tas nāk kā atvainošanās par to, ka es ilgu laiku neesmu blogojusi par nopietnām tēmām. Tas nav tādēļ, ka es nedomātu ne par ko citu kā par ikdienas politiskajiem notikumiem. Ne tuvu nē.

Problēma ir 2010.gada sniegtajās iespējas zinātkāriem tipāžiem. Tādiem kā man. Kādēļ par kaut ko reflektēt, ja brīdi var izmantot tam, lai uzzinātu kaut ko jaunu? Vienalga kur: fantastiskajā 3quarksdaily blogā vai citos ~10 manis regulāri apmeklētajos interneta resursos, no Amazon iekrātajā grāmatu kaudzē, audiostāstiem pleijerā, kādā no 7 lieliskajiem starptautiskajiem žurnāliem, ko cenšos izlasīt.

Nepārprotiet: man patīk šis laiks. Es tikai ar šausmām varu sevi iedomāties dzīvojam kaut kad pagātnē, kad šādu iespēju nebija. Taču jaunas, interesantas un kvalitatīvas, informācijas pārbagātībai ir cena - un tā parādās šī bloga jauno ierakstu retumā.

Tā tad bija mana atvainošanās.

Tagad par konstruktīvo.

* * *

Man šķiet, ka esmu sapratusi kaut ko ļoti svarīgu par politiku, cilvēktiesībām un ideoloģijām.

Kā vairums atziņu par tēmām, par kurām ir domājuši daudzi cilvēki, tās nav diži oriģinālas. Iespējams, pat kādam šķitīs banālas. Bet man tās nācas kā atklāsme, kas negaidīti ļāva "saslēgties" idejiski vienotai atbildei uz vairākiem jautājumiem, kas mani mocījuši vismaz desmit gadus.

Raksturojumam daži no šiem jautājumiem:


  • kādēļ skaistu ideju ieviešanas rezultātā iet bojā cilvēki?

  • vai ir kāds kritērijs, kas padara vienas ideoloģijas labākas par citām?

  • kādēļ mūsdienās tiek īpaši izcelti nacisma vai komunisma upuri, bet daudz mazāka vērība tiek pievērsta tiem miljoniem, kas gājuši bojā, citiem dzenoties pēc peļņas?

  • kas padara cilvēktiesības par vērtību?

  • vai ir iespējamas veiksmīgas alternatīvas mūsdienu liberāli demokrātiskajam standartam - ja jā, kurā virzienā tās meklēt?





Jā, tieši tik ambiciozi.

Tiem, kam nav laika lasīt - rezumētas atbildes uz šiem jautājumiem atrodamas pašās ieraksta beigās.

Bet nedaudz par kontekstu:

pēdējos 2 mēnešus brīvos brīžos esmu izlasījusi/noklausījusies vismaz 15 grāmatas par Āfriku. Savu pēkšņo interesi par šo reģionu izskaidrot nemāku, bet tas arī nav svarīgi. Jebkurā gadījumā: šīs grāmatas ir ļoti vērtīgi izlasīt katram " rietumniekam", kam šķiet, ka 20.gadsimta vienīgie Lielie Ļaunumi bija nacisms un staļinisms. Āfrikā miljoniem cilvēku tika brutāli nogalināti, koloniālajiem režīmiem dzenoties pēc bagātībām (Beļģija sava karaļa politikas upurus Kongo sāka atzīt tikai pirms dažiem gadiem). Vēl miljoni - saasinātos etniskos konfliktos, kas pārvērtās par genocīdu. Vēl miljoni - tādēļ, ka farmācijas biznesa interešu dēļ Āfrikas iedzīvotājiem nebija pieejamas lētas zāles, kas ļautu dzīvot AIDS slimniekiem, tai skaitā maziem bērniem. Tas gan nenozīmē, ka dzīve Āfrikā pirms kolonistu atnākšanas bija idille - ir liecības, ka Āfrikas tradicionālajās sabiedrībās plaši izplatīta bija vardarbība pret sievietēm un cilvēku upurēšana (piemēram, tikko dzimušu dvīņu iznīcināšana).



