Autortiesības tagad vienmēr būs politisks jautājums 9

Nedomāju, ka kāds šī bloga lasītājs būtu palaidis garām pēdējā mēneša ažiotāžu ap autortiesībām. SOPA, ACTA ... varbūt to var dēvēt par profesionālo kretīnismu, bet mani maz interesē, kas tur rakstīts. Daudz vairāk interesē: KĀ tiek diskutēts un cik 21.gadsimtam fundamentāli svarīgas problēmas šajās diskusijās tiek skartas.

Iesaki citiem:

Par procesu

Vai pamanījāt, kas notiek fonā, kāds ir šo autortiesību jautājumu plašākais konteksts? Manuprāt, cepšanās priekšplānā traucē fonā saskatīt ko ilgtermiņā būtiskāku: proti, šī ir pirmā globālā interneta pilsoņu akcija. Nedomāju, ka 21.gadsimta demokrātiskajās sabiedrībās vispār ir bijis kāds svarīgāks, zīmīgāks notikums, kas tik ļoti mainīs līdzšinējos pieņēmumus par politisko procesu.

Vai ievērojāt, kā interneta pilsoņi – sociālo tīklu lietotāji, blogeri – spēja mobilizēties kopīgām akcijām, cik neatlaidīgi, dažkārt par agresīvi iztaujāja lēmumu pieņēmējus, ar cik kvalitatīvu informāciju apmainījās savstarpējai izglītošanai, cik daudz laika bija gatavi veltīt cīņai par kopīgām interesēm, cik skaļi šīs visas aktivitātes izskanēja? Un cik spontāni tas notika, bez viena centrālā organizētāja? Pilsoniskais crowdsourcing in action. Tā notika ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Laipni lūgti jaunajā realitātē.

Manuprāt, jaunā realitāte ir ārkārtīgi iedvesmojoša. Labi gan saprotu arī neomulīguma sajūtu lēmumu pieņēmējos – visā Eiropā un arī ASV. Galu galā, skatoties no malas, varētu šķist, ka nez no kurienes ir izšķīlies varens pūķis – kolektīvs daudzgalvains pilsonis, kas sajutis savu varu, gatavs cīnīties par savām interesēm un laiž virsū uguni uz katru, kas nav cienīgs pretinieks. Tas gan ir mānīgs iespaids. Taisnība, interneta pilsoņi patiešām ir skaļi un izmantos politiķu, ierēdņu esamību internetā, lai censtos ietekmēt viņu lēmumus. Ja ar to arī viss beigtos, tad šo viļņošanos varētu „norakstīt” kā kopumā tradicionālu politisko protestu. Taču tas nav tradicionāls politisks protests. Arī šeit daudz svarīgāki ir procesi, kas notiek fonā. Un fonā interneta pilsoņi viens otru apmāca īpašās sociālo tīklu lapās, blogos uzkrāj argumentus, kopīgi vāc informāciju, lai atspēkotu pretargumentus, savstarpēji dala pienākumus, izdomā aizvien jaunas organizēšanās formas – turklāt aizvien mazāka nozīme ir valstu, valodu robežām, palielinās piederīguma sajūta kopējai cīņai. Prieks raudzīties uz to, kā Latvijas cilvēki – puse ar izteikti latviskiem vārdiem un uzvārdiem, puse ar izteikti krieviskiem vārdiem un uzvārdiem – kopīgi darbojas, diskutē Facebook grupā „Pirātu partija”. Tāds iedvesmojošs pašsaliedēšanās process – cīņā par kopīgām interesēm nav svarīgas ne pamatnostādnes, ne attieksme par/pret valodu referendumiem.

Šāds savstarpējās "apgreidošanas" process ļauj ātri pietiekami daudziem pilsoņiem uzkrāt un kompetenti rīkoties ar tādu informācijas apjomu, kas agrāk bija „paceļams” tikai attiecīgās jomas, industrijas ekspertiem. Panākumi citās valstīs – atteikšanās ratificēt ACTA, amatpersonas atkāpšanās u.tml. – dod entuziasmu un motivāciju brīvprātīgajiem aktīvistiem visās pārējās valstīs, par šiem panākumiem informācijas apmaiņa ir acumirklīga.

