Apžēlot nedrīkst pakārt 9

Mūža nogalē mums var nākties dzīvot sabiedrībā, kur katram Latvijas iedzīvotājam šķūnīti noglabāta nevis malka, bet munīcija sava nama aizstāvībai.

Iesaki citiem:
Giljotina 255x203
Foto:ASach

Iespējams, nav neviena cilvēka, kurš pēdējo mēnešu laikā nebūtu neko dzirdējis par pieaugošo noziedzību. Tāpat kā nav neviena, kurš nebūtu dzirdējis, kādus piedāvājumus šīs problēmas risināšanai izsaka politiķi — sodīt, sodīt, sodīt un — pēc iespējas bargāk. Brīžiem rodas sajūta, ka politiķi ar nepacietību gaida ikvienu jaunu ziņu par nežēlīgiem noziegumiem — izvarošanām, sakropļošanām un bērnu slepkavībām, lai, piedāvājot priekšlikumus par sodiem, paši varētu izpausties visneiespējamākajās formās. Un — šovs var sākties!

Tiesas savukārt vainīgajiem piespriež sabiedrībai neizskaidrotus sodus — traktora tiesību pircēji saņem tieši tikpat lielu sodu (pieci ar pusi gadi ieslodzījumā), kā pieaudzis vīrietis, kurš līdz nāvei piekāvis trīsgadīgu puisēnu. Tas notiek tieši uzreiz pēc skaļi izskanējušās Grantiņa lietas[1], kuras iespaidā virkne politiķu, arī tieslietu ministrs, ar putām uz lūpām bija gatavi akceptēt nāvessodu. Bet vēl nepilnu mēnesi pēc spekulācijām par nāves sodu, tas jau ir aizmirsts un patlaban aiz grumbās sarauktām, dziļdomīgām pierēm dzimst jauna „gaiša” ideja par otru galējību — amnestiju par godu Latvijas 90. dzimšanas dienai. Man negribas ticēt, ka tieši šo problēmu risināšana šova formā ir cilvēkiem vispieņemamākā metode. Cilvēki savas valsts jubilejas priekšvakarā cer uz drošību un gaida profesionālu rīcību, jo šovu jau tāpat pietiek televīzijas ekrānos.


Nāve vai brīvlaišana

Šķiet, ka visās emocionālajās diskusijās par nāvessoda vietu Latvijas sodu sistēmā ir izpalikusi viena būtiska lieta, kas laikā, kad par tā atcelšanu un nepiemērošanu lēma Saeima, bija viens no lēmuma pamatakmeņiem. Nāvessoda moratorijs ar tam sekojošu šī soda piemērošanas sašaurinājumu izrietēja no apsvēruma, ka valsts neakceptē dzīvības atņemšanu cilvēkam. Nevienam cilvēkam. Slepkavība, vai tā būtu nozieguma rezultāts vai valsts sankcionēts akts, ir un paliek slepkavība. Valsts ar nāvessoda moratoriju apliecināja cieņu dzīvībai, tādējādi paceļot vērtību latiņu augstākā līmenī. Tieši šis un neviens cits princips gulst arī pamatā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas sestā protokolam,[2] kas attiecas uz nāvessoda atcelšanu. Par spīti tam, ka pieminēto lēmumu Latvijas likumdevējs pieņēmis tikai pirms deviņiem gadiem[3], atmiņa izrādījusies ļoti īsa. Iespējams, tāpēc pat nāvessoda pretinieki savus argumentus izvirzīja, tikai pamatojoties uz „kaut kādām” Eiropas prasībām vai vispārējiem cilvēktiesību apsvērumiem, īsto pamatojumu tā arī neatklājot.

