Apdrošināšanas polise nākotnei 0

Valsts ieguldījumi aizsardzībā ir pielīdzināmi investīcijām veselības, dzīvības vai mājas apdrošināšanā.

Iesaki citiem:
5529892887 d13f476c5a
Foto:e.r.w.i.n.

Pietrūkst naudas un vienotības, bet ne jaunu vajadzību un risku. Šādas situācijas priekšā pirms 20. un 21. maijā gaidāmā NATO samita Čikāgā stāv alianses dalībvalstis. Latvijā aizsardzības jomu biežāk uzlūko kā patērētāju, nevis investīciju. Jautājums — vai varam to atļauties?

Pasaules ekonomiskās un finanšu krīzes iespaidā gandrīz katra valsts saskaras ar šķietami neatrisināmu problēmu: kā samazināta aizsardzības finansējuma apstākļos uzturēt nepieciešamās aizsardzības spējas? Eiropā šo jautājumu vēl vairāk aktualizē Rietumvalstu spēcīgākā militārā spēlētāja — ASV — ģeopolitisko interešu maiņa, arvien vairāk pievēršoties Āzijas un Klusā okeāna reģionam.

ASV ievērojami samazinājusi izdevumus aizsardzībai, un Savienotās Valstis vairs nespēs uzņemties NATO kopējā budžeta samazinājumu, ko radījuši alianses Eiropas dalībvalstu taupības pasākumi. Ilgtermiņā Eiropas valstīm jārēķinās arī ar Savienoto Valstu globālās ietekmes pakāpenisku samazināšanos uz tā dēvēto BRIICS valstu — Brazīlijas, Krievijas, Indijas, Indonēzijas, Ķīnas un Dienvidāfrikas — straujās izaugsmes fona. Lai šos procesus piebremzētu un vienlaikus spētu pārorientēties atbilstoši jaunajām ģeopolitikas realitātēm, Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vienīgā izeja ir vairāk ieguldīt aizsardzībā un meklēt labākus sadarbības modeļus. Latvija šajā ziņā nav izņēmums. Gluži pretēji — tikai aktīva līdzdalība kolektīvās drošības vairošanā, kas ietver arī atbilstošu finansējumu aizsardzībai, ir mūsu valsts nākotnes garants, uzskata eksperti. Mūsdienu ģeopolitika jautājumu, vai varam atļauties lētu aizsardzību, liek uzdot pretēji: vai varam atļauties taupīt?


Trīs mīti par aizsardzības jēgu

Lai gan Valsts aizsardzības finansēšanas likums paredz, ka Latvija šai jomai nodrošina NATO pieņemtos 2% no iekšzemes kopprodukta (IK), valsts to neievēro, nozarei patlaban atvēlot uz pusi mazāk. Kāpēc nevēlamies maksāt par savu drošības garantu? Kā 29. martā notikušajā ekspertu diskusijā „Latvija NATO”[ 1 ] atzīmēja aizsardzības ministrs Artis Pabriks (Vienotība), ir trīs nostiprinājušies mīti par aizsardzības finansēšanas lietderīgumu. Pirmkārt, nav jēgas ieguldīt, jo Latvija ir pārāk maza, lai uz NATO kopējā fona mūsu pienesumam būtu kāda nozīme. Otrkārt, Latvija jau ir NATO un alianse visu izdarīs mūsu vietā. Un, treškārt, Latvija aizsardzības finansējumu varēs palielināt, kad būs apmierinātas citas, daudz neatliekamākas, vajadzības.

Dalība aliansē ierobežo arī populistisku un valstij bīstamu iniciatīvu īstenošanos.



„Ja Latvija tik tiešām aizsardzībai atvēlētu paredzētos 2% no IK, tas pilnībā spētu atrisināt to, ko NATO no mums sagaida,” uzskata A. Pabriks, atgādinot, ka NATO ir kolektīvās aizsardzības organizācija un alianse neatkāpsies no šī principa. Viņaprāt, ir izaugusi paaudze, kas domā, ka militāri konflikti vairs nav iespējami, taču alojas, jo kari un krīzes ir bijuši un būs politikas sastāvdaļa visos laikos, tāpēc ieguldījumi aizsardzībā ir pielīdzināmi investīcijām veselības, dzīvības vai mājas apdrošināšanai. Savukārt politoloģe Žaneta Ozoliņa Latvijas aizsardzības budžeta un faktiskā drošības patēriņa proporcijas, ilustrē šādi — ja Latvija tikai saviem spēkiem vien vēlētos nodrošināt tādu aizsardzības līmeni, kādu patlaban uztur tās dalība NATO, valstij nāktos ziedot vismaz 20-30% no IK.

