Foto: Martijn Snels
Pastāvīgi vardarbības skati medijos var izraisīt vardarbības pieaugumu realitātē, jo samazina pretestību pret nežēlību, iemāca tās pastāvīgo klātbūtni un pieņemšanu.
Jau vairākus gadus mediju satura kvantitatīvie pētījumi liecina, ka nāve un ar to saistītie temati ir vieni no sociālo tīklu diskusiju hītiem. Dažu nedēļu laikā pasaules auditorija varēja būt lieciniece vairākām nāvēm, kas, iespējams, būtiski izmainīja nāves rādīšanas un uztveres robežas.
Pēdējā laika zīmīgākie ir nesen publiskotās dziedātāja Maikla Džeksona pirmsnāves attēli, Osamas bin Ladena iznīcināšanas operācijas video, un, protams, Lībijas diktatora, pulkveža Muamara Kadafi publiskās nāves attēli.
Daudz diskutēts par to, vai pasaulē ietekmīgākās teroristu organizācijas vadītāju un Lībijas diktatoru vajadzēja nogalināt tādā veidā – bez tiesas, neievērojot cilvēktiesības. Klikšķinot uz vieniem un tiem pašiem video, daudz mazāk tiek spriests par to, kā šīs nāves tiek parādītas medijos, vai to vajadzēja rādīt un ko tas nozīmē. Tāpēc turpinājumā pārdomas tikai par saturu, kas pieaug tik milzīgā ātrumā, ka pietrūkst laika, lai to saprastu, izvērtētu, pārdomātu.
Publiskās nāves attēli
Nāves atspoguļojumam medijos ir priekšvēsture. Viens no spilgtākajiem gadījumiem ir Lielbritānijas princeses Diānas un viņas drauga Dodi al Fajeda nāve tunelī Parīzē 1997.gada 31.augustā, bēgot no paparaci fotogrāfiem. Toreiz izvērtās ļoti plaša diskusija par to, kāpēc bija jāiet bojā princesei, daļēji vainojot sensācijas kāru mediju peļņas intereses. Tika uzdoti jautājumi par to kā paparaci uz motocikliem uzvedās pēc traģēdijas, kāpēc viņi vispirms nesniedza palīdzību cietušajiem, bet centās fotografēt notikumu? Lai nedarbinātu neētisku komerciālo mediju naudas mašīnu, pasaules lielākie mediji centās vienoties nepublicēt šādi iegūtas fotogrāfijas. Vēlāk raisījās diskusija par sabiedrībā pazīstamu cilvēku privātās dzīves robežām, katra tiesībām uz savu attēlu brīžos, kad tu nevari iebilst pret šādu attēlu iegūšanu.
Pēc 14 gadiem daudz kas ir mainījies. Internetā ir iespējams atrast jebkādas vardarbības ainas. Mobilie „reportieri” piegādā gan īstus, gan inscinētus, toties šokējošus materiālus. Ja asiņaina simgalvja spārdīšanu uz ielas publicē visi, tad viegli atbildams ir jautājums, vai šādu video ievietot klasiska medija saturā. Tā kā auditorijas uzmanība ir svarīga visiem, vardarbīga satura izvēle mazinājusi atšķirību starp lēta satura un nopietniem, profesionāliem medijiem.
Prieks par nāvi
Divi no gadījumiem – bin Ladena un Kadafi nāve ir saistīta arī ar reportāžam, kas demonstrēja cilvēku prieku par nāvi.Šim priekam bija (varbūt – politisks?) attaisnojums – bin Ladena un Kadafi dzīve un darbi.
Tomēr asiņainajos skatos[1] no bin Ladena slēptuves vai ļoti populārajā video ar Kadafi uz mašīnas pārsega vai arī viņa iekaustīšanai uz ielas[2] ir lielāka nozīme nekā tikai nāves fakta pierādījums. Tas parāda, ko esam gatavi pieņemt kā publisku saturu, kam piekrītam kā visu akceptētām ainām, neuztraucoties, vai tā drīkstētu rīkoties ar cilvēku. Svarīgāka ir iespēja to visu redzēt. Īpaši tas attiecas uz septembra beigās publicētajām Maikla Džeksona fotogrāfijām, kurās dziedātājs redzams pusnemaņā savā nāves dienā[3]. Šie attēli parādījās kā jauni, eksluzīvi materiāli Džeksona ārsta tiesas prāvas laikā. Vai šīs fotogrāfijas kaut ko pierādīja, apstrīdēja? Vai kaut ko mainīja globālajā divu gadu sēru plūsmā, kopš Džeksona aiziešanas? Asiņainie video un slimības gultas skati bija tikai papildu materiāls jau zināmajam. Pieprasīts, tātad – publiskojams. Tiek piemirsts par jautājumiem, kas vienmēr pavada jebkuru nāvi – cieņa, cilvēciskums, empātija un tie attiecas ne vien uz pašu mirušo, bet arī tiem, kas patērē publisko nāvi.
Ja jāizvēlas starp zināšanu un nezināšanu, tad šī ir lieliska iespēja – visu apskatīt, novērtēt, ticēt vai neticēt notikušajam. Ja jāizvēlas starp atklātību, ātru pieejamību,caurskatāmību un cenzūru vai normatīviem ierobežojumiem, tad, protams, esošie informācijas procesi nozīmē lielu progresu atklātības vizienā.
