Atslēgvārdi:

Atvainojiet, par ko? Ekonomikas roller coaster 8

Lai arī novēloti, tomēr nolēmu, ka daži vārdi jāpasaka par jūnija jauno politisko modes kliedzienu - atvainošanos tautai.

Iesaki citiem:

Vienmēr uzskatīju, ka patiesa atvainošanās ir vienkārša lieta, kurai vajadzīgs ļoti maz:

(1). Konstatējums, ka kaut kas ir noticis ne tā kā vajadzētu;

(2). Izpratne, ka pats/i (vai cilvēks/grupa, kuras vietā atvainojies) pie tā esi vainīgs - proti, varēji ko darīt savādāk tā, lai (1) nenotiktu;

(3). Publiski pasaki, ka apzinies (1) un nožēlo (2).

(4). Pasaki, ko darīsi, lai (1) un (2) neatkārtotos.

Izrādījās, ka Latvijas politiķi spēj sačakarēt pat tik vienkāršu uzdevumu. Šis premjera teksts NAV patiesa atvainošanās: "Kaut arī tā saucamajos „treknajos gados” neesmu strādājis valdības koalīcijā, šajā mirklī vēlos atvainoties Latvijas tautai par to situāciju un par tiem pārbaudījumiem, kas mums visiem kopā būs jāiztur." Vai premjers pats saprot, PAR KO atvainojas (kas ir tā nepareizā rīcība, kas būtu jānožēlo)? Kā vārdā (savā/politiķu kā grupas)? Vai viņš zina, kā novērst (1) atkārtošanos ?

Par atvainošanām nevar uzskatīt arī pārējos politiķu izteikumus, kas sekoja neilgu laiku vēlāk. Tā visa bija tukša retorika, kuras mērķis bija drīzāk sabiedrības nomierināšana, nevis liecība par patiesu situācijas (politiķu kādreiz pieļautās nepareizās rīcības) apzināšanos.

Manuprāt, šī "viltus atvainošanās" ir simptoms, kas norāda uz dziļāku problēmu. Proti, ka nav atbildes uz jautājumu, vai Latvijā patiešām ir noticis kaut kas "ne tā kā vajadzētu"? Vai tiešām šī ekonomiskā krīze ar visām tās sociālajām blaknē tiešām ir nekompetentu makroekonomisku lēmumu sekas vai kaut kas cits?

Jo vairāk par to domāju, jo vairāk man šķiet, ka tas ir drīzāk "kaut kas cits". Uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas un, it sevišķi, pēc iestāšanās ES Latvijas ekonomika tika veidota tā, lai tā būtu pievilcīga spekulatīvajam kapitālam, kas iepludināja šeit daudz naudas (ar visu no tā izrietošo IKP, algu, sociālo izmaksu utt.pieaugumu), tajā pašā laikā padarot viegli ievainojumu brīžos, kad šis spekulatīvais kapitāls bēg. Pie šāda ekonomikas modeļa ir tikai dabiski redzēt straujas augšupejas un kritienus, kas ir atkarīgas no globālām norisēm. Un ja šādu ekonomisko politiku uzskata par saprātīgu, tad politiķiem nebūtu jāatvainojas par katru kritienu, tāpat kā nebūtu par savu panākumu jāuzdod katrs pieaugums.

Kas būtu noticis, ja Latvijas ekonomika tiktu veidota atšķirīgi? To mēs diez vai kādreiz uzzināsim, bet skaidrs, ka dzīves līmeņa rādītāju paaugstināšanās ne tuvu nebūtu tik strauja. Droši vien bez kreditēšanas buma Latvija šobrīd varētu būt tur, kur ir Rumānija vai Bulgārija. Es nudien neesmu pārliecināta, ka tas būtu bijis vēlams attīstības scenārijs.

