Foto: Robert Parviainen

Finansējuma maiņa, izglītības un zinātnes sinerģija un studiju kvalitātes paaugstināšana — šos jautājumus partijas izvirzījušas par prioritāriem 11. Saeimā.

Kas 11. Saeimas laikā sagaida augstāko izglītību — galvu reibinošas reformas vai tomēr tieksme saglabāt esošo it kā stabilo situāciju? Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS rīkotajā diskusijā par augstākās izglītības kvalitāti nākotnes Latvijā piedalās četru partiju pārstāvji: Roberts Ķīlis no Zatlera reformu partijas (ZRP), Vineta Poriņa no VL!-TB?LNNK, Gita Rēvalde no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) un Ina Druviete no Vienotības.

Nosauciet, lūdzu, vienu problēmu Latvijas augstākajā izglītībā, kura, jūsuprāt, visātrāk jārisina, un kāpēc?

Roberts Ķīlis: Jāmaina augstākās izglītības finansēšanas modelis.

Ina Druviete: Augstākās izglītības un zinātnes koordinācija un sinerģija

Gita Rēvalde: Studentu noslodzes palielināšana, studiju procesa un vispār kvalitātes palielināšana un finansējuma palielināšana

Vineta Poriņa: Augstākās izglītības un zinātnes savienošanās.

Tas bija īsi un kodolīgi, bet tagad, lūdzu, pāris vārdos, kā jūsu partija piedāvā mainīt šo situāciju? Pirmkārt, kāpēc tā ir problemātiska, un, otrkārt, kā jāmaina?

Vineta Poriņa
Foto – AFI

V.Poriņa: Jāmaina tāpēc, ka jebkurā Eiropas un pasaules līmeņa labā augstskolā mācībspēki arī nodarbojas ar zinātnisko darbību. Un Latvijā diemžēl ir vērojama atrautība, mācībspēki neveic pētniecisko darbību un nacionālā apvienība uzskata, ka Latvija ir zinātnes, nevis pakalpojumu nodrošināšanas valsts. Otrkārt, zinātniskajos institūtos ir vērojama arī ļoti liela padomju laika atmosfēra. Ja visā pasaulē labākais sadarbības modelis ir horizontālā sadarbība, kad zinātnieks horizontāli sadarbojas ar saviem amatbrāļiem — zinātniekiem — Eiropā un citur pasaulē, tad Latvijā diemžēl zinātniskajās institūcijās tiek kultivēta, protams, ar labiem izņēmumiem, bet — vertikālā hierarhija, kad zinātnieks sadarbojas tikai lokālajā — Latvijas — mērogā, un tas patiesībā ir provinciālisms. Šo lietu varētu pārvarēt.

Kas šodien tieši augstākās izglītības regulējumā traucē to darīt? Ko mainot, var panākt, ka tas ir citādāk?

V.Poriņa: Tas nav viena gada jautājums, Latvijas zinātnisko institūtu integrēšana augstskolās notiek ilgus gadus. Manuprāt, daudz būtu jāstrādā ar sabiedrību, lai saprastu, ka mēs gribam būt par zinātnes valsti.

Gita Rēvalde
Foto – AFI

G.Rēvalde: Mūsu priekšstats par reformām augtākajā izglītībā un zinātnē jau ir izklāstīts plānā, kas pieņemts pagājušajā gadā. Mēs kategoriski iebilstam pret tādu reformu, kas ir tikai naudas taupīšanas nolūkos. Reformai ir četri mērķi: pirmkārt, palielināt studiju kvalitāti, otrkārt, augstākās izglītības eksportspēju, treškārt — sasaite ar tautsaimniecību un darba tirgus vajadzībām, un arī uzlabot efektivitāti. Divi svarīgie pasākumi šajā plānā ir rūpīga analīze un visu studiju programmu izvērtēšana, ar mērķi noteikt, kur varbūt resursi tiek nelietderīgi izmantoti. Otrs tāds būtisks pasākums ir pārveidot finansēšanas modeli, saglabāt spējīgiem studentiem iespēju mācīties par valsts līdzekļiem un paplašināt šo iespēju nākotnē, jo šis plāns paredz, ka finansējuma apjoms augstākajai izglītībai obligāti ir jāpalielina.

