Atslēgvārdi:

Ar muguru pret "viņiem" 10

Nevar ignorēt realitāti. Nākotnes Latvija turpinās būt daudzkultūru valsts, ienākot arī līdz šim nebijušu kultūru pārstāvjiem. Tāpēc sabiedrības integrācijas politika ir mūsu visu atbildība.

Iesaki citiem:

Šo gadu Eiropas Savienība (ES) ir veltījusi starpkultūru dialogam. Pieņemu, ka ne jau šā gada atzīmēšanai par godu, bet citu mērķu dēļ Latvijā uzvirmo debates par multikultrālismu, ja vien diskusijas iegrūšanu pelēkā bezargumentu zonā, kurā dominē iepriekš noteikts krusta gājiens, vispār var saukt par debatēm. Pieņemu, ka multikulturālisms drīzāk izvēlēts par ērtu boksa cimdu, lai iesildītos ideoloģiskiem sitieniem pirms nākamā gada pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām, jo nacionālo/etnisko jautājumu saasināšana ir pārbaudīta prece.

Šo rakstu neesmu iecerējusi kā multikulturālisma aizstāvību, lai tādējādi veicinātu propagandas/kontrpropagandas simbiozi tēmas uzkurināšanai. Redzot, kā (apzināti un neapzināti) publiskajā diskursā tiek jaukti jēdzieni, teorētiskās un politiskās nostādnes, vēlos ieskicēt pamatjautājumus, kas saistīti ar valstu un dažādu sabiedrības grupu attieksmēm pret kultūru dažādību.


Nacionālās minoritātes un migranti

Mēs katrs kaut kādā mērā esam atšķirīgi cits no cita, un savas atšķirības dēļ varam gan iegūt priekšrocības, gan izjust atstumtību. Par dažādību var runāt visplašākajos kontekstos, tādēļ uzreiz vēlos sašaurināt tēmu un pievērsties etnisko minoritāšu un migrantu jautājumiem, kā arī tam, kā pret viņiem izturas valstiskā līmenī. Kultūru daudzveidība ir neapstrīdams fakts pat relatīvi slēgtās sabiedrībās. Galvenie to veicinošie faktori — minoritāšu kopienas, globalizācija, pieaugošā individualizācija, migrācija.

Viens no aktuālākajiem strīdus jautājumiem dažādās Eiropas valstīs ir par to, vai nacionālajām minoritātēm un migrantu kopienām ir jāpiešķir vienādas tiesības. Daudzviet tas ir atrisināts likumu līmenī, proti, nacionālās minoritātes ir nevis visi, kuri konkrētajā brīdī atrodas valstī un pieder no pamatnācijas atšķirīgai tautībai, bet gan pēc noteiktiem kritērijiem un saskaņā ar kopīgu vienošanos likumos ierakstītas grupas. Daudzās valstīs etniskās minoritātes ir likumos konkrēti nosauktas un šo minoritāšu pārstāvji vairumā gadījumu ir arī attiecīgās valsts pilsoņi. Likumos noteiktās minoritāšu tiesības ir tas, atšķir nacionālās minoritātes no migrantiem. Vienas tautības pārstāvji var būt gan minoritāte, gan migranti konkrētā valstī — šķirtne ir viņu saikne ar šo valsti, attiecību ilglaicīgums un ļoti bieži (gan ne visos gadījumos) arī pilsonība.

Protams, likumos noteiktā minoritāšu aizsardzība nav panaceja un daudzās valstīs ir ļoti diskutabla, jo ļauj formāli izvairīties no vēsturisku minoritāšu atzīšanas (piemēram, kurdi Turcijā), atrunājoties ar nacionālos vai starptautiskos līgumos definēto minoritātes jēdzienu, tomēr likumā ierakstītais ir izejas punkts, lai diskusijas par minoritāšu un migrantu tiesībām ievirzītu racionālākā gultnē. Protams, tas, ka minoritātēm var piešķirt īpašas tiesības, nenozīmē, ka migrantus viņu statusa dēļ ir ļauts diskriminēt — Eiropas Savienības līmenī ir pieņemts pretdiskriminācijas likumu ietvars, tiesa, šo normu īstenošanā dzīvē gan vēl ir ejams tāls ceļš.

Latvija ir ratificējusi Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību ar īpašu likumu un nacionālo minoritāšu definīciju konvencijas pielietošanai Latvijā. Proti, likumā[1], ar kuru konvencija stājās spēkā, ir norādīts, ka termins “nacionālās minoritātes” „konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu. Personas, kas nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi, bet pastāvīgi un legāli dzīvo Latvijas Republikā, nepieder nacionālajai minoritātei Konvencijas izpratnē atbilstoši attiecīgajā Latvijas Republikas deklarācijā sniegtajai nacionālās minoritātes definīcijai, bet kas sevi identificē ar šai definīcijai atbilstošu nacionālo minoritāti, var izmantot Konvencijā paredzētās tiesības, ja vien likums nenosaka izņēmumus.” Var strīdēties par normas interpretāciju, tomēr, kaut arī konkrētas etniskās grupas nav nosauktas, Latvija šādi ar likuma spēku ir apstiprinājusi kritērijus, saskaņā ar kuriem valsts definē nacionālās minoritātes.


Kā pārvaldīt dažādību?

Lielos vilcienos varam identificēt trīs politiskās pieejas, kā valstis izturas pret dažādību un cenšas to pārvaldīt:

1) skeptiska (no relatīvi skeptiskas līdz noraidošai un pat naidīgai);

2) neitrāla, kuras pamatā nošķir publisko un privāto sfēru, proti, valsts noteic valodas lietojumu publiskajā sfērā, bet ir neitrāla, nedod priekšrocības kādai lingvistiskajai vai kultūras grupai, un neiejaucas privātajā dzīvē, kurā cilvēki var runāt, kādās valodās vēlas, īstenot un izkopt savas kultūras atšķirības;

3) pozitīva.

Šīs trīs pieejas, kā valstis attiecas pret kultūras un lingvistisko dažādību, no 20.gadsimta sākuma līdz pat mūsu dienām ir raksturojamas trīs lielās paradigmās: asimilācija, integrācija un multikulturālisms. Asimilācija ir vēsturisks koncepts, taču arī mūsdienās vairākas valstis to īsteno un pat lepojas ar asimilācijas pieeju (piemēram, Francija). Taču atšķirības starp dažādu kultūru pārstāvjiem nevar neredzēt — tāds visaptverošs aklums vienkārši nav iespējams. Pēc tam, kad liela daļa valstu saprata, ka asimilācija ir vai nu netaisnīga pret indivīdu un minoritāšu grupām vai vienkārši nedarbojas, notika paradigmas maiņa, priekšplānā izvirzot integrāciju. Diskusijas par integrāciju Rietumeiropā vēsturiski saistāmas ar Vācijas pieredzi, apzinoties, ka nenotika tā, kā bija iecerēts (sākumā šķita, ka par viesstrādnieku integrāciju nav jārūpējas, jo viņi Vācijā atradīsies tikai uz laiku, sniegs ieguldījumu ekonomikā, bet pēc tam dosies atpakaļ uz dzimteni).

Tomēr precīza publiskās un privātās telpas nošķiršana, kas ir raksturīga integrācijas pieejai, realitātē ir praktiski neiespējama. Tādēļ jaunākais pagrieziena punkts atbildes meklējumos dažādībai ir multikulturālisma politika, kura Eiropā ienākusi smeļoties galvenokārt no Kanādas, Austrālijas un Jaunzēlandes pieredzes. Eiropā multikulturālisms vai tā elementi rodami Lielbritānijas, Zviedrijas, Nīderlandes un citās politikās. Jāuzsver, ka arī vienas valsts ietvaros atšķirīgos līmeņos var būt divu visu trīs pieeju — asimilācijas, integrācijas un multikulturālisma — kombinācijas.


Majoritātes izglītošanā daudz darāmā

Pēdējo gadu laikā Rietumeiropā ir vērojams reverss, virzība atpakaļ pie asimilācijas, kas publiskajā diskursā tīši un netīši tiek nepareizi piesaukta kā integrācija.

Angļu sociologs Entonijs Gidenss (Anthony Giddens)[2] uzsver, ka pašlaik saistībā ar multikulturālisma apspriešanu iezīmējas divas atšķirīgas tendences — viena no tām ir izteiktāka publiskajā diskursā, presē, bet otra — akadēmiskajā literatūrā:

1) samērā plaši izplatīta un nereti populistiska multikulturālisma noliegšana, īpaši politiķu uzturētos vai iniciētos diskursos, kas drīzāk uzkurina konfliktus, nevis mēģina tos risināt. Šī tendence pēdējā laikā vērojama arī Latvijā;

2) Detalizēti, kompleksi meklējumi, dažādu multikulturālisma formu raksturošanai un izpētei; īpaši aktīvi tas noris Ziemeļamerikas akadēmiskajā vidē, mazāk Eiropā.

Multikulturālisma dzimtene gan politikas, gan intelektuālajā ziņā ir Kanāda. Taču arī akadēmiskie meklējumi nav brīvi no pārpratumiem, piemēram, maldīga pieņēmuma, ka multikulturālisma būtība ir neiejaukties, ļaut dažādām etniskām un kultūras grupām brīvi attīstīties. Multikulturālisms nav definīcija sabiedrībai, kurā pastāv dažādas kultūras grupas; to precīzāk būtu dēvēt par kultūru daudzveidību (plurālismu). Multikulturālisms ir politika vai politiku kopums, kurās balstoties, tiek izstrādātas programmas, kas atzīst dažādu kultūru autentiskumu un meklē veidus, kā veicināt auglīgu un pozitīvu mijiedarbi, taču tas notiek vienotas pilsoņu pienākumu un tiesību sistēmas ietvaros. Kopīgas institūcijas un daļa kopīgo vērtību ir loģiskā telpa starp daudzkultūru sabiedrību un multikulturālismu.

Šā gada martā Londonā piedalījos Britu Padomes organizētās iniciatīvas Living together[3] samitā, kurā, analizējot kultūru daudzveidības un migrācijas jautājumus, piedalījās un darba grupās strādāja 25 Eiropas valstu likumdevēju, akadēmiķu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Šajā samitā noslēguma runu teica viens no mūslaiku izcilākajiem multikulturālisma teorētiķiem un sociālo zinātņu dižgariem, Vestminsteres universitātes profesors, lords Biku Pareks (Bhikhu Parekh). Ir vērts ieklausīties viņa teiktajā: debatējot par multikulturālismu, ir svarīgi nošķirt, pret kādu multikulturālismu iestājaties — pret kultūras daudzveidību atzīšanu? Vai pret atšķirību atzīšanu kopīgi pieņemtā likumu ietvarā? Vai arī pret starpkultūru dialogu?

Kad Lielbritānijā 2000. gadā tika publicēta viņa grāmata Rethinking multiculturalism: - Cultural Diversity and Political Theory, kurā viņš aicināja pārdomāt atsevišķu attieksmju cēloņus pret minoritāšu/migrantu grupām, tā saņēma kritiku no dažādiem politikas spārniem. Reakcija parāda, ka atšķirībā no Kanādas, kur ir notikusi vietējās sabiedrības attieksmju maiņa pret minoritātēm un migrantiem, Lielbritānijā, un citviet Eiropā ir ļoti daudz darāmā tieši majoritātes izglītošanā. Neskatoties uz, šķiet, nereti apzināto diskursa veicināšanu, ka multikulturālisms Lielbritānijā esot izgāzies, šī valsts, nenoliedzami, ir darījusi daudz imigrantu uzņemšanā un radikāli labēju izlēcienu novēršanā, turpinot meklēt piemērotākos multikulturālisma ceļus.

Lūkojoties uz Latvijas situāciju, jāuzsver, ka Latvijas sabiedrība pastāvīgi turpina sevi definēt. Dažādībai nav visaptverošas, globālas pieejas, kas derētu ikvienai valstij un ko Latvija varētu „iestādīt” savā pieejā. Kas šodien ir Latvijas nacionālā identitāte un ko nozīmē dalīties tajā? Kā izpaužas dzīvošana kopā — ar sejām, ne klusējošām mugurām citam pret citu? No visām ES brīvībām Latvijas iedzīvotāji pēdējo gadu laikā visintensīvāk ir izmantojuši darbaspēka kustības brīvību; teju ikvienam Latvijas iedzīvotājam pašam vai pazīstamam cilvēkam ir bijusi migranta pieredze. Indivīdi var ienīst vai dievināt asimilāciju, multikulturālisms viņus var fascinēt vai var viņiem nepatikt, bet politikas pieņemšana ir politiķu rokās. Taču nevar ignorēt realitāti. Nākotnes Latvija turpinās būt daudzkultūru valsts, ienākot arī līdz šim nebijušu kultūru pārstāvjiem. Tāpēc sabiedrības integrācijas politika ir mūsu visu atbildība. Mums jārūpējas par to, lai tiktu pieņemti gudri un tālredzīgi lēmumi, kas nenodara pāri šodienas un nākotnes pilsoņiem un iedzīvotājiem.

Diskusijās par sabiedrības integrāciju ieteiktu koncentrēties nevis tikai uz to, kā integrēsim cilvēkus, kas ieradušies Latvijā, bet gan uz to, kā veidot ilgtspējīgas un bagātinošas prakses, kas arī vietējai sabiedrībai ļautu iepazīt citas kultūras, apgūt citas valodas. Tas attiecināms gan uz vispārējo izglītību, gan uz mūža izglītību, lai Latvijas iedzīvotāji ar savām starpkultūru zināšanām varētu būt konkurētspējīgāki gan vietējā, gan globālā darba tirgū un kopumā atvērtāki un bagātāki kontaktos ar līdzcilvēkiem.
________________________

[1] Likums "Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību", http://www.politika.lv/index.php?id=4119 [spēkā ar 01.06.2005.]

[2] Giddens, Anthony (2007). Europe in the global age. Polity.pp 122-126.

[3] Living Together (Dzīvot kopā) www.britishcouncil.org/livingtogether (pēdējo reizi skatīts 03.04.2008)

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (10) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

tants 16.05.2008 13:38
`Nevar ignorēt realitāti. Nākotnes Latvija turpinās būt daudzkultūru valsts, ienākot arī līdz šim nebijušu kultūru pārstāvjiem.` Manuprāt pats jēdziens `daudzkultūru valsts` ir sadomāts, uzspiests [vai `iefiltrēts`] un vienpusīgs (arī tad, ja lietojam moderno vārdu `multikulturāls`). īstenībā neviena valsts nav `daudzkultūru valsts` - katrā valstī ir skaidri izteikta kultūras identitāte, kura, kā likums, sakņojas pamatnācijas kultūrā. Tas, ka ir arī citu kultūru pārstāvniecība, ietekmes, saskarsmes, nemaina šo nostādni. Latvijas kultūrā ietilpst, piemēram, vecticībnieku tradīciju kopēji, līvu dzīvesziņa, čigānu kopienu pienesums utt., taču tas nepadara šo valsti par `daudzkultūru valsti`. Pretējā gadījumā katrs picas restorāns, indiešu mūzikas pulciņš vai Ēģiptes tējas cienītāji ietilptu VALSTS kultūrā. Tas, ka kāds atvedis no Meksikas eksotisku suvenīru, taču neietekmē Latvijas kultūru kā veselumu, vienību. ASV ir ASV kultūra [, kurā ir daudz segmentu, reģionālu atšķirību utt.], Vācijā - Vācijas kultūra, Francijā - Francijas utt. Un neviena no tām NAV daudzkultūru valsts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Latvijā 15.04.2008 00:11
valsts valoda ir vajadzīga birokrātiem,
taču ja mēģina dabūt darbu privātā firmā, tad bieži ar latviešiem vispār nerunā.
Ja tomēr uzklausa, tad pieprasa krievu valodas zināšanas,
jo visi taču ir krievvalodīgie!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - AK 10.04.2008 09:05
Saprotu, ka uz argumentiem var skatīties dažādi - šī ir argumentācija (par to, ka neviens imigrants latviski nemācīsies) der tipiskam latviešu vēlētājam.

Imigrācijas jautājumu skaidrojot, piemēram PCTVL elektorātam, noteikti vajadzētu minēt to, ka imigrantu darbaspēks varbūt sagādās papildu peļņu lielveikalu un būvfirmu īpašniekiem un akcionāriem (lielākoties ārzemniekiem), savukārt, sociālo pakalpojumu, izglītības, infrastruktūras un dzīvesvietas ziņā konkurēs ar sociāli mazāk aizsargātiem krievu tautības cilvēkiem. T.i. vai mēs tiešām vēlamies, lai Bolderājā, Ķengaragā, Pļavniekos un Liepājas Karostā parādītos tūkstošiem kurdu, albāņu, somāliešu utml.?! Pieaugs nedrošība uz ielām, disciplīnas problēmas skolās, poliklīnikās un sabiedriskajā transportā.

Nekādus Maskavas un Sankt-Pēterburgas inteliģentus mēs te ar Latvijas algām un dzīves apstākļiem nepiesaistīsim, savukārt no masveida nekvalificētu imigrantu ieplūšanas no dažādām jaunattīstības valstīm īslaicīgu labumu iegūs tikai maza saujiņa bagātnieku, bet sociālās sekas uz savas ādas izbaudīs pārsvarā vietējie lielpilsētu mikrorajonos dzīvojošie krievi.

Starp citu, vai tad partija PCTVL tiešām ir par jaunu masveida imigrāciju no ne-ES valstīm?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AK 09.04.2008 22:49
Aleksis Eiropā pēc gandrīz ikviena vēsturiska satricinājuma pēdējo 200 gadu laikā ir nostiprinājušās etniskas valstis

Spilgtākie pretargumenti ir miljoni jauno minoritāšu pārstāvju Lielbritānijā, Vācijā, Francijā... Ja vēlaties piemērus ar vēsturiskām minoritātēm: Beļģijā 20. gs. ir izbeigta valoņu minoritātes dominēšana.

Kalvis Latvijā jau tagad etniskais sastāvs un valodu prasmes ir tādas, ka daudzkur dominē krievu valoda

Nevienā rajonā tā nav, vienīgā šāda republikas pilsēta ir Daugavpils (mazāk par 5% LR iedzīvotāju). Un latviešu valodu jau sen prot nospiedošais vairums Latvijas nelatviešu.

Pat vispārizglītojošās skolās ne visur māca latviski.

Zem šā apgalvojuma jūtama pārākuma izjūta. Cilvēks neiebilst pret to, ka ne visos izglītības līmeņos cilvēkiem valsts par viņu nodokļu naudu sniedz pieprasīto izglītību dzimtajā valodā - ar "pat" runā par to, ka kaut kur tiek atzītas arī nelatviešu intereses.

bez latviešu valodas viņi jau tagad var gluži labi iztikt

Tā nav pat Daugavpilī - latviešu valodas neprašana stipri apgrūtina cilvēka studijas iespējas un darba dzīvi, bet pateicoties valsts politikai - arī pensionāra dzīvi (saskarsmē ar valsti, pašvaldībām, to uzņēmējsabiedrībām). Sk. tepat politikā.lv S. Djačkovas "Latviešu valodas zināšanas un sabiedrības integrācija"; arī VVA apkopotus pētījumus

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Owl 09.04.2008 16:19
Lūkojoties uz Latvijas situāciju, jāuzsver, ka Latvijas sabiedrība pastāvīgi turpina sevi definēt. Dažādībai nav visaptverošas, globālas pieejas, kas derētu ikvienai valstij un ko Latvija varētu „iestādīt” savā pieejā.

Piekrītu, ka vienotas pieejas nav. Etniskās grupas politiķu diskursos tiek "atzītas" vai "neatzītas" atkarībā no situācijas. Tas rada nedrošību šajās grupās un sabiedrībā kopumā. Bet šādas vienotas pieejas neesamībai ir politiski iemesli.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aija L - Martins K 09.04.2008 15:44
God. Mārtiņ,

paldies par Jūsu komentāru.

P.S. Piekrītu, ka reizumis latviskajos tulkojumos ir nekonsekvence jēdzienu "nacionālās" un "etniskās minoritātes. Portāla politika.lv senāk publicētā Dr. Hanova rakstā arī pievērsta uzmanība šim jautājumam.

Taču šajā rakstā apzināti lietoju "nacionālās minoritātes" , skaidrojot normatīvo nošķīrumu starp nacionālajām minoritātēm un migrantiem, kā piemēru minot arī šo definējumu likumā "Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību". Tas arī izskaidro šķirtni starp nacionālajām minoritātēm (ilgstoša saikne ar nacionālo valsti, nereti - arī šās valsts pilsonība utt.) un visām mazākumtautībām, kas pašlaik uzskaitītas Latvijā (pašlaik dažādi avoti norāda 156).

Ar cieņu:

A

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 09.04.2008 14:10
Kanādas un Anglijas kontekstā multikulturālisms pašsaprotami nozīmē to, ka visi iebraucēji runā angliski - kā to var saprast arī no Bhikhu Parekh rakstītā (sk. http://www.independent.co.uk/opinion/commentators/bhikhu-par... - "We are all British, but we speek in different accents"). T.i. multikulturālisms nozīmē vienkārši dažādu ideoloģiju, reliģiju un dzīvesveidu cilvēku līdztiesīgu līdzāspastāvēšanu.

Savukārt Latvijā jau tagad etniskais sastāvs un valodu prasmes ir tādas, ka daudzkur dominē krievu valoda (dažos starptautiskos uzņēmumos - arī angļu valoda). Pat vispārizglītojošās skolās ne visur māca latviski. Imigrācija kopā ar multikulturālismu mūsu apstākļos visdrīzāk nozīmēs atteikšanos no latviešu valodas lomas nostiprināšanas - t.i. pieaugošu īpatsvaru ar cilvēkiem, kuri jau kopš bērnības pārsvarā izmanto krievu un angļu valodas, jo bez latviešu valodas viņi jau tagad var gluži labi iztikt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Mārtiņš K. - par rakstu 09.04.2008 12:39
"Redzot, kā (apzināti un neapzināti) publiskajā diskursā tiek jaukti jēdzieni, teorētiskās un politiskās nostādnes...".

Diemžēl autore pati šos jēdzienus lieto diezgan patvaļīgi. Pirmkārt, pārņemot svešvalodu jēdzienus - majoritāte un minoritāte. Ir ļoti skaidri latviešu valodas vārdi - vairākums un mazākums, kurus būtu ērti lietot. Izejot no šo jēdzienu lietošanas rodas nākamā problēma - rakstā vairākās vietās parādās vārds "minoritāte", vai "minoritātes", bet netiek paskaidrots, kādas minoritātes - kultūras, reliģiskās, valodas, seksuālās, vai tmldz.

Runājot par "nacionālajām minoritātēm", manuprāt, arī rodas problēma ar jēdzieniem, jo no angļu valodas pārņemtais "nacionalitāte" (nationality) ir saistāms ar cilvēka attiecībām ar valsti, pilsonību (skat. kaut vai Wikipedia: http://en.wikipedia.org/wiki/Nationality ), bet autore, cik var noprast, domā citās kategorijās, tāpēc es ieteiktu lietot latviešu valodas jēdzienu mazākumtautības, kas skaidri norāda uz etnisko (tautības) aspektu, nevis attiecībām ar valsti.

Varbūt es maldos, tad lūdzu pretargumentus.

Mārtiņš

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 09.04.2008 09:06
(1) Neeksistē viena abstrakta "dažādība". Vienas tautas ietvaros cilvēki ir dažādi - un tas, protams, ir vēlami. Pastāv dzimumu atšķirības: latviešu sievietes kultūras izvēļu un dzīvesveida ziņā statistiski atšķiras no latviešu vīriešiem. Arī vecāki, kuri rūpējas par saviem bērniem zina, ka viņu bērni būs citādāki nekā ir viņi paši; dažādība pastāv paaudžu starpā. Bet visos šajos piemēros dažādība ir tā, kura attīsta to kultūras modeli, kurš mums jau ir - t.i. tā ir dažādība mūsu pašu ietvaros.

(2) Eiropā pēc gandrīz ikviena vēsturiska satricinājuma pēdējo 200 gadu laikā ir nostiprinājušās etniskas valstis (tikušas pārvilktas veco impēriju robežas, notikušas vardarbīgākas vai nemanāmākas etniskās tīrīšanas, t.sk. savstarpēja apmaiņa ar etnisko mazākumu iedzīvotājiem) - sk. http://www.foreignaffairs.org/20080301faessay87203/jerry-z-m... . Pilnīgi pievienojos Latvim - staļiniskie noziegumi un PSRS praktizētā tautu sajaukšana šajā ziņā ir izņēmums; tie mūsu tautas politisko attīstību ir atsvieduši atpakaļ par kādu pusgadsimtu; mūsu etniskā situācija ir līdzīga kā bija 20.gs. pašā sākumā. Bet Latvijai atkal ir jātop nacionālai valstij. Ceļš uz to visticamāk ir kaut kāda kombinācija starp asimilāciju, integrāciju un to cilvēku emigrāciju, kuriem nav pieņemama latviešu valoda un latviska vide.

(3) Autore nav paudusi konkrētu viedokli pret masveida imigrāciju no ne-ES valstīm. Ir tāds ļoti nekonkrēts konstatējums "Nākotnes Latvija turpinās būt daudzkultūru valsts, ienākot arī līdz šim nebijušu kultūru pārstāvjiem.". Paliek neatbildēts - cik tad viņu ienāks? Ja šādu iebraucēju būs daži simti (Latvijas pilsoņu laulātie, utml.), tad tas nozīmē pavisam citu attieksmi un citas iespējas nekā tad, ja šādu iebraucēju būs vairāki simttūkstoši un viņiem vismaz sākotnēji nebūs personisku saišu ar pārējo Latvijas sabiedrību un viņi dzīvos savos etniskajos geto.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvis 08.04.2008 18:23
Nevarot ignorēt realitāti? Staļinonkuls to nebūs zinājis, un šādas nezināšanas rezultātā 1935. gada realitāte (75% latviešu Latvijā) tika visai stipri ignorēta resp. mainīta... Tātad, jau pati raksta pamattēze ir kļūdaina.

Saistītie raksti