Foto: Steve Rhode
Partijām trūkst galvenā — vienota, visaptveroša redzējuma par šobrīd būtiskāko un risinājumiem, kā veidot sabiedrībai drošu vidi.
Politika.lv vērtē politisko partiju un apvienību priekšvēlēšanu programmas. Eksperti izvirza, viņuprāt, aktuālākos jautājumus, kas konkrētajā jomā būs jārisina 10.Saeimai, un vērtē, ko par šiem jautājumiem savās priekšvēlēšanu programmās saka partijas.
Esam izvēlējušies sešas partijas un partiju apvienības, kurām, pēc socioloģiskajiem datiem, ir visreālākās iespējas iekļūt Saeimā. Tās ir Saskaņas centrs (SC), Vienotība, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), VL!-TB/LNNK, Par labu Latviju (PLL), PCTVL. Savukārt pārējās vēlēšanās startējošās partijas pieminēsim tad, ja tām būs, pēc ekspertu domām, interesantas un inovatīvas idejas kādā konkrētā jomā.
Vienotības, VL!-TB/LNNK, Par labu Latviju (PLL) un PCTVL piedāvājums ir vērtēts, izskatot partiju garās programmas. Savukārt SC garās programmas nav, bet ZZS to atsakās publiskot, tāpēc ir vērtēti Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā atrodamie šo partiju 4000 zīmēs iekļautie solījumi. Dažas partijas/apvienības, piemēram, PLL un SC, savas programmas turpina papildināt, tāpēc vēršam uzmanību, ka mūsu eksperti vērtējumus ir izteikuši, balstoties uz tām programmu redakcijām, kādas bija raksta veidošanas brīdī.
Iepazīstoties ar politisko partiju piedāvājumu sabiedrības iekšējās drošības stiprināšanai nākotnē, varu secināt, ka šobrīd mēs atrodamies ļoti būtisku atskārsmju priekšā, jo ir acīmredzams, ka jāmaina priekšstats par pašu ceļu, kā sasniegt drošību.
Iespējams, tā varētu būt rūgta pieredze. Pirmais solis, kas jāveic, — jāsaprot, ka piedāvātie atsevišķie partiju un to apvienību programmās iestrādātie soļi nevedīs mūs drošībā, bet, iespējams, radīs tikai īslaicīgas ilūzijas par virzību uz to. Jo partijām trūkst galvenā — vienota, visaptveroša redzējuma par šobrīd būtiskāko un risinājumiem, kā veidot sabiedrībai drošu vidi. Tā vietā skatījums uz drošību tiek mākslīgi sadrumstalots, mēģinot to jau iepriekš iestarpināt esošajās ministriju funkcijās vai neizskaidrojamās ambīcijās, par kurām, saprotams, pati risināmā problēma ir būtiski plašāka.
Raugoties uz sabiedrības iekšējās drošības jomas aktualitātēm šodien, domājams, ka pavisam noteikti var identificēt trīs galvenos, nākotnē aktuālos, sabiedrības iekšējās drošības jautājumus, un tie ir:
noziedzības kontroles mehānismi;
cietušo atbalsta sistēma;
valsts reakcija uz noziedzīgu nodarījumu jeb sodi.
Prevencija un apkarošana
Kas ir būtiskākais — noziedzības apkarošana vai prevencija? Šis ir jautājums, uz kuru mums bijis sarežģīti rast atbildi ilgstošā laika periodā. Tuvākajos gados būtu jāsaprot, ka tas, ko vēlamies, patiesībā ir noziedzības kontrole, kas, savukārt, sastāv no diviem savstarpēji saistītiem elementiem — noziedzības apkarošanas un noziedzības prevencijas. Jautājums par prioritātēm ir būtisks kaut vai budžeta plānošanas nozīmē. Piemēram, ja mēs atvēlam līdzekļus tikai cīņai ar sekām (apkarošanai), bet ignorējam prevenciju, apkarošanas funkciju finansējumam būs nenovēršama tendence pieaugt, līdz situācija sāks līdzināties cīņai ar vējdzirnavām. Tad noziedzības apkarošana zaudēs savu jēgu un tās metodes izskatīsies aizvien neefektīvākas, kas, savukārt, izpaudīsies pieprasījumā pēc aizvien bargākiem sodiem, par kuriem būs jāmaksā tikpat barga nauda no pašu nodokļu maksātāju kabatām.
Tātad tuvākajā nākotnē politikas plānošanā un normatīvo aktu izstrādē būtu jāmaina uzsvari, vienlīdzīgos svaru kausos liekot gan apkarošanu, gan prevenciju. Turklāt nosakot arī horizontālās mērķa grupas un strādājot ar tām, piemēram, ar nepilngadīgajiem, ar tiem, kas sirgst no atkarībām (narkotikām, azartspēlēm, alkohola u.c.), ar sievietēm un bērniem, kas cietuši no vardarbības un kas ir preventīvā darba riska grupas.
Kur paliek cietušie
Pastāv risks, ka cilvēkiem, kas šodien ir cietušie, bet kuru problēmas netiek risinātas, nākotnē ir augsts risks pašiem kļūt ne tikai par atkārtotu likumpārkāpumu upuriem, bet arī likumpārkāpējiem. Tāpēc nākamības izaicinājums — rast atbildi, kur „paliek” noziegumos cietušie un kas vispār ar viņiem notiek (vai nenotiek).
