Atslēgvārdi:

Bet ko darīt ar sūci sistēmā? 1

Recenzija par CIET International veikto pētījumu “Kā likvidēt sūci sistēmā: veselības aprūpes sektors un licenču izsniegšana Latvijā”

Iesaki citiem:

CIET International pētījuma nosaukums “Kā likvidēt sūci sistēmā: Veselības aprūpes sektors un licenču izsniegšana Latvijā” vieš cerības, ka šis dokuments sniegs sen gaidītās atbildes. Tās tik tiešām tiek piedāvātas, bet būtībā ir apkopojamas vienā frāzē: iedzīvotājus nepieciešams vairāk informēt. Šāds secinājums gan nevar pretendēt uz jaunatklājuma lomu. Turklāt paša pētījuma teksts liek domāt, ka rekomendāciju izstrādē autori vadījušies no saviem iepriekšpieņemtajiem uzskatiem, ka korupciju vienmēr izraisa informācijas vakuums. Pētījuma dati, turpretī ļauj izteikt šaubas, vai pilsoņu informētība novedīs pie korupcijas samazināšanās. Par spīti tam, pētījums kopumā būtu atzīstams par pozitīvu ieguvumu pretkorupcijas politikas veidotājiem. Tas sniedz padziļinātu ieskatu vairākās ar korupciju saistītās problēmu sfērās, gan apstiprinot, gan apgāžot vispārpieņemtos uzskatus.

Kas ir pētīts?

Pētījums pievērsies divām sfērām vienlaicīgi: licenču un atļauju izsniegšanai kā arī medicīnai. Diemžēl autori nav paskaidrojuši, kāpēc izvēlētas tieši šādas sfēras. Tiek vienīgi minēts, ka Ekonomiskās Sadarbības un Attīstības Organizācija (OECD) pasūtījusi šo pētījumu pēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas lūguma. Kaut arī pētījums tika veikts vienlaicīgi visās trijās Baltijas valstīs, šeit piedāvātais dokuments raksturo tikai Latvijas situāciju. Iemeslus, kāpēc OECD vai Baltijas valstu valdības izlēma veidot vienu pētījumu par divām tik dažādām sfērām, tomēr būtu interesanti uzzināt, jo šī sadrumstalotība, manuprāt, ir pētījuma lielākā neveiksme.

Medicīna ir sfēra, ar ko ir saskāries gandrīz ikviens iedzīvotājs, kamēr licences un atļaujas ir galvenokārt saistītas ar uzņēmējdarbību. Tāpēc arī dati par licencēm un atļaujām iegūti aptaujājot salīdzinoši nelielu skaitu (167) uzņēmumu pārstāvjus. Gan par medicīnu, gan par pieredzi licenču un atļauju saņemšanā aptaujāti arī teju 4000 iedzīvotāju. Šo abu grupu pieredze tomēr ir ārkārtīgi atšķirīga. Tas arī atspoguļojas dokumentā, no kura aptuveni divas trešdaļas ir veltītas medicīnai, daudz mazāk runājot par licencēšanas problēmām.

Dati par abām minētajām sfērām nav savā starpā integrēti, bet seko viens otram, ik pa brīdim mainoties vietām. Turklāt jāpiemin, ka pētījuma daļa par licencēšanu reizēm bez īpaša pamatojuma izplūst un aplūko uzņēmējdarbības vidi plašākā kontekstā nekā tikai licenču un atļauju izsniegšana. Īpaša uzmanība tiek pievērsta korupcijai dažādu inspekciju un pārbaužu veikšanā. Nevar noliegt, ka inspekcijas un pārbaudes var novest pie licences zaudēšanas, turklāt pētījuma dati liecina, ka tieši inspekcijas, nevis atļauju un licenču saņemšana, ir īstais sīkās korupcijas avots. Tomēr pētījuma viengabalainība šīs informācijas dēļ samazinās.

Kā noticis pētījums?

Pretēji citiem līdz šim Latvijā veiktajiem pētījumiem par korupciju, šis ir daudz vairāk vērsts uz darbību un iedzīvotāju iesaistīšanu, lai panāktu reālas izmaiņas. Bez kvantitatīvām aptaujām ir organizētas arī 32 fokusgrupu diskusijas, kuru mērķis ir bijis ne tikai iegūt informāciju, bet arī iepazīstināt to dalībniekus ar šī pētījuma rezultātiem. Tādā veidā iedzīvotāji no pasīviem datu devējiem pārtop par procesa dalībniekiem un iespējamiem pārmaiņu aģentiem.

