Raksts

Atklātā slēptā reklāma jeb kā avīze atšķiras no piena?


Datums:
25. oktobris, 2005


Autori

Marks Jermaks
Tatjana Hanova


Foto: R. Traidās

Grūti apstrīdēt, ka daudzi uztver politiskos procesus emocionāli, taču medijiem būtu jāsniedz ziņas un argumenti, kas palīdz cilvēkiem izlemt, nevis jāaģitē. Demokrātiskas vēlēšanas tomēr balstās uz pieņēmumu, ka katrs pieaugušais pilsonis ir pietiekoši kompetents, lai patstāvīgi izdarītu izvēli.

Tauta pati ir vainīga, ka mums ir zemas kvalitātes žurnālistika. Tāds secinājums neviļus rodas, piedaloties krievu mediju redaktoru diskusijā[1] par slēpto reklāmu un preses darbu pirmsvēlēšanu periodā, jo viens no biežākajiem argumentiem skan – mēs tikai piedāvājam cilvēkiem to, ko viņi vēlas lasīt. Tātad, nekvalitatīvs pieprasījums rada nekvalitatīvu piedāvājumu, tā bija un tā būs, jo nauda nosaka visu. Bet kā tad ar demokrātiskas sabiedrības pārstāvju tiesībām uz patiesību un mediju kvalitāti, jo prese tomēr nav tāda pati prece kā piens vai maize?

Skan paradoksāli, taču krievu presē slēptā politiskā reklāma pirms vēlēšanām bija pārāk atklāta, drosmīga un….primitīva. Šoreiz negribam salīdzināt latviešu un krievu izdevumus. Lieki arī atgādināt, ka avīzes pārsvarā lasa pensionāri, bet vidēja vecuma paaudze un jaunieši aizvien biežāk izvēlas citus informācijas avotus. Tāpēc var piekrist diskusijā izskanējušai domai, ka „pensionāru īpatsvars Latvijā ir tik liels, ka mēģināt ieinteresēt jauniešus laikrakstiem būtu pārāk apgrūtinoši un neizdevīgi”. Ar to labi sader kāda cita redaktora atziņa: „Prese ir prece, tāpat kā piens un maize, un mēs dodam cilvēkiem to, ko viņi prasa, bet mēģināt audzināt auditoriju nozīmē zaudēt gan auditoriju, gan pelņu”. Ar šo rakstu mēs gribām turpināt diskusiju par presi pirms un pēc vēlēšanu kampaņas, jo tā bija un paliek viens no iedarbīgākajiem politiskās manipulācijas mehānismiem.

Vai lasītājs pats nespēj spriest?

Katrai avīzei ir savs ideoloģisks virziens un te nav, ko kritizēt, jo lasītāji avīzē meklē domubiedru un atbalstu savām vērtībām. Jautājums ir cits – cik lielā mērā redaktors drīkst spēlēties ar lasītāja jūtām un emocijām, vienkāršojot viņa informācijas uztveršanas procesu? Priekšvēlēšanu laikā avīzes pilnīgi ignorēja lasītāju spējas pašiem izdarīt secinājumus par viena vai otra kandidāta plusiem un mīnusiem. Avīzes pilnīgi atteicās no priekšvēlēšanu programmu publicēšanas, tā vietā piedāvājot primitīvus saukļus un vienpusīgi atspoguļojot informāciju.

Šo tēzi var viegli pierādīt, atsaucoties uz slēptās reklāmas gadījumiem, kas tika konstatēti pētījuma gaitā. Viens no visbiežāk izmantotiem paņēmieniem bija pseidonotikumu atspoguļošana. Pseidonotikumi ir mediju radīti notikumi, kuriem nav sociāli politiskās aktualitātes, un to mērķis ir nodrošināt publicitāti partijai vai kandidātam. Kā piemēru var minēt Jaunā Centra un Tautas Saskaņas partijas pārdomas par iespējamo apvienošanos, kas turpinājās gandrīz divus mēnešus, dodot abām partijām iespēju to komentēt un izklāstīt lasītājam savas politiskās orientācijas. Tuvojoties vēlēšanu dienai, arī pašas avīzes iesaistījās pseidonotikumu radīšanā. Piemēram, laikraksta „Вести” un „Вести сегодня” žurnālisti, staigājot pa tirgu ar mērķi noskaidrot, ko pērk cilvēki, “nejauši” satika tikai un vienīgi Sergeju Dolgopolovu[2]. Viņš arī bija vienīgais deputāta kandidāts, kuru bija iespējams satikt grāmatnīcā[3].