Kādā brīdi, lasot par šīm šausmām, es pēkšņi sapratu morālos/psiholoģiskos cēloņus tam, kādēļ tika zaudētas tik daudzas dzīvības. Atklāju arī to, kas vieno nacisma vai komunisma ideoloģiju ar sakāpinātu nacionālismu, dzīšanos pēc peļņas, neiejaukšanos reālpolitisku apsvērumu rezultātā un pat atsevišķas tradicionālās sabiedrības.

Atbilde: tā ir reāli dzīvojošā cilvēka vērtības nonivelēšana, cilvēku likteņu dehumanizācija (vienalga - vai izteikta šķiru cīņas vai peļņas, vai makroekonomisko rādītāju utt. valodā). Cilvēki iet bojā tad, kad pret cilvēku sāk izturēties kā pret saskaitāmu, AIZVIETOJAMU vienību. Tiklīdz cilvēku ir iespējams izteikt skaitliski, parādās risks. Tiklīdz cilvēks vairs netiek uztverts kā unikāla pašvērtība, bet gan kā DAĻA no kaut kāda kopuma (nācijas, šķiras, darbaspēka, kopienas, trešās pasaules valstis), šo unikālo pašvērtību kļūst vieglāk UPURĒT. Kad dzīva cilvēka acu skatienu aizstāj abstrakcija (skaitlis, kategorija), psiholoģiski kliedējas atbildība par šī cilvēka likteni pat tiem, kas viņa/s likteni var ietekmēt. Kļūst vienkāršāk pret šo cilvēku rīkoties savādāk nekā mēs būtu rīkojušies pret kādu, kas mums ir dārgs un labi pazīstams.

Katru reizi, kad cilvēks tiek iztēlētos kā bandinieks, kuru var izmantot/iemainīt/upurēt kāda "augstāka" mērķa, pamatojuma vārdā, teorētiski kļūst iespējama slepkavība. Neatkarīgi no tā, kas ir šis mērķis - dievu pavēļu izpilde, nācijas dominance, globālais spēku līdzsvars, vēl nenotikuši atklājumi medicīnā, komfortabla dzīve citiem cilvēkiem.

Bīstams ir jebkas, kas dehumanizē. Dehumanizēt var ne tikai konkrētu grupu nicinoši pielīdzinājumi dzīvniekiem (nacistiskajā Vācijā - "žurkas", Ruandā - "sienāži"), bet arī pašas nacionālisma/šķiru/citu kolektīvu teorijas un pat šķietami nevainīgi ekonomiski grafiki, kas motivē tālāko rīcību. Jo aiz tiem pārāk viegli pazūd reālu cilvēku likteņi, kurus ietekmēs grafiku iespaidā pieņemtie lēmumi. Pret grafiku, tāpat kā pret "žurkām", ir grūti izjust empātiju. Empātija ir vienīgais, kas atšķir psiholoģiski normālu cilvēku no psihopāta. Sabiedrība, kur lēmumi tiek pieņemti dehumanizēti, atrauti no to ietekmes uz reālo, dzīvo, acīs skatošos cilvēku, ir psihopātiska sabiedrība.

Tādēļ cilvēktiesības, tolerance, atklāta sabiedrība, demokrātija, manuprāt, nav vērtības pašas par sevi. Tās ir vērtības tikai tādā pašā nozīmē, kā sēta mājai, gliemežvāki pērlei vai burvju nūjiņa Harijam Poteram. To primārā funkcija ir aizsardzība. Tās sargā cilvēku kā unikālu pašvērtību no apdraudējumiem.

Cilvēkam kā pašvērtībai ir trīs lieli apdraudējumu:

1) nivelēšana, unikalitātes pazaudēšana lielākā kopienā, t.sk. kļūšana par aizvietojamu vienību, resursu (sākot ar dzimumu vai dzimti tradicionālajās sabiedrības, bet arī nācijā, rasē),
2) dehumanizēta instrumentalizācija ( t.sk.kā pilnīga izzušana matemātiskās abstrakcijās, piemēram, kad cilvēks tiek uztverts kā instruments peļņas gūšanai vai kā bandinieks lielā ģeopolitiskā "spēlē" ),
3) kļūšana par abstrakciju tāda lēmuma pieņēmēja acīs, kas var ietekmēt viņa dzīvi (piemēram, reāla cilvēka liktenis var pazust, ja par šo cilvēku tiek domāts tikai kategorijas "slimnieki, kas nevar atļauties iegādāties dzīvībai vitāli svarīgas zāles" ietvaros un farmācijas uzņēmuma vadītājam, par šo kategoriju nav iemesla domāt personalizēti, atsevišķu cilvēku līmenī)

