Atslēgvārdi:

Bet rūgtumiņš palika 2

Kamēr galvenais politiskais resurss pie mums būs nevis pieredze un darba rezultāti, bet gan sabiedrības dalīšana labajos un ļaunajos, eksaltētiem morālistiem vienmēr būs priekšrocības iepretim garlaicīgiem profesionāļiem.

Iesaki citiem:
Puks
Foto:ian boyd

Nav grūti saprast cilvēkus, kuriem līdz ar nacionālā tiesiskuma koalīcijas izveidi šķiet esam sākusies jauna politiskā ēra. Līdzīgi Vasilijam Ivanovičam Čapajevam, kurš sapņoja sakaut baltos un tad beidzot "sākt dzīvot" pa īstam, arī pie mums uzvara par oligarhiem daudziem ir atnesusi jaunu politisko laikmetu. Un jaunumu patiešām netrūkst: Saeima teju vai vienbalsīgi apstiprinājusi KNAB priekšnieku, cilvēki aizgūtnēm raksta sākumdeklarācijas, ministri veido videoblogus — kas gan visu šo Dieva svētību būtu varējis iedomāties vēl pirms dažiem gadiem?

Šai sajūsmai ir grūti iebilst. Katrs, kurš to mēģinās, sāks agri vai vēlu izskatīties pēc "mūžīgā žīda" Ahasvēra, kurš nepieņēma Pestītāju un tādēļ tika nolemts mūžīgai klaiņošanai pa pasauli. Un pareizi vien ir — nav labi atņemt cilvēkiem entuziasmu un sajūsmu par nākotni. Tomēr kāda ne mazāk sena gudrība teic: lietas, kas mainās, vienmēr piesaista vairāk uzmanības, nekā tās, kuras paliek nemainīgas. Tomēr tieši nemainīgās lietas, lai gan neuzkrītošas, ietekmē mūsu dzīvi vairāk par šķietami revolucionārām pārmaiņām. Šajā rakstā būs runa par trim šādām nemainīgām lietām, tādām kā savdabīgām Latvijas politikas konstantēm, kuras nav mainījušās arī pēc jaunās, skaistās pasaules iestāšanās.


Ka tik kaut kur

Čehu nacionālists Františeks Palackis, lai pamatotu savas nācijas lojalitāti Habsburgu kronim un norādītu uz turku draudiem, XIX gadsimta vidū formulēja bieži citēto teicienu "Ja nebūtu Austrijas, to vajadzētu izdomāt". Mūsdienu Latvijas kontekstā to pašu varētu teikt par eirozonu. Gandrīz vai nemanot mēs šodien jau esam iegājuši finiša taisnē pievienošanās procesam, un, raugoties uz notiekošo, patiesi jāatzīst, ka, ja eirozonas nebūtu, arī tā būtu jāizdomā. Kopumā gan šis process drīzāk atgādina lidmašīnas avārijas nosēšanos: viens motors nedarbojas, otrs ir aizdedzies, vējš svilpo ausīs, pasažieri izbīlī skaita lūgšanas — turklāt nav arī nekādas uzticības lidlauka dispečeriem. Bet jānosēžas ir, jo citu variantu vienkārši nav. Mūsu pilots, valdības vadītājs Valdis Dombrovskis, acīmredzot turpinās vadīt šo procesu līdz tā noslēgumam. Iemeslu nervozēt viņam noteikti netrūks: īstas galvassāpes sagādās inflācija, un centieni to mazināt ar patēriņa nodokļiem ir visai nedroša lieta. Savukārt Briseles un Frankfurtes varenie šodien noteikti negribēs raudzīties uz Latviju caur pirkstiem. Sak', mēs ar grieķiem jau vienus pagasta nabagus uzņēmām, vairāk, paldies, nevajag. Taču Dombrovskis šobrīd šķiet cīņai gatavs, un izredzes pievienoties eirozonai joprojām pastāv.

