Atslēgvārdi:

Attīstības lielceļš 1

ANO Attīstības programma (UNDP) Latvijā darbojās no 1992. līdz 2005. gadam, sniedzot atbalstu valsts pārejas periodā un ieguldījumu tautas attīstībā. Noslēdzoties programmas darbam, aizvadītā laika būtiskākos ieguvumus komentē bijušie UNDP pārstāvji Latvijā, Tautas attīstības pārskatu galvenie redaktori, kā arī valsts pārvaldes institūciju un nevalstiskā sektora pārstāvji, kas bijuši UNDP sadarbības partneri.

Iesaki citiem:
Rudzlauk 255x203
Foto:A. Jansons

ANO Attīstības programma ir bijusi ierosinātājs, veicinātājs, sadarbības partneris labām pārmaiņām Latvijā. UNDP ir arī dokumentējusi Latvijas attīstību, izdodot septiņus Tautas attīstības pārskatus. Tagad mums ir iespēja atskatīties, vai esam sasnieguši mērķus, uz kādiem tiecāmies un centāmies sasniegt.

UNDP uzsāka darbību 1992. gadā, kad ieradās pirmā pārstāve – Linna Vollisa. Diemžēl viņa vairs nav mūsu vidū. Lai arī tajā laikā vēl nebija daudz programmu, viņas loma bija būtiska, lai noteiktu pamatu, uz kura veidot attīstību Latvijā. Viņas veikums ir palīdzējis visiem pārējiem.

1993. gadā kā pārstāvis Latvijā tika iecelts tā laika jaunākais pārstāvniecības vadītājs UNDP vēsturē Džons Hendra. Viņam tolaik bija 33 gadu. Kādi bija Jūsu laika galvenie attīstības jautājumi Latvijā?


Džons Hendra, bijušais UNDP pārstāvis Latvijā (1993. – 1997.): Kad es šeit ierados, visa valsts kopumā bija ļoti dinamiska un vajadzēja pēc iespējas ātrāk noteikt UNDP lomu valstī. Mūsu līdzekļi bija ierobežoti, bet es jutu – ja izdosies noteikt visbūtiskākās jomas, varēs piesaistīt partnerus, donoru līdzfinansējumu.

Galvenās jomas, kurās darbojāmies, bija demokratizācija, sabiedrības integrācija, nabadzības mazināšana, labklājības sistēmas reforma, bija jārunā par sociālo integrāciju plašākā kontekstā, cilvēktiesībām.

Manā laikā galvenais fokuss bija vērsts tieši uz sociālo integrāciju, labklājības celšanu, darbu ar cilvēktiesību jautājumiem.

Šodien, atskatoties uz paveikto, es redzu, ka Latvija ir sasniegusi ļoti iespaidīgu ekonomisko izaugsmi, gribu arī jūs apsveikt ar iestāšanos ES.


Nils Muižnieks, pirmo Tautas attīstības pārskatu Latvijā vadītājs (1995. – 1997.): UNDP ir ļoti daudz paveikusi Latvijā. Raugoties pagātnē, redzams, ka daudzi jautājumi, kas bija aktuāli deviņdesmito gadu vidū, ir guvuši risinājumu.

Darbs bija grūts, nebija pietiekamu datu, bija jāsāk no mazumiņa. Tāpēc, ja salīdzina pirmo ziņojumu ar 2005. gadā iznākušo – ir pat nedaudz neērti, jo pirmajā bija vispārīgs pārskats par dažādām jomām. Taču bijām radījuši labu pamatu tālākajiem ziņojumiem un sadarbības iniciatīvām ar valdību, nevalstiskajām organizācijām. Pats biju iesaistījies integrācijas aspektu risināšanā. Atceros, cik strīdīgi un sarežģīti bija rakstīt par integrācijas un starptautisko attiecību jautājumiem 1995. gadā, atminos tā laika politisko gaisotni, runājot par valodu lietošanu demokrātiskā sabiedrībā, pilsonības likumu. Par to joprojām ir ļoti karstas debates.

