Foto: betenoir
Tiesa Latvijā pirmoreiz velk robežu starp vārda brīvību un privātās dzīves neaizskaramību, taču novelk neskaidri un pietiekami neizvērtē apstākļus, kas ļauj secināt, kādos gadījumos un cik dziļi žurnālists izteiksmes brīvības vārdā drīkst iejaukties personas privātajā dzīvē.
Uz portāla politika.lv jautājumiem par tiesas spriedumu Kristīnes Dupates un žurnāla Privātā Dzīve lietā atbild Anda Rožukalne, RSU žurnālistikas studiju programmas vadītāja, un Anita Kovaļevska, Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību departamenta vadītāja
1. Kā vērtējat spriedumu kopumā un tā ietekmi uz cilvēktiesību attīstību un aizsardzību?
A.Kovaļevska Šis spriedums ir nozīmīgs, jo pirmo reizi tiesa civilprocesuālā kārtībā ir skatījusi jautājumu par privātās dzīves neaizskaramību saistībā ar personas attēla publicēšanu. Ar šo spriedumu pirmo reizi ir atzīts, ka civilprocesuālā kārtībā persona var sevi aizsargāt pret nepamatotu iejaukšanos tās privātajā dzīvē ar attēla publicēšanu, kā arī prasīt par to atlīdzību.
Anda Rožukalne
Foto: AFI
A.Rožukalne: Spriedums ir respektējams un korekts. Pat ja pēc tā iespējamās pārsūdzēšanas tas tiks izmainīts, domāju, ka tajā izteiktie secinājumi būtiski ietekmēs nākotnē izskatāmās lietas, kas attiecas uz personas tiesībām uz savu attēlu medijos. Var teikt, ka šajā spriedumā prevalē cilvēktiesību aspekti, savukārt mediju tiesības un misija, kā arī darbības īpatnības nav bijušas noteicošās galīgā sprieduma veidošanā, jo pat sprieduma tekstā proporcionāli vairāk ievēroti prasītājas argumenti, nevis atbildētāja skaidrojumi. Pieļauju, ka šis spriedums iedvesmos arvien vairāk cilvēku, kas nav apmierināti ar savu attēlu medijos un apstākļiem, kādos attēli top, sekot Kristīnes Dupates piemēram un pieprasīt no medijiem materiālu kompensāciju, lai tādējādi aizsargātu savas tiesības un mazinātu īstu vai iedomātu nepatīkamu emociju vai notikumu nodarīto morālo kaitējumu.
2. Kā vērtējat tiesas argumentāciju attiecībā uz privātuma un, jo īpaši, uz personas attēla aizsardzību?
Anita Kovaļevska
Foto: AFI
A.Kovaļevska: Tiesa motīvu daļā secina, ka ar attēlu publicēšanu ir notikusi iejaukšanās personas privātajā dzīvē, jo attēlotā persona savu piekrišanu nav devusi. Tiesa arī analizējusi to, vai prasītāja ir publiska persona, norādot uz to, ka publiskas personas tiesības uz privāto dzīvi var tikt pakļautas lielākiem ierobežojumiem. Tiesa pamatoti konstatējusi, ka prasītāja nav publiska persona. Interesanta ir tiesas argumentācija par K.Dupates dzīvesbiedru Jāni Nagli. No sprieduma izriet, ka viņu varētu atzīt par publisku personu, jo viņš publikācijas brīdī bija politiskas partijas valdes priekšsēdētājs, taču publikācijā par to nav nekādas norādes. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) līdzīgās lietās parasti vērtē, vai attēlotā persona ir publiska persona. Taču no ECT prakses izriet, ka liela nozīme tiek piešķirta arī tam, kādā vietā persona ir nofotografēta, kā arī tam, vai konkrētā publikācija veicina diskusiju par kādu sabiedriski nozīmīgu notikumu. Šajā spriedumā vispār nav analizēts tas, ka fotografēts, personām atrodoties publiskā vietā. Savukārt jautājumam par to, vai publikācija veicina diskusiju par kādu sabiedriski nozīmīgu notikumu, tiesa spriedumā pieskaras ļoti virspusēji. Taču tieši šis kritērijs ECT spriedumos ir viens no būtiskākajiem, lai noteiktu, vai konkrētā gadījumā priekšroka dodama vārda brīvībai vai arī personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Tāpat varētu vēlēties plašāku tiesas argumentāciju, kāpēc var uzskatīt, ka ar attēlu publicēšanu ir notikusi iejaukšanās personas privātajā dzīvē. No sprieduma nav īsti skaidrs, vai iejaukšanās konstatējama vienmēr, kad publicēts attēls, kur redzama persona, vai tomēr ir nozīme arī tam, kādi notikumi attēlā redzami.
