Foto: Tambako the Jaguar
Kāpēc Marka Regnerusa pētījums „Par homoseksuālu vecāku bērnu atšķirībām” norāda uz viendzimuma ģimeņu atzīšanas nepieciešamību?
Kad pirms neilga laika viena mana kolēģe man pajautāja, vai nevēlos uzrakstīt viedokļa rakstu par vienu 2012.gadā (un dažviet, joprojām) skaļi izskanējušo ASV, Teksasas Universitātes asociētā profesora socioloģijā Marka Regnerusa (Mark Regnerus) pētījumu, es ar zināmu entuziasmu piekritu. Pats būdams homoseksuāls vīrietis, kurš, ļoti iespējams, pārskatamā nākotnē plāno veidot ģimeni un, ļoti iespējams, arī ar bērniem, es ar dziļu interesi – gan personisku, gan zinātnisku, – uztvēru ziņu par to, ka pasaulē esot publicēts gandrīz vai pirmais pētījums par „ievērojamām atšķirībām”, kuras tika atklātas jauniešiem, kuru vecāki esot bijuši homoseksuāli.
Uzdevums izrādījās ne no tiem vieglākajiem, jo, kā atklājās, internets jau bija pilns ar visdažādākajiem rakstiem un komentāriem. No vienas puses – tie pilnībā nonicināja šo pētījumu un tā autoru kā neprofesionālu, galīgi korumpētu un ietekmētu no pētījuma sponsoriem [ 1 ][ 2 ] [ 3 ][ 4 ][ 5 ][ 6 ] (pētījuma kopējās izmaksas sastādīja ap 800 000 ASV dolāru, ko sedza divi izteikti konservatīvi donori. Piemēram, viens no tiem – Vizerspūnas institūts (Witherspoon Institute), kas ir pazīstams kā labēji orientēta, reliģijā balstīta organizācija,- tās „galvenā misija” ir stāties pret viendzimuma laulībām, cilmes šūnu pētījumiem, pornogrāfiju un abortiem[ 7 ], nu, kā jau pienākas…) 200 zinātnieki ir parakstījuši vēstuli, kurā norādīja uz rupjiem pārkāpumiem gan pašā pētījuma metodoloģijā, gan tā publicēšanas un recenzēšanas procesā[ 8 ]. No otras puses – atrodami pietiekamā skaitā arī cilvēki, kas, aizstāvot Regnerusu, to pasludina par īstu varoni. Atbalstītāji uzskata, ka viņš nav nobijies stāties pret jau pāris desmitgades valdošo sociālo zinātņu „vispārējo sazvērstību”[ 9 ], kas atkārto – viendzimuma ģimenes ne ar ko nav sliktākas, bet pēc dažiem rādītājiem, iespējams, pat labākas par tradicionālajām! Starp abu viedokļu piekritējiem iespējams atrast ASV akademiskajās aprindās visai cienījamus kungus. Īsāk sakot, man radās stipras aizdomas, kaut kas visā šajā stāstā ir neparasts…
Izmantojot savas LU SZF studenta privilēģijas, caur LU e-bibliotēku (citādāk nāktos maksāt par katru rakstu teju 40 ASV dolārus), salīdzinoši viegli tiku pie oriģinālā raksta „How different are the adult children of parents who have same-sex relationships? Findings from the New Family Structures Study”, kas publicēts žurnālā Social Science Research 2012. gada jūlijā [ 10 ], kā arī pie otra raksta, kuru Regneruss publicēja dažus mēnešus vēlāk, atbildot uz neskaitāmu kritiku un veicot dažus papildus aprēķinus, par kuriem nedaudz vēlāk[ 11 ]. Starp citu, šobrīd abi raksti ir pieejami par brīvu. Man grūti komentēt kāpēc. Iespējams, ka tīmekļa vidē ir vērojams otrs „paaugstinātās intereses” vilnis par šo te „stāstu”.
Par ko ir Regnerusa pētījums?
Varu ar tīru sirdsapziņu apgalvot, ka esmu ļoti rūpīgi iepazinies ar šo, man jāsaka, diezgan inovatīvo un, kā izskatās, ar lielu metodoloģisku skurpulozitāri paveikto darbu (var sajust, ka autors ir paredzējis un mēģinājis sagatavoties kritikas jūrai un gandrīz vai kriminālajām apsūdzībām).