Aptaujās iegūtā informācija par medicīnas aprūpes iestādēm turklāt ir tikusi savietota ar datiem, kas iegūti aptaujājot 41 medicīnas aprūpes iestādes vadošos darbiniekus. Diemžēl, pētījuma tekstā šī savietojuma rezultāti parādās ārkārtīgi reti. Tāpat arī netiek izpausti divu medicīnas darbinieku fokusgrupu diskusiju rezultāti.

Rezultāti

Autori darba kopsavilkumā raksta, ka viņu mērķis ir bijis “izmērīt sabiedrības uztveri par tādu sociālu parādību kā korupcija un dokumentēt sakarības starp uztveri un konkrētu pieredzi” (11.lpp). Šo mērķi pētījums sasniedz pilnībā un piedāvā labi dokumentētus pierādījumus tam, cik lielā mērā uzskati par korupciju abās jomās atšķiras no reālās pieredzes. Jau līdzšinējos pētījumos ir izteikts viedoklis, ka Latvijas iedzīvotāji uzskata korupcijas līmeni valstī par ārkārtīgi augstu, kaut reālā pieredze to neapstiprina. CIET pētījums to uzskatāmi un reizēm pat dramatiski parāda. Neoficiālus maksājumus vai dāvanas, lai iegūtu licenci, ir devuši 9% respondentu, bet 14% - lai veiksmīgi pārlaistu inspektora pārbaudi. 55% uzskata, ka korupcija uzņēmējdarbībā ir augsta vai ļoti augsta. 6% pēdējā apmeklējuma reizē devuši dāvanu vai naudu mediķiem, bet 44% uzskata, ka korupcija ir augsta vai ļoti augsta.

Visdramatiskākā aina atklājas uzskatos par medicīnas kvalitāti kopumā. “Tikai 19% mājsaimniecību vērtēja valsts veselības aprūpes pakalpojumus kā labus vai ļoti labus, bet 81% pakalpojumu saņēmēju bija apmierināti vai ļoti apmierināti ar savu personisko pieredzi.” (57. lpp). Gandrīz visās fokusgrupās respondenti, uzzinājuši par nelielo kukuļdošanas biežumu, bija neizpratnē un meklēja iemeslus, kāpēc šāda “kļūda” varēja rasties. Pētījumam pievienotās kartes (īpaši 23. un 25. attēls) demonstrē, ka uzskatiem par korupciju ir mazs sakars ar kukuļdošanas gadījumu skaitu.

Šie dati liek nopietni aizdomāties, par to, kas ir korupcija Latvijā. Turpmākajos pētījumos būtu lietderīgi noskaidrot, kas tiek domāts, ja respondenti runā par “augstu korupcijas līmeni”. Pētījuma autori arī norāda, ka milzīgā plaisa starp reālo (pārsvarā pozitīvo) personīgo pieredzi un izteikti negatīvo attieksmi pret sistēmu kopumā norāda, ka nav pietiekošas uzticēšanās šai sistēmai (78.lpp). Tātad, lai samazinātu “korupciju”, t.i., korupcijas uztveri, ir nepieciešams kas cits, nevis to iemeslu apkarošana, kas liek dot vai ņemt kukuļus. Piemēram, Daugavpils apkaimē kukuļņemšana medicīnā ir tuvu nullei, bet šeit korupcijas uztvere ir visaugstākā. Pat tad, ja katrā ārsta kabinetā dežurētu pa KNAB aģentam, “korupcija” šeit nesamazinātos.

Ieteikumi

Pētījuma autori kā otru uzdevumu (līdzās korupcijas pieredzes un uztveres dokumentēšanai) bija izvirzījuši arī ieteikumu izstrādi. Te jāmin, ka pētījums cieši pieturas pie sociālā audita formas. Paši autori sociālo auditu definē kā tādu, kurā “vienkārši cilvēki izvērtē valdības izvirzītos sociālos mērķus”. Tāpēc arī ieteikumi ir it kā atvasināti no šo “vienkāršo cilvēku” uzskatiem. Pētījumā ir divu veidu ieteikumi – 1) apkopojumi par to, kādas izmaiņas iesaka veikt respondenti un 2) ieteikumi par dažādu masu informēšanas pasākumu organizēšanu. Arī otrā rekomendāciju grupa šķiet atvasināta tieši no respondentu izteikumiem fokusgrupu diskusijās, tomēr tas ir tikai netieši secināms.