Manuprāt, mūsdienu sabiedrības jau sen bija pelnījušas šādu pavērsienu demokrātijas procesos. Tas līdzsvaro līdz šim valdošo tehnokrātiju, kam raksturīgi politiskas, sabiedriskas nozīmes izšķiršanās paslēpt zem tehniska rakstura argumentiem. Prasīgi pilsoņi, kas katru dienu kļūst aizvien zinošāki, prasīs pavisam citu argumentācijas kvalitāti un stilu no lēmumu pieņēmējiem – aizvien graujošākas sekas būs formāliem aizbildinājumiem, necieņai pret protestētājiem, attaisnojumiem ar tehniskām detaļām bez skaidrām atbildēm uz pretenziju būtību.

Sākusies cita ēra.


Pretenzijas pret autortiesību regulējumu (kā es tās saprotu)

Man patīk ne tikai veids, kā mobilizējas SOPA un ACTA pretinieki, bet arī veids, kā tiek formulētas pretenzijas. Vai pamanījāt? Ilgtermiņā nozīmīgākā prasība (kurai var būt daudz plašāka ietekme nekā tikai autortiesību lauciņš) ir prasība pēc lielākas demokrātijas. Proti, aktīvisti ir sākuši pieprasīt iesaistīt sabiedrību lēmumu pieņemšanā – šis ir nosacījums, kas tikai vārdos skaitījās vispārpieņemts, realitātē tā īstenojums bieži izrādījies visai formāls, it sevišķi jau attiecībā uz starptautiskajiem līgumiem.

Abstrahējoties no jautājuma, vai ACTA kaut ko pēc būtības maina vai nemaina ES jau saistošajā autortiesību regulējumā, manuprāt, visai skaidras ir arī protestētāju saturiskās pretenzijas. Nebūtu pareizi uzsākto diskusiju pārvest tīri tehniskā gultnē - proti, sāk iztirzīt, kādas normas Latvijā jau ir spēkā, un kas ir pilnīgi jauns ACTA. Manuprāt, izmantotie argumenti ir pietiekami skaidri: ja Latvijas likumi jau ietver visas ACTA prasības, tad ar šiem protestiem tiek apstrīdēta arī šo likumu vajadzība, leģitimitāte. Abos gadījumos, manuprāt, tā nav cepšanās cepšanās pēc – protestētāji ir pelnījuši atbildi par protesta būtību.

Attiecībā uz internetu, manuprāt, pretenziju mērķis ir skaidrs. Protesti ir vērsti pret mēģinājumiem ar represijām (pienākumu provaideriem sniegt informāciju, sodiem, iespējai konfiscēt uz robežas u.tml) ierobežot apmaiņu ar šobrīd ar autortiesībām aizsargātiem objektiem tad, ja apmaiņai nav komerciāls nolūks. Iemesls? Daudzi interneta pilsoņi, ja ne vairākums, šādas darbības neuzskata par pārkāpumiem. Reti kurš interneta pilsonis piedomās par to, vai internetā atrastu bildi drīkst vai nedrīkst ielikt savā prezentācijā vai blogā. Reti kurš, izveidojot videoklipu youtube, domās par to, vai bija pareizi savu mājdzīvnieku izdarībām fonā ielikt mūziku no filmas „Rokijs”. Ja kādu seriālu nav iespējams noskatīties Latvijā, reti kurš morāli nobremzēs, pirms to paņemt no torentiem vai citām failu apmaiņas vietām, nepārbaudot, vai seriāla veidotāji ļāvuši ar to šādi rīkoties.

Manuprāt, šī parādība ir tik plaši izplatīta, ka būtu savādāk nekā līdz šim jāformulē problēmas būtība: problēma nav interneta pilsoņu nepareizā, neētiskā, pretlikumīgā rīcībā, bet tajā, ka pirmsinterneta laika priekšstati par to, kāda rīcība ir vai nav ētiska, nav pietiekami daudz pārskatīti, reaģējot uz izmaiņām cilvēkiem pieejamās tehnoloģijās. Cilvēku apziņā nav atšķirības starp radio dziesmu ierakstīšanu, videofilmu kopēšanu un apmaiņu ar filmām internetā. Domāt, ka cilvēks neizmantos savā tehnikā pieejamo copy funkciju, ir naivi un nesaprātīgi.