Runājot par šā procesa iekšpolitisko nozīmi, ir iespējams uzdot divus jautājumus — vienu rupju un otru pieklājīgu. Rupjais jautājums skanētu sekojoši. Kādu iespaidu uz valsts iekšpolitisko stabilitāti atstās Eiropas bonzu pēdējā mirklī pieņemts lēmums Latviju eirozonā tomēr neuzņemt? Kad ilgstošā dzīve ar piesaistīto latu, piespiedu monetārā diēta un nebeidzamie stāsti par eirozonu izrādīsies veltīgi, kā valdība spēs pamatot savu turpmāko eksistenci? Ar aicinājumu vēl kādus piecus gadiņus paciesties bez devalvācijas? Taču, tā kā šis jautājums patiesi ir rupjš, uz to atbildes pagaidām nemeklēsim.

Šodien līdz ar gaidāmo iestāšanos eirozonā nav pieņemts diskutēt par virkni problēmām, kuras kā ļauns sapnis uzpeldēs tad, kad kārotais mērķis būs sasniegts.



Savukārt pieklājīgais jautājums skanētu sekojoši: kur mēs vēl varētu iestāties pēc eirozonas? Ilgu laiku nekur nestāties Latvijai ir diezgan bīstami. Turklāt tā diemžēl nav tukša retorika. Skaidrs, ka gan politiķi, gan daļa vēlētāju eirozonu uztver nevis kā ekonomiska izdevīguma, bet gan kā drošības jautājumu. Sak', lai vai kā, mums tomēr ir labāk piederēt pie kādas lielākas rietumu struktūras, pat ja arī ekonomiskie ieguvumi ilgtermiņā varētu būt diskutējami. Šāda pieeja un rūpes par drošību ir saprotamas, ņemot vērā mūsu bēdīgo pieredzi ar Austrumu kaimiņu. Tomēr šīs rūpes liek izņemt no normālas diskusijas virkni jautājumu, "drošībiskojot" jeb sekuritizējot tos. Jebkura vēlme par tiem diskutēt nozīmē "laivas šūpošanu" un visa tā svētākā apdraudēšanu, kas mums ir. Ekonomisku jautājumu "drošībiskošana" nozīmē šo jautājumu izolēšanu no demokrātiskā procesa un padarīšanu par Latvijas valsts sine qua non jautājumiem. Kuram tad nav skaidrs: katrs, kurš šodien iebilst pret eiro ieviešanu, patiesībā apdraud Latvijas valsts eksistenci — vai ne tā? Arī pirms iestāšanās ES un NATO katrs, kurš apšaubīja, teiksim, dominējošo pilsonības vai valodas politiku, arī "šūpoja laivu" un apdraudēja iestāšanos. Tāpat šoreiz ar eirozonu. Nelaime vienīgi tā, ka šie "drošībiskotie" un tādēļ nediskutējamie jautājumi nepazūd bez pēdām, bet gan atgriežas viskroplīgākajās formās. "Drošībiskojot" kādu jautājumu, tas netiek atrisināts. Šodien līdz ar gaidāmo iestāšanos eirozonā nav pieņemts diskutēt par virkni problēmām, kuras kā ļauns sapnis uzpeldēs tad, kad kārotais mērķis būs sasniegts. Lai pieminam kaut vai to pašu pensiju sistēmas ilgtspēju, jau drīz gaidāmo darbaspēka deficītu un ar to saistīto imigrācijas jautājumu, greizos darbaspēka nodokļus un citas lietas, par kurām šobrīd netiek runāts eirozonas vārdā. Vai varbūt pat galēji piedauzīgo un politnekorekto jautājumu par eirozonas faktisko noderību no ekonomiskā, nevis tikai no nacionālās drošības viedokļa.


