Atslēgvārdi:

Attīstības sadarbība – bizness, ne tikai ārpolitika 0

Latvijas pāreja no komandekonomikas uz brīvo tirgu notika pavisam nesen un mūsu pieredze ir prece, ko iespējams pārdot citām valstīm. Kāda ir privātā sektora loma attīstības sadarbībā, kādi ir mūsu trumpji un vai mākam tos likt galdā – par to diskutē attīstības sadarbības politikas veidotāji un privātā sektora pārstāvji, kas piedalās šīs politikas īstenošanā.

Iesaki citiem:

Diskusijā piedalās Ārlietu ministrijas Attīstības sadarbības politikas departamenta direktors Andris Sekacis, Latvijas būvnieku konsorcija pārstāvis Valdis Birkavs, Loģistikas un muitas brokeru asociācijas priekšsēdētājs Aivars Tauriņš, Pasaules bankas konsultante Sanda Putniņa, individuālie konsultanti Guntis Kārkliņš, Ivo Rollis un Inese Bērs, kā arī ANO attīstības programmas projektu vadītājs Reinis Āboltiņš.


Vai attīstības sadarbību Latvija skata kā šauru ārpolitikas jautājumu vai arī kā elementu zināšanu ekonomikā, tādējādi mūsu reformu pieredzi aplūkojot kā konkurētspējīgu resursu, ar kuru iespējams pelnīt?

Andris Sekacis, ĀM Attīstības sadarbības politikas departamenta direktors: Klasiskā attīstības sadarbības definīcija ir tāda, ka tā ir jebkurš projekts, lai veicinātu ekonomisko vai sociālo attīstību palīdzības saņēmēja valstī. Šis jautājums viennozīmīgi izriet no valsts ārpolitiskajām interesēm. Attīstības sadarbības ietvaros var būt ļoti plašs spektrs dažādu projektu. Klasiski šajos projektos tiek ievērots viens princips – jābūt kopīgām interesēm gan valstij, gan privātajam biznesam. Tas nevar būt tikai projekts ar komerciālu mērķi.

Pasaules prakse liecina, ka privātais sektors var darboties ļoti dažādās stadijās. Tas var būt projekta ieviesējs – īstenot konkrētu projektu un par to saņemt valsts finansējumu. Tas var būt arī neatkarīgs novērtētājs valsts iekšienē. Bez tam var piedalīties arī sākotnējā procesā, kad notiek izpētes darbs konkrētajās valstīs – skatīties, kas ir vajadzīgs, kādu palīdzību Latvijas valsts var sniegt. Protams, no biznesa interešu viedokļa, privātais sektors redz, ka šajā valstī būtu lietderīgi attīstīt noteiktu biznesa nozari, bet valsts neatbalstīs projektu, kura mērķis ir tikai nopelnīt.

Šeit noteikti vietā jautājums, kā tad ir ar privātā sektora interesi, jo uzņēmējam gribas pelnīt, nevis domāt par cēliem mērķiem.

A.Sekacis: Tā ir partnerība. Piemēram, Kanādas firma veic investīciju projektu Ēģiptē – būvē rūpniecības uzņēmumu. Bet papildus investīcijām viņiem ir nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums, vietējā darbaspēka apmācības programmas. Tās ir lietas, kas ir saistītas ar šo projektu, bet tiešu komerciālu labumu nenes. Šos saistītos projektus Kanādas valdība apmaksā, jo tas palīdz veicināt Ēģiptes ekonomisko un sociālo attīstību, bet nenes tiešu peļņu uzņēmējam.

Valdis Birkavs, Latvijas būvnieku konsorcija pārstāvis: Es nedaudz pārveidotu jautājumu. Vai attīstības sadarbība ir labdarība? Un atbilde ir, ka, protams, tā nav labdarība. Aiz attīstības sadarbības jebkurā gadījumā stāv atklātāka vai slēptāka interese nopelnīt. Es domāju, ka attīstības sadarbība ir papildus instruments. Varbūt, ka tā nenes tiešu peļņu, bet tas nodrošina biznesa vidi un papildus informāciju. Attīstības sadarbība ir bizness.

