Bez sāls 0

Nolemjot neparakstīt Fakultatīvo protokolu, kas ir ANO Konvencijas „sāls”, tiks liegta iespēja Latvijas iedzīvotājiem ar īpašām vajadzībām iesniegt individuālas sūdzības ANO.

Iesaki citiem:
Zvana poga 255x203
Foto:Sam Judson

Latvijas publiskajā telpā pagaidām nav sākušās diskusijas par jauno ANO Konvenciju par cilvēku ar invaliditāti tiesībām un to, kā valsts pievienošanās Konvencijai varētu uzlabot dzīves kvalitāti cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Lai gan kopumā Konvencija rosinās dalībvalstis veikt daudzus uzlabojumus invalīdu interešu aizstāvībai, tomēr, visticamāk, individuālā līmenī Latvijas iedzīvotājam šis dokuments daudz nelīdzēs, jo pagaidām valdība plāno parakstīt tikai Konvenciju, bet ne tās Fakultatīvo protokolu. Tas ir īpaši nozīmīgs Konvencijas mērķauditorijai, jo paredz tiesības ikvienam cilvēkam individuāli vērsties ar sūdzību ANO par Konvencijā minēto saistību nepildīšanu.

Jaunās ANO Konvencijas pieņemšanas process tiek vērtēts kā ļoti progresīvs, jo ANO dalībvalstīm samērā īsā — piecu gadu — laikā izdevās vienoties par kvalitatīvi jaunu un visaptverošu instrumentu cilvēku ar invaliditāti tiesību aizstāvībai. Ja līdz šim visi ANO dokumenti, kas skar invalīdu interešu aizstāvību, bija deklaratīva rakstura[1], tad beidzot ir izdevies pieņemt dalībvalstīm juridiski saistošu dokumentu, kura mērķis nav meklēt jaunas tiesības, bet gan panākt esošo tiesību mehānismu efektīvu izmantošanu invaliditātes kontekstā.


Latvija liegs iesniegt sūdzības

Darbu pie Konvencijas veidošanas iniciēja Meksika 2001. gada decembrī, sponsorējot ANO Ģenerālās Asamblejas 2001. gada decembra rezolūciju, ar kuru tika izveidota Ārkārtas (Ad hoc) komiteja, kuras pamatuzdevums bija jaunas konvencijas radīšana cilvēku ar invaliditāti aizstāvībai. Komiteja no 2002. līdz 2006. gadam strādāja pie topošās Konvencijas teksta. Būtiski, ka šajā darbā bija iesaistītas arī cilvēkus ar invaliditāti pārstāvošas organizācijas.

Konvencija un tās Fakultatīvais protokols tika pieņemti ANO Ģenerālajā asamblejā 2006. gada 13. decembrī, bet atvērti parakstīšanai 2007. gada 30. martā. Šobrīd (uz 2007. gada 15. augustu) Konvenciju parakstījusi 101 valsts, papildprotokolu parakstījušas 56 valstis, bet Konvenciju ratificējušas divas valstis — Jamaika un Ungārija. Diemžēl Latvija ir pēdējo piecu Eiropas Savienības valstu vidū, kas Konvenciju vēl nav parakstījušas. Konvencija stāsies spēkā trīsdesmitajā dienā, kad to būs ratificējušas vai tai būs pievienojošās[2] divdesmit valstis.

Latvija par Konvencijas parakstīšanu vispirms lēma Labklājības ministrijas pārziņā esošās Invalīdu lietu padomes sēdē 2007. gada 7. jūnijā, diemžēl vienojoties ieteikt valdībai pievienoties Konvencijai, bet ne Fakultatīvajam protokolam. Arguments, kas izskanēja padomes sēdē, bija šāds — Latvija jau 1990. gada 4. maijā neapdomīgi pievienojās virknei starptautisko līgumu, tāpēc vispirms esot rūpīgi jāizsver Fakultatīvā protokola parakstīšanas sekas. Diemžēl netika noteikts termiņš, kad pie diskusijas par Fakultatīvā protokola parakstīšanu atgriezties.

Ministru kabineta Valsts sekretāru sanāksmē Konvencijas parakstīšanas jautājums pirmo reizi tika skatīts 2. augustā, kad tika izsludināts lēmumprojekts par Latvijas pievienošanos ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām[3], uz neprognozējami ilgu laiku atstājot lemšanu par pievienošanos arī Konvencijas Fakultatīvajam protokolam.

