Bērni nedzima un nedzimst

Singapūras dzimstības veicināšanas trīsdesmitgade.

Klausoties daudzajās pēdējo gadu diskusijās par demogrāfijas jautājumiem, ne vienam vien Latvijā ir radies priekšstats, ka zemi dzimstības rādītāji ir tikai un vienīgi šeit un vēl pārtikušajā Eiropā. Sak’, kamēr pasaule kopumā augļojas un vairojas, Eiropa pakāpeniski izmirst, jo dzimstības rādītāji Eiropā ir zemāki par to, kas būtu vajadzīgs līdzsvarotai paaudžu maiņai, — vidēji 2,1 bērns katrai sievietei.

Patiesībā viss nav tik vienkārši! Piemēram, Nīderlandē vidēji vienai sievietei dzimst tikpat bērnu, cik sievietei Irānā vai Vjetnamā (1,7), savukārt Somijā dzimst tikpat bērnu, cik Apvienotajos Arābu Emirātos, Čīlē vai Trinidādā un Tobāgo (1,8). Pasaulē zemākā dzimstība nav vis Eiropas Savienībā, bet bagātākajās Āzijas teritorijās — Singapūrā, Dienvidkorejā un labklājīgākajos Ķīnas reģionos (Makao un Honkongā).

Latvijas demogrāfijas politikas veidotājiem varētu ieteikt mācīties gan no labās, gan no sliktās šo reģionu pieredzes dzimstības veicināšanā.

Īpaši nozīmīgs ir Singapūras piemērs, jo šī valsts dzimstības problēmu risina jau 30 gadu, izmantojot visai plašu un agresīvu metožu klāstu.

Rezultāts — pilnīga neveiksme! Kopš astoņdesmito gadu vidus dzimstības līmenis Singapūrā ir samazinājies un pēdējo 10 gadu laikā ir teju nemainīgs — vidēji 1,25 bērni vienai sievietei.

Dzimstības politikas atpakaļgaita

Singapūra bija pirmā valsts Āzijā, kas jau 20. gadsimta astoņdesmito gadu vidū sāka dzimstības veicināšanas kampaņas.
Sākotnēji tas iedzīvotājus samulsināja, jo iepriekš Singapūras valdība ar saukli “Apstājies pie diviem!” vairākas desmitgades bija realizējusi pilnīgi pretēju — dzimstības samazināšanas politiku.

Baidoties no pārmērīgi liela iedzīvotāju skaita, valsts izmantoja drastiskus līdzekļus — tās ģimenes, kurās dzima vairāk nekā divi bērni, tika apzināti diskriminētas veselības aprūpes, mājokļu politikas un izglītības jomā.

Vienlaikus tika iedrošināta arī sterilizācija vēl pirms 30 gadu sasniegšanas.

Šajā laikā (no sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem) Singapūra strauji attīstījās un modernizējās. Nemitīgi auga dzīves līmenis, parādījās daudz jaunu darbavietu, uzlabojās izglītības kvalitāte, un darba tirgū strauji ienāca sievietes.

Astoņdesmito gadu sākumā Singapūras valdība pārsteigti secināja, ka valsts attīstības rezultātā ir sācies process, ko sociologi sauc par demogrāfisko pāreju, proti, dzimstības līmeņa pazemināšanās, kuras cēlonis ir sieviešu iesaistīšanās darba tirgū un daudzu daiļā dzimuma pārstāvju nevēlēšanās stāties laulībā un radīt pēcnācējus. Dzimstības rādītājs nokritās zemāk par to, kas bija nepieciešams līdzsvarotai paaudžu maiņai.

Zema dzimstība: Singapūras piedāvājums

Atšķirībā no citām Āzijas valstīm Singapūra nevilcinoties ķērās pie dzimstības samazināšanas programmas stopkrāna un pagrieza savu demogrāfijas politikas lokomotīvi pretējā virzienā — uz dzimstības veicināšanu. Sauklis “Apstājies pie diviem!” pārtapa par “Ja vari atļauties, tad radi trīs un vairāk!”.

Diemžēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados nebija gatavas receptes, ko šādu turības līmeni un likumsakarīgo demogrāfiskās pārejas posmu sasniegusi valsts varētu izmantot dzimstības veicināšanai. Tiesa, viena lieta toreizējam Singapūras premjeram Lī Kuanju (Lee Kuan Yew) bija absolūti skaidra: nevar būt ne runas par to, ka sievietēm ir jāpamet darba tirgus un atkal jākļūst par mājsaimniecēm. Bez sieviešu ieguldījuma Singapūras ekonomika nebūtu konkurētspējīga, turklāt arī pašas sievietes nesamierinātos ar ierobežojumiem darba tirgū. Tātad bija jāatrod cits risinājums, taču kāds?

Sākotnēji Singapūras valdība centās paaugstināt dzimstības līmeni tikai izglītotu un turīgu sieviešu grupā, bažījoties par to, ka tieši šīm sievietēm bērni dzimst īpaši reti. Šī “genofonda uzlabošanas” programma izrādījās ne tikai neefektīva, bet arī nepopulāra, tāpēc to atcēla vēl astoņdesmitajos gados.

Pēc tam Singapūra sāka piedāvāt dažādus finansiālus bonusus un īpašu atbalstu ģimenēm ar bērniem (piemēram, nodokļu atlaides, labākus mājokļus), paralēli organizējot plašas sabiedrisko attiecību kampaņas, lai popularizētu laulību un bērnu radīšanu.

Neprecētie Singapūras iedzīvotāji diendienā tika bombardēti ar tādiem uzsaukumiem kā “Dzīve bez ģimenes ir vientuļa!” vai “Izbrīvē savā dzīvē vietu mīlestībai!”, savukārt deviņdesmito gadu vadmotīvs bija “Bērnu radīšana — sievietes pienākums pret Singapūras nāciju”.

Visa šī moralizēšana cieta krahu — deviņdesmitajos gados dzimstības rādītāji turpināja pazemināties.

Mūsu gadsimta sākumā, ap 2002.gadu, Singapūras valdība sāka izmēģināt jaunu taktiku, liekot uzsvaru uz ģimenei draudzīgām darbavietām, piemēram, piedāvājot garākus atvaļinājumus un elastīgāku darba grafiku publiskajā sektorā strādājošiem. Paralēli tika eksperimentēts arī ar uzbāzīgākām sociālās inženierijas metodēm.

To starpā bija ne tikai obligāta psihologa konsultācija pirms aborta veikšanas, bet arī iniciatīva “Romantiskā Singapūra”, kuras ietvaros neprecētos singapūriešus bikstīja ģimenes dibināšanas virzienā, piedāvājot, piemēram, bezmaksas deju kursus, brīvdabas kino pasākumus, iepazīšanās iespējas vai romantisku e- kartiņu sūtīšanu.

Šī uzbāzīgā iniciatīva Singapūras sabiedrību kaitināja jo īpaši, un, iespējams, tas ir iemesls, kāpēc Singapūras valdība kautrējas atzīt savu iesaisti tajā (tā ir uzdota par privātu iniciatīvu).

Nedz minētie paņēmieni, nedz arī finansiāli pamudinājumi un labvēlīgāka mājokļu politika nenostrādāja, un dzimstības rādītājs kā 2004.gadā, tā arī 2014.gadā bija 1,25 bērni uz vienu sievieti. Pirms dažiem gadiem Singapūras “tēvs”, ilggadējais Singapūras premjers Lī Kuanju atzina: “Nespēju atrisināt šo problēmu un padodos! Uzticu šo nastu nākamajām paaudzēm. Cerams, ka tās atradīs risinājumu!” Lī Kuanju uzskatīja, ka ar lielāku finansiālu atbalstu ģimenēm nebūtu līdzēts, pat ja valdība palielinātu pabalstu līdz, teiksim, divām vidējām gada algām.

