Raksts

Atstumto latviešu nabadzība un no galvas pūstošā zivs


Datums:
24. oktobris, 2001


Autori

Gunta Ancāne


Foto: AFI

Ja materiālā nabadzība sakņojas garīgajā, sociālie pabalsti būtu līdzekļu izšķērdēšana. Atbalsts ir svarīgs tiem, kas gatavi piepūlēties, lai savu dzīvi izmainītu. Patlaban Latvijā trūkst atbalsta un motivācijas tiem, kas tiešām grib strādāt. Toņa noteicēji radījuši priekšstatu, ka pūlēties nav vērts, ka jāprot tikai būt "īstajā vietā un laikā". Mums pietrūkst sabiedrības sašutuma par to.

Latvijā arvien padziļinās plaisa starp nabadzīgiem un ļoti bagātiem cilvēkiem. Domāju, ka šāda nevienlīdzīga šķelšanās neliecina par mūsu tautas garīgo veselību šajā brīdī, un saknes tam ir meklējamas mūsu mentalitātē un audzināšanas tradīcijās.

Esam pieraduši teikt, ka dzīve ir atkarīga no paša cilvēka, un tā ir taisnība. Tikai, ja pieliekam klāt “noteiktās robežās”, kurās cilvēks tiešām var daudz, piemēram, pats risināt problēmas, nevis uzlikt tās citu pleciem, prasot dažādus sociālos pabalstus, sākot pastiprināti lietot alkoholu un narkotikas, vai, kas sabiedrībai izmaksā ne lētāk – somatizējoties, t.i., sākot slimot.

Vai cilvēks būs spējīgs grūtu situāciju atrisināt pats vai tikai čīkstēt – tas ir atkarīgs no trīs faktoriem – no personības spēka, no viņa ķermeņa un psihes bioloģiskā stāvokļa un no sociālā atbalsta. Runājot par nabadzību, aktuālākais šķiet tieši pēdējais faktors.

Lai cilvēks sevi attīstītu un realizētu, viņam ir jājūt atbalsts jau kopš bērnības un motivācija, ka viņa pūles tiek novērtētas. Sākotnēji cilvēks šo atbalstu gaida no ģimenes, draugiem, bet kā pieaugušais – jau no visas sabiedrības.

Es redzu problēmu, ka patlaban mūsu valstī trūkst abu šo personības attīstību veicinošo lietu. Grūtajā pārmaiņu laikā joprojām ir mazs atbalsts tiem, kuri patiešām pūlas strādāt. Piemēram, mazie un vidējie uzņēmēji nemitas atkārtot, ka ar pašreizējo nodokļu sistēmu gandarījums nav gūstams. Jaunie to dzird un tas neveicina viņus sākt grūtu darbu. Vēl lielāka nelaime ir tā, ko var apzīmēt ar teicienu “zivs pūst no galvas”. Proti, cilvēki, kuri nosaka toni sabiedrības dzīvē, radījuši priekšstatu, ka pūlēties un strādāt nav vērts, ka tā ir muļķu daļa, ka jāprot tikai būt “īstajā vietā un laikā” un jāprot arī nebrīnīties, ja pēkšņi tavā kontā uzrodas tūkstoši. Tas, kas mums pietrūkst, ir sabiedrības sašutums par to. Mums nav skaidras nākotnes vīzijas, jo pārāk esam ieinteresēti tagadnes labumos.

Domājot par valsts atbalstu nabadzības mazināšanā, ir svarīgi saprast, ka nabadzība ir divu veidu – materiālā un garīgā – un tām abām nepieciešama atšķirīga palīdzība. Ja materiālā trūkuma pamats ir garīgā nabadzība, tad nav iespējams darīt neko daudz vairāk, kā vien rūpēties par šo cilvēku bērnu nākotnes labklājību t.i. valstij nodrošinot šiem bērniem maksimāli labu izglītību. Un nevis maksājot pabalstus vecākiem, bet nodrošinot pulciņus bērniem, skolotāju interesi par viņu iesaistīšanu tajos. Mani vērojumi rāda, ka daļai cilvēku, kas rokas miskastēs, tas ir rūpals – vienkāršāk ir savākt pudeles, nevis pašam kaut ko uzadīt, izaudzēt, saražot. Šiem cilvēkiem sociālie pabalsti būtībā varētu tikt uzskatīti par līdzekļu izšķērdēšanu. Cerīgāk ir, ja materiālā nabadzība nāk kopā ar garīgu bagātību – tie ir cilvēki, kuri ir gatavi piepūlēties, lai savu dzīvi izmainītu uz labo pusi un valsts atbalsts un palīdzība šiem cilvēkiem būtu dziļi jēdzīga kā no indivīda, tā sabiedrības viedokļa raugoties. Kad cilvēki sajūt, ka viņu ieguldītais darbs tiek novērtēts, spēki dubultojas.

Katrai tautai ir savas vērtības, dzīves filozofija, un es domāju, ka daļa mūsu nabadzības sakņu ir meklējamas tautas mentalitātē. Latviešiem ir atstumto cilvēku sindroms, jo jau vēsturiski tie, kas guva panākumus, pārstāja būt latvieši. Tie, kas jūtas atstumti, paši atstumj citus un tāpēc kļūst vientuļi, un tā neizbēgami rodas pašcieņas trūkums, līdz ar to skaudība pret citiem. Cilvēks, kas dara to, ko grib un cenšas izvairīties no nevēlamā, parasti nonāk vietā, kas viņam patīk, pelna naudu ar pašam interesantu lietu, gūst panākumus. Bet cilvēks ar iekšēju nolemtības sajūtu dzīvo ar pārliecību, ka nevarēs neko sasniegt, kļūst bezpalīdzīgs, dziļi pasīvs. Tajā, kurš netic, ka viņš kaut ko var, nav lielas jēgas ieguldīt valsts naudu, jo ar naudu vien iekšēja neticības problēma nav pārvarama.

Un vēl – cilvēki ir baiļu pilni. Latviešiem to nosaka pirmkārt tā audzināšanas tradīcija, ka attiecību problēmās kāds vienmēr ir vainīgs – vai nu es, vai tu. Ir jākļūst agresīvam, lai par katru cenu attaisnotos, ka es jau nu neesmu vainīgs. Nav daudz cilvēku, kas vienkārši dzīvo kopā un rūpējas par otra labsajūtu, tiešām mīl viens otru.

Man nav receptes, kā pārvarēt šo problēmu, es varu tikai norādīt uz tās esamību. Vienīgais veids, kā, manuprāt, varētu mazināt arvien pieaugošo sabiedrības sašķeltību, tai skaitā nabagajos un ļoti bagātajos, ir sākt sarunu starp šīm abām pusēm, meklēt savstarpēju izpratni. To varētu uzņemties kāda valsts institūcija vai nevalstiska organizācija, kam būtu uzticība sabiedrībā. Pasaulē viss ir iespējams. Arī beigt izlikties, ka neeksistē problēmas, kuras patiesībā eksistē.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!