Atslēgvārdi:

Ārpolitika pēc saprāta un Satversmes principiem (intervija ar Arti Pabriku) 1

Ja politikā būtu pavadījis ilgāku laiku, lobijs man būtu plašāks. Tikai es nezinu, vai tad manī būtu tik liela vēlme kaut ko mainīt. Jāsaprot, ka politikā nav kā sportā, kur vari trenēties un beigās pārlēkt to augstumu, politikā tev tiek dota tikai viena iespēja un vai nu tevi slavē, vai sit.

Iesaki citiem:
Apabriks 255x203
Foto:AFI

Prezentējot ideju dokumentu Latvijas stratēģijai Eiropas Savienībā (ES), Jūs norādījāt, ka vēl notiks plašas konsultācijas par to, kādiem jābūt mūsu valsts mērķiem ES. Kādam jābūt personu lokam, kuri noteiks šos mērķus?

Šīs stratēģijas veidotājiem jāmēģina pirmām kārtām konsultēties ar ekspertiem. Otrs līmenis – plašāk identificēt kopīgo sabiedrisko izpratni par šīm tēmām. Trešais - jāmēģina identificēt, kas mūs var sagaidīt ES tuvākā nākotnē.


Skatoties stratēģijas rakstīšanas grafiku, skaidrs, ka tā būs gatava pēc jaunā gada un tad jau partijas sāks gatavoties Saeimas vēlēšanām. Jau tagad ideju dokumentā var izlasīt daudzas frāzes, kuras vairāk līdzinās partijas priekšvēlēšanu programmai, ne valsts ilgtermiņa stratēģijas dokumentam. Vai partijas priekšvēlēšanu karstumā ES kārti neizspēlēs savās, ne ilgtermiņa attīstības interesēs?

Tas nebūs melots, ka šī konkrētā stratēģija tapa bez jebkādas domāšanas par vēlēšanām. Man personīgi un ierēdniecībai kopumā stratēģija, kas palīdz orientēties ES jautājumos, ir ikdienas nepieciešamība. Eiropā ir grūti strādāt bez šādas jautājumu noskaidrošanas.

Es biju viens no Tautas partijas programmas autoriem. Partijas programma ir domāta ilgākam laika posmam, jo ir lietas, kuras var izpildīt tikai, piemēram, 20 – 30 gadu laikā. Tās ir vērtības kā cilvēks, kā rasisma izskaušana un tamlīdzīgi, kas nepakļaujas vēlēšanām.


Par vēlēšanām jautāju, jo ideju dokumentā ir daudz liberālisma ideju, turpretim Latvijas vēlētājs ir noskaņots visai sociāldemokrātiski. Kā esat iecerējis panākt kompromisu, jo sakāt, ka sabiedrības viedoklis jāņem vērā?

Mana filozofija par politiķa lomu demokrātiskā valstī ir tāda, ka ir jāņem vērā sabiedriskais viedoklis, bet ir jāspēj paskatīties pāri šim viedoklim nākotnē. Ja skatāmies uz ES nākotni, tad redzam, ka liela daļa ES ir iestigusi dažādās problēmās, jo labklājības valsts, kas tika veidota septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, šobrīd pārdzīvo krīzi. Izeja no krīzes ir meklējama ES ekonomiskās, sociālās lomas pārskatīšanā, ietverot brīvākus tirgus ekonomikas principus, vairāk liberālisma, ne sociālisma principus. Cita ceļa te nav. Mēs varam sacīt, ka mums ir liela daļa vēlētāju, kas varbūt neapzināti pieder pie kreisā flanga, bet ja mēs stratēģijā akli atspoguļosim kreisās idejas, tad mēs vēl tālāk iesim ES problēmu, ne risinājumu virzienā. Mans kā politiķa uzdevums, protams, ir ņemt vērā sabiedrības viedokli, bet tāpat mans uzdevums ir arī rast risinājumu.


Kāda ir Latvijas pozīcija, domājot par ES krīzes pārvarēšanas metodēm, un kā Latvija iecerējusi savas pozīcijas aizstāvēt?