Nepieciešams arī lielāks uzsvars uz rezultātiem un kvalitāti. Tātad svarīgi rēķināt ne tikai pēc studentu skaita to finansējumu, ko saņem augstskola, bet lielāku uzsvaru likt tieši uz beidzēju skaitu, zinātniskās darbības rezultātiem. Viens no šīs zinātniskās darbības rādītājiem ir zinātniskās publikācijas, bet ne tikai, tātad arī mācību literatūra latviešu valodā.

Ina Druviete
Foto – AFI

I.Druviete: Mums ir jārunā par trim problēmu lokiem. Viens saistās ar finansējumu — nenoliedzami tas ir jāpalielina gan augstākās izglītības sistēmai kā tādai, gan zinātniskajai pētniecībai. Un tieši jāvirzās uz to, ka augstākajai izglītībai un zinātnei iekšzemes kopprodukta procents virzās uz 4% un pat to pārsniedz. Otrs ir likumdošana. Mums ir jāveido viens augstākās izglītības un zinātnes likums. Trešais, protams, ir sabiedrības attieksmes veidošana pret zinātni, pret augstākās izglītības jēgu, novēršot primitīvu priekšstatu, ka tā tikai gatavos darba tirgus vienības. Un ko varam izdarīt bez līdzekļiem? Kā zināms, pārvēlēšanai un ievēlēšanai akadēmiskajos amatos ir noteikti kvalitātes kritēriji, un viens no tiem ir arī publikācijas — ne tikai starptautiski citējamās, bet arī vietējās publikācijas un dalība starptautiskajās konferencēs. Diemžēl mums ir ļoti daudz piemēru, kad pat profesoru un asociēto profesoru amatos tiek ievēlēti un pārvēlēti šie cilvēki, kuriem šo publikāciju nav.

Roberts Ķīlis
Foto – AFI

R.Ķīlis: Ņemot vērā, kādā situācijā ir un būs augstākās izglītības sektors tuvāko gadu vai pat desmitgades ietvaros, es domāju, ka šeit izskanējušajos priekšlikumos neviens šīs lietas neuzrunāja. Mums par 10-15% ir strauji krities studentu skaits, īpaši pirmajos kursos, kas turpināsies tuvākos piecus, sešus gadus; zinātnieku skaits nesasniedz vienas ārvalstu universitātes zinātnieku skaitu, tajā pašā laikā augstākās izglītības iestāžu skaits jau ir divas reizes lielāks (proporcionāli pret iedzīvotājiem) nekā mūsu kaimiņiem Somijā, Dānijā, Zviedrijā. Es domāju, mūsu būšana Eiropas reitingu apakšgalā inovācijās un citās zinātniskajās aktivitātēs ir nepiedodama.

Mūsu piedāvājums ir kardināli un būtiski mainīt to, kā funkcionē augstākās izglītības sektors. Ne tikai finansēšana, kas, protams, te ir vairāk izskanējis, bet arī attiecībā uz pārvaldi un kvalitāti šajā sektorā, kā arī zinātnes un izglītības sasaisti. Nemainot finansēšanas modeli, mēs nevarēsim īstenot arī citas pārmaiņas. Tādēļ es domāju, ka ir vērts pārtraukt 20 gadus eksistējušo situāciju augstākās izglītības sistēmā, kur tikai trešdaļa cilvēku mācās par nodokļu maksātāju naudu un pārējie ir spiesti meklēt citu finansējumu.