Lai raksturotu manu pieņēmumu, ka Latviju piemeklējušās krīzes cēloņi nav tikai nekompetentu politiķu lēmumu rezultāts, lūk būs grafiks par 2009.gada IKP izmaiņām ES un dažās citās valstīs. Var redzēt, ka esam "līderis", taču ... daudz labāk pārvaldītā un fiskāli piesardzīgākā Igaunija krituma ziņā atpaliek pavisam maz.

1.grafiks: Krīzes "dziļums" dažādās valstīs. Dati: Eurostat

Kas vieno šī grafika "līderus" - 3 Baltijas valstis? Mēs visi ES mērogā esam pievilcīgi spekulatīvajam kapitālam, investīcijām - piemēram, Baltijas valstīs ir zemi nodokļi, nav progresīvās to likmes (skat.abus nākamos grafikus).




Grafiks 2. Nodokļu ienākumi procentos no IKP. Dati:

Eurostat





Atšķirībā, piemēram, no Skandināvijas valstīm mums ir daudz mazāk tā saucamo automātisko ekonomikas stabilizatoru - valsts izmaksu (algas publiskajā sektorā nodarbinātajiem, sociālās izmaksas), kas ir salīdzinoši nemainīgas ekonomiskas krīzes apstākļos, ļaujot pietiekami lielam cilvēku skaitam uzturēt līdzšinējo patēriņa līmeni un tādējādi bremzējot lejupslīdes procesus ekonomikā kopumā (jo ir kam iegādāties "privāto" preces un pakalpojumus). Man šķiet, ka, aizraujoties ar valsts "optimizāciju" (nenoliedzot, ka tur patiešām ir ko optimizēt), pat paši sev neesam spējuši atzīt rūgto patiesību ne tikai par Latvijas zemajiem nodokļiem, bet arī to, (1) ka valsts izdevumi Latvijā ES kontekstā ir zemi un (2) sociālie izdevumi - pat ļoti zemi (2006.gadā 12% no IKP, kamēr ES kopumā vidējais rādītājs - 27% no IKP)

1.karte. Valsts izdevumu % no IKP. Karte no Eurostat (2007), wikipedia. Brūns > 55%, sarkans 50-55%, oranžs 45-50%,dzeltens 40-45%, zaļš 35-40%, zils 30-35%



2.karte. Sociālās izmaksas % no IKP. 2006.gadā.Karte no Eurostat




Un ja esam pieraduši pie šādas "lietu kārtības", tad, galu galā, ko citu varējām gaidīt? Domāju, ka pie šādas ekonomiskās politikas Baltijas valstu tautsaimniecības arī turpmāk gaida amerikāņu kalniņi - viendien dzīves līmenis sāks tuvoties ES vidējam, tad tas strauji gāzīsies lejā līdz teju trešo pasaules valstu līmenim, lai pēc kāda laika atkal strauji kāptu augšup.

Vai ir iespējama alternatīva? Kopš Godmaņa "otrreizējās atnākšanas" aizvien biežāk tiek pieminēts Skandināvijas labklājības valstu modelis, kur cilvēki jūtas pasargātāki un sabiedrība kopumā - daudz vienlīdzīgāka (Latvija pēc jaunākajiem datiem ir otra ienākumu ziņā nevienlīdzīgākā valsts ES) . Ekonomists Andris Strazds uzskata, ka tas sapnis esot "izsapņots", jo cilvēki Latvijā nebūs gatavi maksāt augstākus nodokļus. Manuprāt, mums nemaz nav labu citu sapņu, lai atteiktos arī no šī (vai tiešām pašreizējā IKP mētāšanās augšā/lejā ir kaut kas, ko jāatzīst par neizbēgamu pat nākotnē)? Ja ne tuvākajā, tad vidēja/ilgtermiņa nākotnē mums būtu jāvirzās aptuveni "skandināviskajā" virzienā. Galu galā apmierinātības ar dzīvi indeksi runā paši par sevi - ja šo rādītāju uzlabošanu nav ilgtermiņa mērķis, tad nezinu pat, kā cienīga Latvijas ilgtermiņa vīzija varētu izskatīties.