Guntis Kārkliņš, konsultants: Ir skaidrs, ka attīstības sadarbība ir ārpolitikas instruments. Ja skatāmies no privātā konsultanta viedokļa, tas ir arī bizness. Protams, nevalstiskajā sektorā var būt kādas organizācijas, kuru intereses ir kopīgas ar valsts interesēm, un tad viņi bez samaksas ir ar mieru braukt un konsultēt. Privātam uzņēmējam ir citas intereses. Protams, tīri personīgi mēs katrs varam domāt līdzīgi kā valsts, bet tas ir vairāk morāls atbalsts.

Par attīstības sadarbību ir jārunā kā par ilgtermiņa projektu. Viens ir sūtīt ekspertu uz kādu konkrētu valsti, bet ir jautājums par to, kur tālāk parādās savienotājposms – mūsu privātais sektors, kas nedaudz vēlāk arī dodas uz šo valsti. Ja nav šī savienojošā elementa, tad nav lielas jēgas no attīstības sadarbības. Tad mēs esam nopirkuši šai valstij lielisku ekspertu un samaksājuši viņam lielu algu. Pamatbūtība ir tāda – pēc konsultanta uz šo valsti dodas arī privātais sektors, uzņēmēji. Visas valstis ir tajā attīstības stadijā, ka tām tiek sakārtota sistēma, lai attīstītos ekonomika, sabiedrība un pēc tam valstī ieplūstu investīcijas. Tieši tas notika arī Latvijā, tā nav nekāda jauna ābece.

V.Birkavs: Esenci es formulētu pavisam vienkārši – valsts pērk ekspertu, lai palīdzētu citai valstij un lai pēc tam privātais bizness varētu pirkt to ekspertu un ieiet tajā valstī.

Vai Latvijas pieredze – tas, ko mēs spējam piedāvāt, interesē saņēmējvalstis? Kuras ir tās jomas, kurās Latvijas privātajam sektoram jau ir veiksmīga pieredze?

Aivars Tauriņš, Loģistikas un muitas brokeru asociācijas priekšsēdētājs: Runājot par mūsu spēju konkurēt, es domāju, ka mums vēl ir maz pieredzes. Bet mēs varam konsultēt par mehānismu, kādā veidā panākt, lai kāda sistēma varētu darboties, saprast, kāda ir vide, kurā kādu sistēmu var ieviest un kāda ir gaidāmā pretdarbība. Mēs paši esam tam izgājuši cauri un sapratuši daudzas lietas, kas varbūt nemaz teorijā nav uzrakstītas. Jā, mums ir uzkrāta prakse un šajā ziņā esam spēcīgāki nekā konsultanti, kuri, piemēram, atbrauc uz Moldovu no Zviedrijas, jo viņš par tur notiekošo būs pilnīgā nesaprašanā.

Latvijas konsultanti spēcīgi varētu būt krieviski runājošajā reģionā, jo mēs spējam komunicēt šajā valodā, mēs daudz ko saprotam no tās pasaules. Tā ir mūsu priekšrocība, kuru mēs pagaidām neizmantojam. Mūsu pluss ir arī tas, ka mūsu eksperti ir salīdzinoši plaša profila speciālisti.

G.Kārkliņš: Latvijas konsultanti un eksperti tiek novērtēti. Ja paskatās reāli, ne vācieši, ne briti nespēj piedāvāt to, ko spējam mēs. Reformu produkti parasti prasa pielāgošanos specifiskai situācijai. Tās sistēmas, kas ir pielāgotas Rietumeiropas valstīm, ne vienmēr ir vajadzīgas valstīm, kas veic reformas. Viņiem ir vajadzīga izpratne, kā reformu īstenot konkrētajā sistēmā. Tā ir mūsu pievienotā vērtība, ko mēs spējam dot, un mūs diezgan labi pērk. Protams, tas ir arī cenas jautājums. Konsultants no Rietumeiropas valsts noteikti prasīs vairāk nekā mēs.