JC deputātiem visur sekoja prese, savukārt TSP politiķi paši gāja pie redaktoriem ar vēlmi komentēt visus prezidentes izteicienus gan par Latvijas vēstures melnajām lapaspusēm, gan iesākto diskusiju par 9. maiju, gan jebkuru citu ārpolitikas jautājumu. Divu mēnešu garumā vienīgais komentētājs bija Jānis Jurkāns. Neviena cita vēsturnieka, sabiedrisko organizāciju pārstāvja vai kāda cita bijušā ārlietu ministra viedokli žurnālistiem piefiksēt neizdevās.

„Krievu svētki” un citāda „zīmēšanās”

Lasot krievu presi 10 nedēļu garumā, skaidri veidojās priekšstats par tēmu sadalījumu starp partijām vienas avīzes ietvaros. PCTVL cīnījās pret skolas reformu, JC pievērsās sociāliem jeb saimnieciskiem jautājumiem, Latvijas Pirmā partija rūpējās par garīgumu[4], bet TSP – par pareizu vēstures traktējumu[5].

Monitoringa laikā bija interesanti novērot rakstu kvalitātes lejupslīdi. Slēptās reklāmas maksimālās kvantitātes un minimālās kvalitātes dēļ dažreiz bija grūti saprast, vai turi rokās preses izdevumu vai kādas partijas priekšvēlēšanu bukletu. Dažas nedēļas pirms 12. marta avīzes uzsāka „masīvu uzbrukumu”, radot speciālas rubrikas, ar vienīgo mērķi dot iespēju konkrētiem kandidātiem izteikt savu viedokli. Labs piemērs šajā ziņā ir rubrika „Jaunā centra ziņas”.

Deputātu kandidātiem priekšvēlēšanu periodā ļoti veicās arī ar t.s. bijušiem padomju svētkiem. 23. februārī uzreiz parādījās virkne rakstu par “krievu partiju” kandidātu dienēšanu armijā. Tikpat aktīvi 8. martā prese atspoguļoja šo partiju kandidātes. Bet Pirmā partija joprojām svinēja Ziemassvētkus un cepa pankūkas. Pret mūsu ironiju varētu iebilst ar argumentu, ka krievu lasītājam šie jautājumi šķiet interesanti. Taču tādā gadījumā aicinām palasīt to pašu laikrakstu numurus ap šo laiku 2004. gadā. Varam uzreiz pateikt priekšā – tik plašu “krievu svētku” tradīciju atspoguļošanu jūs tur neatradīsiet.

Jauniešus ar vēsturi nepiesaistīsi

Kaut gan monitoringa dalībniekus diskusijas laikā dēvēja par ideālistiem, jo it kā jau žurnālisti zina, kā vajag un kā nedrīkst, bet tas, redz, esot tikai ideāls jeb sapnis par objektīvu presi, ko sasniegt ir grūti un, protams, neizdevīgi. Tomēr vēlamies izteikt dažas tēzes, kuras, mūsuprāt, žurnālistiem un redaktoriem būtu svarīgi sadzirdēt, ņemot vērā faktu, ka krievu lasītāju auditorija nepaliek statiska.