Cilvēktiesības sniedz garantijas pret visiem trim draudiem. Vārda brīvība un labi funkcionējoša demokrātija dod cilvēkam balsi tad, kad politisko lēmumu pieņēmēji viņu pārvērš par abstrakciju (piemēram, daļu no elektorāta, kas savu izvēli izdarījis vēlēšanās un starplaikā varētu paklusēt). Sociālās tiesības sargā cilvēku no instrumentalizācijas - sniedzot cilvēkam brīvu laiku un resursus, kad viņš var, piemēram, būt kas vairāk nekā tikai instruments cita peļņas gūšanai. Tiesības uz personīgo dzīvi, tolerance garantē cilvēkam iespēju nepakārtot visu savu dzīvi lielākā kopienā pieņemtajiem standartiem, sargā individuālās personības pret nonivilēšanu.

Ja nebūtu šo trīs draudu, cilvēktiesības, tolerances un demokrātija kā idejas būtu liekas. Kam gan šādi koncepti būtu noderīgi sabiedrībā, kur viens pret otru izturas kā pret vērtību nevis instrumentu savu mērķu sasniegšanai, kur apzinās un dziļi ciena katra cilvēka unikalitāti un kur katra vēlme patstāvīgi izlemt savu likteni tiek vispārēji atzīta un respektēta?

Bet arī tādā sabiedrībā cilvēka instrumentalizācija, pārvēršana par skaitli, vienību, droši vien nav novēršama. Galu galā, dzīvojot lielās kopienās, ir jābūt veidam, kā pieņemt lēmumus, domājot par cilvēku grupām nevis indivīdiem un viņu likteni. Taču ideāls no tā nemainās - pat ja tas ir " tīrā veidā" nekad nesasniedzams. Jo tuvāk šim ideālam, jo labāka sabiedrība.



Īsas atbildes uz sākumā uzdotajiem jautājumiem

kādēļ tik daudzu skaistu ideju ieviešanas rezultātā iet bojā cilvēki?

Tādēļ, ka šīs skaistās idejas abstrahējas no reālu cilvēku likteņiem. Tiklīdz mūsu domāšanas procesos pazūd dzīvais, konkrētais cilvēks kā absolūta vērtība (kura upurēšana nav pieļaujama), kļūst iespējamas slepkavības abstrakciju vārdā

vai ir kāds kritērijs, kas padara vienas ideoloģijas labākas par citām?

Esmu pārliecināta, ka jā. Svarīgākais kritērijs: cik lielā mērā attiecīgā ideoloģija uzstāj, ka katrs cilvēks ir vienlīdzīgi vērtīga, unikāla būtne. Bīstamas ir tās ideoloģijas, kuras rada vislielākos draudus cilvēkam kā pašvērtībai (skat.3 punktus iepriekš). Tās, kuras dehumanizē (un cilvēku priekšmetisko ar mērķi viņu izmantot kāda cita interesēs), nivelē indivīda unikalitāti/liktens vienreizīgumu lielākas kopienas interešu vārdā, pārvērš cilvēku likteni par abstrakciju.

kādēļ mūsdienās tiek īpaši izcelti nacisma vai komunisma upuri, bet daudz mazāka vērība tiek pievērsta tiem miljoniem, kas gājuši bojā, citiem dzenoties pēc peļņas?

Man šķiet, ka tas tādēļ, ka nav nemaz tik viegli aizdomāties līdz tam, kas idejiski vieno nacismu, komunismu, koloniālismu, "mežonīgo kapitālismu" u.tml. - proti, katra cilvēka pašvērtība nav absolūta vērtība, cilvēks var tikt (un parasti tiek) instrumentalizēts.