Kas tie tādi tautas draugi

Martā mums bija iespēja novērot virkni sabiedrisku aktivitāšu. Tika dibināta virkne embrionālu politisko partiju, kuras pagaidām vēl atrodas agrīnajā sabiedrisko organizāciju stadijā. Grūti būtu aktīvistiem kaut ko pārmest. Galu galā 11. Saeimas vēlēšanas pierādīja, ka veiksmīgam startam pie mums nav nepieciešama nedz pieredze, nedz reputācija, bet gan vienīgi karsta vēlme aizstāvēt "labo tautu" pret "slikto eliti". Nekas neliecina, ka šajā ziņā kaut kas būtu mainījies, un arī nākamās vēlēšanas sniegs platformu šādiem mēģinājumiem. Spriežot pēc ZRP šā brīža reitingiem, tradicionālais "bezsaimnieka elektorāts" šobrīd ir jau pacēlies spārnos un gatavs jauniem izaicinājumiem. Tad kādēļ lai jauni tautas gribas bruņinieki nesedlotu savas rosinantes?

Tradicionālais "bezsaimnieka elektorāts" šobrīd ir jau pacēlies spārnos un gatavs jauniem izaicinājumiem.



Skaidrojot šo elektorāta tieksmi "pēc kaut kā cēla, nezināma", parasti mēdz runāt par glupo vēlētāju, kurš ikreiz iekrīt uz jaunu populisma paveidu. Taču šis stāsts patiesībā ir diezgan aplams un vienkārši noņem atbildību no elites. Vidējais vēlētājs nav nedz gudrs, nedz glups. Viņš vienkārši nav pārmērīgi politizējies, naktīs nesapņo par Āboltiņu un Urbanoviču un caurām dienām nelasa avīžu komentāru lappuses — un paldies Dievam, ka tā. "Vēlētāju griba" un šķietamais saprāta trūkums ir pašas elites darba rezultāts. Gan politiķi, gan tā dēvētā inteliģence pie mums kā pilnīgi pašsaprotamu pieņem nepieredzējušu populistu dalību nacionālā līmeņa politikā, — ja vien lozungi ir pareizie. Nav jau arī nekāds brīnums. Kamēr galvenais politiskais resurss pie mums būs nevis pieredze un darba rezultāti, bet gan sabiedrības dalīšana labajos un ļaunajos, eksaltētiem morālistiem vienmēr būs priekšrocības iepretim garlaicīgiem profesionāļiem. Tad kādēļ lai kāds nemēģinātu atkārtot Zatlera veiksmes stāstu? Un ar ko gan topošie saulveži lai būtu sliktāki?

Raugoties uz šodienas topošo piedāvājumu, ir grūti izdarīt kādas drošas prognozes. Skaidrs, ka dažas no jaunajām grupām ir vienkārši ķemertiņa filozofi bez fantāzijas, reputācijas un naudas, tādēļ arī nolemti mūžīgam marginālijas statusam. Atšķirīgi ir ar Einara Repšes biedrību "Latvijas attīstībai" un Klāva Olšteina "Brīvo demokrātu" grupu. Šie veidojumi varētu nākotnē ieviest savas korekcijas mūsu politiskajā telpā. Biedrība "Latvijas attīstībai" pagaidām neizskatās īpaši iedvesmojoša, tomēr tās parādīšanās ir simptoms "Vienotības" iekšējām problēmām. Nevienprātība gan ekonomiskos, gan nacionālos jautājumos, personīgi aizvainojumi un antipātijas — tas viss joprojām ir raksturīgs partijai ar ironisko nosaukumu "Vienotība". Tādēļ nekāds brīnums nebūtu, ja kāda daļa biedru kādubrīd paceltu cepures un aizietu pie patriarha Repšes, kurš, šāds vai tāds, bet tomēr ir saglabājis daļu autoritātes diezgan daudzās acīs. Tomēr tas diez vai notiks tuvākajā laikā. Lieta tā, ka "Vienotība" pašlaik ir pie varas un var diezgan brīvi ar to rīkoties. Kašķi un šķelšanās varētu sāpīgi sist pa diezgan daudzām kabatām, tādēļ partija mīļā miera labad pagaidām paliks vienota.

