Atslēgvārdi:

Betmena kultūra 2

Ja saduras LTV komerciālās un sabiedrības intereses, tad sabiedriskās televīzijas vadībai pat ļaunākajos murgos nedrīkstētu ienākt prātā doma pirmās stādīt augstāk par otrajām.

Iesaki citiem:

Ko slēpj Nacionālā Radio un televīzijas padome (NRTP) un Latvijas televīzija (LTV)? Tā pagājušajā nedēļā izplatītajā publiskajā vēstulē par LTV raidījuma 100 g kultūras un kultūras raidījumu kā kopuma likteni jautā Latvijas inteliģences pārstāvji. Tomēr, šķiet, precīzāks jautājums būtu — vai LTV vispār ir, ko slēpt? Vai ir veikts pētījums, kas noraida bažas, ka LTV programmu pārveides rezultātā daļai Latvijas sabiedrības kultūras raidījumi nebūs redzami vispār? Vai ir analizēts, kāpēc LTV kultūras raidījumiem ir zemi reitingi, un ko darīt, lai reitingus (tātad — raidījumu kvalitāti) uzlabotu? Jo arī jaunajā kanālā, uz kuru LTV gatavojas pārvietot kultūras raidījumus, tas taču būs aktuāli. Tāpat ir jautājums — ja šāda analīze ir veikta, kāpēc par tās rezultātiem sabiedrība netiek informēta? Kas jāattīsta, no kā jāatsakās un kas nepieciešams no jauna? Galu galā — kāda ir LTV vadības izpratne par kultūras vietu un lomu sabiedrībā, kā arī savu lomu kultūras notikumu atspoguļošanā?


Raidījumi tagadnei un nākotnei

Nākotnes perspektīvā bažas īpaši raisa pēdējais jautājums, ja analizē, ko LTV vadība publiski teikusi kopš 7.oktobra, kad pirmo reizi izskanēja ziņa par reformām, kas skars kultūras raidījumus. 7.oktobrī sapulcē darbiniekiem LTV ģenerāldirektors Edgars Kots solīja, ka LTV1 bez kultūras nepaliks. Uzlabojot televīzijas kanāla reitingus, oriģinālo kultūras raidījumu vietā nākšot filmas — tā laikrakstam Diena uz jautājumu, kas tiks rādīts atbrīvotajā ētera laikā, atbildēja LTV ģenerāldirektora vietnieks Arnis Kuprišs.[ 1 ] Savukārt E.Kots darbinieku sapulcē precizēja — tiks rādīts, piemēram, Betmens, bet pēc filmas varētu sarīkot diskusijas bērniem.[ 2 ] Te gan jāteic, ka komerciālās televīzijas šāda tipa filmas gluži pamatoti iekļauj izklaides raidījumu sadaļā.

Kultūras jēdziena skaidrojumu oriģinalitāte eskalēja E.Kota izteikumā, ka „ir saziņas kultūra, braukšanas kultūra, ir daudzas kultūras, līdz ar to tomēr jāskatās visaptveroši”.[ 3 ] Par šo izteikumu jābilst daži vārdi no kultūras teorētiķa un praktiķa pozīcijām. Jā, E.Kotam ir taisnība, apgalvojot, ka kultūras definīcijas ir dažādas, jo jau gadu desmitiem kulturologi nav spējuši vienoties par vienu kultūras definīciju. Taisnība arī, ka vārdu “kultūra” bieži lieto ikdienas valodā — „ģērbšanās kultūra”, “ēšanas kultūra”, arī „autobraukšanas kultūra”. Bet nevienam valodniekam līdz šim vēl nav ienācis prātā mācīt topošajiem filologiem gramatikas vietā floristiku tikai tāpēc vien, ka jēdziens „valoda” tiek lietots arī, piemēram, izteikumā “ziedu valoda”. Liela uzņēmuma vadītājam ir jāuzņemas atbildība par saviem izteikumiem. Īpaši, ja viņš ņirgājas par žurnālistu un šajā gadījumā — arī sabiedrības daļu, kas prasa konkrētu atbildi. Bet konkrētā atbilde — Betmena piesaukšana — liecina, ka kultūras jēdziena un tās funkciju izpratne LTV vadībai tīši vai netīši sagādā problēmas.