Mūsdienu attīstītajās valstīs arī sajaucas pretēji idejiski imperatīvi - liberālā (=uz cilvēktiesībām balstītā) demokrātija, no vienas puses, un tirgus ekonomika, no otras puses. Liberālās demokrātijas loģika ir izteikti orientēta uz cilvēka kā pašvērtības aizsardzību. Tirgus ekonomikas loģika var būt pretēja: tās ietvaros ir dabiski cilvēku instrumentalizēt. Tās ir konfliktējošas parādības, kur katrā vēstures posmā ir savi kompromisi. Piemēram, šobrīd attīstītajās demokrātijās garantijas pret cilvēka instrumentalizāciju (it sevišķi sociālās tiesības) ir nesalīdzināmi augstākas nekā, piemēram, 19.gadsimtā. Tādēļ šo sabiedrību IEKŠIENĒ reti kurš iet bojā šādu iemeslu dēļ. Vienlaicīgi attiecīgo valstu iedzīvotāji maz zina par to, kas notiek ārpus viņu nacionālās teritorijas - pat tajās valstīs, no kā ir atkarīga viņu labklājība (piemēram, Ķīna). To valstu iedzīvotāju upuri (piemēram, bojā gājušie fabriku sprādzienos vai no saindēta ūdens, vai no bada dēļ utt.) tiek uztverti (ja vispār par viņiem tiek domāts) abstraktās nevis konkrētu likteņu kategorijās. Tādēļ zināma mauvaise foi tur arī, protams, ir. Koloniālisma vai "mežonīgā kapitālisma" upurus ir arī vieglāk uztvert par "dabisku parādību", jo atbildību ir sarežģītāk personificēt.

Domāju, ka interneta laikmets ar laiku šo aklumu par notiekošo ap savas valsts robežām mazinās. Interneta komunikāciju iespējas ļauj mūsu dzīvestelpā ienākt tādām acīm un likteņiem, par kuriem tradicionālie mediji dažādu iemeslu dēļ (auditorijas neieinteresētība, reālpolitika) savulaik izvēlējās nerunāt. Strausa politika par, piemēram, iesaistīšanās karā sekām uz cilvēku dzīvēm, būs grūtāk realizējama, ja upuri vairs neparādīsies kā abstrakti cipari vai pat fotogrāfijas, bet gan kā dzīvu cilvēku, iespējams, mūsu virtuālo sarunasbiedru, ciešanas.

kas padara cilvēktiesības par vērtību?

Tās sargā cilvēku kā unikālu pašvērtību (apstākļos, kad cieņa pret cilvēku kā pret vērtību, cieņa pret cilvēka unikalitāti un vēlmi pašam izlemt savu likteni, nav pašsaprotama).

vai ir iespējamas veiksmīgas alternatīvas mūsdienu liberāli demokrātiskajam standartam - ja jā, kurā virzienā tās meklēt?

Jā. Jebkura sabiedrība, kura pēc iespējas tiecas ievērot šos principus, ir veiksmīgi organizēta sabiedrība: 1) cilvēkiem savstarpēji izturas cits pret citu kā pret vērtību nevis instrumentu savu mērķu sasniegšanai, 2) valda apziņa un dziļi cieņa pret katra cilvēka unikalitāti; 3) katra vēlme patstāvīgi izlemt savu likteni tiek vispārēji atzīta un respektēta.

Jebkura ideoloģija, kas operē ar abstrakcijām, bez empātiskas analīzes par reālu cilvēku likteņiem (no anarhisma līdz komunismam), ir potenciāli slepkavnieciska ideoloģija. Lai gan mazākā mērā, - tas pats attiecas uz jebkuru makroekonomisku, politisku lēmumu, kuram ir dziļa ietekme uz reālu cilvēku likteņiem.