Skaidrs tikai, ka nevar gribēt visu - gan zemus nodokļus&mazu valsti, gan augstu sociālās pasargātības līmeni. Tāpat kā nevar gribēt spekulatīvam kapitālam pievilcīgu&atvērtu ekonomiku un izvairīties no straujas lejupslīdes globālo norišu rezultātā (šeit labākais piemērs ir Singapūra, kas pēc Heritage indeksa ir biznesam pati pievilcīgākā valsts, bet arī tā ir iekļuvusi ekonomiskās krīzes cietēju 10niekā). Tās ir neiespējamas kombinācijas.

Un ja tā, tad arī atvainošanās par krīzi ir bezjēdzīga, jo gan straujas izaugsmes, gan strauja krituma iespēja bija jau sākotnēji "iebūvēta" Baltijas valstu izvēlētājā ekonomikas attīstības modelī. Cita lieta, kur politiķi gan ir vainīgi, - tas, ka viņi neizskaidroja cilvēkiem Latvijas ekonomiskās izaugsmes iemeslus un iespējamos sekas. To, ka straujai uz spekulatīvo kapitālu balstītai izaugsmei, var sekot tikpat straujš kritums, - tādēļ ņemt kredītus varētu nebūt ilgtermiņā ļoti racionāla izvēle. Tāpat Latvijas sabiedrībai vispār nekad nav ticis uzdots jautājums, vai viņi vēlas dzīvot valstī, kuras ekonomika funkcionē pēc "amerikāņu kalniņu" principa vai arī tomēr vēlas pameklēt tai alternatīvas. Tas netika izdarīts, kas liecina par Latvijas partiju sistēmas vājumu (starp tām nenotiek diskusijas par ekonomikai PATIEŠĀM SVARĪGIEM jautājumiem) un arī individuālu valstsvīru vainu. Par to gan vajadzēja atvainoties.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

girts 13.07.2009 11:36
Manuprāt, uzskatīt, ka progresīvā ienākumu likme un lielāka valsts daļa IKP ir viens no pamatiem, lai būtu "labāk", ir, mazākais, utopiski.
Pirmkārt, ja ir neefektīga valsts saimniekošana, tad tās lielāka daļa ekonomikā krīzes situācijās var padarīt tikai sliktāku (imho).
Otrkārt, progresīvā likme Latvijā ir sarežģīts pasākums - ne tik daudz administrēšanas un uztveres dēļ (lai gan arī), bet gan - nav tāda vidusslāņa, kam to likt dalīties vairāk- ienākumi virs 1000ls mēnesī ir 1% strādājošo...

Manurprāt, pareizais virziens ir skatīties nevis iedzīvotāju IIN izmaiņu virzienā, bet gan kapitāla aplikšanā. Tas, ka pārdodot pa 1mil uzņēmumu nav nekas jāmaksā ir tā patiesā problēma. IIN drīzāk pat var mēģināt samazināt mazāk pelnošajiem (teiksim zem 500ls vai 300ls). Bet kapitāla aplikšana ar nodokļiem mazā, atvērtā ekononikā varētu nebūt pārāk vienkārša, ja līdzīgi nerīkojas tuvējās valstis.