Ja es teikšu, ka man ir pilnīgi skaidrs plāns, tad būšu melojis. Mēs mācāmies, tie izaicinājumi nav tik vienkārši, lai varētu visu aptvert un īstenot. Mums ir jāmēģina īstenot priekšrocības, kas Latvijai ir. Latvija ir jauna vitāla, strauji attīstošās valsts un mums ir svarīgi, lai pārējās ES valstis un institūcijas nevis bremzētu, bet papildus veicinātu mūsu attīstību. Tieši tāpēc mēs iestājamies par brīvo pakalpojumu tirgu, par mazākiem nodokļiem, par lielāku koordināciju ārpolitikas jautājumos. Tās ir dažas detaļas, kuras ir ļoti svarīgas Latvijas pozīcijā. Visas lietas nevar šobrīd viennozīmīgi ieskicēt, un es ceru, ka stratēģija sniegs vairāk atbildes uz jautājumiem, kurus uzdodu es, kurus uzdod citi politiķi.


Par lietām, kuras Jūs nosaucāt, ES smagsvaru starpā rit smagas diskusijas. Kā Latvija kā maza un vāja valsts var panākt savas pozīcijas ievērošanu?

Pirmām kārtām stratēģija ir vajadzīga, lai skaidri zinātu, ko gribam, jo tad ir vieglāk nodefinēt, kā to sasniegt. Jā, šobrīd mēs esam maza un vāja valsts. Mēs nevaram kļūt par lielu, bet varam kļūt par stipru valsti. Tas atkarīgs no tā, ko gribam un kā izmantojam savas ietekmes sviras – vai nu nostiprinām lobiju dažādās institūcijās, vai iedziļināmies vairākos jautājumos. Mums jāpanāk, lai nebūtu tā, ka ES kontekstā asociējamies tikai ar vienu vienīgu Krievijas un okupācijas jautājumu. Mums ir svarīgas arī citas identifikācijas mūsu politikā, piemēram, tuvo kaimiņu politika, piedāvājums ekonomiskām reformām ES līmenī, vai kas cits. Esam izgājuši cauri smagām ekonomiskajām un sociālajām reformām, un es neticu, ka mēs ar savu pieredzi nevarētu bagātināt citu ES valstu pieredzi.

Atbildot uz jautājumu, kā mums vajadzētu strādāt, mums iekšpolitiski ir jābūt vairāk koordinētiem, tāpat kā jābūt koordinētiem, darbojoties ES. Ir jābūt koordinācijai starp ministrijām, NVO un ekonomiskajām institūcijām. Viens no soļiem būtu atjaunot iepriekšējo valdību laikā pazudušās sēdes tieši par ES jautājumiem, lai būtu fundamentālas tikšanās un diskusijas par ES aktuālajiem jautājumiem - reizi vai divas reizes gadā.


Jūs pieminējāt iekšējo koordināciju, bet atskatoties kaut vai uz Jūsu pieminēto Krievijas un robežlīguma jautājumu, radās sajūta, ka mums ir trīs ārpolitiskās rīcības stratēģijas – viena valdībai, otra Saeimas deputātiem, trešā Valsts prezidentei.

Nedomāju, ka varam runāt par trīs stratēģijām, drīzāk jau par dažādiem viedokļiem atsevišķos jautājumos. Un tas ir normāli, tas palīdz izprast lietas būtību un nonākt pie patiesības. Ir jāsaprot tīri konstitucionāli šo trīs institūciju loma. Galveno virzību paraksta parlaments, ikdienā konkrēti strādā ministrija, kas piedāvā variantus un tad ir prezidentes institūcija, kas ir prestižuma citadele, kas var nākt ar dažādām iniciatīvām, bet nenes politisko atbildību. Runājot par ārpolitiku kopumā jāvadās pēc saprāta un Satversmes principiem.


Prezidente savā ikgadējā runā Saeimā asi kritizēja politiķu rīcību Latvijas-Krievijas robežlīguma epopejas laikā, nosaucot to par aizvadītā gada lielāko izgāšanos. Jūs amatā esat jau gadu, vai piekrītat prezidentei un ja ne, tad kāds, Jūsuprāt, bijis aizvadītā gada veiksmīgākais un neveiksmīgākais darbs?