Tādas tās pārdomas. Labi apzinos, ka esmu nonākusi līdz paplašinātam Zelta likumam. Ne es pirmā, ne pēdējā. Bet pirmo reizi jūtu, ka beidzot es šos tik fundamentāli svarīgos jautājumus PATIEŠĀM esmu sapratusi. Tā ir lieliska sajūta.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (16) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jānis 02.09.2010 13:24
Cilvēks kā visu lietu mērs īsti nefunkcionē - arī ļoti liela daļa vides problēmu no tā rodas!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Linda Freimane 12.08.2010 12:05
Pēter - nezinu, kur Tu manā komentārā izlasīji, ka es pielīdzinu kapitālismu komunismam un nacismam? Esmu pēc būtības ļoti liberāli noskaņots cilvēks un labāku sistēmu par atvērtu demokrātiju neesmu redzējusi - tomēr tas nemaina to, ka Āfrikas tautu pārdzīvotās šausmas mūs uzrunā mazāk par tām, kuras ir izcietuši mūsu radi, draugi un senči. Negribētos arī nosaukt koloniālās varas par īpaši liberāli noskaņotām - drīzāk viņas bija izteikti konservatīvas ar stipru pārākuma sajūtu un kristīgās ticības sludināšanas kāri. Piekrītu, ka daudzās nabadzīgās valstīs šodien trūkst elementāru demokrātijas pamatu - jautājums tik ir, kā viņas tur nonāca?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 11.08.2010 19:54
Linda Freimane & m.
Nē, arī citētā mājaslapa mani nepārliecināja, ka kapitālisms ir pielīdzināms nacismam un komunismam. Nevajadzētu jaukt kapitālismu (ekonomisko kārtību) un komunismu & nacismu (politiskās ideoloģijas). Pat ja mēs runājam par liberālismu kā politisko ideoloģiju, kas proponē kapitālismu kā vienu no individuālās brīvības vecinošiem faktoriem, mani nepārliecina tēze, ka liberāļi ir pielīdzināmi nacistiem un komunistiem. Āfrikas un Latīņamerikas problēma nav kapitālisms, bet drīzāk kapitālistisko institūciju trūkums, sliktā pārvaldība un mazattīstītā infrastruktūra. Bet, protams, ka meklējot aizkustinošus sižeta elementus, žurnālistiem ir ērtāk vainot „sistēmu”, kas ir tieši tikpat efektīvi kā čurāt biksēs – sākumā sajūta ir silta un patīkama (jo ir taču atrasts grēkāzis!), bet pēc kāda laika paliek neomulīgi un auksti (jo VISS un VISI ir tik slikti).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

m. 10.08.2010 19:54
To Pēteris
Varbūt šis var pārliecināt? http://www.poverty.com/

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Linda Freimane 10.08.2010 19:13
Iveta, paldies par interesantajām pārdomām - tās vedināja uz vēl citām domām. Kad es savā laikā studēju žurnālistiku uzsvars tika likts uz to, ka vislielākajās lietās jāatrod "mazā cilvēka stāsts" (3-gadīga meitene, kas izglābās no zemes trīces kur gāja bijā 35,000, puisītis, kuram ir AIDS un vecāki miruši valstī, kur līdzīgs liktenis ir simtiem tūkstošu) jo tikai tādi lasītājs spēj apvert traģēdijas lielumu un izjust empātiju. Šī mācība pieiet Tavai atziņai no otras puses. Vēl par to, kāpēc mēs tik daudz runājam par nacismu un komunismu, bet maz par Āfrikā (Āzijā, D-Amerikā) nodarītajiem ļaunumiem - jo nacismu un komunismu izjutām uz savas vai savu ģimenes locekļu/dzimtas ādas, kamēr Āfrika atrodas kaut kur tālu... atkal, pietrūkst cilvēka iztēles un spējas iejusties tajā, kas viņam ir svešs un atrodas tālu prom. Tādi mēs esam.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 10.08.2010 18:55
Fantastiski, Iveta... Tad tagad ir pienākusi kārta pielīdzināt kapitālismu nacismam un komunismam? Fascinējoši vispārinājumi, tomēr mani tie nepārliecina.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Linda 10.08.2010 13:19
Iveta, paldies par pārdomām! Žēl, ka tikai daļa no maniem kolēģiem - komentētājiem - ir gatavi saglabāt abstrakcijas pakāpi un neiesaistīties matu skaldīšanā:)

Lasot Tavu blogu, nan ienāca prātā vēl viena grāmata Tavai "lasāmlistei". Ne par tādu Āfriku, par kādu (šķiet) lasīji Tu, drīzāk par taviem Lielajiem Jautājumiem un par to, kas tos par tādiem padara. http://amzn.to/b4bxfV