Pateicoties intensīvai kreditēšanas un tirdzniecības jomas attīstībai, Latvijā pakāpeniski veidojas jauno profesionāļu slānis, kam ne īpaši interesē vēsturiskās diskusijas un pagātnes apvainojumi. Latvijas „japiju” vidū netrūkst arī krievu izcelsmes cilvēku. Turpinoties nebeidzamiem strīdiem par pagātnes jautājumiem, kuros aktīvi piedalās liela daļa krievu izdevumu, šie mediji riskē zaudēt zināmu daļu auditorijas. Izglītoti un samērā labi pelnoši krievu jaunieši aizvien biežāk izvēlas ziņu portālus internetā, kā arī autoritatīvus starptautiskus izdevumus. Šo tendenci diskusijas laikā apstiprināja viena no lielākajiem krievu ikdienas izdevumiem redaktore: „Mūsu auditoriju pārsvarā veido pensionāri un vidējas paaudzes cilvēki, toties jauniešus cenšamies piesaistīt ar visādām publiskām akcijām un konkursiem”.

Jāatzīst, ka debates par vēsturiskiem jautājumiem un pārmetumi Latvijas valstij par nevienlīdzīgu attieksmi pret visiem iedzīvotājiem krievu presē parasti intensificējas tieši priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Šādos gadījumos kā rakstu autori un komentētāji parādās t.s. „krievu” politiķi. Tomēr nopietni jāšaubās, ka uzbāšanās krievu jauniešiem ar jautājumiem, kas viņiem vairs nešķiet tik aktuāli, varētu palielināt šo laikrakstu auditoriju vai arī celt jauniešu politisko aktivitāti.

Vai partejiskums ir neizbēgams?

Šaubas izraisa arī „partejiskuma” tendences pieaugums krievu presē pirms pašvaldību vēlēšanām, ko monitoringa grupas pārstāvji saistīja ar uzbāzīgu, primitīvu un pat agresīvu konkrētu politisko spēku un līderu reklamēšanu. Pēdējās priekšvēlēšanu dienās atsevišķos izdevumos parādījās pilnīgi atklāti aicinājumi balsot par „mūsu partijām”. „Cilvēki bieži mēdz uztvert politiku emocionāli. Kāpēc mums jāpiedāvā lasītājiem kaut kādi sausi skaitļi, ja viņi paši to nevēlas?” diskusijas laikā vaicāja kāda liela krievu izdevuma pārstāve. Grūti apstrīdēt, ka daudzi cilvēki tik tiešām uztver politiskos procesus emocionāli, taču masu medijiem būtu jāsniedz savai auditorijai ziņas un argumenti, kas palīdzētu cilvēkiem pašiem izlemt, nevis jāaģitē par konkrētiem sarakstiem. Demokrātiskas vēlēšanas tomēr balstās uz pieņēmumu, ka katrs pieaugušais pilsonis ir pietiekoši kompetents, lai patstāvīgi izdarītu izvēli.

Krievu preses rīcībā ir visai plašas iespējas priekšvēlēšanu laikā aktīvi akcentēt vērtības, kas ir svarīgas mazākumtautību pārstāvjiem. Kā pozitīvs piemērs diskusijas laikā tika pieminēta informatīva kampaņa pret īres griestu atcelšanu, ko plaši atbalstīja lieli krievu izdevumi. To, kas cilvēkiem ir no svara, varētu akcentēt arī bez jebkādas politiskās aģitācijas. Pretrunīgi vērtējama ir arī atsevišķu izdevumu attieksme pret populistiskām partijām. Šajā ziņā labākais piemērs ir politiskā apvienība „Dzimtene”, pret ko daži žurnālisti izturējās visai nekritiski.

Un kā ar sociālo atbildību?

Spekulācija ar vēlētāju prioritātēm bija vēl viens problemātiskais aspekts priekšvēlēšanu kampaņas atspoguļošanā. Krievu izdevumos ik pa laikam tiek uzsvērts, ka sāpīgi nacionālus jautājumus iedzīvotājiem uzspiež paši politiķi. Šo pieņēmumu apstiprināja arī Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētījums „Etniskā tolerance un Latvijas sabiedrības integrācija”[6]. Faktu, ka sociālās problēmas Latvijas iedzīvotājus interesē daudz vairāk nekā „nacionālais jautājums”, pierāda sabiedriskās aptaujas[7]. Taču „politisko jautājumu” akcentēšana ir izdevīga līderiem, jo viņu intelektuālais resurss ir pietiekoši ierobežots, lai iekļautu dienaskārtībā daudz sarežģītākus jautājumus.