Viņaprāt, Singapūras pieredze apliecina, ka zemam dzimstības līmenim ir saistība nevis ar dzīves dārdzību vai nepietiekamu valsts atbalstu vecākiem, bet gan ar vērtību un kultūras maiņu, un šajā ziņā valdība ir teju bezspēcīga.

Zaudētās ilūzijas

Pēc trīsdesmit gadu nesekmīgiem centieniem paaugstināt dzimstības līmeni Singapūras politiskā elite ir nonākusi pie atziņas, ka dzimstības samazināšana kā mērķis ir nesalīdzināmi vienkāršāk īstenojama nekā dzimstības palielināšana, pat ja mērķa sasniegšanai izmanto īpaši uzbāzīgus paņēmienus.

Singapūra tā arī nav atradusi to maģisko eliksīru, kas ļautu paaugstināt dzimstību, vienlaikus negraujot faktorus, kas pēc Singapūras valdības ieskatiem veido valsts konkurētspējas pamatu, — strauju attīstību, daudz darbavietu, kvalitatīvu izglītību, labu veselības aprūpi un sieviešu līdzdalību ekonomikā. Atšķirībā no Eiropas labklājības valstīm Singapūru raksturo sabiedrības orientēšanās uz smagu darbu īpaši augstas un intensīvas konkurences apstākļos, zemi nodokļi un ar to saistītais vājais sociālais nodrošinājums, kā arī mazs valsts sektors.

Pēdējos gados Singapūras elite vairs nelolo ilūziju, ka valsts pārskatāmā nākotnē spēs sasniegt līdzsvarotai paaudžu maiņai nepieciešamo dzimstības līmeni (vidēji 2,1 bērnu vienai sievietei).

Tā vietā tautsaimniecības uzturēšanai vajadzīgo iedzīvotāju skaitu nodrošina, īstenojot pārdomātu un visai agresīvu migrācijas politiku. Rezultātā mūsdienās tikai 60 % Singapūras iedzīvotāju ir šīs valsts pilsoņi.

Joprojām tiek domāts par to, kā atbalstīt ģimenes un bērnus, taču politiskie akcenti ir mainījušies. Jauns virziens ir, piemēram, cīņa ar dzimumu lomu stereotipiem, lai motivētu vīriešus iesaistīties bērnu audzināšanā. Singapūras valdība ir sapratusi, ka dzimstības veicināšanas problēma nav risināma atrauti no vispārējās sociālās drošības jautājumiem — iedzīvotājiem un jo sevišķi jaunākajai paaudzei ir svarīgi justies droši un zināt, ka būs gan darbs, gan jumts virs galvas. Tāpat valdība ir sapratusi, ka arī sirmgalvji nav “norakstāmi” un ka arī gados vecāki cilvēki var sniegt būtisku ieguldījumu sabiedrības nākotnē, ja valsts viņiem palīdz apgūt jaunas prasmes un rada labus darba apstākļus.

Singapūrā, līdzīgi kā pārtikušajās Eiropas valstīs, notiek vērtību maiņa: no materiālisma uz postmateriālismu.

Sabiedrība vairs nevēlas dzīvot asas konkurences un nemitīgas spriedzes apstākļos, un, ja Singapūra turpinās pakāpeniski pārveidoties par mazāk agresīvu un relaksētākai dzīvei piemērotāku valsti, kur iedzīvotājiem ir daudz brīva laika un laba sociālās drošības sistēma (sauksim to par eiropeizēšanos!), ir iespējams, ka arī šajā valstī pēc dažiem gadiem novērosim tendenci, ko jau vērojam Eiropas ziemeļvalstīs, proti, dzimstības līmenis atkal augs.

Raksts publicēts žurnāla “Laiks Pasaulei” 2016.gada februāra numurā.