Bikstīšana britu gaumē 2

Izrādās - ja vēlamies, lai cilvēki rīkojas savās un sabiedrības interesēs, ne vienmēr ir jāievieš jauni likumi, sodi vai finansiāli pamudinājumi. Var pietikt ar bikstīšanu!

Iesaki citiem:

Dažkārt politikā toni nosaka mode. Man nav labāka skaidrojuma tam, kāpēc kāda sevi vēl nepierādījusi sabiedrības pārvaldīšanas ideja noteiktā laikā un vietā sāk skanēt un rezonēt, aizraujot arvien lielāku politiskās elites pārstāvju skaitu un kļūstot par savdabīgu politiskās domas “hitu”.

2010.gadā jaunais britu premjers Deivids Kemerons (David Cameron) politiskā hita lomai bija noskatījis divas idejas, abas — lieliski piemērotas konservatīvismam — ideoloģijai, kam rūp iespējami mazi valsts tēriņi.

Viena no modīgajām iecerēm bija šobrīd jau teju aizmirstā ideja par tā dēvēto lielo sabiedrību (the Big Society). Tā paredzēja aizstāt valsts pakalpojumus ar iedzīvotāju iniciatīvām, šādi ietaupot valsts līdzekļus, bet iecere izrādījās neveiksmīga. Otrs potenciālais hits — pieņēmums, ka mūsdienās valsts pārvaldi vajadzētu vairāk balstīt uz psiholoģijas atziņām, — joprojām ir dzīvs.


Modernā psiholoģija apgalvo, ka mēs, cilvēki, ne vienmēr rīkojamies kā racionālas būtnes. Mēs mēdzam uzņemties pārāk lielu risku, veidojam nepietiekamus iekrājumus nebaltām dienām, ēdam pārmērīgi daudz neveselīgas pārtikas, pārāk reti apmeklējam ārstu un ļaujamies atkarībām.

Cilvēku racionalitāte ir ierobežota, un šī atziņa ir jāņem vērā, pieņemot savai vai citu labklājībai nozīmīgus lēmumus, un jāizmanto, lai gudrāk pārvaldītu sabiedrību.


Piemēram, likumā noteiktie smēķēšanas ierobežojumi lielā mērā pamatojas modernās psiholoģijas atziņās par to, kā rodas atkarības. Arī valsts līdzfinansējums vai nodokļu atlaides sabiedriski noderīgai rīcībai, piemēram, pensijas brīvprātīgai uzkrāšanai vai profilaktiskai veselības aprūpei, sakņojas novērojumos par cilvēka dabu.

Bikstīšana kā metode

Ričards Teilers (Richard N. Thaler) un Kess Sanstīns (Cass R. Sunstein), divi ASV zinātnieki, 2008.gadā izdotajā grāmatā “Bikstīšana: kā pieņemt pareizus lēmumus par veselību, labklājību un laimi”[ 1 ] apgalvo, ka ierobežotās racionalitātes problēma nav obligāti jārisina ar jauniem aizliegumiem vai lieliem valsts tēriņiem racionālākas cilvēku uzvedības veicināšanai.

Viņi piedāvā jaunu sabiedrības pārvaldīšanas metodi — bikstīšanu (nudging) jeb cilvēku virzīšanu un mudināšanu pieņemt tādus lēmumus, kas viņiem ir izdevīgi ilgtermiņā. Metodes izmantošanas priekšnoteikums ir izcilas zināšanas psiholoģijā un teicama izpratne par to, kā strukturēt cilvēka izvēles iespējas, lai viņš pats “dabiski” izvēlētos sev ilgtermiņā izdevīgākus risinājumus.