Turklāt jāatzīmē, ka daudzi Latvijā nebija pieraduši pie šāda veida ziņojumiem, politikas analīzes, kas sniedza rekomendācijas, nevis tīri akadēmiskiem tekstiem.

Skatoties, kas bija autori pirmajam pārskatam, piemēram, Inita Pauloviča, Ilmārs Mežs, pētnieciskais žurnālists Jānis Domburs un citi, varu teikt, ka man bija ļoti paveicies ar komandu. Viņi visi ir kļuvuši par ekspertiem savās jomās.


Agrita Groza, Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece: Pirmais laika periods, kad UNDP pastāvīgais pārstāvis bija Džons Hendra, bija ļoti auglīgs laiks. Mēs uzsākām sociālās likumdošanas veidošanu, UNDP atspaids tiešām bija neatsverams –speciālisti palīdzēja tikt galā ar ekonomiskajiem aprēķiniem, kopīgā sadarbībā ar UNDP un Pasaules Banku tapa pensiju reformas koncepts. Tapa sociālās drošības reforma, kurā 1995. gadā tika pieņemti 7 būtiskākie sociālās drošības likumi. Tas bija posms, kad tieši sākās un turpinājās labklājības reforma Latvijā. Tā ir dzīvotspējīga un parāda, ka pamati, kas tika ielikti tajā laikā, ir liels ieguvums Latvijas sabiedrībai.


Eiženija Aldermane, Naturalizācijas pārvaldes priekšniece: ANO Attīstības programma nav bijusi tikai mūsu sadarbības partneris, bet arī labs draugs. Jau no sadarbības sākumiem – Džons Hendra, Jans Sands Sorensens, Gabriele Kēlere un Inita Pauloviča bija bieži viesi pie mums.

Ja runājam tieši par pirmo posmu, kopīgi radās ideja veidot pētījumu Ceļā uz pilsonisku sabiedrību. Tas bija viens no priekšnosacījumiem, lai vēlāk taptu valsts programma Sabiedrības integrācija Latvijā. Tagad ir institucionālais mehānisms, lai strādātu programmas izpildei.

No UNDP puses bija ne tikai rūpes un biedriskais, morālais, bet arī liels finansiālais atbalsts. Kopumā Naturalizācijas pārvalde ir saņēmusi pusmiljonu latu gan bezmaksas kursiem, gan dažādu projektu īstenošanai. Vienpadsmit tūkstoši cilvēku mācījās latviešu valodu tieši ar UNDP atbalstu, un tie ir cilvēki, kuri valodas apguvi ir saistījuši ar pilsonības iegūšanu.

Kopā organizējām informatīvās kampaņas. Minēšu kaut vai tikai vienu kopīgi radīto ideju: pilsonības dienas skolās. Šī ideja joprojām tiek īstenota dzīvē. Mans sapnis ir, lai kādu dienu Latvijā tiktu atzīmēta Latvijas pilsoņu diena, tāpat kā daudzās citās valstīs.


Tagad mēs varam virzīties tālāk uz nākamo posmu. 1997. gadā Latvijā ieradās Jans Sands Sorensens. Kādiem galvenajiem jautājumiem uzmanība tika pievērsta Jūsu laikā?


Jans Sands Sorensens, bijušais UNDP pārstāvis Latvijā (1997. – 2002.):

Tas bija ļoti svarīgs laiks visai Latvijai un arī svarīgs laiks manā karjerā.

Kad es šeit ierados, bija jau aizsāktas daudzas ļoti vērtīgas programmas. Domāju, ka mēs diezgan daudz sasniedzām, un tas, lielākoties, notika, pateicoties mūsu partneriem un UNDP birojam, kas ieguva augstu reputāciju un spēja to noturēt laika gaitā. Daudzi no darbiniekiem vakaros mācījās, papildināja savas zināšanas, valdīja liels entuziasms.

Mēs centāmies piesaistīt donorus, izklāstot, kādēļ ir tik ļoti būtiski iesaistīties valstiskas nozīmes programmās, un vairākumā gadījumu mums tas izdevās.