Regneruss taisnīgi norāda uz to, ka līdz šim gandrīz visos pētījumos par viendzimuma ģimenēm ar bērniem tika izmantota parasti ne pārāk liela, bieži vien, ērtuma izlase, ko ar vienkāršiem vārdiem var raksturot šādi: „pētījumā iekļauti visi, ko bija iespējams sasniegt”. Manuprāt, tas šķiet loģiski, ņemot vērā, pirmkārt, to, ka lielākajā daļā pasaules valstu vēl pavisam nesen (taisnību sakot, arī tagad), viedzimuma attiecības bija ārpus likuma, kur nu vēl viendzimuma ģimenes ar bērniem! Otrkārt, pat visoptimālakajos apstākļos viendzimuma ģimenes bija un būs tikai ļoti neliela daļa no visām ģimenēm ar bērniem (arī tāpēc, ka samērā liela daļa homoseksuālu vīriešu vienkārši nevēlas radīt savus bērnus, un tas ir pilnīgi normāli. Katram cilvēkam ir tiesības izvēlēties radīt bērnus vai nē, neatkarīgi no viņa dzimuma vai seksuālās orientācijas). Neskatoties uz to, ka, piemēram, es personīgi pazīstu pietiekami daudz šādu ģimeņu, es ļoti labi apzinos, ka, izmantojot nejaušās izlases metodi, būs nepieciešams apjautāt ļoti lielu respondentu skaitu. Tieši to arī mēģināja darīt Regneruss, izmantojot dāsno, jau augstāk minēto institūciju finansējumu.
Izmantojot pazīstamas un pieredzējušas aptaujas firmas pakalpojumus, Regneruss no 15 000 amerikāņiem vecumā no 18 – 39 gadiem atsijāja tos, kuri apstiprinoši atbildēja uz jautājumu „vai jūsu mātei/tēvam ir bijušas romantiskas attiecības ar sava dzimuma personu”? Šis apstāklis uzreiz respondentu klasificēja divās iespējamās kategorijās: LM (māte – lesbiete) vai GF (tēvs – gejs)… Neraugoties uz to, vai bērns vispār ir dzīvojis viendzimuma ģimenē kaut vai vienu dienu, vai māte īslaicīgi aizgāja pie citas sievietes tāpēc, ka vīrs viņu regulāri piekāva, vai šī ir bijusi viena no tā saucamajām „slēpšanās laulībām”, kas nozīmē to, ka vēl pagājušā gadsimta otrajā pusē daudzi homoseksuāli cilvēki mēģināja stāties „tradicionālajā laulībā”, bojājot dzīvi gan sev, gan laulātajam partnerim, gan bērniem… Rezultātā, šajā „bēdu brāļu kompānijā” Regnerusam izdevās salasīt 175 jauniešus, kuriem „māte esot bijusi lesbiete” un 73, – kuriem „tēvs esot bijis gejs”. Jauki, vai ne? Tālāk viņš šo maksimāli nehomogēno grupu salīdzina ar maksimāli homogēno, ko viņš definē kā „intakto bioloģisko ģimeni” (respondents dzīvoja kopā ar bioloģisko māti un tēvu kopš dzimšanas līdz 18 gadiem, vecāki joprojām ir precējušies).
Vēlāk, atbildot uz ļoti daudzu kritiķu aizrādījumiem par to, ka nebūtu īsti korekti salīdzināt tik nesalīdzināmas grupas, Regneruss mēģina savā izlasē atrast respondentus, kuri dzīvojuši viendzimuma ģimenēs visu bērnību un atrod… 2 respondetus no LF kategorijas, kas dzīvojuši ar māti un viņas partneri sievieti un… nevienu no GF kategorijas. Tā vietā, lai atzītu, ka pētījums īsti nevar atbildēt uz uzstādīto jautājumu, ja neteiktu vispār – cietis neveiksmi, Regneruss tomēr veic salīdzinājumu starp šīm sākotnējām grupām (pēc daudzu Regnerusa oponentu domām, absolūti nav saprotams ar kādu nolūku!) un „pārsteidzoši” atrod, ka pieaugušie bērni no „LF” un „GF” ģimenēm (atceramies, ko iekļaj šī respondentu „grupa”) ievērojami atšķirās no jauniešiem, kuri izauguši stabilā laulībā. Nu, kā jūs paši saprotat, biežāk pakļauti bezdarba riskam, vairāk krāpj savus partnerus, biežāk smēķē „zālīti” un vispār ir mazāk veselīgi un laimīgi.[ 12 ].