Jā, protams, interneta informācijas apmaiņas iespējas ir nesalīdzināmi lielākas nekā bija agrāk, bet tā pati par sevi nav atbilde uz jautājumu - kam īsti jāpiemērojas? Pilsoņiem vai industrijai? Tā ir ļoti svarīga un interesanta debate par to, vai, piemēram, interneta failu apmaiņas iespējas samazina vai, tieši otrādi, veicina inovāciju skaitu dažādās jomās; vai ir iespējami/nav iespējami biznesa modeļi, pieņemot, ka maksu nebūs iespējams iekasēt par informāciju, kas ir vienkārši nokopējama (bet varēs – par papildus pakalpojumiem, ātrumu, kvalitāti, papildus komunikāciju, servisiem, sociāliem koppasākumiem, informācijas plašāk sasniegto auditoriju, reklāmām informācijas saturā u.tml.)

Agrāk lēmumu pieņemšanā skanēja gandrīz tikai industrijas balss, tagad, kā redzam, internets ir ļāvis skaļi sevi pieteikt arī pilsoņiem. Un viņiem IR vieta šajā diskusijā, jo, neskatoties uz to, ka lēmumu pieņēmējiem visā Eiropā patīk piesaukt jau esošo regulējumu, šī debate nebūt nav izšķirta – pat par spīti kopējam regulējumam. Kādēļ? Pirmais - teorētiski patiešām Eiropas Savienībā ir spēkā normas, kas liek sodīt pat par nekomerciālā nolūkā pieļautiem autortiesību pārkāpumiem, taču tās, cik zinu, nevienā valstī netiek piemērotas visā to stingrībā. Iemesls? Šis ir tas gadījums, kad skrupuloza likuma piemērošana nodarītu lielāku kaitējumu nekā kaitējums no pārkāpuma, – līdzīgi kā ar sausajiem likumiem dažādos laikos. Pārāk liels sabiedrības īpatsvars izrādītos likuma pārkāpēji, kas bez atļaujas citē, kopē, liek ne savu mūziku video, kačā un dara citas lietas, kas sabiedrībā kopumā nemaz netiek uzskatītas par pārkāpumu. Kāds ir risinājums? Lielās iebiedēšanas akcijas kā ASV, kad studentiem tiek piemēroti simtiem tūkstošu dolāru sodi? Otrkārt, ne visās ES valstīs tie paši failu apmaiņas nosacījumi ir identiski – Spānijas tiesas ir pasludinājušas, ka failu apmaiņa personiskiem nolūkiem ir atļauta (http://en.wikipedia.org/wiki/File_sharing_and_the_law ).

Līdz ar to diskusijai ir vieta un nozīme. Skatoties uz notiekošo ap ACTA Latvijas sociālajos tīklos, man šķiet, ka tehnokrātiskas atbildes nederēs. ACTA ir vairāk iegansts diskusijas uzsākšanai nevis pats diskusijas objekts – taču, kamēr netiks panākts kaut kāds konsenss par patieso diskusijas objektu, pret ACTA notiks protesti.

Protesti nav tik daudz par konkrētiem līguma pantiem – par to, kā tie atšķiras vai neatšķiras no šobrīd spēkā esošajām redakcijām (lai gan paralēli ir arī šāda diskusija), tādēļ arī tehnokrātiskas atbildes nederēs. Es saklausu vismaz četrus jautājumus, uz kuriem nav skaidras atbildes:

  1. vai ir/būs/nav/nebūs pieņemami konfiscēt uz robežas pleijeru, telefonu, ja tas pilns ar internetā paņemtu mūziku?

  2. Vai drīkst/drīkstēs/nedrīkst/nedrīkstēt izsekot cilvēka interneta gaitas, lai aizsargātu autortiesības? Ir/nav tā pārāk augsta cena?

  3. Vai jāsoda/nav jāsoda/būs jāsoda cilvēki, kas savai izklaidei bez autora atļaujas apmainās ar mūziku, filmām, liek savos blogos svešus dzejoļus, prezentācijās – svešas bildes, yutube ieliek klipu, kur samiksēti videokadri no cita veidotām filmām?

  4. Vai patērētājam ir/nav pienākums Latvijā/ārzemēs pārliecināties, ka viņam netiek pārdotas preces ar vltotiem vai atdarinātiem zīmogiem (medicīna, tehnika, alkohols, filmas u.tml.)? Kādas ir konsekvences – drīkstēs/nedrīkstēs konfiscēt?



Tieši šīs ir tās lietas, kas interneta pilsoņus satrauc, par ko būtu jānotiek diskusijai.