Nereti bija arī situācija, ka labas programmas bija aizsāktas, bet organizācijas pašas nespēja nodrošināt turpinājumu, tādēļ tām bija nepieciešama palīdzība.

Manas darbības laikā es īpaši pievērsos integrācijas programmas turpināšanai, ik gadu no jauna pārliecinot, cik ļoti tā ir nepieciešama. Tāpat būtisks bija tiesu sistēmas novērtējums, vispārējas izpratnes par tiesiskumu veidošana.


Šajā laikā Tautas attīstības pārskati ieguva precīzāku saturisku fokusu, katram pārskatam iegūstot noteiktu tēmu. Divas atziņas no Tāļa Tisenkopfa vadītājiem pārskatiem: pirmais, globalizācijas laikmetā vērojamā informācijas sabiedrības plaisa starp laukiem un pilsētu ir draudoša ilgtspējīgai tautas attīstībai, otrs – skarbās atziņas par lēmumu pieņemšanas procesu mūsu valstī.


Tālis Tisenkopfs, Tautas attīstības pārskata galvenais redaktors (1998. – 2001.):

Es sāku savu sadarbību ar UNDP 1997. gadā, Nila Muižnieka veidotā pārskata ietvaros, kas bija pārskats par nevienlīdzību. Faktiski tajā iezīmējās nevienlīdzība kā pārejas perioda sekas. Tika uzrunāta arī nabadzības problēma, reģionu attīstības nevienmērība, līdz ar to tika skarts ilgtspējas jautājums.

Nākamajos pētījumos centāmies analīzi koncentrēt līdz kādai vienai galvenajai tēmai, kas katru gadu bija sava, bija jūtama sabiedrībā kā viens no dienaskārtības jautājumiem. 1998. gadā analizējām to, kā valsts sadarbojas ar privāto sektoru, darba devējiem, ko paši cilvēki saka un ko indivīdi var darīt savas attīstības labā. Mēs meklējām mehānismus, kā var sadarboties šie trīs galvenie sabiedrības aģenti.

1999. gada pārskats sakrita ar laiku, kad Latvija jau tika uzaicināta iestāties ES, sajutām globalizācijas elpu, tādēļ sapratām, ka tautas attīstība jāuzrunā plašākā kontekstā.

Pēc tam pārgājām uz retāku pārskatu izdošanas ciklu, jo to sagatavošana ir ārkārtīgi darbietilpīgs process, kuram nepieciešami daudzi resursi. 2000./2001. gada pārskats tika veltīts politikas analīzei.

Politiķu, sabiedrības vērtētāju aprindās izvirzījās jautājums – cik kvalitatīva ir mūsu politika? Raudzījāmies no lēmumu pieņemšanas, kvalitātes, atbildības un atskaitīšanās viedokļa.

Ne tikai šī, bet arī citu pārskatu rekomendācijas ir tikušas uzklausītas, cilvēki par to ir domājuši un transformējuši savā izpratnē, līdz ar to šīs rekomendācijas ir darbojušās sabiedrībā, ja arī tas nav uzreiz redzams tiešā veidā. Pārskatus izmanto studējošā jaunatne, tie ietekmē studentu domāšanu, daudzas valsts iestādes tos izmanto gandrīz kā rokasgrāmatas, izmanto statistisko informāciju, uz tiem atsaucas žurnālisti. Pārskatiem ir ietekme, un es to lomu redzu svarīgu jautājumu aktualizēšanā. Ja raugāmies retrospektīvi, kā ir mainījusies valsts pārvaldes kvalitāte, kā ir mainījies sociālo procesu menedžments, nevar noliegt, ka te ir bijuši milzu soļi uz priekšu, un arī šiem pārskatiem ir bijusi ietekme uz to.

Strādājot pie pārskatiem, man ir bijusi ļoti jauka darba pieredze: redakcionālā neatkarība, analīzes kvalitāte, nekad no UNDP puses nav ticis uztiepts savs viedoklis.