Diemžēl, nolemjot neparakstīt Fakultatīvo protokolu, kas ir Konvencijas „sāls”, tiks liegta iespēja ikvienam Latvijas iedzīvotājam iesniegt individuālas sūdzības ANO par Konvencijā minēto saistību nepildīšanu. Līdz šim cilvēkiem ar invaliditāti nav bijis šāda specifiska aizsardzības mehānisma. Sūdzību iespēju gan dod Eiropas Sociālo tiesību harta un tās Papildprotokols par kolektīvo sūdzību izskatīšanas kārtību, bet tā ir iespēja sniegt tikai kolektīvas sūdzības Eiropas Sociālo tiesību komitejai. Te gan ir jāmin veiksmīgi piemēri, kad organizācijas to ir izmantojušas personu ar invaliditāti interešu aizstāvībai, piemēram, Starptautiskās asociācijas Autisms-Eiropa pret Franciju 2002. gadā iesniegtā sūdzība par nepietiekamiem izglītības pasākumiem personām, kas sirgst ar autismu. Savukārt šā gada februārī tika pieņemta izskatīšanai Personu ar garīgiem traucējumiem interešu aizstāvības centra (Mental Disability Advocacy Center) iesniegtā sūdzība pret Bulgāriju par izglītības nenodrošināšanu sociālās aprūpes institūcijās mītošiem bērniem ar garīgiem traucējumiem.


Uzmanības centrā — līdzdalība

Zīmīgi, ka Konvencijā nav definēts invaliditātes jēdziens, lai gan Ārkārtas komitejas sesiju laikā par to tika daudz diskutēts[4]. Katrā ziņā Konvencijā invaliditāte tiek saprasta nevis medicīniskā, bet sociālā modeļa kontekstā. Konvencija skaidri pasaka, ka cilvēku ar invaliditāti lokā tiek iekļautas „personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem”.

Konvencija sastāv no piecdesmit pantiem, kas skar gan pilsoniskās un politiskas tiesības, gan ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Konvencijas pamatprincipi ietver cilvēka cieņas ievērošanu, diskriminācijas aizliegumu, līdzdalību un integrāciju sabiedrībā, cieņu pret atšķirīgo, iespēju vienlīdzību, pieejamību, vīriešu un sieviešu vienlīdzību un cieņu pret bērnu ar invaliditāti spēju attīstību. Par Konvencijas progresīvo garu liecina arī uzsvars uz līdzdalību, aicinot nodrošināt cilvēku ar invaliditāti līdzdalību visos lēmumu pieņemšanas līmeņos gan politiskajā, gan sociālajā un kultūras dzīvē, tai skaitā dalībvalstis tiek aicinātas iesaistīt Konvencijas īstenošanas pārraudzībā arī cilvēkus ar invaliditāti.

Tā kā ikvienam ir iespējams iepazīties ar pilnu Konvencijas tekstu latviski, izlases kārtībā minēšu tikai dažus Konvencijā ietvertos pantus, ar kuru īstenošanu Latvijai varētu būt problēmas:

9. pants — pieejamība

Latvijā samērā bieži diskutētais vides pieejamības jautājums nostiprināts 9. pantā, uzsverot, ka pieejamiem jābūt ne tikai fiziskiem objektiem — ēkām, telpām, ceļiem, transportam u.t.t., bet pieejamai jābūt arī informācijai un sakaru tehnoloģijām un sistēmām, tostarp elektroniskajiem pakalpojumiem un avārijas dienestiem. Lai gan Latvijā, pateicoties Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons aktivitātēm, arvien vairāk tiek domāts par ēku un telpu pieejamību cilvēkiem ar kustību traucējumiem, informācijas pieejamība atsevišķām invaliditātes grupām vēl arvien nav risināta.

12. pants — vienlīdzīgas tiesībspējas atzīšana

12. pants attiecas uz jautājumiem, kas saistīti ar personu ar invaliditāti rīcībspēju, un tas varētu būt Latvijai izaicinošs, ņemot vērā arhaisko pieeju rīcībspēju noteikšanas un aizgādnības jautājumiem. Konvencija dalībvalstis aicina pārskatīt tradicionālo aizgādnības un rīcībspēju sistēmu un lietot aizgādnības instrumentu tikai galēji nepieciešamos brīžos. Tā vietā, lai fokusētos uz personu atzīšanu par rīcībnespējīgām, 12. pants aicina veltīt pūles atbalsta sistēmas veidošanai, lai dotu iespēju cilvēkiem ar invaliditāti izmantot viņu rīcībspēju. Tāpēc pievienošanās Konvencijai beidzot varētu rosināt likumdevējus Latvijā ieviest daļējo rīcībspēju. 12. pantā norādīts arī uz nepieciešamību novērst interešu konfliktus vai ietekmes ļaunprātīgu izmantošanu, veicot ar rīcībspējas īstenošanu saistītos pasākumus[5].

19. pants — patstāvīgs dzīves veids un iekļaušana sabiedrībā

Šogad notikušās Reģu traģēdijas kontekstā, kad plašākā sabiedrībā pirmo reizi sākās diskusija par institucionālās aprūpes kvalitāti un alternatīvu pieejamību, ļoti būtiskas ir 19. pantā ietvertās garantijas. Tās paredz, ka „visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem cilvēkiem”, līdz ar to dalībvalstis nodrošina, ka personām ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem ir iespējas izvēlēties dzīvesvietu un to, kur un ar ko kopā tās dzīvo, un ka tām neliek dzīvot noteiktos apstākļos. Dalībvalstis apņemas arī nodrošināt, ka personām ar invaliditāti ir pieejami dažādi mājās un dzīvesvietā sniegtie pakalpojumi un citi sociālā atbalsta pasākumi. 19. pantā ietvertās garantijas ir īpaši svarīgas, jo pirmo reizi starptautiskajā konvencijā tiek norādīts uz nepieciešamību izskaust slēgtās institūcijas un investēt līdzekļus sabiedrībā balstītos aprūpes pakalpojumos. Tieši šis Konvencijas pants ļauj cerēt, ka dalībvalstis pārstās investēt līdzekļus jaunu izolējošu institūciju būvniecībā.