Es negribētu komentēt prezidentes izteikumus. Tā kā runa izskanēja publiski, tai sekoja premjera reakcija. Laiks parādīja, ka tā nebija ne kļūda, ne izgāšanās, tā ir problēma, kas jārisina. Mēs varētu runāt par kļūdām vai izgāšanos, ja mums būtu bijuši trīs, četri labi varianti, un mēs būtu izvēlējušies nepareizo. Šajā situācijā tas tā nebija. Valdības iepriekšējā nostājā nebija rakstīts, ka tā apņemas parakstīt robežlīgumu. Iespēja to parakstīt mums nāca samērā negaidīti un pēc septiņu gadu gaidīšanas. Es būtu gribējis saņemt šīs robežlīguma lietas pietiekami labi sakārtotas, lai situācija būtu kvalitatīvi izanalizēta. Uz visiem tiem jautājumiem, kas pēdējā mēneša laikā tika uzdoti par Latvijas – Krievijas robežlīgumu, politiķiem un sabiedrībai vajadzēja rast atbildi jau krietni sen, kad robežlīgums tika parafēts. Tik īsā laika periodā mēs izdarījām maksimāli iespējamo. Tikai tagad ir aptaujas, ko sabiedrība domā par Abreni, tikai tagad ir juristu vērtējums.

Arī ar Igauniju mūs nevar īsti salīdzināt, jo mums bija trīs pilnīgi atšķirīgi punkti. Pirmkārt, Igaunijai nav problēmu ar konstitūciju, jo tā 1992.gadā pieņēma jaunu konstitūciju. Otrkārt, Igaunijā parafēto robežlīgumu izskatīja divas valdības, bet pie mums atstāja plauktā. Treškārt, viņiem bija juridisks vērtējums, ko mums vajadzēja izstrādāt pāris mēnešu laikā. Tāpēc es domāju, ka valdība piedāvāja labāko iespējamo risinājumu uz to brīdi – deklarāciju. Mūsu gadījumā ir vienpusējā deklarācija un Krievija var parakstīt robežlīgumu, var pieņemt savu deklarāciju, mēs galu galā varam pieņemt kopīgu deklarāciju. Šeit ir iespējas sarunām un domāju, ka robežlīgumu noslēgs tad, kad abas puses būs tam gatavas. Latvijas un Krievijas attiecības nebalstās tikai uz vienu kolonnu, nav māja uz vistas kājas. Ir daudz lietu, par kurām ar Krieviju varam runāt. Pēdējā pusgada laikā ir skaidri izkristalizējies, kas mums ir atšķirīgs un kur varam virzīties uz priekšu. Mans aicinājums Krievijas pusei ir virzīties uz priekšu un pamazām nonākt arī pie robežlīguma.


Un tomēr, kādas kļūdas esat pieļāvis un ko uzskatāt par savu panākumu aizvadītajā gadā?

Neviens politiķis negrib atzīt savas neveiksmes, bet uzsvērt veiksmes. Es esmu pirmais ārlietu ministrs, kas atrodas citādā situācijā kā iepriekšējie. Tas pats jautājums par līdzdalību ES un NATO - šobrīd mums ir citi izaicinājumi, cits darbības stils un atbildība. Pozitīvākais ir tas, ka man ir nodibinātas labas attiecības ar citiem Eiropas ārlietu ministriem, kas man ļauj valstiski panākt kādu pozitīvu virzību. Otrs pozitīvais ir tas, ka esmu salauzis izpratni, ka strādāt Ārlietu ministrijā ir tikai gods, par kuru var maksāt ļoti mazu atalgojumu. Ir panākts algu pieaugums, finansiāls pieaugums ministrijai. Joprojām esama nabagi un zaudējam cilvēkus, taču man vismaz ir izdevies šo virzienu mainīt. Vēl ir izdevies dabūt budžetā naudu, lai atvērtu vēstniecību Japānā. Pozitīvais ir arī tas, ka pirmo reizi esam panākuši daudz maz taustāmu rezultātu sadarbībā ar citām valstīm, par personāla ievietošanu citu valstu vēstniecībās. Mums ir sadarbības līgums ar Spāniju, ka Spānijas vēstniecības Meksikā telpās strādās arī Latvijas pārstāvis, sarunas tagad norit par līdzīgiem līgumiem ar citām valstīm. Tiksim galā arī ar jauno ārpolitikas stratēģiju, īpaši ņemot vērā izmaiņas Eiropā par konstitūciju un finanšu pozīcijā, un tad šī koncepcija būs jāvirza uz Saeimu, lai arī tur notiktu diskusija.