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris_2 10.08.2010 12:58
Iveta Kažoka 10.08.2010 11:01 ...noticis neliels pārpratums. Psihopāts nav jebkurš psihiski "nenormāls" cilvēks. Psihopāts ir konkrēta medicīniska diagnoze, kas norāde uz to, ka cilvēkam nav empātijas...
------------------------
Kā no medicīnas vispār un (paldies Dievam !) no psihiatrijas tāls cilvēks, es nebiju pazīstams ar psihopātijas precīzu definējumu. Izlasot Jūsu piedāvāto linku, ar gandarījumu sapratu, ka mani gadu gaitā paša sakopotie priekšstati par šī vārda saturu maz atšķīrās no zinātnes vīru atziņām.
Bet tad, ja jums ir zināma tā pati informācija, ko tagad izlasīju arī es, kur radās jau iepriekš manu uzmanību pagrābusī frāze "Empātija ir vienīgais, kas atšķir..." ?!
Viss Jūsu piedāvātajā vietnē pārliecina, ka "empātija ir vieno no un tikai obligāti komplekta ar ... ir psihopātija"
Vai Jūs neizvēlaties pamatojumus pārāk selektīvi?!
Tieši šajā vietnē, selektīvi(tendenciozi) izvēloties pamatojumus, var atrast brīnumlietas!
"...visā vaino kādu citu... ātri uzsprāgst agresijā...nespēj gūt mācību..." Vai tas nav par "lietussargiem"?!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jana 10.08.2010 12:45
Es ar patiesu prieku piedzīvoju Jūsu atklāsmes prieku! Priecājos par to, ka sabiedrībā notiekošo procesu analīze, iespējams, turpmāk izdarīsiet balstoties uz šiem secinājumiem. Pasaulē notiekošais jau patiesībā ir vienkārši skaidrojams, skaidrojums kļūst samudžināts un patiesība tajā pazūd, ja notikumus skatam šauri, neredzot plašākas kopsakarības.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 10.08.2010 11:01
m.

Tā nav tikai katoļu baznīcas mācība. Tur pamatā ir motīvs, kas caurvij visdažādākos pasaules skatījumus (skat. http://en.wikipedia.org/wiki/The_Golden_Rule)

Tāuntā,
Arguments - "pasaule ir tā iekārtota" - ir nepamatoti fatālistisks. Tas pielīdzina pašreizējo lietu kārtību dabas likumam. Un noņem no mums visiem atbildību mēģināt kaut ko mainīt.

Par zālēm pret AIDS: jau 90.to gadu sākumā bija pietiekami labas zāles, lai cilvēki ar AIDS varētu nodzīvot garu mūžu. Protams, ka ne izārstēt. Bet šīs zāles Āfrikā plaši kļuva pieejamas tikai pirms dažiem gadiem - kad bija gājuši bojā miljoni.

agd,
Tiešām? Un kas to pierāda?

Правозащитник,
Man šķiet, ka nebūtu normāli, ja šajos blogos parādītos tikai un vienīgi filozofiskas apceres.

Lasītājs,
Antihumāns kurss nav pēdējo gadu parādība - tā diemžēl ir teju visas mūsdienu politikas problēma (Latvijā un citur). Lai gan jūtīgums pret cilvēku ciešanām, droši vien, dažādās politiskās sistēmās atšķiras. Latvijā kopš 90.tajiem gadiem tā noteikti nebija starp galvenajām prioritātēm - tas ir viegli pamanāms, piemēram, absolūti necilvēciski funkcionējošajā veselības aprūpes sistēmā. Par Rimševicu un eiro kursu: varbūt. Sabiedrības, kuras jūtīgāk izturas pret individuālo cilvēku nevis "stratēģiskajiem mērķiem", Latvijas apstākļos droši vien būtu izvēlējušās devalvāciju nevis simtiem tūkstošu cilvēku atstāšanu bez darba.

Par aģitāciju par Vienotību: tas ir netaisnīgs pārmetums. kad es esmu aģitējusi par Vienotību?

Andris_2
Man šķiet, ka ir noticis neliels pārpratums. Psihopāts nav jebkurš psihiski "nenormāls" cilvēks. Psihopāts ir konkrēta medicīniska diagnoze, kas norāde uz to, ka cilvēkam nav empātijas pret līdzcilvēkiem http://en.wikipedia.org/wiki/Psychopathy

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris_2 10.08.2010 09:57
Jebkuru intelektuālu spriedumu, pierādījumu, secinājumu virkne vienmēr balstās uz kādas aksiomas. Viss vienmēr sākas ar pārliecības, ticības vai, it kā, veselā saprāta robežās esošo vienīgo, pats par sevi saprotamo, bet nepierādāmo.
Kamēr vienīgā neapšaubāma aksioma bija "paralēlas taisnes nekad nekrustojas", tik ilgi kā neiedragājama varēja pastāvēt Eiklīda ģeometrijas izrietošo secinājumu virkne. Bet nāca Lobochevskis ar neapšaubāmās aksiomas apšaubījumu, un pasaulei nācās pārvērsties...

