Atslēgvārdi:

Bilingvālā izglītība: šodienas sasniegumi rītdienas gaismā 0

Dati liecina, ka IZM nav bijis primārais un galvenais informācijas avots par bilingvālo izglītību, bet visādā ziņā tik svarīgo informāciju skolotāji visbiežāk saņēmuši no “otrajām rokām” un līdz ar to arī ar noteiktu emocionālu pieskaņu. Zinot krievu preses visai kritisko attieksmi pret bilingvālās izglītības reformu, nav grūti iztēloties šīs komunikācijas emocionālo nokrāsu.

Iesaki citiem:

Vēl pirms desmit gadiem reti kurš Latvijā, tostarp pedagogi, bija dzirdējis par bilingvālo izglītību, taču šodien nebūtu viegli atrast cilvēku, kas neko par to nezinātu. Šodien bilingvālā izglītība ir vai visas sabiedrības degpunktā, taču uz jautājumu, kas īsti ir mācības bilingvāli, tikai retais, tostarp arī bilingvāli strādājošie pedagogi, iedrošināsies sniegt pārliecinošu atbildi. Tas ir viens no paradoksiem, kas atklājas Baltijas Sociālo Zinātņu institūta veiktajā pētījumā “Bilingvālās izglītības ieviešanas analīze” (2002.g.).

Pētījums rāda, ka sākotnējo neskaidrību vietā pedagogu izpratne par bilingvālo izglītību veidojas tieši mācību procesā un šodien jau varam runāt par zināmiem sasniegumiem bilingvālās izglītības laukā, ko guvušas Latvijas mazākumtautību skolas. Līdzīgi var teikt arī par Izglītības un zinātnes ministriju (IZM), kas paralēli izglītības reformas vadīšanai ir daudz paveikusi bilingvālās izglītības jomā. Tātad zināma skaidrība veidojas gan skolās, gan ministrijā.

Tomēr, novērtējot izglītības politikas īstenošanu, gribētos īpašu uzmanību pievērst tieši sadarbībai starp skolām un ministriju. Pirmām kārtām jāatzīst, ka ministrija skolām bija atvēlējusi ļoti īsu laiku bilingvālās izglītības modeļa izvēlei.

Aplūkojot skolu veikumu, pat zināmu apbrīnu izraisa fakts, ka skolas, 1999. gada jūnijā saņēmušas četrus bilingvālās izglītības modeļus, līdz tā paša gada septembrim paguva apspriest un novērtēt (piedaloties skolotājiem un vecākiem!), kurš no modeļiem skolai ir piemērotākais, un no 1. septembra pirmajās klasēs uzsākt mācības jau pēc jaunās kārtības. Aptaujātie direktori un skolotāji neslēpj, ka šis process bija sasteigts un nereti izpratnes vietā par izvēlēto modeli noteicošā bija vēlme atlikt mācības latviski vai bilingvāli uz pamatskolas pēdējām klasēm. Skolas nebija spējīgas īsti paredzēt tā vai cita modeļa rezultātus un novērtēt sekas.

Direktori, komentējot bilingvālās izglītības modeļu apspriešanas gaitu, atzīst, ka viņu viedokļi, kaut uzklausīti, tomēr netika ņemti vērā.

“Man kā direktorei, piemēram, neviens neprasa – neviens, nekad. Bija arī konference – viņi arī neprasīja. Vienalga, ko mēs, direktori, sakām, viņi nekad mūs neklausīs. Pēc tās konferences vai semināra – secinājumi ir tādi, kādus viņi grib, nevis mums prasa. Vienalga, ko mēs tur pateiksim,.. pēc tam radio vai televizorā es dzirdēju – viņi runā to, ko viņi gribēja – ne to, ko mēs, direktori, teicām.” (Rīgas skolas direktore)

Direktoru teiktais liecina, ka IZM sadarbībai ar skolām raksturīgs autoritārs stils, no IZM puses tie bijuši rīkojumi “no augšas”, bet, kas attiecas uz atgriezenisko saiti, tā drīzāk uzskatāma par imitāciju.

“Tik daudz, ka viņi atsūta rīkojumus, un tik daudz, ka viņi atsūta šos pārbaudes darbus un eksāmenus – vairāk jau nav nekādas sadarbības. Viņi tur runā savu – no augšas nāk lejā viss. Ir tās konferences katru gadu – tur mēs piedalāmies, bet rezultātus es tur neredzu pašlaik.” (Rīgas skolas direktors) “…direktori nerunā skaļi, teiksim, konferencēs krievu skolu direktori klusēja – neviens neko neteica. Bet reālā situācija ir tāda, ka mēs nebūsim spējīgi pāriet uz mācībām latviešu valodā.” (Rīgas skolas direktors)

