Pētījuma "Bilingvālā izglītība Latvijā: starptautiskā ekspertīze" recenzija
Ceļā uz demokrātisku valsti un pilsonisku sabiedrību Latvija savas politikas ietvaros sāk apzināties nepieciešamību pēc daudzkultūru politikas. Šīs jaunās apziņas rezultātā Latvijas vadība īsteno bilingvālās izglītības ieviešanu.
Krājums “Bilingvālā izglītība Latvijā: starptautiskā ekspertīze” ir mēģinājums no starptautiskās pieredzes viedokļa izvērtēt Latvijas pieredzi un atbildēt uz jautājumu, vai un cik lielā mērā Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādātie bilingvālās izglītības modeļi atbalsta mazākumtautību iedzīvotāju integrāciju Latvijas sabiedrībā, vienlaikus ļaujot viņiem saglabāt savu kultūru un valodu, vai bilingvālā izglītība veicina sabiedrības integrāciju Latvijā?
Ekspertiem no dažādām valstīm tika nodrošināta visa nepieciešamā informācija, ieskaitot dažādo modeļu aprakstus, saskaņā ar šiem modeļiem izstrādātās skolu programmas, Latvijas Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācijas (LAŠOR) izstrādāto alternatīvo modeli, kā arī IZM dokumentus. Ekspertiem tika lūgts veikt Latvijas skolu pamatizglītības bilingvālo modeļu ekspertīzi, iekļaujot tajā savu pieredzi par bilingvālo izglītību, aprakstot bilingvālās izglītības pieredzi savā reģionā, interpretējot Latvijas situāciju un balstoties uz Latvijas likumdošanu, un sniegt rekomendācijas skolu politikai, mācību programmām un skolotāju sagatavošanai Latvijā.
Gribu atzīties, ka, lasot šo pētījumu, izjutu gandarījumu par to, cik augstā profesionālā līmenī un korektā formā var rakstīt, saglabājot objektivitāti un nepolitizējot problēmu.
Izvērtējot darbu, rodas jautājums, cik noderīgas mūsu valstij un sabiedrībai ir izteiktās idejas?
Pirmkārt, mūsu politiskās problēmas, vēstures dažādā izpratne, savstarpēji apvainojumi, atsevišķu sabiedrības daļu dažāds statuss (pamatnācija, minoritātes) bieži noved pie izglītības reformas atšķirīgiem vērtējumiem. Atkarībā no izvēlētajiem kritērijiem un mērķiem viedokļi par izglītības politiku valstī var būt diametrāli pretēji un citai sabiedrības daļai nepieņemami. Bet nebūtu pamata neuzticēties starptautiskiem ekspertiem, turēt viņus aizdomās par personisko ieinteresētību vai aizspriedumiem. Tas dod iespēju visām sabiedrības grupām pieņemt ekspertīzi kā viedokli “ no malas”.
Otrkārt, ekspertīze palīdz saprast, kāda ir Latvijas unikālā situācija, ja tāda ir, un kādas ir kopīgās problēmas mūsdienu pasaulē, ko rada migrācijas procesi.
Daudzveidīgie iekļautie piemēri liecina, ka daudzās valstīs pastāv līdzīgas problēmas, un Latvijas situācijas īpatnības akcentēšana ir mazliet pārspīlēta. Tātad mēs varam izmantot veiksmīgo starptautisko pieredzi bilingvālajā izglītībā.
Vai ir redzama nepieciešamība mainīt pašreiz Latvijā pastāvošo bilingvālas izglītības politiku? Vārdu “mainīt” šajā kontekstā negribas izmantot, jo “mainīt” ir spēcīgs vārds, un paši ārzemju eksperti ļoti korekti rekomendē vai, precīzāk, izsaka padomus par mūsu bilingvālās politikas traktējumu un īstenošanu.
Daudzi autori – (Djačkovs, Silova, Pedersen, Protasova), piemēram, norāda uz plaisu starp likumdošanā formulēto politiku un tās ieviešanas līdzekļu pieejamību.
Vēl viena problēma ir bilingvisma definēšana: oficiālos dokumentos un Latvijas likumdošanā bilingvālā izglītība nemaz nav skaidrota un nav saprotams, kā skolotāji interpretē šādu izglītības pieeju. To iesaka arī eksperti – precīzāk definēt bilingvālo izglītību un bilingvālo mācību procesu.