Pēc tam, kad ir noticis noziedzīgs nodarījums, kriminālprocesa redzamajā daļā sabiedrība var vien vērot, kā valsts (policija, prokuratūra), aizstāvot likumā noteiktās vērtības, dodas vainīgā meklējumos, pierāda viņa vainu un soda to (cietumi, probācija). Toties cietušā parādīšanās ieplānota tikai „epizodēs vai formālos masu skatos” un it kā likumā noteiktajās vērtībās nemaz neietilpst. Tuvākajā laikā būtu nepieciešams mainīt fokusu no vainīgā uz cietušo[1] — lai kriminālprocesā blakus valsts un likumpārkāpēja batālijām tiktu noteikta redzama vieta cietušajiem. Veicot pavisam vienkāršu noziegumos cietušo personu reālo iespēju analīzi[2] Latvijā, var secināt, ka mēs vēl aizvien tālu atrodamies no virknes sociālekonomiskajā nozīmē mums līdzīgu valstu, piemēram, Čehijas, Ungārijas, Bulgārijas, kur izveidotas plašai sabiedrībai saprotamas un pieejamas likumpārkāpumos (jo sevišķi noziegumos) cietušo personu atbalsta un tiesību aizstāvības sistēmas. Jo citādi — kam gan ir domāts kriminālprocess? Vai tad ne sabiedrības, tajā skaitā — indivīdu, cietušo — aizstāvībai?
Mīts par pāraudzināšanu cietumā
Ņemot vērā jau minēto, ir skaidrs, ka valsts reakcija uz noziedzīgiem nodarījumiem nevar būt citādāka kā vizuāli barga, kas tiesību piemērošanas praksē un cilvēku apziņā iesakņojies un izpaužas vienkāršos risinājumos — ja likumpārkāpējs nav ievietots cietumā, sods nevar būt efektīvs. Raugoties uz šo iepriekš aprakstīto problēmu kontekstā, viss šķiet loģiski: akcents tiek likts uz apkarošanu, kad fokusā ir tikai likumpārkāpējs, bet rezultātā — vizuāli barga valsts reakcija (sods). Tādējādi dilemma „ieslodzīt cietumā vai uzraudzīt sabiedrībā” politisko spēku programmās praktiski nemaz neparādās un arī nevar parādīties. Tomēr šis ir viens no jautājumiem sabiedrības drošības jomā, kuru nedrīkst atstāt bez uzmanības nākotnē, jo ne vienmēr tā saucamie „vizuāli bargie” risinājumi ir tie efektīvākie sabiedrības drošībai un noziedzības kontrolei.
Piemēram, pēdējos gados aktuāli ir kļuvuši dzimumnoziedzības novēršanas jautājumi, tostarp diskusija, kādi sodi būtu jāpiemēro dzimumnoziedzniekiem. Visā pasaulē tiek atzīts, ka ieslodzījums nav tā forma, kas jebkādā veidā pati par sevi atrisina efektīvas sankcijas jautājumu par šādiem likumpārkāpumiem, jo sevišķi, ja šī ieslodzījuma saturs nav piesātināts ar dzimumnoziegumu izraisījušo problēmu novēršanas programmu vainīgajai personai. Turklāt par efektīvākiem veidiem tiek uzskatītas dažādas uzraudzības un likumpārkāpēju kontroles formas sabiedrībā[3]. Te nav runa par vairākkārtēju slepkavu[4] palaišanu brīvsolī, bet gan par to, kā tiek plānota efektīva valsts reakcija uz problēmu, sevišķi ņemot vērā, ka jebkura stingra personu uzraudzība sabiedrībā pašai sabiedrībai izmaksā lētāk. Ņemot vērā minēto, atliek vien brīnīties, ka politiskais piedāvājums nesatur pat tādas klasiskas likumpārkāpēju uzraudzības institūcijas kā Valsts probācijas dienests stiprināšanu par spīti tam, ka pēdējo gadu laikā šīs institūcijas kapacitāte mazināta.
Acīmredzot pastāv iemesli, kāpēc mūsu valstī lietas, kas saistās ar valsts iekšējo drošību, ir allaž vairāk uzskatītas par sekundārām, tajā pašā laikā uzskatot, ka ārējā drošība ir būtiskāka. Iespējams, šī pieeja sakņojas vēstures rūgtajās mācību stundās attiecībā uz ārējiem drošības aspektiem. Tomēr mēs nedzīvojam vēsturē, bet šodienā, un rītdiena tiek kalta tagad. Šodien iekšējās un ārējās drošības jautājumi ir vienlīdz būtiski. Patiesībā drošība ir viena, bet vienīgā liecība par tās eksistenci ir indivīda sajūta par to.
__________________
[1] tāpat kā iepriekš sadalīt proporcionāli akcentus no apkarošanas uz prevenciju, ierādot vienlīdzīgu lomu abiem noziedzības kontroles elementiem
[2] vadoties no iespējām, ko paredz Latvijas Republikā spēkā esošie normatīvie akti;
[3] No Apvienotās Karalistes pieredzes;
[4] Tādu kā bēdīgi pazīstamais Ivars Grantiņš, kurš augstsirdīgi noslepkavoja vairākas jaunas sievietes un arī savu mazgadīgo meitu;