Labrīt, lasītāji!Nu tas ir noticis. Kultūras ministre Helēna Demakova ir paziņojusi, ka viņa atteiksies no minētā amata. Vēl vairāk, viņa neatgriezīsies Saeimā (tā ir laba vēsts Vairai Paeglei, kurai ir viens no "Tautas" partijas tā dēvētajiem mīkstajiem mandātiem), un viņa nekandidēs pavasarī gaidāmajās pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanās. Premjerministrs H. Demakovas demisiju ir akceptējis.

Savā skaidrojumā, ministre teica, ka demisijas pamatā ir veselības problēmas, kuru risināšana varētu prasīt vairākus mēnešus. Lai viņai veicas ārstniecības procesā, lai arī viņas pārstāvētās valdības “veiksmes” Latvijas vadīšanā (viņa par kultūras ministri kļuva 2004. gada martā) ir daļēji redzamas apstāklī, ka ārstniecības risinājumu viņa meklē nevis tepat Latvijā, bet gan Parīzē. Taču ne vārda viņa neteica par pēdējo lielāko šmuci viņas dārziņā — pagājušā gada beigās paslepus parakstīto līgumu par koncertzāles celtniecību. Tāpat viņai nekas īpašs nav bijis sakāms par nekārtībām Latvijas Kultūras fondā, kura vadītājs, Pēteris Bankovskis, ir bijis pagalam mīklains par to, kāpēc fonds nepilda savas saistības un solījumus. H. Demakova bijusi raksturīgs eksemplārs “Tautas” partijas augstprātībā, denunsējot jebkuru, kuram bija kaut kādi iebildumi par jebkuru no viņas ambiciozajiem plāniem, kā arī nesen radio skaidrojot, ka divi no valdības nekompetentākajiem ministriem, proti — Slakteris un Veldre — neesot nekompetenti, viņiem vienkārši nav pietiekami labas sabiedriskās attiecības. Sak’, ja ir gana labs PR padomdevējs, tad acis varam aizmālēt visiem Latvijas iedzīvotājiem tāpat, kā to centās darīt “Tautas” partijas kādreizējais līderis ar apgalvojumiem par “stabilitātes” garantēšanu.

Lūk, kam, manuprāt, šovakar Doma laukumā jākļūst par galveno prasību. Nevis Saeimas atlaišana ir galvenais jautājums, jo pagaidām tā ir iespēja vienīgi Valsts prezidentam, kurš ir teicis, ka Saeimas atlaišanai vismaz patlaban pamatu neredz. Viņš, starp citu, šodien ir Strasbūrā, un negribot ir jāvelk paraleles ar to, kā viņš bija Ķīnā tad, kad Gruzija dega kara liesmās. Uzrunāt Eiropas Parlamentu, protams, ir būtiska lieta, bet cilvēks, kurš ir atkārtoti teicis, ka vēlas būt “tautas prezidents,” arī šoreiz varētu būt kopā ar šo tautas daļu, turklāt ar labāk sagatavotu uzrunu nekā to, kuru viņš pasniedza aizpērnā gada novembrī. Bet tas nu tā. Galvenajam uzsvaram šovakar ir jābūt uz pašu nekompetentāko ministru nomainīšanu. Patlaban Godmanis ir izplatījis dažādus plānus par valdības restrukturizāciju. Raksturīgi šai politiskajai “elitei” ir viņa paziņojums, ka viņš nevienam neko par tiem nestāstīs, iekams nebūs pārliecinājies, ka tos atbalsta koalīcijas partneri. Tipiski — mēs visu izdomāsim un pēc tam sabiedrībai to pasniegsim kā fait accompli. Taču, ja notiek reorganizācija, tad ir jādomā arī par personālijām, un te nu būtu pareizais brīdis atbrīvoties no Slaktera, Veldres, Rozes un it īpaši Šlesera. Jaunākais piemērs par šī cilvēkbērna attieksmi ir viņa paziņojums, ka būtu “jāpiestāda rēķins” Skandināvu bankām, uz kuru reklāmām Latvijas iedzīvotāji esot “uzķērušies.” Tas nu ir viens varens paziņojums no cilvēka, kura pārstāvētā partija Saeimā iekļuva vismaz daļēji pateicoties maldinošai reklāmai, kuras sagatavošanā turklāt partija krietni pārkāpa priekšvēlēšanu kampaņas finansēšanas noteikumus. Armiju pilnīgi noteikti var vadīt kāds, kurš par militārām lietām zina vairāk, nekā lopkopis. Finanses jāvada kādam, kurš nav pārliecināts, ka ekonomikā ir noticis “nasing spešal.” Lauksaimniecībā ir vajadzīga jauna pieeja, process jāvada kādam, kuram Eiropas lauksaimniecības noteikumi tomēr ir svarīgāki par atvaļinājumu un aktu fotografēšanu. Ja vien Godmanim joprojām svarīgākais dzīvē nav koalīcijas “stabilitāte,” tad nepārprotami ir laiks pateikt “Tautas” partijai, “zaļajiem zemniekiem” un jā, arī savai partijai, ka ir laiks piemeklēt citus un labākus ministrus. Ja rezerves soliņš ir pārāk īss, laiks raudzīties arī ārpus politiskās “elites.”

Derētu aplūkot arī Saeimas komisiju vadību. No Šmita mēs, paldies Dievam, esam atbrīvojušies, bet, piemēram, Nacionālās drošības komisiju noteikti vajag uzticēt kādam citam, nevis Jaundžeikaram, kurš atļāvās ar dubļiem apmētāt visu Latvijas tiesu sistēmu tad, kad atvase iekūlās nepatikšanās, un Loskutova jautājumā izbazūnēja savu viedokli ilgi pirms attiecīgā komisija bija pabeigusi savu darbu. Instance, kura izmeklē korupciju tieslietu sistēmā, noteikti ir jāvada kādam, kurš Lato Lapsas grāmatu par šo tēmu neuzskata par “beletristiku,” kā to uzskata Dobelis. Vai pilsonības likuma uzraudzīšana patiešām ir jāuztic Tabūnam, kurš par naturalizācijas procesu ir klaji skeptisks? Nu, nē.

“Pārskatīt attieksmi pret ministriem un komisiju vadītājiem!” — tas nav gluži tikpat vienkāršs lozungs, kā “Atlaist Saeimu!”, bet patlaban tas ir reālāks.

Uz redzēšanos šovakar Doma laukumā un jauku visiem dienu!