24. pants — izglītība

24. pants garantē tiesības uz „iekļaujošo izglītību”, dalībvalstīm apņemoties cita starpā nodrošināt, ka „personas ar invaliditāti netiek invaliditātes dēļ izslēgtas no vispārīgās izglītības sistēmas”. Pagaidām Latvijā nevaram lepoties ar pilnīgu bērnu un jauniešu ar īpašām vajadzībām iekļaušanu vispārējās izglītības sistēmā, lielākā daļa bērnu ar intelektuālās attīstības traucējumiem vēl arvien apmeklē speciālās skolas, savukārt izglītība ilgstošā institucionālajā aprūpē esošajiem bērniem ir pieejama tikai izņēmuma gadījumos.


Atrunas jāpamato

Protams, lai Konvencijā ietvertie principi attiektos uz katru indivīdu, liela vērība pievēršama tieši Konvencijas īstenošanai dalībvalstīs, kam pēc Konvencijas ratificēšanas periodiski būs jāsniedz ziņojumi par īstenošanas gaitu ANO izveidotajai Personu ar invaliditāti tiesību komitejai. Konvencijas īstenošanu būtiski sekmēs arī Fakultatīvā protokola sniegtās individuālo sūdzību iespējas, jo nereti, tikai pateicoties konkrētām sūdzībām, izdodas panākt likumdošanas izmaiņas konkrētās jomās[6].

Mums nu beidzot ir pieejams efektīvs starptautiska līmeņa mehānisms invalīdu tiesību aizstāvībai, taču, vai Latvija pratīs to izmantot un cik ilgs laiks paies līdz ratifikācijai un Fakultatīvā protokola parakstīšanai, ir mūsu politikas veidotāju un likumdevēju varā. Katrā ziņā atrunām un lēmumam neparakstīt Fakultatīvo protokolu būtu jābūt pietiekami pamatotam, un diez vai atruna, ka Latvijai jau tāpat ir daudz starptautisko saistību, šoreiz ir vietā.



_______________________________


[1] ANO 1971. gada Deklarācija par cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem tiesībām, 1991. gada Principi garīgi slimu cilvēku interešu aizstāvībai, ANO 1993. gada Paraugnoteikumi par vienlīdzīgām iespējām cilvēkiem ar invaliditāti.

[2] Ar pievienošanos Konvencijai tiek domāti tie gadījumi, kad valsts paraksta un ratificē Konvenciju vienlaicīgi.

[3] UN Convention on the Rights of Persons with Disabilities and its Optional Protocol, adopted by UN General Assembly, December 13, 2006, http://www.un.org/esa/socdev/enable/conventioninfo.htm

[4] Eiropas Savienības kontekstā attiecībā uz invaliditātes definīciju iesaku interesentiem iepazīties ar Eiropas Justīciju tiesā iesniegto lietu C13/05 Sonia Chacón Navas pret Eurest Colectividades SA (Spānija), jo šeit tiesa pirmo reizi mēģinājusi analizēt invaliditātes definīciju.

[5] Diemžēl Latvijā praksē bieži nākas saskarties ar gadījumiem, kad materiālu interešu dēļ tuvinieki vērsušies tiesā ar iesniegumu par personas atzīšanu par rīcībnespējīgu – parasti šis tuvinieks arī tiek iecelts par aizgādni. Rīcībspēju atjaunot var tikai tiesa pēc bāriņtiesas vai prokurora lūguma, taču vislielākās grūtības ir pārliecināt tieši aizgādni, kura piekrišana ir nepieciešama, kaut vai lai pārliecinātu bāriņtiesu vai prokuroru par rīcībspējas atjaunošanu.

[6] Piemēram, tikai pēc tam, kad vispirms persona N. un pēc tam arī Valsts Cilvēktiesību birojs vērsās Satversmes tiesā par Ārstniecības likuma 68. panta atbilstību Satversmei un Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, Saeima steidzamā kārtā pieņēma grozījumus šajā pantā, lai nodrošinātu tiesiskumu, stacionējot un ārstējot pacientus pret viņu gribu psihiatriskajās slimnīcās.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Citi autora darbi
Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Cilvēktiesības Latvijā 2001. gada pirmajā pusgadā 0 Autors:Nils Muižnieks, Anhelita Kamenska, Ieva Leimane, Sandra Garsvāne

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Cilvēktiesības Latvijā 2000. gadā 0 Autors:Nils Muižnieks, Anhelita Kamenska, Ieva Leimane, Sandra Garsvāne