Kas ar šo pētījumu nav kārtībā?
Es apzinos, ka riskēju kārtējo reizi izklausīties pēc cilvēka, kuram ir „aizspriedumi pret reliģioziem cilvēkiem”, bet tomēr, jokus pie malas, – kā jums šķiet, vai tiešām cilvēks, kurš publiski paziņo, ka viņš ir ticīgs katolis, un, ka Katoliskā baznīca esot veidojusi viņa uzkatus par ģimenes dzīvi un auglību [ 13 ], necik-necik-necik neietekmējas no visiem zināmās baznīcas doktrīnas? Vai ticība tam, ka vienīgais „Dievam tīkamais” ģimenes modelis ir baznīcā salaulāti divi dažāda dzimuma vecāki un viņu bērni, kas dzimuši šajā laulībā, nevarētu nedaudz traucēt uzstādīt nedaudz plašāku pētījuma jautājumu, nekā „ir jāpierada, ka geji un lesbietes ir slikti vecāki”? Un, ja atceras, kas ir pētījuma sponsori (un, kā pavisam nesen esot atklājies, finansētāji ir likuši ļoti konkrētas cerības uz šo pētījumu, īpaši gaidāmās ASV Augstākās Tiesas sprieduma gaismā[ 14 ])…
Protams, es nevēlos demonizēt Regnerusu viņa katoļu ticības dēļ. Esmu gandrīz pārliecināts, ka viņš savos nolūkos ir bijis absolūti patiess un godīgs savas sirdsapziņas priekšā (kaut reizēm ir grūti noticēt, lasot par dažām detaļām, kas ir saistītas ar šī raksta tapšanas un publicēšanas procesu).
Kā vēlāk Regneruss cenšas taisnoties intervijā LGBT ziņu portālam pinknews.co.uk, „Esmu katolis, bet katoļi ir arī viens miljards citu cilvēku. Neeksistē kāda speciālā katoļu izlases metode, vai „katoliskais” regresijas modelis. Reliģijai vai politikai šeit nav vietas. Toties zinātniskajai precizitātei – ir, un, neskatoties uz daudzajiem mēģinājumiem graut manu vai mana raksta akceptēšanas procesa reputāciju, tas ir tas, ko šis pētījums demonstrē.”[ 15 ]
Protams, ticība Jēzum Kristum vai Allaham diezvai var negatīvi atspoguļoties zinātnieka spējās veikt metodoloģiski izcilu pētījumu, bet, domājams, ka stingra reliģiskā pārliecība varētu visai dziļi ietekmēt tos jautājums, kurus zinātnieks tiecas uzdot, kas viņu interesē, un kas viņam vispār šķiet būtisks[ 16 ].
Nedomāju, ka man būtu vērts tagad apgrūtināt jūs ar daudzajiem aizrādījumiem, argumentiem un jautājumiem par šī pētījuma metodoloģisko un saturisko kvalitāti un vispār – „jēdzību”. Jebkurā gadījumā, norāžu saraksts ir šī raksta beigās – varat paši iepazīties.
Vienīgi, varu padalīties ar savu domu eksperimentu. Iedomāsimies: autors būtu nolēmis veikt pētījumu „par bērnu, kuru vecākiem ir bijušas heteroseksuālās attiecības, atšķirībām”. Kā references grupu viņš būtu izvēlējies stabilas viendzimuma ģimenes, kur vecāki dzīvo oficiālā laulībā no bērna piedzimšanas līdz 18 gadu sasniegšanai (acīmredzot, mums būs jāiedomājas kāda progresīva Rietumu valsts, un, droši vien, kaut kad (ne pārāk tālā) nākotnē, kad būs iespējams savākt pietiekamu izlasi, ņemot vērā, ka viendzimuma ģimenes, pat visoptimālākajos apstākļos, nekad nebūs vairāk par 3-5% no visām ģimenēm). Un tad otrā grupā viņš samestu visas ģimenes, kur kāds no vecākiem, kaut reizi ir bijis attiecībās ar pretējā dzimuma partneri (šajā grupā tiktu samesti kopā gan stabilas „veiksmīgās” heteroseksuālās ģimenes, kuras diemžēl vairs nav tik bieži sastopamas… gan visi iespējamie ne tik „veiksmīgi varianti”, ieskaitot bērniem sāpīgās vecāku šķiršanās, vardarbību mājās, tēvus alkoholiķus u.t.t.). Varu saderēt, pētījuma rezultāti būs diezgan pārsteidzoši, pat ievērojot ļoti precīzu pētījuma protokolu. Bet vai tiešām pārsteidzoši, ja autors saprot, ko dara?