No 2006. gada pārskatus pilnībā izdos Latvijas Universitāte, 2005. gadā mēs to vēl veidojām kopā ar UNDP. Mēs cenšamies plūstoši pārnest šo zīmolu, kvalitāti un uzticamību no ANO uz LU. Zīmols ir ļoti spēcīgs, atsaukšanās uz pārskatu kā uz ticamu avotu ir ļoti svarīga. Tagad būs mūsu pienākums un atbildība turpināt šo kvalitāti Latvijas Universitātē.


Anita Ušacka, Starptautiskās Krimināltiesas tiesnese, bijusī Satversmes tiesas tiesnese:

UNDP ir devusi lielu ieguldījumu tieslietu jomā, un ir sasniegti tiešām labi rezultāti.

Manuprāt, īpaši liels ieguldījums bija tiesnešu apmācībā, īpaši Satversmes tiesai, jo tā bija jauna, 1996. gadā dibināta institūcija. Apmācība mums ļoti palīdzēja darbā, un domāju, ka mēs tiešām varam lepoties ar mūsu Satversmes tiesu.

Uzskatu, ka ir jāpiemin arī tas, kas neizdevās. Smagāka situācija ir ar vispārējām tiesām. Liels ieguldījums bija jaunā Tiesu likuma tapšanā, taču politiskā griba nebija tāda, lai to pieņemtu. Tas bremzē uzlabošanos šajā sfērā. Šeit mūsu politiķiem un valdībai vēl ir daudz darāmā.


Gunta Veismane, Valsts kancelejas vadītāja: Mana sadarbība ar UNDP aizsākās, kad tiku aicināta veidot Administrācijas skolu. Nākot no akadēmiskās vides, mums nebija pieredzes, kā veidot mācības ierēdņiem, jo akadēmiskās mācības ne vienmēr palīdz praktiskajā darbā.

Bija svarīgi, ka varējām piesaistīt ekspertus ar lielu pieredzi administratīvās kapacitātes stiprināšanā.

Kad Tālis Tisenkopfs veidoja savu pārskatu, kritiskie punkti bija par rīcībpolitiku, lēmumu pieņemšanas procesa uzlabošanu. Mēs ļoti aktīvi strādājām, kā dzīvē varētu īstenot uzlabojumus.

2000. gadā Valsts kancelejā tika izveidots Politikas plānošanas un koordinācijas departaments, kura galvenais uzdevums ir rīcībpolitikas stiprināšana. 2005. gadā izdevām grāmatu par politikas procesa novērtēšanu.


Gribu lūgt premjerministru komentēt jautājumu par valsts pārvaldi. Kas, Jūsuprāt, pa šiem gadiem ir pozitīvi mainījies un kas vēl būtu darāms?


Aigars Kalvītis, Latvijas Ministru prezidents: Pats uz valsts pārvaldi esmu atnācis no privātās uzņēmējdarbības. Es uzskatu: mums ir laba valsts pārvalde, neskatoties uz to, ka bieži mēģinām sevi noniecināt. Kopumā es to varu raksturot kā spējīgu. Bez labas valsts pārvaldes mēs nebūtu spējīgi ne veikt lielas reformas, ne integrēties ES un NATO.

Ja laikā, kad sākām pārejas periodu, mēs sevi salīdzinājām ar valstīm Austrumos, ar kurām sākām reformu maratonu, tad tagad salīdzinām ar Rietumiem, Skandināviju.

Protams, mēs vienmēr gribam vēl labāku valsts pārvaldi. Mani visvairāk satrauc cilvēku mainība, Ekonomikas un Finanšu ministrijas ir kadru kalves, nomaiņa gada laikā ir ap 20%. Mūsu ekonomika vēl nestrādā ar tādu ražīgumu, lai mēs varētu pienācīgi atalgot profesionāļus valsts pārvaldē.

Valsts pārvaldē gan, par laimi, nenotiek emigrācija uz ārzemēm, taču, lai nodrošinātu kadru pēctecību, mums nākotnē jābūt ļoti tālredzīgiem, lai saglabātu profesionāļus un valsts pārvaldi finansiāli pienācīgi atbalstītu. Labi, ka mūsu ierēdņi vēl neemigrē uz citām valstīm.