Kultūras jēdziens šaurākā, vispārpieņemtā izpratnē tulkojams kā ar mākslu un humanitārajām zinātnēm saistīts. Ņemot vērā humanitāro zinātņu šī brīža attīstības tendences, tas ietver arī daļu interdisciplināru jautājumu, un LTV līdz šim ir bijusi pat moderna izpratne par kultūras raidījumu saturu. LTV1 šobrīd ir desmit kultūras raidījumi — sākot no analītiskā, uz aktuālo procesu orientētā 100 g kultūras līdz pat Eiropas muzikālajām pilsētām, Ielas garumā un eksprezidentes Vairas Vīķes—Freibergas autorprogrammai Mēs esam. Tātad — gan kultūras ziņas un aktuālā procesa analīze, gan izglītojošas programmas par kultūras vēsturi, gan diskusiju platforma, kas ļauj runāt par tiem jautājumiem, kuros pārklājas humanitāro un sociālo zinātņu lauki — par tematiem, kas attiecināmi uz ētiku, vēsturi, socioloģiju vai antropoloģiju. Struktūra ir loģiska, kaut nav noliedzams, ka kultūras raidījumi prasīt prasās pēc saturiskiem uzlabojumiem. Kā intervijā laikrakstam Neatkarīgā lakoniski atzīmējis NRTP priekšsēdētājs Ābrams Kleckins, kultūras raidījumi LTV ir pārāk sarežģīti skatītājam bez profesionālām priekšzināšanām, bet pārāk primitīvi speciālistam.[ 4 ]

Tas jūtams arī LTV konceptuāli svarīgākajā kultūras raidījumā un šī brīža „strīdus ābolā” 100 g kultūras, kas strādā vienā no sarežģītākajiem kultūras žurnālistikas laukiem — ar jaunākajiem notikumiem. Mākslā un kultūrā procesus lielākoties vērtē un analizē ar solīdu laika distanci — pat gadu desmitus pēc konkrētā kultūras notikuma, jo tad skaidrāk saskatāmas sakarības. Kā piemēru var minēt kaut vienu no šī brīža aktuālākajām akadēmiskajām problēmām vairākās mākslas nozarēs, kur beidzies postmodernisms, bet nav iespējams precīzi definēt, kāds novirziens iesācies. Neveikli darinātais jēdziens „postpostmodernisms” praktiski „karājas gaisā”, jo par tā pazīmēm šobrīd var spriest drīzāk intuitīvi, ne analītiski. Akadēmiķu pusē ir laiks un iespēja gaidīt, bet kultūras žurnālistikai turpretī jābūt operatīvai kā jau žurnālistikai, vienlaikus saglabājot profesionalitāti nozarē, kurā dziļākas sakarības tipiski var novērtēt tikai pēc ilgāka laika perioda. Šādos apstākļos 100 g kultūras nacionālajā kultūrā praktiski veic kompleksu funkciju — notiekošo fiksē, skaidro sava laika kontekstā un dod pamatu mākslas darba vēlākai analīzei. Visas šīs funkcijas ir vitāli nepieciešamas nacionālas kultūras attīstībai. Ideālā variantā lielākā un bagātākā valstī šo jautājumu atspoguļošanai tiktu veidoti trīs atsevišķi raidījumi. Taču Latvijā jārēķinās ar apstākļiem — raidījums ir viens, un tam ir vienlaicīgi jāatbilst vairāku auditoriju prasībām. Tas pats attiecas arī uz drukāto presi, kas Latvijas apstākļos spiesta vienu produktu piedāvāt vairākām auditorijām.