Plašākās lietas

Ir arī plašāki, ja vēlaties, filozofiskāki jautājumi par pasauli, kādā vēlamies 21.gadsimtā dzīvot. Katrs no tiem ir Liela Atsevišķa Tēma, tādēļ tikai pieminēšu divus, kas man pašai šķiet svarīgākie. Vai labāka pasaule ir tā, kur visa kopējamā informācija ir brīvi pieejama katram, vai arī tāda, kur arī informācijā ir iesisti īpašumtiesību robežstabiņi? Vai labākais iespēja, kā cilvēcei iegūt labākas zāles, ir piešķirt investoriem un izgudrotājiem ekskluzīvas tiesības no ļoti retajiem un darbietilpīgajiem izgudrojumiem gūt lielu peļņu, pat ja tas nozīmē, ka zāles būs ilgus gadus parastiem cilvēkiem nepieejamas?

Atceros, ka vēl vasarā domāju par autortiesību jautājumiem, pieņemot, ka tā ir tēma, kas varētu Latvijā kļūt jūtami politiska tikai kādu 3-5 gadu perspektīvā. Bet man nebija taisnība – visi notikumi ap SOPA un ACTA jūtami paātrināja digitālā pilsoņa piedzimšanu. Tagad, kad pašreizējā autortiesību regulējuma aizstāvjiem un pabardzinātājiem ir uzradies cienīgs pretinieks, autortiesības vienmēr būs politisks jautājums. Tāda savdabīga labējs/kreiss dimensijas transformācija, kur pamatdilemma atkal ir par Lielajām Vīzijām. Proti, kura pieeja ved uz labāku pasauli - domāšana par informāciju kā par aizsargājamu īpašamu, vai par informāciju kā par universālām cilvēktiesībām?

Un tas ir lieliski. Galu galā - informācijas laikmetā apmaiņa ar informāciju ir pamatu pamats, kā gan tas var nebūt politiskas, sabiedriskas debates jautājums ... !

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (9) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Andris Taurins

Pēter, es saprotu tavu piebildi par "īpašumu" un respektēju to. Tomēr man tā šķiet tāda nenopietna diskusija - ieciklēties uz terminu izvēli. Bez šaubām, intelektuālais īpašums ir valsts piešķirtas tiesības (aizsardzība) uz laiku. Ir autori, kuri uzskata, ka īpašums nevar būt bezķermeniskas lietas, bet ir arī tādi, kuri uzskata intelektuālo īpašumu par īpašuma tiesību paveidu. Pēdējam viedoklis apstiprināts arī Latvijas tiesu praksē. Visbeidzot arī tu pats savā komentārā lieto saīsinājumu - IPR. Šķiet, ka ar to biji domājis "intellectual property rights". Vai arī es kļūdos? Bet ja nopietni, šķiet, ka saistībā ar ACTA nav nozīmes vai preču zīme ir īpašums vai tiesība. Jo ACTA runā par tiesību piemērošanu, nevis tiesību konstatēšanu.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Normunds

Pēteri,
1. Es lasu komentārus un tajos tiek minētas lapas kurās autori savus darbus dodot par baltu velti. Es no tā izdaru secinājumu, ka, ja kāds vēlas, iespējas iepazīstināt ar savu darbu visu pasauli par balti velti viņam ir. Ir cita lieta, ko es vienmēr esmu teicis - autortiesības ir maza daļiņa no globālā mūzikas (un noteikti arī drukas un mākslas) biznesa. Lielākā netaisnība ir tajā daļā ko sauc par production un distribution. Es ieteiktu palasīt http://www.featuredartistscoalition.com/ par lietām, kas ir svarīgas pašiem mūziķiem un saprast, ka lielākās problēmas ir nevis no autortiesībām, bet no multimiljardu biznesa, kas uzspiež savus noteikumus (kam nav nekāda sakara ar autortiesībām) visiem - mūziķiem un patērētājiem.