Tā kā, manuprāt, vispirms ir jāpanāk efektīgāka valsts saimniekošana, lai arī tie nodokļi, kas tagad tiek maksāti, tiek iztērēti daudz prātīgāk.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

veēteē 13.07.2009 00:09
Jēziņ! (Bez ironijas.) Es neko nesaprotu no ekonomikas un tām augstajām lietām, par kurām šeit diskutē. Taču izlasīju rakstu līdz galam un man ļoti patika. Bija interesanti. Paldies autorei un @knoks par ieteikumu izlasīt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

JO 12.07.2009 22:22
ļoti labs raksts, apsveicu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

I.K. 12.07.2009 18:05
Kalvim,

Gini koeficientu pieminēju citā kontekstā, ne jau saistībā ar krīzes dziļumu. Lai gan tas noteikti būtu interesants jautājums - vai sabiedrības, kurās ir salīdzinoši mazāka noslāņošanās, krīze arī ietekmē mazāk (jo patērētspējīgo slānis ir plašāks). Mazāku nevienlīdzību pieminēju kā vēlamu Skandināvu modeļa blakni (līdzās nevēlamai - augstiem nodokļiem un nepievilcībai investīcijām).

"Rakstam tiek pievienoti arī pilnīgi jocīgi argumenti. Piemēram, "apmierinātības ar dzīvi indekss", "

Domāju, ka ir kaut kādi iemesli, kādēļ tieši Skandināvijas valstīs cilvēki salīdzinoši biežāk atzīst, ka ir laimīgi nevis, piemēram, Singapūrā, kas ir Heritage indeksa Nr1. Drīz vajadzētu būt jaunajiem World Values Survey datiem, kur tradicionāli šis jautājums tiek uzdots, tur, cerams, parādīsies jaunākās tendences. Manuprāt, ir tikai normāli šādus kritērijus izmantot ilgtermiņa stratēģiskajā plānošanā.

"Labāk lai cilvēks ir drusku nelaimīgs, toties ar labām verbālajām un kvantitatīvajām prasmēm nevis otrādi."
Tas ir vērtību jautājums. Vai mēs uztveram "labas prasmes" kā pašmērķi vai tomēr nē. Protams, apmierinātības ar dzīvi rādītājam nav jābūt vienīgajam. Personīgi man ir svarīga arī iespēja patstāvīgi noteikt savu dzīvi (jo cilvēki var būt laimīgi arī autoritāros režīmos).

Rudmate,
Piekrītu, ka monetārā politika varēja būt viens no faktoriem, bet nedomāju, ka tik būtisks kā salīdzinoši zemie nodokļi.

liberals,
Nevis glābiņš, bet alternatīva. Vai vēlama, vai nevēlama - tas ir atkarīgs no cilvēka un attiecīgās sabiedrības vērtībām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

liberals 12.07.2009 11:26
Ja! Lielākie nodokļi - tas ir mūsu glābiņš. Mēs varētu dubultot agentūru skaitu, samazināt skolnieku skaitu uz vienu skolotāju, uzcelt modernu slimnīcu ne tikai Ludzā, bet arī Varakļanos, un protams vēl vienu tiltu par pusmiljardu (varbūt pat par miljardu !).
Bet nopietni - tabulas nedod iespēju ieraudzīt ne tikai cēloņsakarības, ka rakstīja Kalvis, bet arī korelāciju. Elementu ir par maz, un viņi atškiras. Ar tādiem paņemieniem var argumentēt jebko. Salidzināsim Poliju ar Zviedriju, Čehiju ar Itāliju un dabūsim citu secinājumu. Pieliksim klāt Kīnu un pārliecināsimies, cik svarīga ir komunistiskas partijas vadoša loma.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rudmate 11.07.2009 09:51
Interesants raksts. Tikai - tos lēmumus par valsts ekonomisko politiku jau pieņēmām neviens cits kā mūsu pašu politiķi. Un vienkārši viss ir salaists grīstē ne jau pēdējo gadu lēmumu dēļ, bet daudz agrāk (ko arī autore atzīst).
Kopumā labai analīzei pietrūkst viens ļoti būtisks aspekts - monetārā politika. Varbūt, ka tā arī bija viens no iemesliem,kura dēļ Latvija bija ļoti pievilcīga spekulatīvajam kapitālam ar visām no tā izrietošajām sekām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs 10.07.2009 22:33
"...vai Latvijā patiešām ir noticis kaut kas "ne tā kā vajadzētu"?