A.Tauriņš: Bieži vien attīstības sadarbības projektus var saukt par “tiem pašiem vēžiem, bet tikai citā kulītē”. Biznesa risinājumi bieži tiek kopēti, nedaudz adaptējot konkrētai valstij. Donorvalsts ar augsti paceltu karogu iet un stāsta, kāda veida palīdzība tiek sniegta. Bet patiesībā projekts ir uztaisīts tikai vienu reizi, bet tālāk tiek pārdots vai dāvināts vēl kaut desmit valstīm. Tas ļoti labi izskatās. Ja mēs skatāmies pēc satura, Latvija noteikti var piedāvāt daudz labākus projektus.

Latvijai ir lietas, ko mēs paši esam paveikuši, un mums ir speciālisti, kas ir izrakušies līdz sīkām detaļām un saprot, kā projektu ne tikai skaisti noformēt, bet arī ieviest. Tad, ja mēs tiešām atrodam nišu, kurā esam spēcīgi, tad kāda ir problēma Latvijas valstij atbalstīt konkrēto produktu, kas pēc tam tiek pārdots, ja tā var teikt, vairumā?

Sanda Putniņa, Pasaules bankas konsultante: Tiešais ieguvums no attīstības palīdzības Latvijas privātajam sektoram nekad nebūs “cieti taustāms”. Tā varētu būt līdzīgas vides veidošana šajās valstīs, Latvijas atpazīstamības celšana gan valsts pārvaldē, gan privātajā sektorā. Svarīgāk būtu diskutēt par to, kādā veidā palīdzību sniegt, jo ir skaidrs, ka Latvija šajā jomā nekad nebūs liels spēlētājs. Ir daudz institūciju, kas šajā jomā strādā ar daudz lielākiem resursiem nekā Latvijā attīstības sadarbībai ir un jebkad būs pieejami.

Šaubos, vai Latvija jebkad varēs realizēt tādus apjomīgus projektus kā, piemēram, muitas modernizēšana vai publiskā sektora reforma Moldovā. Labākajā gadījumā mēs varam mēģināt piedāvāt savus ekspertus un reformu produktus. Vajadzētu domāt par to, ko Latvijas valsts varētu darīt, lai radītu reformu produktu paku, ko varētu izmantot vai nu Latvijas konsultanti vai citas institūcijas attīstības palīdzības sniegšanai. Tā būtu lieta, kur manā skatījumā būtu vērts ieguldīt naudu.

Kopumā konsultāciju tirgus pasaulē ir ļoti piesātināts. Lai ielauztos šajā tirgū, ir jābūt kaut kādam valsts līmeņa produktam, kad Latvija tiek pārdota kā veiksmīga reformu veicēja valsts un nevis individuāli konsultanti, kas spēj saražot reformu aprakstus.

Man šķiet, ka Latvijas atpazīstamība nav tādā līmenī, lai mēs pieņemtu – ja tiek runāts par muitas reformām, zemes reģistrācijas reformu, tad Latvija būtu pirmā valsts, kas nāk prātā. Un kamēr situācija nebūs tāda, mēs nespēsim pārdot savu projektu. Labākajā gadījumā mēs būsim kā apakšuzņēmēji apakšuzņēmējam.

Ko rāda konsultantu pieredze? Cik viegli vai sarežģīti ir iegūt pasūtījumus, piedalīties un uzvarēt konkursos un tādējādi pretendēt uz naudu, ko attīstības sadarbības projektiem tērē citas valstis?