Ir jāskatās, kas notiek mums aiz muguras. Tas ir kā frontē: ja priekšējās rindas ir sakārtotas, bet aizmugurējās nē, tad priekšējās var krist.


Gabriele Kēlere ieradās, kad Latvija jau bija ļoti tuvu tam, lai kļūtu par ES dalībvalsti. Es aicinu Jūs dalīties pieredzē par būtiskākiem jautājumiem Jūsu darbības laikā Latvijā.


Gabriele Kēlere, bijusī UNDP pārstāve Latvijā (2002. – 2004.):

Ierados 2002. gada vasarā. Tas bija laikā, kad Latvija ļoti aktīvi gatavojās iestājai ES. Latvijas sabiedrības un UNDP mērķiem bija ļoti daudz kopīgā. Man bija ļoti svarīgi runāt par cilvēktiesībām, sociālo iekļaušanu, multikulturālismu, nabadzības samazināšanu un plaisas mazināšanu starp pilsētām un laukiem.

Tāpēc mēs UNDP uzskatījām, ka ir jāatbalsta Latvija ceļā uz iestāju ES. Bijām jau strādājuši ar valodas apmācības, pilsonības, veselības uzlabošanas un citiem jautājumiem, līdz ar to arī palīdzējām Latvijai virzībā uz dalību ES.

Pēc šā laika aizvien svarīgāks kļūst attīstības sadarbības jautājums – svarīgi atzīt, ka Latvijai ir labi eksperti, kas var palīdzēt attīstības jautājumos citām valstīm un ka viņi var dalīties ar Latvijas gūto pieredzi.

Tāpat bija jārunā par to, kā Latvijai kļūt redzamākai visā ANO sistēmā. Vissvarīgākais ir tas, ka valstis var paņemt no attīstības programmas to, kas tām ir vajadzīgs, pašas tālāk īstenot šīs programmas un palīdzēt arī citām valstīm.


Māras Sīmanes pārskats ANO sistēmā ir saņēmis balvu par novatoriskumu. Lūdzu, pastāstiet par galvenajiem tā fokusa punktiem un varbūt varu Jūs lūgt izskaidrot kādu terminu, piemēram, ‘cilvēkdrošība’ no sava pārskata?


Māra Sīmane, Tautas attīstības pārskata galvenā redaktore (2002./2003.): Manis vadītajā pārskatā aplūkotais saskan ar Kalvīša kunga teikto – ir jāskatās, kas notiek mums aiz muguras. Ļoti bieži ANO var uzsākt kādu jēdzienu izmantošanu, un mēs veidojām pārskatu par cilvēkdrošību. Bieži sakām – pārejas posmā bija milzu iespējas. Bet daži bija uzvarētāji un daudzi bija zaudētāji vai juta sevi kā tādus. Raudzījāmies, kas cilvēkiem liek justies drošiem, kā viņi var izmantot izveidotās sistēmas valstī. Mēs secinājām, ka ir jāstiprina cilvēku drošības spēja un spēja rīkoties. Mēs arī sniedzām rekomendācijas, kas ir darāms, lai to sasniegtu.

Valsts pārvalde šajos gados bija ļoti aizņemta, bija jāveido sistēmas. Kā dzirdējām no Grozas kundzes – septiņi likumi par sociālo drošību pieņemti 1995. gadā. Tas taču bija tik nesen! Mums bija jānogaida laiks, lai varētu šīs izveidotās sistēmas izvērtēt un pakāpeniski koriģēt. Pārvaldība arī bija ļoti aizņemta ar iestāšanos ES. Premjers teica – par laimi, valsts pārvaldes cilvēki vēl neemigrē. Gribu oponēt: daudzi tomēr brauc uz “mūsu pašu” Briseli strādāt. Mums šobrīd, kad UNDP atstāj Latviju, visiem kopīgi ir jāstrādā, lai katrs indivīds šeit justos labāk.