Toties, klausoties „zinātāju” skaļajās diskusijās par amnestiju, rodas sajūta, ka neviens tā dziļāk par šo soda izpildes instrumentu tā arī nav mēģinājis interesēties, vienkārši likumā[4] uzgājuši kārtējo šova potenciālu. Sodu izpildes kodeksā ir divi ārpustiesas instrumenti — amnestija un apžēlošana, kas ļauj notiesāto personu atbrīvot no tiesas piespriestā soda tālākas izpildes. Abi šie „pasākumi” pēc satura ir tikai nedaudz līdzīgi, bet to būtība atšķiras. Apžēlošanu veic Valsts prezidents Apžēlošanas likumā[5] noteiktajā kārtībā un apjomā, un tā ir notiesātās personas pilnīga vai daļēja atbrīvošana no kriminālsoda izciešanas, soda veida mīkstināšana vai sodāmības noņemšana. Atšķirībā no amnestijas apžēlošana ir individuāls akts, jo to veic attiecībā uz konkrētu personu. Pretarguments apžēlošanai pastāv, jo ar šādu rīcību Valsts prezidents iejaucas tiesu varas lauciņā, ko var traktēt kā zināmu neuzticību tiesu varai. Tomēr apžēlošanas pirmsākumi ir meklējami tiešā sasaistē ar nāves sodu — tieši tāpēc lielākoties apžēlošanas institūts ir saglabājies šodien mūsu un citu valstu tiesību normās. Par spīti tam, ka nāvessodu vairs nepiespriež, šis institūts ir lietderīgs kontekstā ar brīvības atņemšanu uz mūžu, kaut arī uz mūžu notiesātajiem likumā ir noteiktas tiesības uz jautājuma izskatīšanu saistībā ar pirmstermiņa atbrīvošanu pēc 25 gadu ilgas soda izciešanas. Patlaban mūsu valstī apžēlošanas kārtībā var arī samazināt neizciesto soda daļu, tādējādi apžēlošanas institūts tāpat kā citās Eiropas valstīs pilda plašas funkcijas.

Taču amnestija nav individuāls akts. Tā nav ne notiesātā, ne viņa aizstāvja vai tuvinieku iniciatīva. Amnestija pretstatā apžēlošanai nav pat demokrātiskas valsts instruments, jo pēc būtības pašos pamatos grauj tiesu varas pamatprincipu — tiesu varas kompetences nodalīšanu no likumdevējas varas. Minētā iemesla dēļ daudzas Eiropas valstis amnestiju nepiemēro. Amnestijai uzreiz tiek pakļautas personu grupas pēc vienas vai vairākām pazīmēm. Piemēram, personas, kuras notiesātas par zādzību līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. Lai amnestiju īstenotu, likumdevējam jāpieņem atsevišķs, tikai vienai reizei domāts normatīvs akts ar likuma spēku. Pie tam amnestijai parasti ir atpakaļejošs spēks, kas nozīmē, ka tā attieksies arī uz personām, kurām spriedums vēl nav stājies spēkā. Tādējādi jebkuru personu grupas, kam par attiecīgajiem Krimināllikuma pantiem izvirzītas apsūdzības, saņems „grēku atlaišanu” un, visdrīzāk, mēs nekad tā arī neuzzināsim, ko īsti vēl šie ļaudis pastrādājuši — neatklāsies arī citi iespējami viņu veikti noziedzīgi nodarījumi. Tas var radīt papildus un pat neidentificējamus riskus.

Ja tiesa ikvienu lietu iztiesā individuāli, tad šāda pieeja nepavisam nav amnestijas „dienaskārtībā”. Amnestijas plaši piemēro valstīs, kur valda diktatūras vai personības kulti, lai tādējādi visā publiskajā krāšņumā izrādītu vietvalžu varas potenciālu plašākām sabiedrības masām. Proti, lai, aplausiem skanot, taisītu lētu šovu uz pašu skatītāju — sabiedrības — drošības rēķina. Neapšaubāmi, ja likums tādu kārtību paredz, juridiskā aspektā to var darīt. Tomēr sparu, ar kādu garīdzniecības pārstāvji aizstāv šo iniciatīvu mūsu valstī, varētu veiksmīgi vērst citā, manuprāt, lietderīgākā gultnē — dodoties uz cietumiem pie ieslodzītajiem un uzklausot viņu grēksūdzes, sniedzot garīgus padomus notiesāto tālākai dzīvei saskaņā ar kristīgām vērtībām. Šādu dāvanu sniedzot Latvijai 90. jubilejā, iespējams, būtu veikts ļaudīm daudz tīkamāks darbs.