Izdabājot „vienkāršajam skatītājam"

Šī problēma ir apzināta un ar to strādā — tā liecina raidījuma veidotāju stāstītais un izmaiņas raidījumā aizvadīto sezonu laikā. Tomēr sarūgtinoši, ka izvēle kritusi tikai uz plašākās auditorijas — nespeciālistu — „apkalpošanu”, jo tas kultūru visbiežāk nonivelē līdz tikai vienam no tās vairākiem aspektiem — izklaidei. Bet tas vismaz ir loģisks, konceptuāls solis. Rezultāts gan neatbilst gaidītajam lielākoties tāpēc, ka, šķiet, izvēlēta nepareizā stratēģija — skatītāju pūlas pievilināt, palielinot uzsvaru uz interakciju un satura vienkāršošanu. Kā rāda pasaules pieredze, daudz veiksmīgāk strādā cita veida formula — augsta intelektuālā līmeņa uzturēšana, atrodot speciālistu, kas spēj vienkārši izskaidrot sarežģītas lietas, tās neprimitivizējot. Kultūrā ir temati, kuriem nepieciešama izteikti žurnālistiska pieeja, bet tādu nav vairākums. Bez tam „buksē” arī kultūras žurnālistika, acīmredzot salūstot nepieciešamības vienkāršot priekšā. Brīdī, kad galvenajā kultūras raidījumā Latvijā jādzird, kā cienījama žurnāliste cenšas uzturēt „sadzīvisku” sarunu ar profesionāli, ar kura jomu viņa pat pamatu līmenī nav iepazinusies, vai varbūt viņai jātēlo muļķīte „skatītāju interesēs”, kļūst neērti gan žurnālistam, gan studijas viesim, gan skatītājam. Neviens no viņiem nav vainīgs, ka žurnālistei Kristai Vāverei sarunā ar režisoru Jāni Streiču un kinokritiķi Ditu Rietumu nācās jautāt, piemēram, vai ar filmu digitalizāciju nebūs „tāpat kā ar eiroremontu pirms gadiem — nezudīs šarms, oriģinalitāte?” Speciālisti droši vien ķēra pēc ūdensglāzes, jo pat pavirši kino specifiku pārvaldošam cilvēkam ir skaidrs, ka šāds izteikums būtībā salīdzināms ar ieteikumu romānu, kura grāmatai izbalējusi druka, vietām lapai noplēsts pa stūrim, bet dažas lapas izrautas pavisam, iepazīt saplēstā izdevumā tikai tāpēc, ka pirms 50 gadiem grāmata bija gluži jauna.

Cik daudz tā sauktais „vienkāršais skatītājs” saprata no Ditas Rietumas precīzās, bet lakoniskās atbildes, ka filmai, ko „noskatītā” kopijā redzam ekrānos, vairs nav nekāda sakara ar oriģinālu? Kāpēc nav? Šis jautājums netika uzdots. Un „vienkāršais skatītājs”, pat ja būtu vēlējies, tā arī nesagaidīja skaidrojumu, ka atjaunotai filmai ir pavisam cita krāsa, redzamas detaļas, veidojas noskaņa, kas mākslas darbā nav vienkārši tehniskas detaļas, bet gan konceptuālas nianses, kas nes jēgu. Pieļauju, tas notika tāpēc, ka skaidrojums būtu pārāk „profesionāls”, bet līdz ar šīs papildus informācijas „pazaudēšanu” tā arī neizdodas radīt objektīvu priekšstatu par kultūrā notiekošo — to, ka filmas atjaunot vajag nevis tikai tāpēc, lai būtu smukāk, bet arī lai atjaunotu mākslas darba sākotnējo vēstījumu. Šis — piemēra pēc. Bet pat neuzlabotus 100 g kultūras Latvijas sabiedrība vienkārši nevar atļauties zaudēt. Profesionālam kultūras raidījumam nepietiek ar desmit minūtēm pēc jaunākajām ziņām. Iespējams, pietiek afišai, lai uzzinātu, kas, kur un kad notiek. Bet pastāv lielas bažas, ka raidījuma pārcelšana uz iecerēto LTV trešo kanālu nozīmē tieši to — kultūras raidījuma zaudēšanu.