Bikstīšanas metodi var izmantot gan šķietami ikdienišķās situācijās, teiksim, ēdnīcā veselīgāko pārtiku izvietojot apmeklētāju acu līmenī, gan “dzīvības un nāves” jautājumos. Nezinot konkrētai sabiedrībai piedāvāto izvēļu struktūru, ir grūti saprast, kāpēc, piemēram, tādās līdzīgās kaimiņvalstīs kā Zviedrija un Dānija 21.gadsimta sākumā krasi atšķīrās to iedzīvotāju skaits, kas piekrita ziedot savus audus un iekšējos orgānus pēc nāves. Ja Zviedrijā tam piekrita 86% no visiem iedzīvotājiem, tad Dānijā — tikai 4%. Skaidrojums: ja Zviedrijā iedzīvotāji tiek automātiski iekļauti orgānu ziedotāju sarakstā un viņiem ir iespēja atteikties ziedot savus orgānus, uzrakstot iesniegumu, tad Dānijā iedzīvotājam, kas vēlas pēc nāves atdot savus orgānus citiem, ir pašam jāvēršas ar iesniegumu valsts iestādē. Vairākums abu valstu iedzīvotāju pieņēma piedāvāto automātisko izvēli un nepūlējās to mainīt. Bija paredzams, ka cilvēki izvēlēsies “mazākās pretestības ceļu”, un to apliecina arī modernā psiholoģija.

Šis un līdzīgi piemēri pārliecināja vairāku valstu politisko un pārvaldes eliti, ka psiholoģijas atziņu ievērošana valsts pārvaldē var būt lietderīga un ka, pareizi ieviesta, tā ļauj gan īstenot visai sabiedrībai svarīgu politiku, gan nodrošināt atsevišķiem tās locekļiem pietiekamu autonomiju un izvēles brīvību.

Bikstīšanas rezultāti Lielbritānijā

2010.gadā Lielbritānijas valdība izveidoja īpašu Uzvedības izprašanas komandu[ 2 ] (tautā sauktu par Bikstīšanas vienību), kuras uzdevums ir, izmantojot zināšanas psiholoģijā, piedāvāt risinājumus, kā uzlabot valsts pakalpojumus un vienlaikus ietaupīt nodokļu maksātāju naudu.

Ir pagājuši pieci gadi, un Bikstīšanas vienība var lepoties ar vairākiem svarīgiem sava darba rezultātiem. Lūk, manuprāt, interesantākie.

• Piecreiz vairāk cilvēku piekrita nosiltināt savas mājas bēniņus, kad papildus siltināšanas pakalpojumam tika piedāvāta iespēja par papildu maksu atbrīvot bēniņus no liekajām mantām. Šis papildu pakalpojums, proti, iespēja kādam citam uzticēt bēniņu izvākšanu, britiem izrādījās daudz svarīgāks par atlaidi, ko iepriekš piedāvāja siltināšanas pakalpojumam.

• Nedaudz mainot brīdinājuma vēstules tekstu, tika panākts, ka ievērojami lielāks transportlīdzekļu īpašnieku skaits samaksā nodevu par savu automašīnu. Ieņēmumi divkāršojās, kad vispārīgas uzrunas vietā saņēmējs tika uzrunāts personiski un kad vēstulē iekļāva frāzi “samaksā vai arī zaudē savu automašīnu”. Vēl straujāk nodevas maksātāju īpatsvars palielinājās tad, kad vēstulē tika iekļauts automašīnas fotoattēls.

• Turpmāk sūtot paziņojumus par tiesas piespriestajiem naudas sodiem īsziņā, nevis vēstulē (kā iepriekš), strīdu risināšanā daudz retāk bija jāiesaista tiesas izpildītāji.

• Atklājās, ka nodokļu iekasēšanu var veicināt, norādot cilvēkam, ka vairākums viņa lokā nodokļus maksā laikus, savukārt, vēršoties pie turīgākajiem, ir lietderīgāk nevis draudēt ar sankcijām, bet apliecināt, ka valsts bez viņu maksātajiem nodokļiem nespēs finansēt sabiedrībai svarīgus pakalpojumus (piemēram, izglītību vai veselību).

• Darba meklētāji atrada jaunu darbavietu ātrāk, ja karjeras konsultanti nevis pieprasīja atskaiti par sekmēm iepriekšējā mēnesī, bet palīdzēja izveidot nākotnē vērstu darba meklēšanas plānu.

Iedvesmojoties no britiem, šobrīd bikstīšanas teoriju valsts pakalpojumu nodrošināšanā izmanto arī citas valstis, to skaitā arī Kanāda, Singapūra, Austrālija, Gvatemala un Moldova. Dažādu valstu pieredzē ir daudz svarīgu mācību.