Un, protams, tā alternatīva, kura līdz šim tika piedāvāta, — sadalīt 5 miljonus tām aptuveni 58 augstskolām, un dažus procentus pielikt klāt Latvijas Universitātei par to, ka viņiem kvalitāte, tas jau neko nemaina. Mēs piedāvājam vismaz 3 reizes palielināt publisko finansējumu augstākās izglītības sektorā, lai absolūtais vairākums sekmīgo studentu var mācīties, neuztraucoties par ko apmaksās studijas. Mēs piedāvājam principus, kur var skaidri redzēt, kur šī investīcija nāk atpakaļ, — vai nu caur darbu stratēģiskajās profesijās vai lēnā garā atdodot studijās ieguldīto naudu. Tad būs pamats uzreiz ļoti strikti un ātri pielietot kvalitātes kritērijus tām augstskolām, kuras grib piedalīties šajā studiju finansēšanas sistēmā. Mēs skaidri redzam, ka nevajag paļauties uz to, kas notiek ar budžetu. Vajag izveidot ārpusbudžeta fondu studiju kreditēšanai, līdz ar to piedāvājam sektoram stabilitāti vairāku gadu garumā. Šis finansējums nebūs atkarīgs no tā, vai būs kaut kur krīze vai nebūs. Tas atbrīvotu naudu budžetā. Es gribētu uzsvērt, ka ZRP nevēlas palielināt kaut ko budžetā, bet domā, kā šo te atbrīvoto naudu investēt. Proti, konkrētais piedāvājums, — kur dabūt naudu zinātniekiem.

G.Rēvalde: Ķīļa kungs piedāvā pāriet uz ilgtermiņa kreditēšanu augstākajā izglītībā. Tas nozīmē, ka valsts budžeta līdzekļi augstākajai izglītībai tā kā pazūd. Proti, tiek palielināts privātais ieguldījums. Nav korekti to saukt par publisko ieguldījumu, līdz ar to, manuprāt, šeit ir divi kardināli pretēji viedokļi.

R.Ķīlis: Es domāju, ka tā ir galēja neizpratne par situāciju. Publiskas finanses nav tikai ikgadējā valsts budžeta naudas sadalījums. Ir valsts kapitāls un valsts aktīvi. Mēs piedāvājam valsts dibinātu, valstij 100% piederošu fondu, kurš uz nekomerciāliem principiem apmaksā absolūti lielākajam skaitlim Latvijas studentu studijas valsts augstskolās. Mūsu princips ir — jebkurš vai jebkura, kas iestājas augstākajā mācību iestādē, automātiski kvalificējas šādai maksāšanas sistēmai, un ir noteikts skaits, un varbūt tas var tuvināties pašreizējo budžeta vietu skaitam, studentu, no kuriem, beidzot studijas, šis kredīta maksājums netiek pieprasīts, jo viņi turpina strādāt noteiktās valstij vajadzīgās profesijās. Tas nenotiek pašreiz. Pašreiz tiek runāts par minēšanu, paļaušanos uz kaut kādu loteriju, ka varbūt šie cilvēki strādās vajadzīgajās jomās.

I.Druviete: Ikviens piekritīs, ka Latvijas izglītības sistēmai ir nepieciešamas pārmaiņas, bet varbūt atšķirīgie viedokļi par pārmaiņu ātrumu, gan par spēka pielikšanas punktiem, gan arī par to, kas tiešām nāktu par labu Latvijas valstij, — tas viss ir risināms diskusiju ceļā. Tieši tāpēc gribētu pieklusināt šo retoriku, ka tikai tie, kas iet ar radikālām, šķietami drosmīgām idejām, būtu īsti sistēmas pārveidotāji. Un tieši tādēļ, nenoraidot ideju par ilgtermiņa kreditēšanu, man tomēr ir jāatzīst, ka tā vēl pat nav skiču stadijā. Man ir vairāki jautājumi, kurus es gribētu uzdot. Bet, kamēr ir tikai šis pamata uzstādījums, tikmēr es pateikšu, kāpēc, manuprāt, būtu jāiet uz valsts budžeta finansējumu 100% apmēra klātienes studiju vietām. Tikpat labi no Latvijas varēs aizbraukt students, kas saņēmis ilgtermiņa kredītu, un arī tas students, kas ir studējis par valsts budžetu. Bet ko mēs vel iegūstam ar šīm valsts budžeta vietām? Mēs iegūstam iespēju centralizētai regulēšanai. Es stingri atbalstu to, ka valstij ar budžeta vietām būs iespēja regulēt speciālistu daudzumu. Tas, protams, nav Izglītības ministrijas uzdevums. Tie ir mūsu valsts stratēģiskie plānotāji, galvenokārt tautsaimnieki, bet arī neaizmirstot humanitāro jomu.

