Foto: Abbey Hambright
Satversmes 99.pants nosaka, ka baznīca ir atdalīta no valsts. Piedāvājam runas brīvības un valsts un baznīcas šķirtības interpretāciju vēsturnieka un teoloģijas profesora Pītera Lilbaka lekcijā "Kristietis un valsts" un reliģiju pētnieces Agitas Misānes komentāru par valsts un baznīcas attiecībām Latvijā.
Agita Misāne
No sociālā aspekta raugoties, Latvijā ir bijuši dažādi mēģinājumi gan valstij veidot dialogu ar baznīcu, gan baznīcai – ar valsti. Attiecības, protams, sakņojas vēsturiskajā situācijā.
Es teiktu, ka jau no pirmās republikas laikiem Latvijas īpatnība ir bijusi, ka mums ir ļoti ambivalentas valsts un baznīcas attiecības. Konstitucionāli tās ļoti vēlu tika formulētas. No vienas puses, kad Latvija izveidojās, tā bija sekulāra valsts, tas ir ļoti skaidri redzams –dibināšanas aktā nav atsauču uz kristīgo mantojumu, tur nav lūgšanu un tamlīdzīgu detaļu. No otras puses mēs redzam, ka 20.gados bija divi mēģinājumi valsti un baznīcu nošķirt arī juridiski. Tie dažādu iemeslu dēļ neiznāca, parasti baznīcu nosacījumu dēļ.
Tas, ka mums tā kā ir un tā kā nav šķirta baznīca no valsts, ir jūtams arī šodien. Tas ietekmē pilnīgi visu. Sekulārajā sabiedrības daļā ir ekspektācijas, kā reliģiskajai sabiedrības daļai būtu jārīkojas un ko no tās prasīt, tāpat – arī reliģiskajā sabiedrības daļā ir tieši tādas pašas neskaidrības. Šobrīd ir skaidrs, ka sekulārā un reliģiskā daļa ir kā divas pasaules. Ja mums vēl ir strīdi par to, vai ir divkopienu valsts etniskajā aspektā, tad es teiktu, ka mums noteikti ir divkopienu valsts reliģiskā aspektā – ir divas sabiedrības daļas, kas viena otru ne pārāk labi saprot.
Amerikāņu viesa Pītera
Lilbaka (Peter Lillback) runa bija ļoti laba, bet tā bija arī ļoti amerikāniska – viņiem raksturīgi vienmēr meklēt, ko dibināšanas tēvi ir teikuši, viņš runā par balstiem, uz ko Amerika ir būvēta un tas ir piemērots Amerikas situācijai. Eiropā, izņemot Franciju, kur ir ļoti specifiski apstākļi, baznīcas atdalīšana nekad nav bijusi tik konsekventa un skaidra kā Amerikā. Tāpēc arī Eiropā rodas tāda veida dialogi – vai rakstīt Eiropas Savienības konstitūcijā atsauci uz kristietību vai nerakstīt.
Es esmu valsts un baznīcas šķiršanas absolūtākā aizstāve un piekritēja, taču, manuprāt, mēs nokavējām īsto brīdi. Reāli skatoties, to vajadzēja izdarīt 1991.gadā. Vajadzēja būt skaidrai pozīcijai, ka, lūk, šķiršana nozīmē to, ka nav nekādu valstisku dievkalpojumu 18.novembrī, ka garīdzniecības pārstāvji, iespējams, nevar būt Saeimas deputāti vai ieņemt kādus posteņus, ka sabiedriskā televīzija nerāda par valsts naudu dievkalpojumus un tamlīdzīgi. Tagad mēs redzam ļoti bieži komentāros, izteikumos un espkertu viedokļos, kad baznīcas par kaut ko izsakās, ir iebildumi – kur viņi lien un kā viņi drīkst. Baznīcai ir priekšstats, ka viņa var līst, tāpēc ka valsts attieksme pret baznīcu ir kā pret atraidītu pielūdzēju, kam tiek piedāvāta draudzība. Šajā brīdī paziņojums – pārtraucam dievkalpojumus televīzijā, izņemam ticības mācību no skolas – radītu nemierus un satraukumu vienā sabiedrības daļā. Kopumā ideja ir laba, bet to vajadzēja darīt ātrāk. Tas, ko tagad vajadzētu darīt, ir skaidrāk noformulēt attiecības – it kā ir valsts un dažu baznīcu līgumi, bet tur joprojām ir daudz problēmu, piemēram, kāpēc vienošanās notikusi tieši ar šīm baznīcām un vai kādreiz loks paplašināsies. Latvijā no abām pusēm būtu vajadzīga saprātīga pieeja.
Es domāju, ka baznīcām un reliģiskiem līderiem ir jādod tiesības izteikties par jebko, ko viņi domā. Tāpat kā jebkurai citai sabiedrības grupai. Un nevar gaidīt, ka reliģiskā sabiedrības daļa pēkšņi nebūs reliģiska, ka tā būs kaut kādā veidā savaldīta un neteiks neko. Tiesāt, pārmest vai izraidīt nebūtu pareizi, bet jautājums ir – vai viņiem būtu jādod pēdējais vārds jautājumos, kas neattiecas uz reliģiju. Es domāju, ka nav. Cita lieta, ka ir jāuzklausa, ir jārēķinās, bet fakts, ka kāds pārstāv reliģisku orgnaizāciju pats par sevi neko neizšķir. Jāsaprot arī tas, ka reliģijām parasti ir darīšana ar absolūtiem viedokļiem – cilvēks domā, ka viņš zina, kas ir patiesība un no viņa pārliecības izriet, kas būtu labākais viņa valstij. Protams, ir jābūt saprātīgam dialogam, kur abas puses grib ne tikai izteikties, bet arī uzklausīt.