Tomēr līdzās atklātības atzīšanai ir vēl arī citi neatbildēti jautājumi. Tie ir saistīti ar nāvi, kā medijos redzams – vardarbīgu, nežēlīgu, ilgi un daudz tiražētu nāvi. Kāda būs izvēle, ja šo saturu regulāri redz jūsu bērni jūsu istabā vakara ziņu raidījuma laikā? Un tieši tā arī notika, jo televīzijas ziņās bija daudzi tie paši interneta materiāli. Piemēram, TV3 ziņās 20.oktobrīi Kadafi nāve bija pirmā ziņa[4], tajā vispirms tika rādītas 20 sekundes ar populāro mobilā „reportiera” video ar šī vīra ķermeņa spārdīšanu zemē, bet ziņas beigās vēl apmēram 10 sekundes jau reiz demonstrētais tika atkārtots vēlreiz.
Vai pietiek ar to, ka medijs ir pārpublicējis visur esošo video, bet nav pārāk daudzi skaidrojumi, kāpēc izvēlēti tieši šādi materiāli? Vai šādai publikācija ir kāda nozīme? Vai tiešām nāves pierādījumam nepieciešams, ka miljoniem aculiecinieku piedzīvo daudzkārtēju vardarbību pret mirušu vai pusmirušu cilvēku?
Iespējams, šī apsēstība ar nāves tuvplānu ir veidojusies gadiem ilgi un raksturo to atsvešināšanās no realitātes pakāpi, ko 20.gs. 60. un 70.gados pētīja Pensilvānijas universitātes profesors Džordžs Gerbners savos mediju kultivācijas pētījumos. Jau toreiz viens no būtiskākajiem viņa secinājumiem par vardarbīga mediju satura ietekmi uz cilvēkiem bija – ilgstoši ar mediju starpniecību redzēta vardarbība, noved pie vienaldzības pret vardarbību realitātē. Gerbnera un daudzu viņu sekotāju vēlāk veiktie pētījumi parādīja, ka situācija ir sarežģītāka: pat pirmskolas vecuma bērni spēja atšķirt izdomātu, nosacītu multeņu vardarbību un nežēlīgas reālās ziņas. Atsevišķi pētījumi pierādīja, ka pastāvīga mediju vardarbības klātbūtne var izraisīt vardarbības pieaugumu realitātē, jo samazina pretestību pret nežēlību, iemāca tās pastāvīgo klātbūtni un pieņemšanu. Arī pašlaik, analizējot starptautiskos procesus no politikas viedokļa, daži autori (piemēram, Noams Čomskis) atceras, ka pēc Otrā pasaules kara noziedzniekus, kurus bija gatavi nogalināt miljoni, tomēr tiesāja. Arī šajā līmenī kaut kas ir mainījies.
Izdevīgā nāve
Protams, nāves pieprasījumam ir saistība ar peļņu – dzīvu cilvēku iespējām nopelnīt uz kādas nāves rēķina. Tāpēc apzināti te piemeklēju aktuālu materiālu, par to, ka nule Maikls Džeksons atzīts par pašu bagātāko slavenību pēc savas nāves.[5]
Latvijā lielākā daļa Lībijas nežēlīgo notikumu video bija skatāmi populārākajos un dažādos citos portālos, arī mediju mājas lapās. LTV „Panorāma” nerādīja Kadafi asiņojošo ķermeni, ar Kadafi nāvi saistītais raidījuma sižets bija veltīts apskatam par viņa darbību[6]. LNT ziņās skatītāji tika brīdināti par nepatīkamiem skatiem, tie veidoja apmēram 10 sekundes un demonstrēja mirušā Lībijas diktatora atrašanās vietu un viņa mirušo ķermeni. Tradicionālie ziņu kanāli arī citās valstīs pievienoja papildu informāciju, nepārtiekot tikai „mobilā reportiera” filmētā materiāla.
Tomēr visvairāk pārsteidz pārdomu un viedokļu trūkums par piedāvāto saturu un tā ietekmi. Daudz karstāk diskutēja par nāves veidu, nevis par to, kā mēs to ieraudzījām, par lēmumu to publiskot. Protams twiterī šis un tas atrodams – paliekot īsajā „riebjas, apnicis, kā tā var” formātā, kas ir samērā bezjēdzīgs. Bet nav konstruktīvas, apzināti veidotas diskusijas par to, ko mēs visi esam redzējuši kopā ar šīm nāvēm un kā pēc tā visa domājam dzīvot? Kas tajā ir pieņemams un kas apšaubāms?
Nāves vērošana mazliet atgādina senos publiskos sodus pilsētu tirgus laukumos, tikai mediju ietekme tiem pievieno popularitāti un tādu kā kopīgas baudas elementu. Publiskā nāve arvien mazāk tiek saistīta ar konkrēto cilvēku (it īpaši otrā pasaules malā no patiesās notikumu vietas), ar medija starpniecības buferi tā vairāk tuvojas ne tikai kopīgai pieredzei, bet arī publiskai izklaidei. Tāda parasti pārvēršas tradīcijā un rituālos, par kuriem nav pieņemts šaubīties. Savukārt plašais pieprasījums pēc nāves tuvplāna attēliem viegli attaisno to masveida pieejamību. Kāds nopelna, kāds ļaujas ziņkārībai, varbūt tāpēc nav nekādu problēmu ar regulāri pieejamu, nežēlīgu nāvi un tās publiskošana ir dabisks publicētāju lēmums?
______________________
[1] http://tv.delfi.lv/video/w0rvEV74/
[2] http://www.vipi.lv/vip/pasaule/idn49217/muamars-kadafi-nogalinats-ka-zurka-nofotografets-isi-pirms-naves-foto/ ; http://www.apollo.lv/portal/news/articles/253402?ref=news-n ; http://tv.delfi.lv/video/o3NvzxXA/
[3] http://www.apollo.lv/portal/news/articles/251135/galery/2/#image
[4] http://www.tv3play.lv/play/256668/?autostart=true
[5] http://music.msn.com/music/article.aspx?news=677831>1=28102