“Ir problēma, ka ļoti daudz krievu direktoru baidās runāt atklāti par problēmām. Tāda mums bija konference, ka viss ir brīnišķīgi, viss ir ideāli…” (Rīgas skolas direktors)

Pētījuma ekspertu uzmanību piesaistīja dati par to, no kurienes skolotāji uzzinājuši par bilingvālo izglītību. Izrādās, ka visbiežāk skolotāji informāciju saņēmuši no kolēģiem savā skolā (71%), kursos (54%), no masu informācijas līdzekļiem (48%), retāk no speciālās literatūras (19%), bet no IZM darbiniekiem tikai 10%. Šie dati liecina, ka IZM nav bijis primārais un galvenais informācijas avots par bilingvālo izglītību, bet visādā ziņā tik svarīgo informāciju skolotāji visbiežāk saņēmuši no “otrajām rokām” un līdz ar to arī ar noteiktu emocionālu pieskaņu. Zinot krievu preses visai kritisko attieksmi pret bilingvālās izglītības reformu, nav grūti iztēloties šīs komunikācijas emocionālo nokrāsu.

Domājams, ka pedagogi justos pārmaiņām atvērtāki, drošāki un arī atklātāki, ja tiktu uzrunāti tieši no IZM darbinieku puses.

Atklātības trūkums un arī bailes dažkārt liek skolām ieviest “dubulto grāmatvedību”, kuras pastāvēšanu apliecina eksperti gan no valsts institūcijām, gan NVO, dažreiz to atzīst arī paši direktori.

“Izglītības iestādēs, mazākumtautību skolās šobrīd eksistē divas grāmatvedības – viena - medaļas nospodrinātā puse, kuru rāda IZM, valsts izglītības inspektoriem, nereti arī izglītības pārvalžu vai skolu valžu vadītājiem, un otra ir ne vienmēr tik spožā realitāte, kas ir izglītības iestādēs.” (Naturalizācijas pārvaldes darbinieks)

“..mums arī ekspertes braukā pa skolām, viņas stāstīja: “Skola saka, ka mēs realizējam 3. modeli, bet tas, ko mēs redzam klasē, ir 2. modelis.” (NVO pārstāvis)

“Direktori arī ir atkarīgi cilvēki: “Tur pavēle, tur pavēle, jāpilda!” …Tad komisija atnāk - paraugstundu jau var parādīt, citi bērni tad kaut kur klusi sēdēs.” (Rīgas skolas pārstāvis)

Varētu teikt, ka stingrais vadības stils ir devis savus rezultātus – bilingvālās izglītības laukā ir zināmi sasniegumi, un gūta liela pieredze, taču gribētu vērst uzmanību arī uz ēnas pusēm.

Pētot asociatīvo attieksmi pret latviešu valodu, atklājās, ka skolēni “latviešu valodu” visvairāk saista ar mācībām, ar pienākumu zināt valodu, ar grūtībām, nepatiku, bailēm, retāk – ar Latviju, valsti, latviešiem, saskarsmi ar latviešiem, ar latviešu nacionālo kultūru, garīgo bagātību. Jāuzsver, ka ne tikai skolēni, bet arī pedagogi un skolēnu vecāki vārdkopu “latviešu valoda” pamatā uztver kā kaut ko normatīvu, un ne vecāki, ne arī skolotāji bērniem nespēj atklāt valsts valodas daudzveidību.

“Pienākums”, “eksāmeni”, “stress” – nereti tie ir atslēgas vārdi tam, kā mazākumtautību jaunatne uztver valsts valodu. Būtu pavisam naivi domāt, ka šie negatīvie impulsi brīnumainā kārtā pārvērtīsies suminošā attieksmē pret valsts valodas politiku, pret valsti kopumā.

Politiskās izvēles pētījumi (Vēlēšanu kampaņas analītiskais nodrošinājums. BSZI, 2001., 2002.) liecina, ka mazākumtautību jaunatne šodien visbiežāk izvēlas balsot par PCTVL. Jāpiebilst, ka tieši pēdējos gados jaunatnes atbalsts PCTVL ir palielinājies. Cik lielā mērā tas ir protesta balsojums vai gluži vienkārši meklējums pēc drošības un aizsardzības, vai arī citu motīvu vadīts, to derētu papētīt.

Taču jebkurā gadījumā jārēķinās, ka katrai politikai ir savi acīmredzamie un “tuvie” sasniegumi, kā arī “tālejošas” sekas, kas ne uzreiz ieraugāmas, taču gana dziļas un nopietnas.

Esmu pārliecināta, ka tikai demokrātiska un uz savstarpējas uzticēšanās balstīta sadarbība starp ministriju un skolām spēs nodrošināt reālu bilingvālās izglītības reformu.


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Bilingvālās izglītības ieviešanas analīze 0 Autors:Baltijas Sociālo Zinātņu institūts