Eksperti mums atgādina, ka bilingvālā izglītība ir ilgtermiņa process un vienlaikus nepieciešams izpētes darbs, lai novērtētu, cik lielā mērā dažādas programmas sasniedz latviešu valodas apguves un mazākumtautības valodas pilnveidošanas mērķus, turklāt neaizmirstot par šo modeļu pielietošanas atšķirīgajiem apstākļiem.
Ja mēs deklarējam, ka divvalodība vai bilingvisms ir vērtība, ekspertiem rodas dabiskais jautājums: kāpēc bilingvālā izglītība ir paredzēta tikai mazākumtautību skolām? Ekspertu lozungs ir bilingvisms visiem, un viņi iesaka iet uz priekšu un izveidot multilingvālu mācību programmu, kuras mērķis ir daudzvalodība visās Latvijas skolās. Daudzvalodīga mācību programma, kas ir atvērta nacionalitātes un kultūras uzturēšanai, būtu laba garantija sabiedrības integrācijai.
A.Kraufords no ASV brīdina, ka programmas otrā valodā un tajās ietvertā kultūra aizstāj dzimto valodu un kultūru, kas bieži vien noved pie zemas pašcieņas, skolas pamešanas, sliktām sekmēm mācībās, kā arī cita veida negatīvām sekām..
Modelis, kuru, pēc ekspertu domām, vajadzētu apsvērt Latvijas situācijā, ir “divvirzienu bilingvālā izglītība” skolās un klasēs, kurās mācās gan latviešu, gan krievvalodīgo iedzīvotāju bērni, pievienojot klāt vēl trešo valodu.
Manuprāt, mūsu sabiedrība šobrīd nav gatava šādām klasēm. Bet tā varētu būt lieliska iespēja atrisināt demogrāfisko un sociālo problēmu sekas, piemēram, mazās lauku skolās. Šobrīd varam tikai izmantot Krauforda aicinājumu organizēt šīs klases kā īslaicīga darba formas – vienu vai divas dienas nedēļā, piemēram, kāda projekta ietvaros.
Gandrīz visi eksperti izteikuši savu viedokli par tik diskutējamo pāreju uz otro (latviešu) valodu vidusskolā. Ar ļoti dažādiem pamatojumiem – didaktiskā un lingvistiskā pēctecība, nepietiekamais bērna valodu attīstības līmenis pamatizglītībā, mazākumtautību valodu aizsardzība un saglabāšana, sociālais aspekts – ekspertu ieteikums ir turpināt bilingvālo izglītību arī vidusskolā.
Demokrātisku tradīciju trūkums neatļauj mums uzdod pavisam vienkāršu jautājumu: “Vai ir nepieciešams izvēlēties kādu no vairākām programmām?” – kā to jautā Pedersena no Dānijas. Viņa uzskata, ka “cits risinājums varētu būt brīva iespēja izveidot un attīstīt individuālu programmu bez ierobežojumiem. Noteiktās programmas drīzāk varētu uztvert kā ierobežojumu, nevis iedvesmojošas iespējas. Šāda brīvība ļautu skolām strukturēt tādas mācību programmas, kas izriet no pieredzes, zināšanām un bērniem piemītošajām spējām un tās attīsta”. Līdzīgu ideju izteicis Batelāns no Nīderlandes: “Kontrole un neuzticēšanās apgrūtina izglītības reformas ieviešanu”.
Neskatoties uz to, ka dažādi secinājumi tikuši pamatoti uz drukas kļūdām, neprecīzi izpildītajam tabulām, tikai teorētiskiem materiāliem, ekspertu kopīga profesionālā pieeja un apspriešanas līmenis atļauj mums ar pateicību pieņemt visus padomus, jautājumus un rekomendācijas.
Ekspertīzē izteiktie viedokļi, manuprāt, visvairāk noderīgi ir izglītības darbiniekiem, un to apspriešana profesionālā līmenī varētu aktivizēt skolas administrāciju un pedagogus izstrādāt bilingvālas autorprogrammas atkarībā no izvēlētajiem mērķiem un reālajiem apstākļiem. Šādu pašiniciatīvas un aktivitātes trūkumu piemin vairāki eksperti (Batelans, Silova, Kraufords, Protasova).
Šī ekspertīze varētu būt (un tai vajadzētu būt) noderīgai valdībai, politikas veidotājiem, izglītības vadībai, lai, pamatojoties uz to, koriģētu izglītības politiku.
Viens gan ir skaidrs – nepieciešams mainīt akcentus, lai izpildītu pašu deklarētos bilingvālās izglītības mērķus. Mēs varam nepiekrist daudziem ekspertu secinājumiem, bet ir derīgi kādreiz paskatīties uz sevi no malas un padomāt.