Piemēram, izrādās, ka mājsaimniecības energoresursu patēriņu var samazināt, patērētājam nosūtot vēstuli ar informāciju par kaimiņu tēriņiem un sevišķi izceļot taupīgākos kaimiņus.

Šādas vēstules ietekme uz patērētāju paradumiem ir pielīdzināma straujam energoresursu cenu kāpumam.

Izcila ideja vai manipulēšana?

Bikstīšanas metode valsts pakalpojumu sniegšanā joprojām ir jauninājums, ar kuru ne visi ir mierā. Trīs galvenie iebildumi ir šādi — pirmkārt, pārāk manipulatīvi; otrkārt, pārāk maigi; treškārt, nav pierādīts, ka darbojas visur un vienmēr.

Indivīda pašnoteikšanās robežas pārkāpšana un necieņa pret izvēles brīvību — šāds iebildums pret bikstīšanu kā metodi jo skaļi izskan gan britu, gan amerikāņu sabiedrībā.

Bikstīšana raisa asociācijas ar orvelismu, cilvēku apziņas slēptu kontrolēšanu, uzdodot par brīvprātīgu izvēli to, kas patiesībā ir panākts manipulējot.

Šis ir būtisks iebildums, jo mudina uzdot vairākus svarīgus jautājumus — pirmkārt, kam būs lemt par to, kāda veida bikstīšana ir vai nav sabiedrības interesēs, un, otrkārt, kā sabiedrība var uzzināt, ka tiek “bikstīta” noteiktā virzienā, ko par vēlamu ir atzinis kāds ierēdnis vai politiķis.

Citāds iebildums pret bikstīšanu izskan sabiedrībās, kas ir mierā ar stingrāku sabiedriskās dzīves regulēšanu. Tās uz bikstīšanu raugās kā uz lēmējvaras nevēlēšanos uzņemties atbildību par visai sabiedrībai svarīgiem lēmumiem. Sak, kādēļ bikstīt cilvēkus mazāk lietot alkoholu vai mazāk smēķēt, ja šo preču lietošanu noteiktām grupām var vienkārši aizliegt? Kādēļ bikstīt šķirot atkritumus, profilaktiski pārbaudīt veselību vai piedalīties vēlēšanās, ja visas šīs tik svarīgās darbības var pasludināt par pienākumu un paredzēt sodu par tā nepildīšanu?

Bikstīšanu kā publiskās pārvaldes metodi izmanto nesen, tāpēc nav zināms, vai gūtās atziņas ir universālas. Var izrādīties, ka tā ir piemērota tikai noteiktu problēmsituāciju risināšanai un ir jāpielāgo gan konkrētai sabiedrībai, gan konkrētam laikam. Piemēram, salīdzināšana ar kaimiņiem vai apelēšana pie citām sociālajām normām var būt efektīva, lai mainītu britu uzvedību, bet izrādīties nesekmīga kādā citā sabiedrībā. Tāpat nav zināms, vai bikstīšana ar laiku nezaudē savu ietekmi, piemēram, vai, vairākkārt saņemot vēstuli ar personisku uzrunu, saņēmējs pie šādas uzrunas nepierod tik ļoti, ka pārstāj to pamanīt un uz to reaģēt. Turklāt teorētiski ir iespējams, ka dažiem bikstīšanas paņēmieniem ar laiku atklājas kādas neparedzētas blaknes.

Protams, var šaubīties, vai bikstīšana ir visām sabiedrības pārvaldīšanas vajadzībām piemērots brīnumlīdzeklis.

Tomēr šī pieeja ir ne tikai paplašinājusi pārvaldes metožu klāstu, bet politiskajā un pārvaldes “modē” arī ienesusi kādu, manuprāt, ļoti atzīstamu tendenci — atvērtību eksperimentiem nolūkā uzlabot valsts pakalpojumus.

Ja vēlamies, lai cilvēki rīkojas savās un sabiedrības interesēs, ne vienmēr ir jāievieš jauni likumi, sodi vai finansiāli pamudinājumi. Dažkārt var pietikt tikai ar pabikstīšanu, ar īstā virziena parādīšanu, ļaujot galīgo lēmumu katram pieņemt pašam.


Raksts publicēts žurnāla "Laiks Pasaulei" 2016.gada janvāra numurā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi