Atslēgvārdi:

Ar zināšanām tikt pie pārticības

Jau drīz Eiropā puse pieaugušo būs vecāki par 65 gadiem, valdības būs spiestas celt pensijas vecumu virs 70 gadiem. Tātad darba gaitu ilgums sasniegs 50 gadus, ko diez vai varēs nostrādāt vienā profesijā, un izglītības sistēmai būs jāpalīdz vairākas reizes dzīvē apgūt arvien jaunus arodus.

Iesaki citiem:

Pēdējos gados Latvijā saražots liels apjoms dokumentu, kas runā par jaunajām tehnoloģijām, e-lietām, inovāciju un jauno ekonomiku. Vai šiem dokumentiem ir kāds sakars ar Latvijas realitāti? Vai tās nav tehnokrātisku radikāļu uzstieptas prioritātes laikā, kad ievērojama sabiedrības daļa dzīvo uz iztikas minimuma sliekšņa? Vai jaunās tehnoloģijas spēs pabarot bezdarbniekus, vai tās izraus no bezcerības Latgales sādžas, vai mazinās plaisu starp tiem, kuriem ir gandrīz viss, un tiem, kuriem nav gandrīz nekā?

Labu iespēju novērtēt Latvijas situāciju plašākā kontekstā sniedza šā gada februāra nogalē Parīzē Pasaules bankas organizētais Zināšanu ekonomikas forums. Tas aicināja topošo Eiropas Savienības dalībvalstu pārstāvjus izvirzīt jaunas prioritātes tagad, kad pamatos jau izveidota funkcionējoša brīvā tirgus ekonomika, – nodrošināt pāreju uz tā saucamo zināšanu ekonomiku.

Brīvais tirgus pats par sevi vēl nenes vispārēju labklājību. Lai to sasniegtu, valstij jānodrošina sev stabila vieta globālajā ekonomikā, bet tā pašreiz pārdzīvo fundamentālas pārmaiņas. Zināšanas kļūst par tikpat svarīgu ražošanas faktoru, ja ne vēl svarīgāku, kā kapitāls, darbaspēks un zeme.

Zināšanas un ekonomikas globalizācija rada milzu iespējas attīstībai un izaugsmei. Kā klasiskie piemēri valsts straujai attīstībai, pārorientējoties uz zināšanu -ietilpīgām ražotnēm, forumā tika minēta Somija ar flagmani Nokia un Īrija, kas no atpalikušas agrāras zemes pārtapusi valstī, kur ražotnes izvieto pasaules vadošie informācijas tehnoloģiju uzņēmumi. Vai mēs spēsim radīt tādu vidi, kurā izaugtu Latvijas Nokia?

Par svarīgāko līdzekli, kas nodrošina pieeju zināšanām un to apriti, kļuvušas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT). Zināšanu ekonomika nav iedomājama bez vispārēji pieejamām (tātad kvalitatīvām un lētām) telekomunikācijām un Interneta, plašas datoru un jauno tehnoloģiju izmantošanas. Latvijā Interneta pieejamība ir neapmierinoša gan cenas, gan kvalitātes ziņā. Atliek cerēt, ka gaidāmā telekomunikāciju tirgus liberalizācija stāvokli būtiski uzlabos.

Svarīgi ir valstī izveidot tādu ekonomisko vidi, kas nodrošina zināšanu apriti, veicina investīcijas IKT infrastruktūrā un uzņēmumos, atbalsta uzņēmējdarbību un veicina uzņēmumu ieguldījumus inovatīvu produktu izstrādē. Te gan jānovērš korupcija, gan jāveido investīcijām labvēlīga vide, gan jānodrošina efektīva intelektuālā īpašuma aizsardzība.

Jauni, zinātņietilpīgi, pasaules līmenī konkurētspējīgi produkti nerodas tukšā vietā. Cerības tādus sagaidīt būs tad, ja veidosies auglīga pētniecības institūtu, universitāšu un uzņēmumu sadarbība. Latvijas situāciju apgrūtina mazspējīgā zinātne, kas ar niecīgo valsts finansējumu tikko velk dzīvību. Šādos apstākļos uzņēmumam izdevīgāk pašam veikt pētījumus, algojot augsta līmeņa speciālistus, nekā investēt sadarbībā ar vāju zinātnisku iestādi. Tomēr mazie un vidējie uzņēmumi var ieguldīt tikai projektos ar ātru atdevi, kamēr būtisku konkurējošo priekšrocību nodrošina tieši ilgtermiņa pētījumi, un kur tad citur tos veikt, ja ne zinātniskajos institūtos, laboratorijās un universitātēs. Jauna pieeja tiek izmēģināta IT nozarē, kur LITTA paspārnē izveidots informācijas tehnoloģiju uzņēmumu un augstskolu klasteris jeb puduris. Šeit uzņēmumi ir ieinteresēti atbalstīt jauno speciālistu sagatavošanu, nodrošināt, ka viņu prasmes atbilst uzņēmumu vajadzībām.

Un, visbeidzot, zināšanu apgūšanai, izmantošanai un radīšanai nepieciešama efektīva izglītības sistēma, kurā galvenais ir spēja nepārtraukti apgūt jaunas zināšanas, mācēt tās praktiski pielietot, pamatot savu viedokli un sastrādāties ar citiem.

Ievērojamais ekonomists Pīters Drukers (Peter Drucker), uzrunājot forumu videokonferences režīmā, atzīmēja, ka galvenā loma zināšanu ekonomikā būs nevis augstākā līmeņa speciālistiem un zinātniekiem, bet, kā Drukers tos dēvē, zināšanu tehnologiem – cilvēkiem, kuru darbs prasa iziet formālu un padziļinātu izglītības procesu. Tie ir IT speciālisti, medicīnas darbinieki, juristi, skolotāji un daudzu citu profesiju “vidējais personāls”. 20 gadu laikā zināšanu tehnologu skaits pēc Drukera vērtējuma sasniegs 40% no darbaspējīgajiem attīstīto valstu iedzīvotājiem. Tieši viņu sagatavošanai un sociālo vajadzību nodrošināšanai Drukers aicina pievērst lielāko uzmanību pārejā uz zināšanu ekonomiku.

Runājot par izglītību, jāņem vērā arī darbaspēka vecuma struktūras izmaiņas –jau ap 2030.gadu Eiropas attīstītajās valstīs aptuveni puse pieaugušo iedzīvotāju būs vecāki par 65 gadiem un valdības būs spiestas celt pensijas vecumu virs 70 gadiem, tātad daudziem aktīvā darba gaitas sasniegs 50 gadu garumu. Jāpiekrīt Drukeram, ka maz kurš spēs tik daudzus gadus nostrādāt vienā profesijā, līdz ar to izglītības sistēmai būs jāpalīdz vairākas reizes dzīvē apgūt arvien jaunus arodus.

Kā Latvija izskatās uz citu kandidātvalstu fona? Koncepciju un stratēģiju jomā - visnotaļ labi. Taču, kā atzīmēja foruma dalībnieks no Igaunijas nevalstiskās organizācijas, daudzajiem dokumentiem bieži nav reāla seguma. Latvijā tie nereti noder politiskā kapitāla vairošanai vai lielu projektu caursišanai, kas pie augstā korupcijas līmeņa valstī var kalpot par labu iedzīvošanās avotu.

Taču šie dokumenti, kas visumā ir progresīvi virzīti un labi sagatavoti, var kalpot arī par pamatu mērķtiecīgam ekonomikas un sabiedrības pārveides darbam, kas ir vienīgā iespēja izrauties no atpalicības.

Ja problēma ir finansējumā, Pasaules banka, ES fondi un citi avoti deklarējuši gatavību palīdzēt. Protams, pārsvarā aizdevumu veidā, taču valsts attīstības pieaugums ar uzviju nosegs saprātīgi aizņemtus un ar apdomu tērētus līdzekļus.

Informācijas sabiedrību nevar radīt bez pašas sabiedrības gribas un līdzdalības. Arī zināšanu ekonomikas veidošanā valdībai ir ļoti svarīga loma, taču tā nav šī procesa dzinējspēks. Sabiedriskās organizācijas, nozaru asociācijas, uzņēmumi un universitātes, mēs katrs savu iespēju robežās un dažkārt arī pāri tām esam tie, kuriem jānosaka valsts attīstības virzība.

Varbūt ne tik tāla ir nākotne, kad Latgales sādžās parādīsies Internets un prestiža lieta būs atvērt tur jauno tehnoloģiju uzņēmumu filiāles – tuvāk dabai un Latgales koledžās izglītotam darbaspēkam...

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!