Nekāds brīnums nebūtu, ja kāda daļa biedru kādubrīd paceltu cepures un aizietu pie patriarha Repšes, kurš, šāds vai tāds, bet tomēr ir saglabājis daļu autoritātes diezgan daudzās acīs.



Olšteina "Brīvajiem demokrātiem" gan nav Repšes līmeņa figūru. Tomēr viņu rīcībā ir cits resurss — seši mandāti 11. Saeimā, kurus viņiem "pa blatu" izkārtoja Zatlers. Vai Olšteins grasās draudzēties ar Repši un Belokoņu — par to pagaidām varam tikai spekulēt. Katrā gadījumā pagaidām viņi var mierīgi strādāt, rūpēties par savu atpazīstamību un ar plaši atvērtām acīm skatītes uz visām pusēm. Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām taču vēl jāpaiet diezgan ilgam laikam. Nedz vieni, nedz otri nav bezcerīgi un, prātīgi izspēlējot savas kārtis, var tīri labi nokļūt nākošo nācijas glābēju pulkā.


Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze

Visbeidzot, nevaram paiet garām arī pārsteidzošajai nepārtrauktībai sabiedrības integrācijas jautājumos. Šeit valdošais vairākums joprojām pieturas pie lēmuma nepieņemt nekādus lēmumus un izlikties, ka viss ir kārtībā. Sak', tikai drusku, drusku pagaidiet, un tad jau "sliktie" krievi pārtaps "labajos" krievos, sāks balsot par "Vienotību" un beidzot atpazīs savu interešu patiesos pārstāvjus Andrejā Judinā un Aleksejā Loskutovā. Taču realitātē notiek virzība pavisam citā virzienā. Reālā krievvalodīgo politiskā pārstāvniecība, partija "Saskaņas Centrs", ar saviem un citu kopīgiem pūliņiem ir iedzīta radikālisma un obstrukcijas stūrī bez iespējām no tā tuvākajā laikā izkļūt. Savukārt iespējamās krievvalodīgās alternatīvas "Saskaņai" drīzāk veidojas nevis pa labi, bet gan pa kreisi no tā. Pamazām tiek vākti paraksti nākošajam referendumam, apgriezienus uzņem ielu plāksnīšu akcija, valodas lietojums ikdienā kļūst arvien vairāk politizēts, un tamlīdzīgi.

Neraugoties uz to, nacionālā tiesiskuma koalīcija līdzīgi visām iepriekšējām joprojām atsakās uztvert integrācijas jautājumus nopietni. Mūsu "profesionālajiem latviešiem" vismaz ir sava programma: izmantot spēka paņēmienus un uz visiem laikiem padarīt Latvijas valsti par etnisko latviešu ekskluzīvu interešu aizstāvi — tā sacīt, integrēt ar uguni un zobenu. Arī variants. Taču pārējiem nacionālā tiesiskuma bruņiniekiem šajos jautājumos vispār nav nekādas sakarīgas pozīcijas. Skaidrs, ka elites līmenī nekāda vienošanās šobrīd nav iespējama. Divvalodības referendums šādu iespēju ir izslēdzis. SC ar savu atbalstu Lindermanam ir parādījuši sevi kā tieši to, par ko viņus visu laiku ir iztēlojuši viņu sīvākie politiskie oponenti, proti, kā arogantus, nekulturālus imigrantus, kuru atrašanās Latvijā ir vēsturisks pārpratums. Laba daļa nacionālā tiesiskuma atbalstītāju par to, protams, ir sajūsmināti — tiesa, tikai paši sava stulbuma dēļ. Jebkuram, kurš patiešām vēlētos nodarboties ar integrāciju, būtu nepieciešams kāds daudzmaz reprezentabls sarunas partneris pretējā pusē. Taču šie iespējamie pārstāvji kļūst arvien "labāki" gadu no gada. Jānis Jurkāns, protams, bija pārāk prokrievisks, un ar viņu neko kopīgi iesākt nevarēja. Tad nu viņa vietu ieņēma Ušakovs ar Urbanoviču. Arī tie bija pārāk prokrieviski, un ar viņiem arī neko kopīgi iesākt nevarēja. Tādēļ viņu vietu pakāpeniski ieņem Ždanoka un Osipovs. Īsi sakot, vektors ir jūtams.