Ko šī pētījuma rezultāti īsti nozīmē?
Vai šis pētījums būtu „mistkastē metams” kā to apgalvo daudzi Regnerusa kritiķi, sadusmotie LGBT aktīvisti, liberālā spārna sociālie zinātnieki un blogeri? Nedomāju gan. Kā jau teicu, iepazīstoties ar raksta oriģinālu, zināmu cieņu ievieš autora centieni būt maksimāli precīzam un konsekventam. Nevajadzētu pievērt acis arī uz milzīgo darbu, ko paveikuši intervētāji, aptaujājot vairāk nekā 3000 respondentu.
Ja lasītajam izdosies noņemt ideoloģiskās brilles, nomierināt emocijas un ar skaidru prātu paskatīties, par ko tieši runā visi šie cipari, man šķiet, būtu grūti iedomāties pētījumu, kurš lielākā mērā pierādītu akūtu nepieciešamību izbeigt visas spekulācijas par to, kurš ģimenes modelis ir „tradicionālākais”. Pētījums pierāda, ka bērna attīstībai pats labvēlīgākais ir stabilais ģimenes modelis, kas balstās uz valsts un sabiedrības atzītas un aizsargātas laulības.
Regnerusa pētījuma ir iekļauti 921 respondenti, kuri auguši visu bērnību stabilā ģimenē (no tiem ir tikai divi, kas auguši stabilā viendzimuma ģimenē, kas, iespējams, nav nekāds brīnums, ņemot vērā to, ka pētījums ir retrospektīvs, un runa vispār ir pārsvarā par XX gadsimta 70-iem un 80-iem gadiem, kad viendzimuma ģimenes nemaz „oficiāli neeksistēja”). Salīdzinājumam ir ņemti respondenti, kuri bērnības laikā ir saskārušies ar visdažādākajām grūtībām, piedzīvojuši vecāku šķiršanos, atkārtotas vecāku laulības, adoptēti vai auguši tikai ar vienu vecāku. Datu analīze parāda, ka bērni, kuri auguši stabilā ģimenē, pēc vairākiem rādītājiem ir veselīgāki vai laimīgāki par salīdzināmo grupu (kas, iespējams, bija arī skaidrs pirms tam). Diemžēl veikt statistiski nozīmīgu salīdzinājumu starp 919 bērniem, kuri auguši stabilā heteroseksuālā ģimenē, un 2 bērniem, kuri visu bērnību auguši ar māti un viņas viendzimuma partneri, pēc dabas un matemātikas likumiem vienkārši nav iespējams, un Regneruss to skaidri apzinās… Tieši šeit būtu vietā ņemt vērā daudzos līdz šim veiktos pētījumus, kas pierāda – bērni, kuri aug stabilās viendzimuma ģimenēs faktiski ne ar ko neatšķiras no bērniem, kas aug tikpat stabilās heteroseksuālās ģimenēs [ 17 ][ 18 ].
Ja mūsu mērķis ir pēc iespējas vairākiem bērniem nodrošināt fizisku, psiholoģisku un sociālu labklājību, radot iespēju augt stabilā, ekonomiski un sociāli aizsargātā ģimenē, valstij būtu jāatzīst un jāatbalsta jau esošās un topošās ģimenes, neatkarīgi no vecāku seksuālās orientācijas.
P.S. Zīmīgi, ka Amerikas Pediatru asociācija faktiski mazāk nekā pirms nedēļas ir nākusi klajā ar oficiālu paziņojumu, ka tā pilnībā atbalsta viendzimuma civilās laulības, ieskaitot adopciju, kā vislabāko veidu kā garantēt sociālo drošību viendzimuma pāru bērniem [ 19 ].