Latvija kļūst par globālu spēlētāju un no saņēmējas valsts kļūstam par donoru. Kāds ir Jūsu redzējums, vai spēsim sniegt ieguldījumu šajā jomā?


A.Kalvītis: Mēs jau tagad esam spējīgi palīdzēt citām valstīm. Šajā ziņā mums pat ir priekšrocības salīdzinājumā ar vecajām demokrātijām, jo tām nav šīs reformu pieredzes. Ja skatāmies uz valstīm, kuras ir nospraudušas demokrātijas, eiropeiskas attīstības ceļu, piemēram, Moldova, Gruzija un citas valstis, tās alkst pēc palīdzības tīri intelektuālā ziņā, lai varētu pārvarēt šķēršļus.

Pats esmu personīgi apmeklējis lielāko daļu no tām. Reizēm var tikai saķert galvu un brīnīties, kas tur notiek. Tikko biju Ukrainā. Ja man ļautu, es uz katra soļa stāstītu, kas ir jādara. Mūsu cilvēki jau ir pieredzes bagāti. Mēs esam gatavi palīdzēt.

Latvija nesen nosūtīja muitniekus un robežsargus strādāt uz Piedņestru. Latvija konkursā ieguva sešas vietas, visvairāk salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu.

Runājot ar šo valstu pārvaldes cilvēkiem, ir sajūta un pārliecība, ka viņi alkst pēc mūsu pieredzes un padomiem, viņi tic mums daudz vairāk, un mēs varam dot vairāk, nekā no tālākām zemēm nākušie. Šādi mēs varam ieguldīt reģiona izaugsmē un drošībā.


Andris Aukmanis, Sorosa fonda Latvija izpilddirektors: Mēs ar UNDP ar kopīgiem mērķiem esam strādājuši valsts demokratizācijas procesā. Esam strādājuši ļoti līdzīgās un nozīmīgās jomās: pilsonības, sabiedriskās politikas, HIV/AIDS programmās, politikas analīzes, lēmumu pieņemšanas, procesa kvalitātes analīzē, arī tiesiskas valsts stiprināšanā utt.

Esam kopīgi dibinājuši Valodas mācību centru, Tiesnešu mācību centru un NVO centrus.

Gribu vēlēt, lai sadarbība starp pilsonisko sabiedrību un valsts pārvaldi būtu arī turpmāk tik laba, kāda tā ir bijusi starp Sorosa fondu Latvija un UNDP.

Šobrīd ļoti aktuāla ir attīstības sadarbība. Mūsu valstī, kura līdz šim ir saņēmusi palīdzību, šis jēdziens ir diezgan svešs. UNDP stiprināja valsts spējas, īpaši Ārlietu ministrijas spējas strādāt ar šiem jautājumiem. Tajā pašā laikā mēs no savas puses veicinājām procesus, lai NVO būtu spējīgi partneri šajā procesā.


Inita Pauloviča ieņēma UNDP Latvija galveno krēslu laikā, kad bija zināms, ka tas drīz tiks likvidēts, un šim amatam bija vajadzīgs cilvēks, kurš prot īstenot reformas.


Inita Pauloviča, UNDP biroja vadītāja Latvijā (2004. – 2005.):

Man tā bija liela privilēģija vadīt biroju noslēguma laikā. Neko īpaši jaunu es vairs nevarēju iesākt, bet manai darbībai bija citādi akcenti, viens no tiem – Latvijai ir jākļūst par spēcīgu spēlētāju starptautiskā vidē.

Pēc iestāšanās ES Latvijai kļuva pieejami lieli ES struktūrfondu līdzekļi. Mēs atbalstījām un stiprinājām valdības institūcijas ar domu, lai šie līdzekļi nonāktu tiem mērķiem, kas veicina tautas attīstību. Mēs redzējām, ka nav pietiekamas informācijas par struktūrfondiem, tādēļ ķērāmies klāt, lai palīdzētu sakārtot informācijas plūsmu. Pēdējā posmā arī skatījāmies, kur šie līdzekļi ir ieguldīti, tas, savukārt, ļoti cieši saistīts ar reģionu attīstības jautājumiem.