Inese Bērs, konsultante: Mums ir jāizmanto iespēja, lai Latvijas uzņēmējs iekļūtu apritē. Piemēram, pašlaik Eiropas Savienības projektu pakalpojumu konkursos uzvar tikai rietumvalstis, jo mums nav uzkrāta nepieciešamā pieredze – neesam bijuši ES. Šajā brīdī vairākas Latvijas kompānijas diezgan mērķtiecīgi startē pakalpojumu konkursos, veidojot konsorcijus. Tā kā pieredze mums ir minimāla, mēs sadarbojamies ar ārvalstu konsultantiem – darbojamies kā mazie konsorciju partneri, lai pēc diviem gadiem varētu vienlīdzīgi startēt. Pagaidām iespēju redzam tikai šādu, bet ir iespējams iziet arēnā – tas ir dažu gadu jautājums. Pagaidām lielās rietumu firmas saka, ka tiek galā pašu spēkiem. Bet pēc diviem gadiem, kad būsim uzkrājuši pieredzi un sāksies konkursi par Balkānu valstīm, Moldovu un Ukrainu, viņiem būs nepieciešami eksperti, un tad viņi ar mums runās savādāk.

Ivo Rollis, konsultants: Latvijas stiprā puse ir tā, ka mēs varam iedot pieredzi no pirmajām rokām. Atspēriena punkti patiešām ir ļoti atšķirīgi. Ir ļoti grūti ieiet tirgū. Sanāk to darīt lēnām – solīti pa solītim.

I.Bērs: Nesen sarunā zviedru konsultantu firma atzina, ka viņiem ir arvien mazāka interese par attīstības sadarbības pakalpojumu konkursiem, jo viņu ekspertu izmaksas ir pārāk augstas. Pārāk daudz ir jāiegulda, un tas neatmaksājas. Līdz ar to viņi arī atzīst, ka skatās uz sadarbību ar Baltijas valstīm.

G.Kārkliņš: Pašlaik mēs esam vienkārši lētāki un ar to arī konkurējam. Tomēr jāņem vērā divi aspekti. Pirmkārt, naudu vienmēr cenšas dot savējiem, un tas ir saprotams. Otrkārt, jāņem vērā arī kapacitāte, ko kompānija spēj piedāvāt. Ja arī kompānija grib startēt uz projektiem, tie pārsvarā ir nelieli. Nav iespējams piedāvāt atbilstošu pieredzi lielu projektu vadīšanā un ieviešanā. Ja Latvijā kādam uzņēmumam ir viens miljonu liels projekts, tas ir ļoti daudz. Parasti tas ir gada vai pat vairāku gadu apgrozījums, nevis viena projekta summa. Tāpēc var teikt, ka pagaidām vienīgā iespēja ir veidot konsorcijus vai būt apakšuzņēmējam. Mēs veidojam savu portfeli, iegūstam pieredzi, un tad arī varēsim izpildīt normatīvus, lai iekļūtu šajā tirgū.

S.Putniņa: Ir skaidrs, ka Latvijai attīstības sadarbībai ir kaut kāds budžets. Ir vairāki veidi, kā šo naudu tērēt. Viens, mēs pērkam Latvijas ekspertus atsevišķām aktivitātēm, lai viņi brauc uz Moldovu, Gruziju. Manuprāt, efektīvāka līdzekļu ieguldīšana būtu attīstīt produktus, ko Latvija var piedāvāt – saprast, kur mēs esam labākie. Ja mēs skatāmies uz globālajām norisēm, tad tuvāko gadu laikā aktuāli būs privātā sektora attīstības jautājumi. Privātā sektora attīstība no valsts puses ir radīt nosacījumus – tieši ar to Latvija ir nodarbojusies pēdējos 15 gadus.

Ja mēs skatāmies, kas trūkst, tad redzams, ka trūkst jebkāda veida aprakstu, ko Latvija kā valsts uzskata par savu veiksmīgo pieredzi – ko mēs varam pierādīt, kas ir veiksmīgas reformas un kas ir tie cilvēki, kas valsts iestādēs vai privātā sektorā ar šiem jautājumiem ir strādājuši. Tāda veida reformu apraksts ir tas, kas veidojis atpazīstamību citām valstīm, tas ir veids, kā viņi iegājuši šajā tirgū. Ja šis reformu apraksts ir pārliecinošs, tad tiek meklēti eksperti. Es tā redzu attīstības sadarbības politiku.