Savas leģitimitātes smelšana no etniskā pretnostatījuma ir Latvijas politiskās kultūras neatņemama sastāvdaļa, un biedēšanu ar krieviem vai latviešu nacionālistiem mūsu politiķi ir iezīduši teju vai ar mātes pienu.



Dažu ministriju gaiteņos nesen ir dzimusi ideja integrēt ar basketbolu un jauniešu nometnēm. Kopumā šāda ideja ir ļoti laba, jo patiešām palīdzētu apkarot aizspriedumus par to, kādi ir "latvieši" un kādi — "krievi". Taču tam visdrīzāk nebūs nekāda efekta, ja no parlamenta, valdības un Rīgas domes turpinās skanēt vecie gāganu kari starp "fašistiem" un "okupantiem". Abas puses pietiekoši jūtīgi uztver savu runas vīru sacīto, un jebkādi mēģinājumi kādu slepus integrēt "pa sētas durvīm" nespēs pārbļaut oficiālās politikas radīto troksni, kuru abās pusēs cītīgi retranslē lojālie mediji un eksaltētu inteliģentu pulks. Un šeit nekas nemainīsies, vienalga, vai pie varas būtu nacionālā tiesiskuma koalīcija vai jebkurš cits. Savas leģitimitātes smelšana no etniskā pretnostatījuma ir Latvijas politiskās kultūras neatņemama sastāvdaļa, un biedēšanu ar krieviem vai latviešu nacionālistiem mūsu politiķi ir iezīduši teju vai ar mātes pienu. Ja neticat, pagaidiet līdz nākamā gada pašvaldību vēlēšanām Rīgā — tur būs gana daudz jautrības pa "tautas nodevēju" līniju, esiet droši. Ar to tad mēs arī atšķiramies no Igaunijas. Arī mūsu ziemeļu kaimiņiem ir gana daudz problēmu ar padomju laika imigrantiem, tomēr tur tas nav politiskās dienaskārtības pamatjautājums. Revanšistiskas provokācijas a la Lindermans tur tiek vienkārši ignorētas, un politiķi cenšas gūt sabiedrības atbalstu ar citām — ekonomiskās izaugsmes, sociālās drošības, Eiropas integrācijas tēmām. Pie mums turpretī jebkurš politisks vienādojums atrisinās kā etnisks pretnostatījums. Vienai pusei visas problēmas rodas no etnokrātiskās latviešu elites, otrai — no īstas vai sagudrotas Krievijas ietekmes. Mediji abās pusēs šo dienaskārtību labprāt pārņem un uzkurina, jo tā strādā un arī turpinās strādāt. Savukārt "nacionālā tiesiskuma" koalīcija, lai Dievs dod viņai ilgu mūžu, joprojām atsakās apjēgt kādu elementāru lietu. Proti: normāla, eiropeiska politika Latvijā varēs sākties vienīgi tad, kad etniskais jautājums būs tādā vai citā veidā atrisināts. Līdz tam (lai kādos skaistos vārdos sevi arī nesauktu varonīgie cīkstoņi, dauzīdami pret parketu savus plikos paurus) tas būs vienīgi etnisks kašķis atpalikušā Eiropas nomalē. Un nekas cits.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
eriks kaire