Trešā, manuprāt, ļoti būtiskā lieta, bija darbs ar HIV/AIDS jautājumiem. Jā, situācija Latvijā ir stabilizējusies, taču nedrīkst pārtraukt strādāt, lai situācija nepasliktinātos.

Gribu arī uzsvērt tiesu komunikācijas projektu. Jo tālāk mēs ejam tautas attīstībā, jo vairāk runājam par smalkākām, sarežģītākām lietām. Šobrīd runājam, kā publiskot tiesas spriedumus, kā tiesnešiem runāt ar sabiedrību.

Un vēl gribu minēt vides projektus. Šajā ziņā ir ielikts ļoti stabils pamats sadarbībā ar Vides ministriju gan bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā, gan, izstrādājot valsts programmas, stratēģijas un monitoringa programmas.

Taču arī vides jomā vēl ir daudz darāmā. Tāpat kā attīstība kopumā, arī tautas attīstība nekad nebeigsies.


Aija Zobena, Tautas attīstības pārskata galvenā redaktore (2004./2005.):

Pateicoties UNDP, tautas attīstība Latvijā nav tukša skaņa. Latvijas augstskolās ir tautas attīstības kursi, akadēmiskais potenciāls ir spējīgs turpināt sagatavot šos pārskatus, ir iedzīvināti principi, par kuriem runāja Tālis: redakcionāla neatkarība un demokrātisks process darbā pie pārskata.

Mūsu pārskats raugās uz reģionālajām atšķirībām kā attīstības potenciālu. Mēs raudzījāmies uz indivīdu rīcībspēju ikvienā reģionā. Reģionālā nevienmērība ir dabiska, taču tā ne vienmēr tiek efektīvi izmantota. Galvenais vēstījums ir šāds: reģionālā reforma buksē. Reģionos nav atbildīgā rīcības subjekta, kas varētu mobilizēt iespējas, kādas tur ir. Mēs nevaram dot receptes, tomēr pārskatā ir arī rekomendācijas, ko darīt.


Raimonds Jansons, Ārlietu ministrijas Starptautisko organizāciju un humanitāro jautājumu departamenta direktors: Pirmkārt, gribu uzsvērt, ka UNDP laiks Latvijā sakrita ar valsts virzību ceļā uz ES un NATO. Tas zināmā mērā arī noteica valsts institūciju sadarbību ar UNDP. Gribu pateikt paldies par to, ka tika stiprināta sadarbība ar ANO, daudz tika sasniegts, neskatoties uz to, ka nācās strādāt ar ierobežotiem cilvēkresursiem ANO struktūrās.

Pārejas posmā sabiedrības integrācijas un cilvēktiesību jomas bija tās, uz kurām UNDP visvairāk koncentrējās. Latvija ANO ir bijusi Cilvēktiesību komisijas vadībā.

Ja Ārlietu ministrija sadarbības laikā rūpējās, lai šī sadarbība iet plašumā, tad UNDP – arī, lai tā ietu dziļumā.

Kēleres kundze pieminēja attīstības sadarbību. Ārlietu ministrijā tika izveidota struktūra, kas darbojas ar attīstības sadarbības jautājumiem, un UNDP ir palīdzējusi ministrijai celt tās kapacitāti un noteikt prioritātes ne tikai ANO, bet arī ES ietvaros.


Raimonds Vējonis, Vides ministrs: Sadarbība ar UNDP neapšaubāmi ir paaugstinājusi mūsu rīcībspēju, lemtspēju un redzējumu ilgtermiņā. Man ir prieks, ka vides sektorā esam izdarījuši daudz, kopā mums ir vairāk nekā 16 projekti. Tie pamatā ir balstīti uz dažādām ANO konvencijām vides jomā.

Gribu iezīmēt trīs būtiskākās lietas: šo konvenciju prasību ievērošana ir kļuvusi par valdības prioritāti vides jomā, šie jautājumi ir sabiedrības uzmanības lokā – bioloģiskā daudzveidība, klimata pārmaiņas utt.