V.Birkavs: Es domāju, ka tas ir ļoti sakarīgs priekšlikums. Mūsu ekspertiem mērķtiecīgi jāuzkrāj pieredze noteiktos virzienos, mērķtiecīgi jāgatavo produkti un regulāri jāseko tam, kādos konkursos mūsu eksperti būtu gatavi startēt. Pagaidām viss notiek individuāli. Pirms attīstības sadarbības ir vajadzīga mūsu pašu sadarbības attīstība.

Reinis Āboltiņš, ANO attīstības programmas projektu vadītājs: Vienkāršojot, ir divi ceļi, kā var ieiet apritē. Viens, privātie uzņēmēji pēc savas iniciatīvas audzē muskuļus un paši cērtas cauri džungļiem. Mums laikam pārsvarā ir tieši tādi piemēri. Otrs, ir jāstiprina valsts spēja palīdzēt privātajam sektoram. Manuprāt, ir svarīgi, lai šajā pārejas periodā valsts iet pie privātā uzņēmēja proaktīvi, nevis tikai priecājas par individuālu uzņēmēju panākumiem.

Ir vērts papūlēties, jo tas ir ne tikai bizness privātajiem, bet arī valsts ārpolitika, kas veicina valsts atpazīstamību pasaulē. Ir vērts ieguldīt resursus, lai palīdzētu privātajiem uzņēmējiem. No valsts viedokļa tā ir sava vārda lobēšana, kas vēlāk noteikti atmaksājas. Piemēram, Moldovā man jautā, kur Baltijas valstis ir visu laiku bijušas. Mums šeit nāk zviedri un briti, bet tas nav tas, kas mūs interesē, mūs interesē jūsu unikālā pieredze.

Vai mums Latvijā ir skaidrs, kas ir mūsu veiksmes stāsts, ko mēs varam nest pasaulē?

A.Sekacis: Es nedaudz pakomentēšu arī izskanējušās domas. Pilnīgi piekrītu, ka atsevišķi eksperti ir nenovērtējami. Mums pamazām krājas informācija par dažādiem ekspertiem – bijušajiem civildienesta ierēdņiem, ārpus civildienesta strādājošajiem, kuri šobrīd darbojas ļoti dažādos finansētos projektos un dažādās pasaules valstīs. Bet tur jau ir tā problēma, ka eksperti paši par sevi maz ko dod kapacitātei. Šeit ir runa jau par juridiskām vienībām – firmām vai nevalstiskām organizācijām – kuras ir spējīgas veikt šos projektus un eventuāli kādreiz kandidēt uz lielākiem projektiem. Latvijas attīstības sadarbības viens no apakšmērķiem ir veicināt pieredzes uzkrāšanu, lai pēc diviem, trim gadiem varētu kandidēt uz projektiem, un tas nav nekāds noslēpums. Tas tā ir visās jaunajās dalībvalstīs. Visur speciāli atbalsta savējos uzņēmējus, jo pretējā gadījumā viss finansējums aiziet vecajām dalībvalstīm. Kā atbalstīt, tas jau ir tehnisks jautājums.

Par veiksmes stāstiem runājot, cerēt, ka Ārlietu ministrija pateiks: Latvija ir izdarījusi labu tikai šajā, šajā un šajā jomā un cita joma ir slikta, ir pilnīgi nepareizi. Mēs mēģinājām šo pieeju pirms diviem gadiem un saskārāmies ar faktu, ka kādā konkrētā jomā Latvijai ir veiksmes stāsts, bet ekspertīzes nav.

S.Putniņa: Ja skatāmies no pieprasījuma viedokļa, tad jautājumos par demokratizāciju un tamlīdzīgās tēmās amerikāņi ir tik lieli, ka Latvijai iespraukties būs praktiski neiespējami. Ir interese par ļoti praktiskiem jautājumiem – kā tika reformēta kāda konkrēta institūcija, kā tika izveidots kāds konkrēts reģistrs, kā tika ieviesti konkrēti likumi. Tās ir zināšanas, kas ir Latvijā, turklāt vēl joprojām valsts sektorā strādājošo vidū. Pasaules bankas reitingos Latvija parādās kā labs piemērs saistībā ar uzņēmumu reģistrāciju. Nākošais jautājums, kas seko – sniedziet kādu aprakstu par reformu procesu. Bet tāds neeksistē. Ir skaidrs, ka to nefinansēs neviens privāts uzņēmums vai citu valstu institūcijas. To var finansēt tikai Latvija.