2. Es domāju, ka šoreiz akmens ir industrijas dārzā. Ja viņiem bija pieejams ACTA teksts jau pirms pusotra gada lai to saskaņotu un nebija iebildumu, tad es no tā nespēju izdarīt secinājumu, ka ierēdņi kaut ko bremzēja. Ir jāsaprot, ka pašlaik ir saceltas putas. Sabiedrības daļa, kas sevi uzskata par informētu un aktīvu, pēkšņi ir uzzinājusi notikušu faktu, ko tik aktīviem cilvēkiem tā kā vajadzēja nepalaist garām. Bet tā sāls laikam būs tajā, ka viņi par tādu ACTA nemaz nenojauta (šoreiz neiedziļināsimies - vajadzēja vai nevajadzēja viņus informēt 2006. gadā, kad tika uzsākta ACTA izstrāde) līdz brīdim kad viņiem pateica, ka ir jāuztraucas. Mans vienīgais secinājums ir, ka akmens ir LIKTA dārzā. Un vēl viena piebilde - Latvijas blogosfērā par ACTA rakstīja arī pirms tā parakstīšanas, ja nemaldos captsolo pirms pāris gadiem un bija informācija 2011. gada beigās par ratifikācijas procesu.

3. Diskusija lielākotiesu ir par vienu mazu līguma sadaļu, kas attiecas uz internātiem. Lai gan mani daudz vairāk interesētu informācija par medikamentiem, patentiem, preču viltojumiem. Tās ir lietas, kas ir daudz svarīgākas nekā sazvērestību teorijas par mikimauša krāsojamās bildes izdruku bērnam.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Pēteris Krišjānis

Galvenais ieguvums ir tāds, ka ir sākusies publiskā diskusija. Un man vairs nav jājūtās vientuļam šajā sakarā, jo autortiesību likumdošanas problēmas un disbalanss mani satrauc jau daudzus gadus.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Pēteris Krišjānis

Andris, autortiesības NAV īpašums. Tās ir *tiesības* uz limitētu laiku. Valsts dotas tiesības.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Pēteris Krišjānis

Normund:
1. "Ko darīt ar tiem tūkstošiem un miljoniem autoru, kurus apmierina esošais autortiesību regulējums? Un te es nedomāju Volta Disneja mantiniekus, kas ir ielobējuši absurdo normu, ka autortiesības turpinās 70 gadus pēc autora nāves, bet tos, kas pelna sev maizi radot mūziku, dzeju, romānus un nevēlas izbaudīt absolūtu brīvību, ko viņiem mēģina uzspiest. Kādas ir manas tiesības norādīt autoram kā viņam būs pelnīt naudu?"
Ja tu palasīsi, absolūti *neviens* nepiedāvā pilnīgo brīvību. Autortiesības joprojām tiek piedāvāts saglabāt, taču tiek samazināts to darbības termiņš uz loģisku gadu skaitu, par kuru cilvēkiem jau nu vajadzētu spēt nopelnīt. Neviens šobrīd nav runājis un nerunā par autortiesību pilnīgu atcelšanu. Taču ir vēl viens aspekts - likumi liedz tiem cilvēkiem, kas grib dot publiskajam domēnam vai ar ļoti brīvu licensi savus gara darbus. ACTA šos likumus taisās padarīt vēl ierobežojošākus.
Tātad vēlreiz pasvīstroju - neviens nemeklē absolūtās brīvības variantu. Autortiesībām ir savs iemesls eksistēt, bet saprāta robežās, kas šobrīd ir smagi pārkāptas.
2. Vispār jau uz šo jautājumu derētu žurnālistiem izpētīt kas un kā, bet visticamākais variants ir tas, ka sabiedrības iesaistīšana tika īpaši bremzēta, jeb pareizāk sakot, ierēdņi un politiķi uzskatīja, ka sabiedrībai par šo jautājumu nav nekas sakāms (kā liecina likumprojekta ievads). Kas ir ticamāk - ka ierēdņi necentās neko noskaidrot, vai arī ka LIKTA un citas organizācijas pilnīgi neko neteica?
3. Diskusijai ir ļoti maz saistības ar ACTA saturu, tik daudz ar to, ka tas ir starpvalstu līgums, kas nostiprina un pat ļoti pasvītroti nostiprina daudzas absurdas lietas mūsu IPR likumdošanā. Nav jēgas diskutēt par līguma finesēm, ja tas ko tas ierosina kopsumā ir vienāds ar sliktu. Tādējādi izgāžās tādi argumenti "bet viss jau ir mūsu likumdošanā".