Otrkārt, ar šo sadarbību esam nodrošinājuši, ka Latvija izpilda savas starptautiskās saistības, kas izriet no konvencijām.

Trešā, manuprāt, būtiskākā lieta ir fakts, ka Latvija vismaz vienā jomā ir kļuvusi par paraugu citām pasaules valstīm attiecībā par noturīgo organisko piesārņotāju mazināšanu Latvijā. Esam pirmā valsts pasaulē, kas ir sagatavojusi nacionālo plānu, kā rīkoties, lai to sasniegtu.


Inga Misiņa, Latviešu valodas valsts apguves aģentūras pārstāve: Jau kopš 1995. gada, aktīvi strādājot un mobilizējot pārējo starptautisko sadarbību, ļoti lieli līdzekļi ir veltīti valodas apguvei. 2000. gadā nebija seguma kursiem mediķiem, skolotājiem – UNDP to finansēja. Lielā mērā, pateicoties ANO Attīstības programmai, varējām arī veikt izglītības reformu. Tas ir milzīgs, nepārvērtējams un fundamentāls atbalsts visas valsts attīstībā.


Agra Bērziņa, Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts jaunatnes iniciatīvas centra direktore: Īpaši liels paldies par sadarbību un atbalstu jauniešu veselības jautājumos, paši jaunieši un pedagogi ir izglītoti HIV/AIDS un citos jautājumos. Un mēs ceram, ka sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām, īpaši, Papardes ziedu, projekti turpināsies.


AIDS centra direktors Andris Ferdats: Sadarbojāmies ar UNDP jau kopš 1994. gada, un ir grūti pārvērtēt šīs sadarbības nozīmi. Esam viena no retajām valstīm, kurā pēdējo četru gadu laikā ir panākts progress HIV/AIDS ierobežošanā, ir panākts stabilitātes stāvoklis, būtiski samazinās jauni saslimšanas gadījumi. Arī turpmāk, nu jau bez UNDP pastāvīgās klātbūtnes un atbalsta Latvijā, mēs nedrīkstam iegrimt stagnācijā, mums ir aktīvi jāturpina strādāt, lai jaunu saslimšanas gadījumu skaits pastāvīgi samazinātos.


Zinta Miezaine, Latvijas Pilsoniskā alianses pārstāve: Atceros, ka Ārlietu ministrijā pie mums sāka strādāt Laima Krieva – Krieviņa, un viņa bija atbildīga par sadarbību ar UNDP. Viņa teju ik dienas saņēma milzīgu maisu ar vēstulēm un materiāliem, es brīnījos, kā viņa to visu spēj izlasīt!

Tagad es pārstāvu Latvijas Pilsonisko aliansi un ceru, ka nākotnē daļu no šiem maisiem saņemsim mēs. Raugoties uz mums visiem, kas esam ap šo diskusijas galdu, es labi apzinos, ka kāds noteikts posms ir noslēdzies, bet tas turpināsies nevalstisko organizāciju darbībā. Mēs patiesi esam sasnieguši daudz, un es esmu pārliecināta, ka šis darbs turpināsies.

*Diskusija notika 2005.gada 9.decembrī. Diskusijas saturs publicēts saīsinātā veidā, to apkopoja Aija Lulle.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Harijs 23.01.2006 12:56
Diskusija!?

Hm… Šo nu par diskusiju ir grūti nosaukt, Tas drīzāk ir viedokļu apkopojums. Izskatās, ka POLITIKA.LV atkal ir problēmas ar žanra identificēšanu.

Būtu bijis daudz interesantāk, ja par UNDP tēmu tik tiešām būtu notikusi diskusija, nevis atspoguļoti tikai atsevišķu personu vienokļi pilnīgi neatkarīgi vienam no otra.



Kurp ej POLITIKA.LV?

Citi autora darbi
Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Atklātība politisko partiju finansēšanā 1 Autors:Aivita Putniņa, Vita Tērauda, Inese Voika, Kārlis Streips, Nellija Ločmele, politologs Jānis Ikstens, Rihards Berugs, Andris Aukmanis, Diāna Kurpniece