Ieslodzījums bez satura

Latvijā sodu politikas jomā ir tik grūti pamanāmi divi bezgala saturīgi un Tieslietu ministrijas tikko izstrādāti dokumenti: Kriminālsodu politikas koncepcija un Resocializācijas koncepcija. Ja vien Resocializācijas koncepcijai nākamā gada budžetā būtu piešķirta nauda, visos cietumos tiktu ieviesta vienota sistēma, pēc kuras varētu plānot progresīvu soda izpildes kārtību ikvienam notiesātajam, sākotnēji nosakot recidīva riskus un novēršot tos. Tad mums izpaliktu gadījumi, kad notiesātais bez atkārtota nozieguma izdarīšanas risku izvērtēšanas iziet brīvībā pirms termiņa nosacīti un sabiedrība saņem atpakaļ risku, ko nav gribējusi novērst valsts, neizpildot pienākumu pret sabiedrību. Jauno novērtēšanas metodiku nevarētu apvārdot, bet mums nekas tāds nākamgad nebūs.

Resocializācijas koncepcijā ietvertā soda izciešanas kārtība sasaucas arī ar Kriminālsodu politikas koncepciju. Tā paredz nāves soda pilnīgu atcelšanu un iemeslu tam, ka ir liels skaits ar brīvības atņemšanu sodītu personu, saskata garajos soda termiņos. Koncepcija piedāvā garos un ar saturu — resocializāciju — nepiepildītos sodu termiņus aizstāt ar īsākiem, bet saturīgākiem sodiem. Piemēram, lai attīstītu Latvijas kriminālsodu sistēmu un sekmētu aresta efektīvu izpildi, koncepcijā tiesai ieteikts, ievērojot apsūdzētā personību un viņa tuvinieku intereses, dot iespēja sadalīt aresta izciešanu, paredzot, aresta izciešanu brīvdienās vai piespriest daļēju arestu — atļaut personai turpināt strādāt vai mācīties ārpus ieslodzījuma vietas ar pienākumu katru dienu atgriezties ieslodzījuma vietā. Kriminālsodu koncepcija Krimināllikumā piedāvā ieviest jaunu sodu — probācijas uzraudzību, tādējādi radot papildu iespēju sodu individualizācijai, ne tikai uzraugot notiesāto uzvedību, bet arī sniedzot tiem visu nepieciešamo atbalstu tiesiskai uzvedībai sabiedrībā.

Var vienīgi cerēt, ka politiķi savos meklējumos būs veiksmīgi un akceptēs koncepcijās iestrādātās patiesības — sodīšanas procedūru individualizāciju, esošo sodu efektīvu piemērošanu ikvienam notiesātajam, individuālu risku noteikšanu noziedzīgu nodarījumu izdarītājiem, sevišķi, ja noziegumi veikti pret bērniem.

Noziedzību izskaust pavisam nav bijis iespējams nevienā valstī, tāpēc nav nepieciešamības ar to karot, kā tas darīts līdz šim pie mums, ciešot nepārtrauktas sakāves un veicot neizprotamus varoņdarbus. Tomēr noziedzību var ļoti labi kontrolēt un līdz minimumam mazināt tās ietekmi uz sabiedrību. Pretējā gadījumā mums, kas šodien jūtamies tik pārliecinoši varonīgi, var nākties savā mūža nogalē dzīvot sabiedrībā, kur viena puse atrodas nepārtrauktā karā ar otru. Pasaulē, kur valda stihiskas represijas, kas mijas ar tukšiem solījumiem un lozungiem, bet katram Latvijas iedzīvotājam tā rezultātā ir sava privātā drošības sistēma un šķūnītī noglabāta nevis malka, bet munīcija sava nama aizstāvībai. Ir bažas, ka tādā sabiedrībā varētu neatrasties vietas vājajiem, proti, mums pašiem, kas tajā laikā jau būsim sirmgalvji. Tādēļ nākotne ir jārada šodien.

______________________


[1] Par Bauskas miesnieku presē nodēvētais Ivars Grantiņš šajā vasarā nežēlīgi nogalināja trīs cilvēkus – savu meitu, viņas māti un vēl kādu jaunu sievieti.