Es domāju, ka liels panākums ir arī mazākumtautību konvencijas ratifikācija. Es apzinos, ka par to neviens mani neslavēs, taču to uzskatu par personīgu panākumu. Ja mēs konvenciju nebūtu ratificējuši šajā pavasarī, nevar zināt, kad to vispār ratificētu, jo pirms vēlēšanām to nedarītu, savukārt starptautiskie kritēriji, kas tiek izvirzīti valstīm, kuras konvenciju nav ratificējušas, ar katru gadu kļūst aizvien stingrāki. Manā izpratnē tas ir izcils panākums, ka mēs pēc ratifikācijas ar visu pievienoto atrunu tekstu, kuru arī pats rakstīju, panācām pozitīvu rietumu reakciju.

Arī ES konstitūcijas ratifikācija, prieku par kuru diemžēl mazināja citas valstis, tomēr mēs pieņēmām Latvijai svarīgu lēmumu un neļāvām ietekmēties. Turklāt citu valstu vēlākie lēmumi rāda, ka pieņēmām pareizu lēmumu. Ja kāds tagad grib mainīt šo konstitūciju un padarīt to vairāk sociālu, tad mums ir spēcīgs arguments, kāpēc tas nav jādara – mūsu tauta ir izdarījusi lēmumu un kas ir tas arguments, kas piespiedīs mūsu lēmumu mainīt par labu jums?


Un kādas kļūdas saskatāt?

Esmu politikā samērā īsu laiku. Politiskā pieredze, dod kaut kādas papildus iespējas, potenciālu. Es būtu bijis priecīgs, ja man būtu ilgāka pieredze un saskarsmes pieredze ar citiem politiķiem būtu bijusi ilgāka. Pieļauju, ka manas aktivitātes izsauc arī pretreakciju, kā jebkura jauna doma no vienas puses saskaras ar atbalstu, bet no otras – ar pretestību.

Ja politikā būtu pavadījis ilgāku laiku, politiskais lobijs man būtu plašāks. Tikai es nezinu, vai tad manī būtu tik liela tā vēlme kaut ko mainīt. Es neesmu nācis politikā, lai atsēdētu savu laiku un man nepatīk politikā redzēt pasīvus cilvēkus.

Ja runājam par kļūdām, tās nav stratēģiskas, drīzāk taktiskas, kā sadarboties ar cilvēkiem, kā savu pareizo domu veiksmīgāk “pārdot”. Taču jāsaprot, ka politikā nav kā sportā, kur kaut 10 reizes vari trenēties un beigās pārlēkt to augstumu, politikā tev tiek dota tikai viena iespēja un vai nu tevi slavē, vai sit.


Mēdz teikt – lai ministrs veiksmīgi īstenotu savas ieceres, viņam jāstrādā vienotā ritmā ar ministrijas aparātu. Kā Jūs vērtējat, kāda ir šī sazobe?

Es domāju, ka tā ir laba, bet šeit vēl ir daudz ko uzlabot. Ir divas lietas – struktūra un personības. Var būt pareizas struktūras, bet ja nav piemērotas personības, būs grūti strādāt. Vai arī, ja ir lieliski profesionāļi, bet nav sakārtota struktūra, atkal būs grūti strādāt. Stājoties amatā, es centos piemērot struktūras tiem jaunajiem apstākļiem, kuros mums jāstrādā pēc pagājušā gada 1.maija, piemēram, mums ministrijā tagad ir politiskais direktors, kas iepriekš nebija, bet visās citās ES valstīs bija. Mēs apvienojām ES bilateriālo direkciju ar ES direkciju, lai funkcijas nedubultotos. Ir nostiprināta personāldaļa. Esam jau ļoti tālu procesā ar diplomātu pensiju likumu.

Ko mēs varam pilnveidot? Mums ir jāiet to ceļu, kur notiek pastāvīgas konsultācijas un diskusijas kvalitatīvā līmenī starp ministru, valsts sekretāru, valsts sekretāra vietniekiem un, ja nepieciešams, arī ar departamentu vadītājiem. Mans mērķis šurp nākot bija un vēl joprojām ir panākt iniciatīvu no apakšējiem un vidējiem slāņiem. Te viss potenciāls vēl nav sasniegts. Cilvēki savu iespēju vēl nav izmantojuši, un tas arī lielā mērā ir atkarīgs no valsts sekretāra, no vietniekiem, cik lielā mērā viņi veicina šo iniciatīvu. Es gribu vairāk redzēt iniciatīvu.


