Tas būs skandāls. Starptautisks skandāls. Ja Latvija taupības nolūkos izšķirsies likvidēt Tiesībsarga biroju — nacionālo cilvēktiesību aizsardzības un labas pārvaldības uzraudzības iestādi.
Kaut kas tāds var ienākt prātā tikai Latvijas amatpersonām — krīzes laikos atteikties no cilvēktiesībām. Jā, pēc būtības tā ir atteikšanās no cilvēktiesību aizsardzības, jo — kurš gan pēc Tiesībsarga biroja likvidēšanas uzraudzīs cilvēktiesību ievērošanu? Atrunāšanās par krīzi neiztur kritiku. Tieši krīzes laikā cilvēka pamattiesību ievērošana ir visnepieciešamākā. Un tieši krīzes laikā šāds kantoris ir visvajadzīgākais. Jo pretējā gadījumā jau nebūs neviena, kas apstrīdētu valdības ieceres krīzi risināt uz pamattiesību rēķina. Jo tieši pamattiesības visbiežāk ir pakļautas ierobežošanas riskam, ja valsts atrodas naudas grūtībās. Tad visbiežāk mēģina ietaupīt, nošņāpjot kādu stūri, kādu kumosu no pamattiesībām. Jo tad ir viegli pateikt — izšķirieties — vai atteikties no maizes vai, piemēram, vārda brīvības un diskriminācijas ierobežojumiem?
Tālu nav jāmeklē — nesenais piemērs ar pensiju apšņāpšanu. Tiesa, tiesībsargs toreiz vāji iekunkstējās, vairāk pagaužoties par sevi, ka, lūk, samazinoties arī viņa pensija. Bet krīzes laikos ir ļoti svarīgi uzmanīt arī labas pārvaldības praksi, īpaši — mūsu valstī, kur tā jau laba pārvaldība joprojām tiek uzskatīta par luksuspreci. Tieši krīzes laikā ir pastiprināti jāseko līdzi, cik atklāti, izsvērti un izdiskutēti tiek pieņemti lēmumi, kas ietekmē šīs valsts cilvēku dzīvi. Ja nebūs tiesībsarga, tad nebūs neviena, kas valdībai un Saeimai sit pa pirkstiem.
Tiesa, patlaban ne viens vien var uzdot jautājumu — bet kur tad tiesībsargs ir bijis visu šo laiku? Kāpēc mēs ne dzirdam viņa balsi, ne jūtam, ka viņš mūs aizstāv? Kāpēc tiesībsargs nav vērtējis, piemēram, valdības un Saeimas darba stilu, vienas nakts laikā pieņemot būtiskus, valsts budžetu un nākotni krasi ietekmējošus lēmumus? Kāpēc mēs nedzirdam tiesībsarga sargājošo balsi un rīcību, piemēram, par diskrimināciju, ar ko arvien vairāk un vairāk jāsaskaras, cilvēkiem šobrīd tik aktuālajā darba meklēšanas procesā? Kāpēc mēs neesam jutuši, ka mūsu valstī ir mūsu tiesību sargs?
Tāpēc, ka vājš ir pats tiesībsargs un līdz ar to, loģiski, vājš ir viņa birojs. Kā tikko sacīja mans labs draugs — šis birojs ir pats sevi padarījis par lieku. Un ir piepildījušās prognozes, ka gan tiesībsarga vājums, gan biroja iekšējie konflikti agrāk vai vēlāk novedīs pie tā, ka sāksies runas par tiesībsarga lietderību. Es vēl gan pirms aptuveni mēneša labticīgi prognozēju, ka valdība varētu krasi samazināt biroja finansējumu, taču realitāte ir izrādījusies draudīgāka — nu jau žonglējam uz likvidācijas robežas.
Prakse ir pierādījusi — ja valdība ir sataisījusies ko likvidēt, tad arī likvidē. Lai tur vai lūst vai plīst. Par sekām nedomājot. Jo šī ir Latvija un šī ir Latvijas valdība. Es nespēju iedomāties, ka, piemēram, Skandināvijā ar senām tiesībsarga tradīcijām kādreiz ienāktu prātā sarežģītos finanšu apstākļos likvidēt ombudu. Jūs sacīsit — Skandināvijā, visticamāk, nekad nepienāks tāds krahs, kādu sev sagādājusi Latvija. Bet būtība jau no tā nemainās. Valstis ar senām demokrātijas tradīcijām saprot, ka cilvēktiesībām ir īpaši svarīga loma demokrātiskā valsts iekārtā. Toties tādas valstiņas, kur amatpersonas neciena cilvēkus un galu galā — cilvēki neciena viens otru, gan nav spējīgas aptvert pamattiesību nozīmību.
Un ne jau naudu valdība ietaupīs, likvidējot biroju. Valdība atbrīvosies no institūcijas, kas, ja tā būtu spēcīga un profesionāla, ierobežotu valsts visatļautību pret cilvēkiem. Jo cilvēktiesību jomā tradicionāli saduras valsts un indivīda tiesības. Taču valdošās partijas nav padomājušas par to, ka Latvija nu jau vairs nemarinējas tikai savā sulā. Latvijai ir starptautiskas saistības. Un, ja vietējā līmenī netiks uzraudzītas pamattiesības, tad arvien vairāk un vairāk palielināsies Latvijas iedzīvotāju iesniegumu skaits Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Un, ļoti iespējams, Latvijai, kas būs „ietaupījusi” uz tiesībsarga biroja rēķina, krietnas summas nāksies samaksāt indivīdiem par viņu tiesību pārkāpumu.
Tāpēc nav ko muļķoties ar biroja likvidāciju, bet labāk valdošajiem vajadzētu beidzot sasprindzināties un tiesībsarga amatā apstiprināt attiecīgi izglītotu un cienījamu cilvēku, kas spētu atdzīvināt līdz bezsamaņai novārdzināto biroju un spētu attaisnot šādas institūcijas lietderību. Šī nu reiz ir iespēja tam pašam Jaunajam laikam, kura ministre Mūrniece gvelž par biroja likvidāciju, pierādīt, ka šai partijai ne tikai vārdos, bet arī darbos rūp šī valsts un šīs valsts cilvēki un viņu pamattiesības.