A.Rožukalne: Spriedumā nav pietiekami ievērots ļoti svarīgs aspekts, kas attiecas uz žurnālistikas praksi un veidu, kā žurnālisti vāc informāciju publikācijām. Tā ir žurnālistu sadarbība ar K.Dupates vīru J.Nagli, kurš sniedzis publikācijā izmantoto informāciju. Līdz ar to var pieļaut, ka žurnālistiem varēja rasties iespaids, ka viņi netieši ir saņēmuši atļauju publicēt fotogrāfijas, ja jau bērna tēvs piekritis sadarbībai. Kā izriet no tiesas materiāliem, žurnālists nav uzdevis jautājumus vai lūdzis publikācijas atļauju pašai K.Dupatei, jo pieņēmis, ka starp laulātajiem pastāv vienprātība attiecībā uz publikācijas faktu. Arī tīri tehniski un cilvēciski nesen dzemdējušu sievieti nav korekti traucēt dažas dienas pēc bērniņa piedzimšanas, un šajā gadījumā nepieciešamo informāciju varēja iegūt no J.Nagļa, tāpēc nebija īpašas vajadzības to jautāt K.Dupatei. Tādā gadījumā nav pietiekami izvērtēts jautājums, ka žurnāls, iespējams, bez nodoma un neapzināti iejaucies personas privātajā dzīvē, uzskatot, ka saņemta atļauja publikācijai.
Jautājumus rada arī publiskas personas statusa skatījums tiesas izpratnē. Ja J.Naglis neapšaubāmi atbilst spriedumā citētajai Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas definīcijai par publisku personu, tad K.Dupate tiešām nav publiska persona. Nedomāju, ka pamatota ir tiesas spriedumā minētā piebilde, ka publikācijā nav pieminēti J.Nagļa amati, kas informētu par viņa kā publiskas personas statusu. Tā ir pārāk formāla pieeja, jo neapšaubāmi J.Naglis, vairāk nekā desmit gadus darbojoties nozīmīgos valstiskos amatos, ir ieguvis tik plašu atpazīstamību, ka viņa vārds neizraisa nekādas šaubas par šī cilvēka statusu. Tāpēc viņa amatu pieminēšana publikācijā ir pilnīgi lieka. Kopumā fotogrāfijas un publikācijas raksturu varētu nosaukt par pozitīvi neitrālu, jo tajā sniegtās ziņas ir informatīvas, tajās tiešā vai netiešā veidā nav izteikts nekāds vērtējums. Arī fotogrāfiju saturs neparāda K.Dupati viņas cieņu aizskarošā formā. Tādējādi pamatota ir tiesas pieeja vērtēt tikai faktu, ka fotogrāfijas atspoguļo personiskās dzīves notikumu.
Tomēr rodas iespaids, ka spriedumā netiek atrisināts jautājums, kā žurnālistiem atspoguļot faktus un notikumus sabiedrībā pazīstamu cilvēku dzīvē, ja tajos piedalās viņu tuvinieki, kas nav publiskas personas. Varētu iedomāties piemēru (šādas publikācijas ir bijušas) ar valsts amatpersonu, kas kopā ar tuvinieku apmeklē lielveikalu, lai iepirktos personiskām vajadzībām, bet braucienam izmanto valsts autotransportu. Lai pamatotu sniegto informāciju, tiek publicēts arī attēls, un atkal varētu būt gadījums, kad kāda tuvinieka tiesības uz savu attēlu tiek pārkāptas.
Katras publikācijas tapšanas laikā, lai arī fotogrāfijās redzami vairāki cilvēki, gandrīz vienmēr tieši sabiedrībā pazīstamais cilvēks pieņem lēmumu par publikāciju, attiecības ar tuviniekiem atstājot savā ziņā. Arī šoreiz šķiet, ka konflikts starp laulātajiem par publicēšanas faktu bijis būtiskāks nekā žurnāla iejaukšanās privātpersonas dzīvē. Šī sprieduma kontekstā vienlīdz problemātiskas var izrādīties situācijas, kad ziņu raksturošanai sabiedrībā nepazīstami cilvēki tiek filmēti vai fotografēti uz ielas, parkos, pludmalē. Arī šādos gadījumos persona var uzstāt, ka tās dzīvē tobrīd bijis personisks notikums, un pieprasīt kompensāciju par iejaukšanos personiskajā dzīvē. Šāda izpratne par tiesībām uz attēlu varētu rasties, jo spriedumā uzsvērts, ka prasība ir pamatota, jo žurnāls nav prasījis atļauju publicēšanai. ECT praksē nav noteikts, ka medijiem vienmēr jāsaņem attēla publiskošanas atļauja, jo šāda prasība ir pretrunā ar preses brīvības principu. Tāpēc es, nebūdama juriste, spriedumā gaidīju precīzāku skaidrojumu tam, ko tieši un kādos apstākļos persona var traktēt kā personisko dzīvi.