Principi — tikai formāli

Atverot televīzijas programmu, nākas konstatēt, ka Latvijas komerciālās televīzijas kultūras raidījumus nepiedāvā vispār. Nemaz. Tāpēc LTV programmā esošie raidījumi ir konceptuāli svarīgi. Vispirms — aktuālā procesa atspoguļošanai un fiksēšanai, kā arī sabiedrības iepazīstināšanai ar vēsturiskām nacionālās kultūras vērtībām. Strīdīgo autortiesību jautājumu dēļ televīzija joprojām ir vienīgais veids, kā skatītājs var noskatīties latviešu kino filmas, izrādes, koncertus, kas TV iemūžināti pirms vairākiem gadiem. Stiprināt nacionālo kultūru sabiedriskajai televīzijai uzdod Radio un televīzijas likums, kas paredz, ka ikvienas raidorganizācijas programmai Latvijā jābūt „daudzpusīgai. Tai jāatspoguļo sabiedrībā pastāvošie uzskati un viedokļi”[ 5 ], kā arī jānodrošina „visām sabiedrības grupām daudzveidīgas un līdzsvarotas programmas, kas sastāv no informatīviem, izglītojošiem un izklaidējošiem raidījumiem, kā arī nodrošina informācijas un izpausmes brīvību un objektivitāti, un raidījumu dažādību”[ 6 ]. LTV kā sabiedrisko televīziju ierobežo arī nacionālais pasūtījums, kuram pēc likuma vajadzētu būt veidotam tā, lai nodrošinātu „latviešu valodas un kultūras attīstību”[ 7 ] un „sabiedrības vajadzības pēc izglītojošiem, arī reliģiski izglītojošiem, kultūras, zinātnes, izklaides, bērnu, sporta un citiem raidījumiem (arī ar surdotulkojumu)”[ 8 ].

Formāli jau šie principi, izveidojot jauno kanālu, netiks pārkāpti, jo LTV visos trīs kanālos kopumā tiks nodrošināta „daudzpusīga” programma, tajā skaitā arī uz Latvijas kultūras attīstību un saglabāšanu vērsta. Jautājums tikai — cik lielu auditorijas daļu šis iespējamais LTV trešais kanāls praktiski sasniegs? Kā ziņo LTV vadība, pirmajos darbības gados iespēja uztvert jauno kanālu būs 78% Latvijas iedzīvotāju, bet 2011.gadā, kad tiks pabeigta digitalizācija, 100%.[ 9 ] Šie skaitļi ietver tos cilvēkus, kam fiziski būs pieejami kabeļtelevīzijas tīkli, caur kuriem jauno kanālu raidīšot. Bet minētie skaitļi neiekļauj aprēķinu, cik liela daļa Latvijas iedzīvotāju finansiāli nevarēs atļauties abonēt maksas pakalpojumu. Tas nozīmē, ka faktiski LTV3 būs pieejams ierobežotam skatītāju skaitam. Cik ierobežotam — tam būtu jābūt nopietna pētījuma objektam.

Papildus tādiem finansiālā izteiksmē neaprēķināmiem rādītājiem kā apdraudējums nacionālas kultūras attīstībai, kuras struktūras būtisks elements ir kultūras raidījumi sabiedriskajā televīzijā, pastāv arī izmērāmi rādītāji. Piemēram, dzīves kvalitāte valstī. Tajā ietilpst arī jautājums, cik pieejama iedzīvotājiem ir kultūra. Pirms pieņemt radikālus lēmumus par LTV attīstību, sabiedrības interesēs derētu noskaidrot, kāda ir attiecība starp tiem iedzīvotājiem, kas var atļauties teātra vai operas apmeklējumu, un tiem, kas skatījās, piemēram, Nacionālās operas koncertu LTV pērn gadu mijā tāpēc, ka pārdesmit latu par šī pasākuma biļeti mēneša budžetā ir neiedomājama naudas summa. Kā likums, kabeļtelevīziju varēs atļauties tie cilvēki, kas var atļauties nopirkt biļeti uz kultūras pasākumiem.