[2] Protocol No. 6 to the Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms concerning the Abolition of the Death Penalty, entry into force 1/3/1985; sk. LR likums “Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. protokolu”, publicēts: "Latvijas Vēstnesis" 136/137 (1596/1597) 04.05.1999;

[3] Cilvēktiesību aizsardzības konvencijas 6.protokolu Latvija ratificēja 1999. gada 7. maijā, nosakot, ka nāves sods tiks atcelts un nevienam cilvēkam nedrīkst piespriest šo sodu vai to izpildīt. Ievērojot sestā protokola 2. pantu, Krimināllikuma 37. panta otrajā daļā ir atrunāts, ka nāves sods Latvijā piemērojams vienīgi tad, ja noziegums izdarīts kara laikā;

[4] Latvijas Sodu izpildes kodeksa 111.pants;

[5] 16.06.1998. likums "Apžēlošanas likums" ;"LV", 198 (1259), 07.07.1998;

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (9) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Zaigonis - sinogiz 30.10.2008 10:28
Nāvessods nav sods,tā vietā jāliek mūža ieslodzījums un katorgas darbi.cietumos veido pārāk
komfortablus apstākļus noziedzniekam,jo labot var ar smaga darba terapiju un savas iztikas
nopelnīšanu cietumā,nevis uz nodokļu maksātāju rēķina.Noziedznieks ir vieglas dzīves cienītājs
un cietumā viņam to nevajag nodrošināt.Ar psihiski slimiem var darīt izņēmumu-ārstēt slimnīcā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hvz - Livux 27.10.2008 10:44
Nu tiesības uz dzīvību visiem ir, t.sk., upuriem.
Grūtāk ir upuriem ar pašaizsardzības tiesībām:
1) upuriem nav ieroču, vai parasti tiem nedrīkst būt
2) lai dabūtu ieročus upuriem vajag iziet diezgan sarežģītu un dārgu procedūru.
3) pat, ja ir ieroči, tos ir jāglabā tā, lai upuris pie tiem vajadzības gadījumā nevarētu piekļūt klāt pietiekoši ātri, lai aizsargātu savu dzīvību, veselību vai mantu.
4) pat, ja ieroci šis ir paspējis izvilt, upuris nedrīkst to pielietot, pirms tas fiziski nav cietis, jo citādi var sanākt, ka ir pārkāpis nepieciešamo aizstāvēšanos, jeb izrādīsies, ka uzbrucējam ir bijuši visai miermīlīgi nolūki, un upuris to ir pārpratis, vai pārspīlējis draudus savai dzīvībai un mantai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 25.10.2008 07:39
Slepkavība, vai tā būtu nozieguma rezultāts vai valsts sankcionēts akts, ir un paliek slepkavība.

================

Autora logjika, cerams, attiecas arii uz citaam valsts prerogatiivaam:
Laupiishana, vai taa buutu nozieguma rezultaats vai valsts sankcioneeta nodoklju ievaakshana, ir un paliek laupiishana.
Marodierisms, vienalga vai tas ir noziegums vai valsts vesta karadarbiiba, ir un paliek marodierisms
Naudassodi par CSN neieveeroshanu, vienalga, vai to veic autoinspekcija vai bandiiti, ir un paliek rekets pret autovadiitaajiem.


Par un pret naavessodu var buut dazhaadi argumenti --- bet PAR nometnei ir laiks izbeigt runaat muljkjiibas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Livux 24.10.2008 23:18
es uzskatu, ka ir dalja cilveeku, kuri ir jaasoda ar naavessodu. ja tu apzinaati vari atnjemt otram dziiviibu, nu tad tu pats neesi pelniijis dziivot. ja vinjsh atljaavaaas spriest par otra cilveeka dziivibu, tad arii paareejie palikushie savaa droshiibas vaardaa ir tiesiigi spriest par slepkavas likteni. cilveektiesiibas, tai skaitaa tiesiibas uz dziiviibu ir visiem noziedzniekiem, bet "parastajiem cilveekiem", kurus nogalina taadas tiesiibu uz dziiviibu nebija un nebuus...