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Andris Taurins

Ļoti kvalitatīvs raksts, paldies autorei. Tiešām var piekrist par sabiedrības aktivitātes pozitīvajiem aspektiem. Vienlaikus daļa patiesības ir arī Normunda komentārā paustajam. Šajā pašā sakarā jāņem vērā, ka ne tikai vārda brīvība un datu aizsardzība ir konstitucionāla vērtība. Gan Satverme, gan starptautiskie līgumi uzliek pienākumu valstij arī aizsargāt īpašumu. Vai nu patīk kādam vai nē, intelektuālais īpašums arī ir īpašums. Tāpēc valsts galvenais uzdevums ir sabalancēt šīs vērtības.



Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Reinis Traidās

Ir jūtams tāds tendenciozs konflikts šajā sakarā. Visa veida tehnoloģiskās attīstības viļņa veicinātā globālā satura pārprodukcija un pieaugošā sociālo tīklu un internetu kopumā popularitāte ir veicinājusi, varētu pat teikt - kultivējusi pilsoņos (lietotājos) vieglprātīgu attieksmi pret satura apmaiņu. Citiem vārdiem - pasaulē ir tik daudz kā interesanta un tik populāri un viegli veidi, kā ar to dalīties. No otras puses, aizvien ciešāk tiek regulēti un aktuālāki kļūst autortiesību jautājumi. Te jau ir klaja pretruna. Visa sociālo tīklu būtība ir dalīšanās ar informāciju. Viss jaunais ir remiksēts vecais un lielākā daļa no tā, ko mēs ikdienā patērējam ir vien tāds mash-up no lietām, ko radījuši ir citi. Ar vai bez autortiesību saskaņošanas.

Man liekas, ka visi šie mēģinājumi ACTA/SOPA apturēt satura plūsmu internetā ir spļāviens vētrā - tas, kādas preventīvas darbības paredz šie līgumi, vienkārši fiziski nav izpildāmas, ņemot vērā cik daudz un bieži cilvēki dalās ar linkiem uz mūziku, klausās to savos pleijeros, savās mājās, savos darbos, cik bieži izmanto un saglabā attēlus, video, utt. Tā vairāk izskatās pēc korporāciju lobētas lietas, kas tehniski dotu tām iespēju veidot kaut kādu tiesisku precedentu cīņā ar "lielajiem pārkāpējiem" kā publiskas torrentu lapas. Jo neviens taču nekad neizsekos kaut kādam Arvīdam no Kokneses un nepārbaudīs viņa datoru vai pleijeri. Tas ir absurds.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Normunds

Trīs lietas.
1. Ko darīt ar tiem tūkstošiem un miljoniem autoru, kurus apmierina esošais autortiesību regulējums? Un te es nedomāju Volta Disneja mantiniekus, kas ir ielobējuši absurdo normu, ka autortiesības turpinās 70 gadus pēc autora nāves, bet tos, kas pelna sev maizi radot mūziku, dzeju, romānus un nevēlas izbaudīt absolūtu brīvību, ko viņiem mēģina uzspiest. Kādas ir manas tiesības norādīt autoram kā viņam būs pelnīt naudu?
2. Sabiedrības reakcija parādīja, ka maz ir tādu, kas tiešām interesētos par sev tik tuvām lietām. Kā lai izskaidro to, ka Plešs izliekas nezinām, ka ACTA bija nosūtīta saskaņošanai uz LIKTA pirms pusotra gada? Kā lai izskaidro to, ka ACTA atradās MK lapā labus divus mēnešus pirms parakstīšanas un neviens no šodienas aktīvistiem par to nerunā? Es nevaru piekrist tam, ka tā tika slēpta, cita lieta, vajag definēt kāds tad ir pieņemams informēšanas veids, ja reiz MK publiskajā daļā pieejams lēmumprojekts nav gana labs. Vai tas būtu personisks epasts? Kam un par kādām tēmām?
3. Mani neapmierina diskusijas kvalitāte. Juridiski dokumenti ir jāmāk lasīt, ir jāzina specifiskā terminoloģija, lai vispār varētu saprast kas ar konkrēto pantu ir pateikts. Nemaz nerunājot par to, ka ir nepieciešama izpratne par likumdošanas procesu, lai kaut vai saprastu, ka pamatojoties uz ACTA nevienu nesodīs. Vienīgā kvalitatīvā analīze un diskusija šajās dienās bija autornica.lv, visās pārējās vietnēs, diemžēl, prevalēja nevis argumenti, bet emocijas.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Basevics

Labs raksts!

Citi autora darbi