Vielu pārdomām par iecerēto reformu, kāda tā izskatās pēc šā brīža publiskās informācijas druskām, piedāvā arī šī gada Eiropas Kultūras parlamenta sesijā pieņemtā rezolūcija.[ 10 ] Eiropas Savienības dalībvalstu pārstāvji uzsver, ka visā Eiropā vērojama televīzijas programmu satura trivializācija un fragmentācija, tāpēc konceptuāli tiek atbalstīta ideja par sabiedrisko televīziju satura kvalitātes stiprināšanu, īpaši uzsverot kultūras nozīmīgumu tajā. Eiropas kontekstā svarīgi veidot vienotu vērtību sistēmu starp atšķirīgo ES valstu iedzīvotājiem. Kultūra ir pamata rīks, kas veido identitāti. Un tas attiecas arī uz nacionālas valsts identitāti un saprašanās veicināšanu starp dažādām sabiedrības grupām, tajā skaitā dažāda veida minoritātēm un valsti. Pat (bet varbūt jo īpaši) globalizācijas apstākļos. LTV šobrīd, šķiet, rīkojas gluži pretēji — virzās uz satura trivializāciju un fragmentizāciju, aizstājot latviešu un mazākumtautību kultūrai un identitātei veltītus raidījumus ar amerikāņu komercprodukciju. Neviens neiebilst pret izklaidi sabiedriskajā televīzijā, bet, ņemot vērā, ka to dotē no nodokļu maksātāju naudas, vai nav nepieciešama vismaz publiska aptauja, ko īsti vēlas LTV skatītājs? Palasīsim skatītāju komentārus internetā par komerctelevīzijām, kurās skatītāji būtībā sūdzas, ka visi rāda vienu un to pašu, un izglītotam cilvēkam beigu galā vienalga nav ko skatīties. Vai LTV nav nepieciešams sabiedrību pilnībā iepazīstināt ar plānotajām pārmaiņām? Arguments „bailes no konkurentiem” neiztur kritiku. Likums nosaka, ka LTV pastāvēšanas mērķis ir nacionālā pasūtījuma izpilde, nevis komercdarbība ar mērķi gūt pēc iespējas lielāku peļņu. To, protams, var darīt, bet, ja saduras LTV komerciālās un sabiedrības intereses, sabiedriskās televīzijas vadībai pat ļaunākajos murgos nedrīkstētu ienākt prātā doma pirmās stādīt augstāk par otrajām. Bet galvenokārt — pa kaktiem un krēslas zonā veikt reformas, kas skar lielāko daļu nodokļu maksātāju.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

LTV 08.11.2008 23:50
Vēlos aicināt portāla viesus nekoncentrēties tikai uz LTV un tikai uz 100g. Manuprāt, pati nopietnākā lieta ir, ka NRTP, kam jāauzstāv sabiedrības intereses, lielā vienprātībā klusē. VIŅIEM būtu jāraksta šādi raksti, jāaicina sabiedrība uz diskusiju utt. Manuprāt, šī nav kļūda. Tā ir apliecinājums, ka šī organizācija vai tās pašreizējais sastāvs nepilda savus pamatpienākumus. Varam jautāt LTV vadībai, cik gribam. Kamēr viņi strādās ar NRTP atbalstu, tie būs bērnu šļupsti. NRTP ir gadiem aicinājusi uz paklāja LTV vadību par visādām lietām, bet par šito - pilnīgi klusums. Manuprat vai nu viņi ir nekompetenti, vai nobijušies vai sasmērējušies. Jebkurā gadījumā manuprāt ir jāsāk nopietni uzdot jautājumus, vai tikai šiem cilvēkiem nebūtu jāatkāpjas. Bet Kleckina kungam - noteikti jāatkāpjas - klaji nostāties LTV vadības pusē pret konkrētiem raidījumiem nozīmē, ka viņš nav spējīgs uz izsvērtu viedokli un tātad lēmumiem par nodokļu maksātāju naudu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IlzeS 05.11.2008 11:07
Ļoti labs raksts! Argumentācijai pilnībā piekrītu - nav pieļaujami izskaust kultūru no LTV programmas, to aizstājot ar Betmenu. Piekrītu, ka varētu domāt, kā uzlabot raidījumu, bet aizvākt no LTV1 gan nevajadzētu.

Saistītie raksti