iespeejams, ka es nesaprotu taas gudriibas un ideju apakshaa, ko cilveeki, kas ir ieviesushi moratoriju un atbalsta to, saprot, bet es neuzskatu, ka cilveeka dziiviiba, kas speej nogalinaat manus draugus, vecaakus mani vai jebkuru citu ir pelniijushas dziivot vairaak nekaa es, vai kaads cits.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Bezvārdis 22.10.2008 10:21
Nu bet šausmīgas sekas būs tā kā tā , un vēl pie tam dubultā. Viens šausmīgums būs no tās moratorizēšanas un baidīšanas ar šausmīgām sekām , un jautājuma stopēšanas un jautājuma noenkurošanas pie maldīgiem pamatiem. Cilvēciskuma robežas pamazām izplūdīs , arvien vairāk būs necilvēku un arvien lielākas šausmas līdz ar to. Un tad būs otrs šausmīgums - šausmīga cīņa , ar daudziem nevainīgiem upuriem , par to lai atgrieztu cilvēciskumam savas dabiskās robežas.

Un kur tie mācītie tikuši , un kur tie muļķi palikuši?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Bezvārdis - IM 22.10.2008 09:41
Problēma ceturtdaļdiskusijā par nāvessoda atkalieviešanu bija tā, ka vairums diskutētāju (un it sevišķi abi ministri un daži Saeimas deputāti) izrādīja pilnīgu neizpratni par šī jautājuma būtību un šī jautājuma attīstības vēsturi. Žēl atzīt, ka visi bija saņēmuši augstskolas diplomus, bet daļa pat LU Juridiskās fakultātes diplomus. Arī šeit iepriekšējais komentētājs (IM), neko nenojaušot, atkārto idejas, kuras 20. gs. pirmajā pusē noveda pie vēl nepiedzīvotiem šausmu darbiem. Tāpēc būtu visai noderīgi gan mācīties vispār, gan apgūt vēsturi un jautājumu apspriešanā iesaistīties tad, kad ir noskaidrots, kā attiecīgās problēmas analīze ir attīstījusies vismaz pēdējos 100 gados.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


IM 21.10.2008 23:37
Valsts ar nāvessoda moratoriju apliecināja cieņu dzīvībai, tādējādi paceļot vērtību latiņu augstākā līmenī.

--------------------------------------------------

Nu nezinu , nezinu kā ir ar to cieņas apliecināšanu dzīvībai. Dzīvībai vispār kā tādai varbūt jā , bet konkrēti cilvēka dzīvībai kā tādai , nu stipri šaubos. Faktiski ar to moratoriju tiek pateikts ka mēs visi esam cilvēki un ka par necilvēku neviens no mums ne pie kādiem apstākļiem nevar kļūt. Jo ja tomēr var tad - vai tad mēs cienam un esam gatavi arī turpmāk cienīt necilvēku dzīvības? Un kas ir teicis un kas ir devis kādas garantijas ka cilvēks nevar kļūt par necilvēku? Manuprāt tādas garantijas neviens nav devis. Un kas tad ir cilvēks?- vai tikai bioloģiska būtne , vai tomēr par cilvēku to bioloģisko būtni padara tā garīguma sastāvdaļa. Un pēc kā tad tā latiņa tai "augstākā" līmenī tiek pacelta? Pēc tīras bioloģijas. Bet ja nu tā bioloģija ir pēc cilvēka , bet tas garīgais pildījums pēc necilvēka? Manuprāt pārāk primitīva tā latiņas likšana iznāk , un uz maldīgiem balstiem ar. Tā teikt , ja jau viss būtu tik vienkārši , tik vienkārši to stabilo pamatu tai latiņai atrast , un tik vienkārši to cieņu tai cilvēka dzīvībai apliecināt.

Tikai nu domāju ka nebūs tik vienkārši , tā tīri bioloģiskā ceļā vien noteikt kas ir cilvēks un kas nav. Bet noteikt cilvēciskuma robežās manuprāt ir absolūti nepieciešams. Katram cilvēkam ir nepieciešams just cilvēciskuma robežas , un katrai sabiedrībai ir jāliek tās manīt , ja vien sabiedrība negrib lai cilvēki palielinātā skaitā maldītos pāri cilvēciskuma robežām un lai nebūtu tā ka :

"Mūža nogalē mums var nākties dzīvot sabiedrībā, kur katram Latvijas iedzīvotājam šķūnīti noglabāta nevis malka, bet munīcija sava nama aizstāvībai."

Saistītie raksti

Sasteigtās viesības politika.lv

Citi autora darbi
Zirgs

Kas ir laime? 1 Autors:Ilona Kronberga