Pētījuma autori uzsver, ka tieši informācijas trūkums ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki piedāvā kukuļus (liela daļa no respondentiem atzīst, ka paši ir kukuļdošanas iniciatori). Šāds secinājums, acīmredzot, izriet no pašu pētījuma veicēju iepriekšpieņemtiem uzskatiem, jo pētījuma dati liecina par pretēju tendenci. Proti, šķiet, ka tieši informētie respondenti biežāk iesaistās kukuļdošanā veselības aprūpes jomā, retāk uzskata dāvanu un dzeramnaudu došanu par kukuļiem un retāk vēlas ziņot par kukuļņēmējiem (skat. 63., 65., 67. lpp.). Vienīgi attiecībā uz nepieciešamajām inspekcijām darba vietā informācija novērš vēlmi iesaistīties kukuļdošanā (44. lpp). Lai gan ziņas par informācijas pietiekamību ir neviennozīmīgas, pētījuma autori iesaka izvērst plašu informācijas kampaņu, īpaši attiecībā uz korupciju medicīnā.

Tai pat laikā nav noliedzams, ka korupcijas mazināšanā informācijai būtu ārkārtīgi liela nozīme. Pētījuma dati tomēr vedina domāt, ka autoru ieteikumi aģitēt pret kukuļdošanu/ņemšanu un informēt par tiesībām, sūdzību procedūrām un iespējām saņemt attiecīgos pakalpojumus nesniegs vēlamos rezultātus. Rezultātus varētu dot aktivitātes, kas palielinātu uzticēšanos veselības aizsardzības sistēmai. Taču tieši par to, kā īstenot šādas aktivitātes, pētījums nestāsta.

Secinājumi par pētījumu

Kopumā šis tomēr ir viens no interesantākajiem korupcijas tēmai veltītajiem pētījumiem. Tā galvenie pozitīvie ieguvumi ir labi dokumentētā atšķirība starp uztveri un reālo pieredzi, ārkārtīgi plašā respondentu izlase, dažādo metožu apkopojums un padziļinātais ieskats salīdzinoši šaurās sfērās. Tā trūkumi, savukārt, ir divu ļoti atšķirīgo tēmu neveiksmīgais integrācijas mēģinājums un vāji izstrādātās rekomendācijas. Par spīti nosaukuma ambiciozitātei, pētījums galvenokārt dod priekšstatu par to, ka sūce sistēmā pastāv un raksturo šo sūci. Tomēr tālāk par to pētījuma autori netiek.


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Inese S. 03.03.2003 18:43
Autoram

Jūs argumentējat, ka šāda veida pētījumiem Latvijā ir vērā ņemama nozīme un tie ir atbalstāms mēģinājums kā izzināt pastāvošo kārtību (atvainojos, ja nepareizi interpretēju). Mans jautājums būtu pavisam vienkāršs - ko tas mainīs? Ko gan šādi pētījumi, kā Jūs pats atzināt, kas "dod priekšstatu par to, ka sūce sistēmā pastāv un raksturo šo sūci. Tomēr tālāk par to pētījuma autori netiek" dod Latvijai, Latvijas sabiedrībai? Manuprāt, korupcija ir pastāvējusi, pastāv un pastāvēs arī turpmāk. Es saprotu, ka ir būtiski apzināties šīs problēmas esamību, bet vai tas ko mainīs? Korupcijas tēma vispār pēdējā laikā ir tik aktuāla, ka liekas, tas rada iespaidu, ka nav tādas dzīves sfēras, ko tā neskar. Ar teikto vēlos parādīt, ka varbūt publicitāte korupcijas tēmai nebūt nenāk par labu. No personīgās pieredzes varu teikt, ka cilvēki dzīvo ar domu, ka "augstāk stāvošie" ir korumēti, kaut arī pašiem dzīvē ar to sastapties nav nācies.

Laikam neesmu varējusi precīzi formulēt savu viedokli un jautājumu, bet vai, Jūsuprāt, pētījumi ir līdzeklis kā panākt korumpētības mazināšanu un visbeidzot, kāda ir to reālā jēga?