Runājot par Latvijas stratēģiskajiem mērķiem, visbiežāk runājam par mūsu vietu ES. Taču ES valstīm ir ne mazāk skaidri stratēģiskie mērķi ārpus reģiona robežām. To rāda kaut vai pēdējā G8 sanāksme, diskusija par palīdzību Āfrikai. Kādi ir Latvijas stratēģiskie mērķi globālā kontekstā?

Mums ir divas lietas. Stratēģiskas ir mūsu intereses ekonomikā, jo mūsu politiskā ietekme būs atkarīga no ekonomiskām spējām. Jāmeklē, kur varam pozitīvi ekonomiski sadarboties. Otrs – sadarbības partneri jāmeklē tur, kur mums ir kopīgs politiskais virziens. Vai nu nonākam pie lielākajām pasaules valstīm, kur ir ekonomiskie sakari un potenciāls, vai domājam reģionāli, kur mūs interesē valstis ar līdzīgu politisko vēsturi – Ukraina, Moldova, Vidusāzija. Tad ir jādomā, kā varam šīs intereses uzturēt un aizstāvēt ES kontekstā. Te ir jāizmanto visi ES dotie instrumenti, piemēram, institucionālās sadarbības iespējas. Kāda ir ES kopīgā stratēģija šajā reģionā un kā mēs to varam ietekmēt. Te mums jāveido iekšējās alianses.

Otrs jautājums ir vairāk finansiāls – proti, par vēstniecību atvēršanu, un šeit nav pozitīvu risinājumu. Mums dienas kārtībā ir jautājums par vēstniecību Ēģiptē, Indijā. Man kā ārlietu ministram ir grūti aizstāvēt šīs intereses, jo aiz manis stāv 500 diplomātu, nevis tūkstošiem skolotāju vai ārstu, kuriem nepieciešami miljoni. Taču jāsaprot, ka mums ir iespēja kaut ko mainīt valsts labā, izmantojot mazu finansiālo resursu. Lai atvērtu un funkcionētu vēstniecība, ir vajadzīgi 300 tūkstoši. Citām sfērām mēs dodam 20, 40 miljonus, taču tur rezultāts nebūs tik ātrs. Ieguldot vēstniecībās, mēs varam iegūt ātrāku efektu, palīdzēt uzņēmējiem dibināt kontaktus, tā dodot papildus miljonu nozarēm, kurās šeit strādā tūkstoši.


Jūs pieminējāt, ka Latvijai vajadzētu veidot iekšējās alianses ES. Taču vai tas šā brīža apstākļos iespējams, turklāt ES politika attiecībā uz bijušajām PSRS republikām pēdējā laikā nemaz nav tik jūsmīga?

Tāpēc mums bija vajadzīga ES konstitūcija. Problēma ir tā, ka ES nav vienotas ārpolitikas, nav kam piezvanīt, tā teikt. Daudz kas tiek veidots bilaterāli starp galvaspilsētām. Tāpēc tas jautājums drīzāk ir nevis par aliansēm, bet gan par spēju nonākt pie vienotas stratēģijas ES, un šajā jautājumā man ir daudz kritikas ES virzienā.


Jūs tiešām domājat, ka ES spēs noformulēt vienotu ārpolitisko stratēģiju?

Mēs līdz tam nonāksim. Mums to vajag ātrāk, bet ir valstis, kurām to nevajag ātrāk. Taču visu valstu interesēs ir panākt ietekmīgu ES, un bez šādas stratēģijas mēs nebūsim ietekmīgi.


Kā Latvija formulēs savu attieksmi pret Turcijas uzņemšanu ES? Cik svarīgs Latvijai ir šis jautājums, un vai mūsu pozīcija ir viennozīmīgs “jā”, vai arī citu interešu vārdā Latvija savu nostāju var izmantot kā kārti politisko attiecību tirgū?