Olšteina "Brīvajiem demokrātiem" gan nav Repšes līmeņa figūru. Tomēr viņu rīcībā ir cits resurss — seši mandāti 11. Saeimā, kurus viņiem "pa blatu" izkārtoja Zatlers.
____________________________________________
Piekrītu,ka Zatlers ir naivs un,ka pārlieku uzticēšanās latviešu politiķi var iegāzt.
Taču politologiem Olšteina,Jaunupa,Āboltiņas u.c. shēmu atšifrēšana ir maizes darbs.Taču tas nebija kvalitatīvs.Tāpēc var teikt,ka arī es vēlēšanās "pa blatu" Olšteina "sešiem bundzeniekiem" palīdzēju izkārtot 11.Saeimas mandātus.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Vladimir Nikiforov

"SC ar savu atbalstu Lindermanam ir parādījuši sevi kā tieši to, par ko viņus visu laiku ir iztēlojuši viņu sīvākie politiskie oponenti, proti, kā arogantus, nekulturālus imigrantus, kuru atrašanās Latvijā ir vēsturisks pārpratums."
----
Šādam izteikumam iespējami divi izskaidrojumi. a) Autors sajauc atbalstu idejai, kuru izteica Lindermans, ar atbalstu pašam Lindermanam (tiešām "politiskajam huligānam"; lai gan manuprāt tas nav kaut kas viennozīmīgi slikts, Ījabs protams var man nepiekrist). b) Autors apgalvo, ka prasība pēc līdztiesības (nekādas priekšrocības krievu valodai Lindermans un SC neprasīja) ir aroganta, nekulturāla utt. (šāda prasība mūsdienās gan ir nereālistiska - bet tas ir jautājums par to, cik izplatīta latviešu vēlētāju vidū ir vienlīdzga cieņa pret dažādu tautību līdzpilsoņiem). Nezinu, kurš skaidrojums autoram ir glaimojošāks, bet abi parāda viņu drīzāk kā proagandistu, nevis analītiķi.

"mūsu ziemeļu kaimiņiem ir gana daudz problēmu ar padomju laika imigrantiem, tomēr tur tas nav politiskās dienaskārtības pamatjautājums. Revanšistiskas provokācijas a la Lindermans tur tiek vienkārši ignorētas"
-----
Izskatās, ka augstāk pareizs ir otrais skaidrojums - autors dēvē par provokāciju prasījumu pēc līdztiesības (citas Lindermana darbības pēdējā gadā nebija pamanāmas). Turklāt autors izliekas, ka Latvijā problēmas esot "ar padomju laika imigrantiem". Pirmkārt, tas ir mēģinājums pasniegt plašu cilvēku grupu, kas nav vienota ar kādu ideoloģiju, kā problēmu un kā vēlamās valsts rīcības objektu, nevis kā izmirstošās Latvijas svarīgo demogrāfisko resursu un kā subjektu lemšanai par sabiedrības (arī viņu pašu) nākotni. Otrkārt, tas ir mēģinājums meklēt problēmu tos cilvēkos, starp kuriem lielā daļa ir nepilsoņi un citi pārsvarā balso par partijām, kas permanenti ir opozīcijā - tos vainot esošajā situācijā ir absurdi, ne jau viņi ievēlēja Latvijas valdošos politiķus pēdējos 19 gadus. Treškārt, autors ignorē, ka esošais režīms apkaro gan šos "imigrantus" (kas ir ceļojuši vienas valsts robežās - vai cilvēku no Prāgas, kas 1980. g. apmetās Bratislavā, arī jāsauc par imigrantu?), gan viņu bērnus, gan 1918. g. dibinātās LR pilsoņu pēctečus, vienādi nelaižot viņus ministros, liedzot viņiem pakalpojumus krievu un baltkrievu valodā un izvirzot prasības latviešu valodas prasmei pat tādās profesijās, kur to neattaisno saskarsme ar klientiem.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Laiva

Pēc pirmā simta 1 Autors:Ivars Ījabs