Politiķi, tāpat kā mušu, varot nosist ar avīzi. Tas izskaidro atsevišķu Latvijas politiķu izmisīgos centienus par katru cenu savā tiešā vai netiešā kontrolē iegūt iespējami vairāk mediju.
Saeimas vēlēšanu rezultāti tikko pierādīja, ka ir kāds vēl iedarbīgāks līdzeklis, kas ar pārsteidzošu spēku pavērsās pret PLL un jo īpaši tās premjera kandidātu Šleseru – izsmiekls.
Par Šleseru smējās auditorija LNT premjera debašu laikā un smaidīja politologi pēcvēlēšanu komentāros tiešajā ēterā LTV De Facto. LTV žurnālists, sagaidot viņu vēlēšanu naktī Zaķusalas ēkā, sāka ar jautājumu: “Kas ir smieklīgākais joks par buldozeriem, krāniem un cieti, ko Jums nācies dzirdēt?”. Šleseram izdevās neticamais – izprovocēt uz spontānu joku un nekontrolējamu smieklu lēkmi pārcilvēcīgi nopietno Valdi Dombrovski Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras rīkotajā diskusijā, ko atspoguļoja TV3. Radio SWH BB brokastu komanda par Aināru ņirgājās vēl pēcvēlēšanu nedēļā. Papildus tradicionālajiem medijiem, internetā un jo īpaši blogos un sociālajos tīklos mudžēt mudžēja no parodijām un jokiem, ko uz Šlesera un PLL rēķina plēsa visi, kam nebija slinkums.
Ironiskākais ir tas, ka par galveno joku avotu kļuva nevis politiķu pašu kļūmes vai konkurentu inspirēti kompromati, bet AŠistu oficiālā kampaņa un tās radītie tēli. Ieraugot kārtējo PLL reklāmas produktu – plakātu vai aģitavīzi – brīžiem pieķēru sevi pie domas, ka nevaru būt droša – tā ir īsta manta vai parodija? Vai tiešām viņi to buldozeru purvā domā nopietni un kurā līmenī uztvert Ulmaņa “interviju” ar Šleseru, kuru lasot man no smiekliem bija jāraud? Vai ziņa par sadarbības memoranda parakstīšanu ar Blondīņu asociāciju nozīmē, ka uzlauzta PLL mājaslapa, kur to ievietojis kāds hakeris? Vai bildes ar sabrauktām lapsām ziņu portālu pirmajās lapās pēc rūpīgi iestudētās un nevainojami izpildītās drāmas “buldozera asaras” ir sirreāla sagadīšanās?
Visbezgalīgāko vielu jokiem piedāvāja kampaņas galvenais sauklis CIETI, kas jau iecementēts Latvijas politiskajā folklorā un, visticamāk, vajās PLL galvenos varoņus līdz karjeras beigām. Smeldzīgi ironisks ir fakts, ka sagadīšanās dēļ tieši Šlesera drauga Koziola tālredzīgi nopirktā avīze “Diena” interneta versijā publicēja fotoattēlu ar cietajiem aģitplakātiem hokeja spēles laikā, redaktoriem nepamanot, ka bilde ir radoši uzlabota. Kad īpašnieks to ievēroja, paviršība redaktoram maksāja darbu, bet smieklus apturēt vairs nebija iespējams un foto vēl šobaltdien turpina savu neatkarīgu dzīvi tīmeklī.
Šajā uzjautrinošajā stāstā ir vairākas labas ziņas. Pirmā ir tā, ka latviešiem tomēr piemīt humora izjūta. Otrā ir apziņa, ka izsmiekls ir varenāks ierocis par avīzi un politisko reklāmu, un, ka reklāmisti un mediju īpašnieki to nevar kontrolēt ne par kādu naudu. Trešā ir zināms atvieglojums, ka vēlētāji nav stulbi un bezgalīgi daudz reižu uz Stendzenieka izvietotajiem grābekļiem nekāps. Citējot Latvijas polittehnologu klasiķus, no sūda pīrādziņu neuztaisīsi, bet šoreiz, šķiet, galvenais PLL pavārs krietni pārrēķinājās, pasniedzot savu klientu tik nebaudāmā mērcē, ka izprovocētā publikas reakcija bija smiekli un rezultāts – pēdējā vieta Saeimā.