Jūs pieminējāt budžeta vietas visiem klātienē studējošajiem. Pēc cik gadiem, jūsuprāt, reāli būtu kaut ko tamlīdzīgu izdarīt?

I.Druviete: Reāli būtu, ja mēs sāktu ar 2014. gadu ar pirmā kursa studentiem. Studentu skaits acīmredzot samazināsies un šos 80-90 tūkstošus mēs noteikti varētu finansēt.

Un kā tas iet kopā ar konsolidēšanās plāniem?

I.Druviete: Tāpēc es arī plānoju to darīt tikai no 2014. gada. Un aptuvenie aprēķini — tas varētu būt ap 40 miljoniem. Summa, protams, ir liela, bet arī mērķi ir lieli. Mēs ar ZZS it kā būtu konkurenti, bet ļoti augsti vērtēju to, ko viņu ministrs ir izdarījis augstākās izglītības sakārtošanā, un būtu ļoti žēl, ja tas viss būtu lemts iznīcībai.

V.Poriņa: Es gribētu piedāvāt ielūkoties nākotnē. Man ir cieša sadarbība ar Pasaules brīvo latviešu apvienību un arī tieši ar pārstāvjiem no Austrālijas augstākās izglītības, un viņi teica, kā Austrālijas modelis, kurš arī kā finansēšanas panaceja tiek piedāvāts viena vai otra cilvēka izpildījumā, ir nonācis otrā galējībā — augstskolas burtiski kļuvušas par kases aparātiem. Viņiem šis modelis darbojas jau kuru gadu desmitu un viņi nav apmierināti ar to, kāda ir viņu augstākā izglītība.

Vai līdzšinējais pārmaiņu temps augstākās izglītības sistēmā ir tiešām atbilstošs tai drastiskajai situācijai, kas attiecas uz starptautisko konkurētspēju, runājot par zinātnes un augstākās izglītības sadarbību? Starptautiski recenzēto publikāciju skaits Latvijā ir krietni zemāks nekā Igaunijā un Lietuvā, un augstskolu reitingos mūsu augstskolas ir ļoti zemā vietā. Vai tam visam nav būtiska nozīme mūsu konkurētspējā kā valstij?

V.Poriņa: Tam ir ārkārtīgi liela nozīme, tāpēc mēs redzam iespēju virzienu vērtēšanā.

G.Rēvalde: Runājot par starptautisko konkurenci, nupat klajā nācis ir Ekonomikas foruma pētījums, kas rāda, kurā vietā ir Latvija, skatoties pēc globālā konkurētspējas indeksa. Un te ir kas pilnīgi pretējs, nekā mums tiek apgalvots.

I.Druviete: Nu ja, protams, mīts ir par mūsu augstākās izglītības zemo kvalitāti un nekonkurētspēju. Tas tik tiešām ir mīts, un es gribētu pateikt, ka ļoti bīstams.

R.Ķīlis: Jautājums ir, vai ir saprātīga šī „pagaidīsim, paskatīsimies un tā palēnām” stratēģija situācijā, kurā visi mūsu konkurenti ver vaļā programmas angļu valodās, gatavojas starptautiskajai konkurencei un maina savus finansēšanas principus.