Cienījamās Autores raksts, pēc savas uzbūves, manī radīja iespaidu kā par tādu lielu un pamatīgu V burtu - slaidi tikām (tikām aizvesti) līdz aksiomai "Empātija ir vienīgais, kas atšķir psiholoģiski normālu cilvēku no psihopāta." un tad uz šī tika uzbūvēta visa secinājumu "ēka".

Tad lūk šo secinājumu ēka ir tik stipra, cik stipra ir šī aksioma - turklāt aksiomā, lai tā būtu aksioma, neiedragājamam ir jābūt katram vārdam.
Bet vismaz man par šo aksiomu rodas vairāk jautājumu, nekā pārliecinātu atbalsta punktu.
Empātija ir VIENĪGĀ... patiesi?
PSIHOLOĢISKI NORMĀLU... ??? ...labi, es pieņemsim iedomājos, ko Autore ar to varētu domāt.
It kā izriet kārtulas: empātija ir = normāls ; empātija nav =! normāls.
Es vairāk sliektos domāt, ka hipertrofēta empātija ir psihopātiskāka par entropijas iztrūkumu...

Tomēr patiesībā mana vēlme meklēt brāķi aksiomā radās no tā, ka man subjektīvi pati secinājumu ēka šķita - ka lai to formulē - nu tāda kā "skatos un kaut kas neklapē kopā - tīri intuitīvi"
Man šķiet tāpēc, ka esmu jau diezgan tālā pagātnē atstājis pārliecību par cilvēku kā "pēdējo, augstāko"... Ar mani pašu personīgi ir paguvušas notikt tādas lietas un atgadījumi, ka esmu pārliecināts - "aiz "pēdējā" vēl ir daudz pēdējākā un daudz augstākā"
Bet te jau es atgriezos pie sevis paša rakstīta: "...secinājumu virkne vienmēr balstās uz kādas aksiomas. Viss vienmēr sākas ar pārliecības, ticības vai, it kā, veselā saprāta robežās esošo vienīgo, pats par sevi saprotamo, bet nepierādāmo."

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Lasītājs 10.08.2010 09:49
Sabiedrība, kur lēmumi tiek pieņemti dehumanizēti, atrauti no to ietekmes uz reālo, dzīvo, acīs skatošos cilvēku, ir psihopātiska sabiedrība.
Cik viedi un pareizi vārdi. Un tagad šīs atziņbas attiecini uz Dombrovska, Rimšēviča antihumāno kursu un pasaki šeit skaļi, ka lasot gudras grāmatas esi nonākusi pie atziņas, ka nekad vairs par Vienotības grāmatvežiem, kas aiz skaitļiem neredz cilvēku, nebalsosi un neaģitēsi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Правозащитник 10.08.2010 08:35
Прекрасная статья, так резко отличающаяся от обычных стенаний здешних блогеров, для которых нет большей трагедии, чем крах "Диены"стен

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

agd 10.08.2010 08:14
Tirgus ekonomika ir daudz vairāk devusi miljardiem cilvēku, nekā cilvēktiesības.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Tāuntā 10.08.2010 02:12
Sorry, neizlasīju visu ūdensgabalu, bet nu īsumā- 1) pasaule tā nu ir iekārtota, mums, latviešiem, ir paveicies tikai mazliet vairāk kā āfrikāņiem. 2) Zāles ptet AIDS vēl nav izgudrotas (jā, ir ārkārtīgi dārgas terapijas, kas palēnina stāvokļa pasliktināšanos, taču neārstē un neglābj), tādēļ ir nekorekti pārmest Rietumiem, ka tie tās nepiegādā Āfrikai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

m. 10.08.2010 02:01
Bloga ieraksts, sevišķi ideja par 'cilvēka instrumentalizācija' ir gandrīz precīza Katoļu Baznīcas sociālā mācība, kuras viena no idejām ir, ka cilvēks ir mērķis un nevis līdzeklis.

Bet racionāli spriežot, protams, ka labāk ir lasīt grāmatas par Āfriku un nevis Benedikta xvi enciklikas.

Citi autora darbi