Mūsu pozīcija ir formulēta precīzi – mēs atbalstām Turcijas uzņemšanu ES. Turcija ir mūsu sabiedrotais un es nedomāju, ka varam tirgoties ar sabiedrotajiem. Būs vairākas valstis ES, kuras uzskatīs, ka Turcija, ja tā izpilda visus iestāšanās kritērijus, ir nevis jāuzņem ES, bet gan jāpiedāvā tai tikai asociētās dalībvalsts statusu. Ja tas ir tā, tad visa ES paplašināšanās ir zem jautājuma zīmes, un tas diez vai ir Latvijas interesēs. Visas Turcijas reformas bija saistītas ar burkānu, kuru ES deva, bet ja ES tagad pasaka, ka viņi nekad nekļūs par ES dalībvalsti, reakcija no Turcijas puses būs atsvešināšanās no ES un tas nav nedz ES, nedz Latvijas interesēs. Līdz ar to, nav lielas manevra iespējas. Ir jābūt tuvām attiecībām ar Turciju, ja tā nebūs, ES starptautiskā loma kritīsies, būs mazāk drošības ES robežu tuvumā un tas atstās negatīvu ietekmi arī uz attiecībām ar Ukrainu, Moldovu. Turcija būs lakmusa papīrs ES politikai šajās valstīs.


Sakot, ka Turcija atsvešināsies, Jūs droši vien domājat Turcijas radikalizāciju. Šādas pat problēmas ir daudzās ES valstīs un pierādījums tam ir arī terora akti Londonā, pirms tam Madridē. Vai, Jūsuprāt, ES šobrīd ir kādas efektīvas zāles pret radikalizāciju, kas pašas ES robežās apdraud vienu no ES pamatvērtībām – mieru?

Īsā atbilde – ir nē, šādu zāļu nav. Tas ir jauns izaicinājums cilvēcei, Eiropas sabiedrībai, es ceru, ka atradīsim vakcīnu pret terorismu un tamlīdzīgām izpausmēm un tieši tāpēc ir vajadzīga ES konstitūcija. Šobrīd zāļu nav, un Eiropa ir nopietnas problēmas priekšā. Politoloģisks risinājums ir pārdomāt dažu nacionālo valstu intereses un rast pārnacionālu risinājumu. ASV ir federālais izmeklēšanas birojs, jādomā par ko līdzīgu arī Eiropā. Konstitucionālajā līgumā šādas domas ir ieliktas. Jaunā finanšu perspektīva īstermiņā, bet konstitūcija ilgtermiņā parāda, ka risinājums tiek atlikts un tas nāk tikai par ļaunu. Diemžēl mēs kavējamies, bet ES ir krīzes situācijā.


Cik ilgi vēl ES var atļauties būt krīzes situācijā?

Neviens negrib krīzes situāciju. Dažādi abstrakti un konkrēti organismi krīzes situācijā var ilgstoši veģetēt, taču tad aktuāls ir jautājums, vai tas ir pagrimums, vai tomēr tiek meklēts risinājums. Atskatoties vēsturē, līdz šim ES vienmēr ir varējusi rast risinājumu dažādām smagām problēmām un es ceru, ka tā būs arī šoreiz. Bet tas neradīsies pats no sevis.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AndrisL 20.07.2005 14:23
Ļoti sakarīga intervija. Pasekojot līdzi Pabrika intervijām, šī liekas viena no saturīgākajām un sakarīgākajām.

Visa cita starpā uzreiz jāsaka, ka vienmēr Latvijas - Krievijas robežlīguma sakarā esmu bijis Pabrika pusē un nosodījis prezidentes aktivitātes. Šajā jautājumā tā tik turpināt.

Kas attiecas uz citām lietām, tad prieks lasīt, ka ministrs drēbi saprot. Ļoti sakarīgs teksts. Viņš ir pareizajā vietā un īstajā laikā. Protams, vienmēr varētu vēlēties labāk darbu izdarīt, bet gada laikā ir padarīts pietiekami daudz. Un tas, ka valsts pārvaldē strādājošajiem tiek palielinātas algas, lai būtu konkurētspējība salīdzinājumā ar privāto sektoru - tas ir tikai un vienīgi apsveicami.

Attiecībā uz dažādajiem viedokļiem ārpolitikas jautājājumos Latvijas iekšienē - prieks, ka Kiršteins vairs nenodarbojas ar vienas Latvijas ārpolitikas graušanu. Tad tik vēl atliek VVF un Pabrikam vienoties (liekas, bumba ir VVF pusē) par kopīgām nostājām svarīgākajos jautājumos un tad jau varēs teikt, ka Latvijas ārpolitikā vadla stabilitāte.

Ministram veiksmi!

Andris