No pieprasījuma viedokļa pagaidām pasaulē aktuālas ir tādas tēmas kā tirgus uzraudzības sistēmas, standartizācija, sertifikācijas atzīšanas sistēmas, dažāda veida inspekcijas. Turklāt interese ir tieši par Baltijas valstu pieredzi, jo mēs esam bijušās padomju republikas, kas veiksmīgi realizējušas reformas ekonomikas jomā un pilnībā pārgājušas uz brīvā tirgus ekonomiku. Tāpat arī ir interese par dažāda veida reģistriem, valsts pārvaldes struktūras reformām un uzņēmēju organizāciju darbību.

Vēl viena lieta, kura būtu jārisina, ir valsts pārvaldē strādājošo motivācija konsultēt. Sākumā visu var izdarīt uz personisku kontaktu pamata un, balstoties uz cilvēka interesi, aizbraukt uz konkrētu valsti, bet iztrūkst praktiskā motivācija. Es runāju par ekspertiem, kas strādā valsts pārvaldē, jo pašreizējā situācijā starptautiskās institūcijas nevar viņiem samaksāt. Latvijas valdībai arī nav mehānisma, kā viņus atbalstīt.

V.Birkavs: Tad jo svarīgāk ir, lai valsts ierēdņi, kuri strādā valsts darbu un saņem par to algu, savu pieredzi nodod ekspertiem, kuri ir gatavi braukt uz šīm valstīm un konsultēt. Es domāju, ka tas nav nekas neiespējams. Mēs nevaram cerēt uz ierēdņiem, kas grib vai negrib braukt konsultēt. Svarīgi, ka privātie to var padarīt par savu biznesu.

A.Sekacis: Es nezinu, vai ir iespējams savu pieredzi nodot tīrā veidā – izklāstot to konsultantam. Bet mēs pastāvīgi saskaramies ar tādu kā morālas dabas problēmu – es nedomāju, ka mūsu valsts pārvalde ir tik pārblīvēta ar resursiem, lai mēs brīvi varētu atļauties sūtīt esošos civildienesta ierēdņus.

G.Kārkliņš: Domāju, ka visiem ir skaidrs, ka Latvija šobrīd nav pozīcijā, lai attīstības sadarbībā investētu lielus resursus. Attīstības sadarbība no Latvijas redzespunkta noteikti būs ļoti fokusēta specifiskās jomās. Būsim reāli! Mēs zinām, kāds ir Latvijas budžets šīm lietām. Tuvākos divus trīs gadus par attīstības sadarbību kā par biznesu būs ļoti grūti runāt.

Kāda ir citu Austrumeiropas valstu pieredze, organizējot attīstības sadarbību un iesaistot tajā privāto biznesu?

A.Sekacis: Lai gan par attīstības sadarbību Latvijā runājam tikai pēdējos divus gadus, tomēr tā ir lieta, ar kuru nodarbojas teju jebkura pasaules valsts. Līdz šim gan tas vairāk ir bijis kā Latvijas maksājums starptautiskajām organizācijām, ne tik daudz pašu plānota palīdzība.

Katrā dalībvalstī situācija un modeļi ir atšķirīgi, jo ir atšķirīga arī tā saucamā izejas bāze – situācija, ar kuru sākām. Piemēram, poļiem, čehiem un ungāriem ir vēsturiska pieredze. Viņi gan par to skaļi nerunā, bet viņi snieguši palīdzību arī pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Baltijas valstīs mēs šajā ziņā sākām no nulles. Tāpēc tā īsti salīdzināt pat nevar.

Nobeigumā, jūsu vīzija par to, ko Latvijā attīstības sadarbības jomā iespējams izdarīt tuvākā gada laikā un kāda ir vīzija par attīstības sadarbību 2010.gadā?