3. Vai spriedumā noteiktais neierobežo vārda brīvību un sabiedrības tiesības iegūt un izplatīt informāciju, ņemot vērā, ka iejaukšanās amatpersonu privātajā dzīvē var būt plašāka nekā attiecībā uz privātpersonām?
A.Kovaļevska: Šajā gadījumā ir ierobežota vārda brīvību. Taču vārda brīvība nav absolūta. Šajā gadījumā vārda brīvība ir ierobežota pamatoti. Lai arī J.Nagli varētu atzīt par publisku personu un publiskas personas tiesības uz privāto dzīvi var tikt pakļautas lielākiem ierobežojumiem, tomēr tas nenozīmē, ka publiskām personām vispār nav tiesību uz privāto dzīvi. Publikācija nebija vērsta uz diskusijas veicināšanu par kādiem sabiedriski nozīmīgiem notikumiem, tā skāra arī citu personu, kas nav publiska persona. Tāpēc šajā gadījumā ir pamatoti ierobežot vārda brīvību, lai aizsargātu personas tiesības uz privāto dzīvi.
A.Rožukalne: Vārda brīvību jau tāpat ierobežo daudzi likumi. Šis spriedums vairāk liek domāt par to, ka mūsu sabiedrībā jau nostiprinājusies un par atzīstamu novērtēta prakse amatpersonas vērtēt pēc viņu pašu izteikumiem un pieņemtajiem lēmumiem, neņemot vērā uzvedību privātajā dzīvē, kas arī raksturo personību. Tāda pieeja veicina vienpusību un neobjektivitāti amatpersonu rīcības izvērtēšanā, radot absurdas situācijas, kad privātajā dzīvē negodīgs un neuzticams cilvēks var iegūt respektu sabiedrībā, informējot tikai par savu profesionālo darbību. Līdz ar to Latvijā vēl vairāk attālinās diskusija par tādu ASV un Rietumeiropas valstīs pierastu nostāju, ka amatpersonas un publiskas personas, uzņemoties noteiktu statusu, tomēr rēķinās, ka atbildība un priekšrocības, ko tās iegūst, uzliek pienākumus viņiem un viņu tuviniekiem respektēt sava ģimenes locekļa statusu arī privātajā dzīvē. Tāpēc var teikt, ka zināmā mērā šāds spriedums var ierobežot preses brīvību, jo veicinās mediju pašcenzūru, nevajadzīgu katras publikācijas saskaņošanu ar tās varoni, tādējādi samazinot publikāciju profesionālo līmeni, neitralitāti un objektivitāti.
4. Vai tiesa novelk precīzu robežu starp vārda brīvību un privāto dzīvi, pēc kuras turpmāk varētu vadīties līdzīgās situācijās?
A.Kovaļevska: Tiesa nav novilkusi precīzu robežu starp vārda brīvību un privāto dzīvi. Tā nav vērtējusi fotografēšanas vietu, tikpat kā nav analizēts jautājums, vai konkrētā publikācija veicina diskusiju par kādu sabiedriski nozīmīgu notikumu. Nav arī pietiekami analizēts attēla saturs. Līdz ar to tiesas spriedumā iekļautie argumenti neļauj pietiekami norobežot tos gadījumus, kad dodama priekšroka privātās dzīves aizsardzībai no tiem gadījumiem, kad priekšroka būtu dodama vārda brīvībai. ECT prakse liecina, ka šo robežu precīzi var novilkt tikai tad, ja tiek izvērtēti visi lietas apstākļi — vieta, kur persona fotografēta, attēlā redzamie notikumi, vai konkrētais cilvēks ir publiska persona, kā arī tas, vai konkrētā publikācija veicina diskusiju par kādu sabiedriski nozīmīgu notikumu.
A.Rožukalne: Nē, skaidras robežas novilkšana ir ārkārtīgi sarežģīta, un šajā gadījumā ir vairākas tik netipiskas detaļas, ka šis spriedums var kalpot tikai kā piemērs, nevis kā shēma robežu novilkšanai. Šis spriedums diemžēl ir viens no vairākiem tādu spriedumu virknē Latvijas tiesu praksē, kurā nav pietiekami ievērotas mediju darbības īpatnības un mediju loma sabiedrībā, jo priekšplānā izvirzīta privātpersonas argumentācija un vērtējumi. Esmu pārliecināta, ka medijiem jādarbojas ētiski un jāievēro likumdošana, tomēr šis un vēl daži spriedumi nepietiekami ievēro mediju darbības likumsakarības un neizvērtē publikāciju mediju unikālās misijas kontekstā.