Jā. Autores argumenti ir uzmanību saistoši kā tādi, bet tie novirza uzmanību uz "kaut ko citu", t.i., no pilsoņu un nepilsoņu neuzticības valdībai (kas pastāv labu laiku pirms financiālās un ekonomikas krīzes) uz salmu lelli.

Tomēr, varbūt kā tas, kas ir noticis ir kā vajadzētu, jo neuzticība valdībai un ekonomikas krīze ir kultenis, kas iespējams saliedēs Eiropu vienā federalistē.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 10.07.2009 18:27
Raksts argumentēts labi, un šādi makroekonomikas stabilitātes apsvērumi ir jāņem vērā. Bet es neredzu kā Gini indekss pats par sevi varētu iespaidot krīzes kritiena dziļumu. No tabulām var redzēt, ka nevienlīdzībai sabiedrībā pastāv KORELĀCIJA ar neseno ekonomikas saraušanos. Bet ar tām nevar pamatot, ka pastāv CĒLOŅSAKARĪBA starp šīm lietām. Cēloņsakarību nevar pamatot, vienkārši salīdzinot divas rangu tabulas ar valstīm. Ir vajadzīgas atjautīgākas statistikas vai arī ilgāki salīdzinājumi laika gaitā.

Lieli valsts tēriņi (% no iekšzemes kopprodukta) ne vienmēr palīdz novērst krīzes. Ir tādas valstis, kur valsts sektors pārņem ievērojamu daļu ekonomikas (bijusī PSRS, Venecuēla), bet no krīzēm jau tas nepasargā. Manuprāt, saimnieciskās krīzes var visefektīvāk novērst, veidojot uzkrājumus (un ierobežojot patēriņu tad, kad saimniecībai iet labi).

Rakstam tiek pievienoti arī pilnīgi jocīgi argumenti. Piemēram, "apmierinātības ar dzīvi indekss", saskaņā ar kuru Latvija atrodas aiz Haiti, Nigērijas, Sjeraleones un Angolas -- tur jau jāsāk domāt par šo skaitļu aprēķināšanas metodiku. Nedomāju, ka mūsu ilgtermiņa mērķis varētu būt uzlabot šādu indeksu.

Latvijas ilgtermiņa vīzija, manuprāt, ir valsts suverenitātes, Latvijas tautas un latviešu valodas un kultūras ilgtspējīga attīstība un uzplaukums - veselības, izglītības, citu tautas attīstības rādītāju jomā. Piemēram Dienvidkoreju "apmierinātības indekss" ierindo 102.vietā pasaulē. Bet izglītības līmenis, darba ražīgums un gandrīz jebkurš cits efektivitātes rādītājs viņus ierindotu vienā no pirmajām vietām pasaulē. Sal. PISA mērījumus par 4. un 8.klašu skolēnu prasmēm matemātikā, dabaszinātnēs un lasītprasmē. Labāk lai cilvēks ir drusku nelaimīgs, toties ar labām verbālajām un kvantitatīvajām prasmēm nevis otrādi. (sk. http://www.pisa.oecd.org/document/2/0,3343,en_32252351_32236... ; http://news.bbc.co.uk/2/hi/uk_news/education/4073753.stm ).

Pēc šiem PISA rādītājiem Latvija ir kaut kur ap attīstīto valstu vidusmēru. Mūsu rādītāji, teiksim, matemātikā ir nedaudz sliktāki kā Norvēģijā, bet nedaudz labāki nekā Spānijā vai ASV. Tas nozīmē, ka mūsu valsts ekonomikai jau drīzā nākotnē ir izredzes kļūt pietiekami daudzveidīgai, un nodarbināt pietiekami daudzus cilvēkus, kuri ražo lielu pievienoto vērtību. Un tad jau arī apmierinātība ar dzīvi nekur neizpaliks.

Citi autora darbi