S.Putniņa: Es ieteiktu aprakstīt reālās reformu pieredzes. Iztulkot tās angļu un krievu valodā. Mēģināt piesaistīt starptautisku profesūru, kas to arī varētu nest tālāk. Es tiešām redzu, ka pēc tā ir pieprasījums. Savukārt tālākā nākotnē Latvija varētu sniegt vadības konsultācijas, kas būtu sasaistē ar informācijas tehnoloģiju produktiem. Tas viennozīmīgi būs aktuāli.

A.Sekacis: Izmantošu iespēju, lai pateiktu, ka šogad rudenī taps tā saucamie valsts stratēģijas papīri attiecībā uz Moldovu un Gruziju. Tie tiks padarīti publiski, cik vien tas būs iespējams. Līdz ar to ir iespējams ierosināt, komentēt papildus izmaiņas iecerētajām aktivitātēm šajās valstīs. Jā, mēs šobrīd cenšamies definēt konkrētus attīstības sadarbības mērķa reģionus. Ir vairāki aspekti, kāpēc esam izvēlējušies tieši Moldovu un Gruziju. Par tālāko nākotni – domāju, ka jāskatās, kādas būs saņēmēju valstu intereses. Daudz kas ir atkarīgs no pašiem konsultantiem, jāskatās, kāda ekspertīze Latvijā attīstīsies.

V.Birkavs: Mani interesē pilnīgi skaidri nodefinēt, kādi konsultanti kādos virzienos strādā. Es gribētu teikt, ka pagaidām ir mūsu laiks, mūsu pieredze kādam ir vajadzīga. Mums ir jādomā, ko darīsim pēc gadiem pieciem vai sešiem.

G.Kārkliņš: Ceru, ka neskatoties uz globāli notiekošajiem procesiem, ka aizvien lielāka nozīme ir lieliem spēlētājiem, mazie uzņēmumi spēs pastāvēt, attīstīsies un vairosies. Domāju, ka attīstības sadarbībai paredzētais finansējums no Latvijas budžeta aizvien palielināsies. Tuvākajā laikā ārlietu ministrija varētu tikt skaidrībā par to, ko viņi precīzi grib redzēt – kā attīstības sadarbības modelis darbosies, kādas jomas un spēlētāji tur būs.

R.Āboltiņš: No ANO attīstības programmas viedokļa raugoties, esam ieinteresēti, lai iesāktie mājasdarbi, ko patreiz dara, proti, likumdošanas sakārtošana, ekspertu apzināšanas sistēmas nostiprināšana un attīstīšana, ritētu raiti. Ja gada laikā to izdotos izdarīt, tas būtu ļoti labi. Savukārt piecu vai desmit gadu laikā mēs ceram, ka izdosies ieviest labu standartu, kā noteikt prioritātes un kā sadarboties ar partneriem.

I.Rollis: Domāju, ka privātais sektors piecu gadu laikā pats spēs noteikt tirgu un šajā laikā būs uzaudzēti lielāki muskuļi. Būtu labi, ja tuvākajā laikā nodefinētos, kur ir iespējama partnerība starp valsti un privāto sektoru.

I.Bērs: Līdz 2010.gadam Latvijai būs stabila vieta konsultāciju biznesā. Privātajā biznesā būs vienlīdzība starp jau tagad esošajiem un jaunajiem spēlētājiem un Latvija būs konkurētspējīga pakalpojumu piegādes konkursos. Pagaidām mums ir pavērts tirgus, bet mums nav iespējas tajā startēt.

A.Tauriņš: Ceru, ka būs nodefinēts produkts, iegūts imidžs un tas būs arī instruments politiķu rokās.


Teksts angļu valodā pieejams šeit.


Šī publikācija ir tapusi ANO Attīstības programmas Latvijā un LR Ārlietu ministrijas kopīgā projekta "Institucionālās kapacitātes veicināšana attīstības sadarbības jomā, lai stiprinātu Latvijas valdības attīstības sadarbības struktūru" ietvaros.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733