Pirms vēlēšanām krievu presē lielā skaitā parādījās materiāli par vēsturiskiem strīdiem, debatēm, kas saistītas ar pilsonību un valodu, kā arī par pretrunām, ko izraisīja mazākumtautību skolu reforma. Ļoti bieži, izvirzot šos neatrisināmos jautājumus, vārds kārtējo reizi tika dots kādam opozīcijas pārstāvim. Faktiski lielie izdevumi rīkojās tā, it kā žurnālisti būtu atkarīgi no politiķiem. Taču patiesībā masu medijiem ir jāatspoguļo tas, kas interesē viņu auditoriju, nevis tas, kas šķiet izdevīgi politiķiem. Nav šaubu, ka valoda, izglītība un pilsonība vienmēr būs krievu mediju uzmanības lokā, taču bieži vien problēmas politizē paši žurnālisti.

Nešaubāmies, ka pētījums par slēpto reklāmu, kas ir guvis visai plašu rezonansi Latvijas sabiedrībā, jāturpina arī 9. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā. Runa te, protams, nav ne par cenzūru, ne spiediena izdarīšanu uz konkrētiem plašsaziņas līdzekļiem. Mēs ne mirkli neapšaubām diskusijā izskanējušo domu, ka katram medijam un katrai lasītāju grupai ir sava specifika, pret ko jāizturas ar cieņu.

Taču nekādā gadījumā nevaram piekrist, ka medijs ir tāda pati prece kā piens vai zobu pasta, jo žurnālistu brīvība ir viens no demokrātiskas sabiedrības balstiem. Tas nozīmē, ka presei jāuzņemas arī zināma sociālā atbildība savu lasītāju, skatītāju vai klausītāju priekšā. Slēptās reklāmas pētījums nevar pašu žurnālistu vietā atrisināt ētikas un informācijas pasniegšanas kvalitātes problēmas, taču tas ir impulss nopietnām pārdomām par priekšvēlēšanu kampaņas kvalitāti un atgādinājums politiķiem un medijiem, ka politiskās manipulācijas kļūst uzskatāmi redzamas.

________________________________________
[1] Krievu valodā iznākošo mediju redaktori šā gada 12.oktobrī tikās ar „Providus” īstenotā slēptās reklāmas monitora pētniekiem, lai apspriestu projekta „Iespējamo slēptās reklāmas gadījumu analīze medijos pirms 2005.g. pašvaldību vēlēšanām” rezultātus un pārrunātu turpmākos spēles noteikumus. Pētījuma gaitā tika analizēti 80 preses izdevumi, t. sk. 25 krievu valodā iznākoši preses izdevumi. Jāmin, ka iespējamo slēptās reklāmas rakstu skaita ziņā līderpozīcijas ieņem tieši krievu valodā iznākošie preses izdevumi.

[2] Вести сегодня, “На рынке самые вкусные продукты!”, Даниил Кременский.03.03.-09.03.

[3] Вести, “Прочитал книгу – поделился с другими!”, Алексей Аркадьев.03.03.-09.03.

[4] Вести сегодня, “Первая партия и митрополит”, Федор Большов. 11.02.; Вести сегодня, “Вера без дел – мертва!”, Игорь Мейден. 04.02; Час, “Власть нельзя демонизировать!”, Ина Ошкая. 21.01.

[5] Вести сегодня, “Открытое письмо”, Янис Юрканс. 08.02.; Вести сегодня, Янис Юрканс: “Плохие отношения с Россией-это бизнес”. 19.01.05.

[6] „Etniskā tolerance un Latvijas sabiedrības integrācija”, Baltijas Sociālo Zinātņu institūts, Rīga: 2004.

[7] Piemēram, sabiedriskās domas aptaujas par ekonomisko un politisko situāciju Latvijā, Latvijas Fakti, 2002.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!