Lai arī Latvijas dalību NATO mēdzam uzlūkot galvenokārt no militārās drošības viedokļa, patiesais ieguvums pārsniedz šīs robežas un skar arī valsts iekšpolitiku — dalība aliansē ierobežo populistisku un valstij bīstamu iniciatīvu īstenošanos. Piemēram, Latvijas partnervalstis ļoti asi reaģēju uz 2007. gadā ierosinātajiem drošības iestāžu likumu grozījumiem, kas paredzēja nesamērīgu politisko kontroli pār valsts drošības iestādēm. Tāpat arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) kā neatkarīgas pretkorupcijas iestādes izveidošana savulaik bija viens no nosacījumiem Latvijas uzņemšanai NATO.


Čikāgas samita akcents — sadarbība

NATO Čikāgas samita galvenās aktualitātes būs dalībvalstu aizsardzības budžeti, alianses spēju attīstība un sadarbības modeļi taupības apstākļos, saistības Afganistānā un stratēģija iziešanai no tās, kā arī attiecības ar Krieviju, kuras saasina atklātais jautājums par Gruzijas turpmāko virzību uz pilntiesīgu dalību NATO.

Visas minētās prioritātes ir tieši vai netieši saistītas ar sadarbības principa nostiprināšanu kolektīvajā aizsardzībā. Patlaban, kā uzsver aizsardzības jomas speciālisti, tā īstenošanu apgrūtina problēmas ES un NATO sadarbībā, ko raksturo neracionāla, vienam otru dublējoša darbība vai pat savstarpēja konkurence par spīti kopējām stratēģiskajām interesēm un vērtību sistēmai. Nesaskaņota darbība Sudānā 2007. gadā un Afganistānā, atšķirīgi viedokļi par Turcijas un ES turpmākajām attiecībām, militāro spēju un ieguldījuma nevienlīdzība starp ASV un ES alianses dalībvalstīm[ 2 ] ir redzamākie, taču ne vienīgie piemēri, kas patlaban par prioritāti liek izvirzīt sadarbības jautājumu, ņemot vērā, ka lielākā daļa aizsardzības partnervalstu ir pārstāvētas abās no minētajām organizācijām.

ES un NATO organizāciju dalībvalstis meklē iespējas, kā nodrošināt iespējami lielāku efektu kopējo drošības interešu īstenošanā, izlietojot pēc iespējas mazāk līdzekļu.



Kā minēto sadarbības problēmu risinājums un vienlaikus NATO Čikāgas samita vadmotīvs tiek piedāvāta „gudrā” jeb, kā tas patlaban formulēts Latvijā, „viedā aizsardzība”, kas ES piedāvājumā figurē ar nosaukumu „apvienošanās un dalīšanās” pieeja. Faktiski tas nozīmē, ka abu organizāciju dalībvalstis meklē iespējas, kā nodrošināt iespējami lielāku efektu kopējo drošības interešu īstenošanā, izlietojot pēc iespējas mazāk līdzekļu. Taču vienošanās par sadarbības efektivizēšanas principu vēl nenozīmē, ka abu minēto pieeju saskaņošana noritēs bez aizķeršanās. Atšķirīgie NATO dalībvalstu priekšstati par aizsardzības prioritātēm nesolās būt viegli pārvarams šķērslis. Par spīti tam iecerēts, ka līdz samitam noskaidrosies konkrētas aizsardzības jomas, kurās valstis varētu ne vien gudri apvienot resursus, bet arī uz šīs konsolidācijas bāzes veidot jaunas drošības spējas.


Trumpis — „viedais kareivis”

NATO spēku patrulēšana Baltijas valstu gaisa telpā ir labs „viedās aizsardzības” piemērs, vairākām valstīm apvienojot spēkus viena uzdevuma īstenošanā. Tā, apmeklējot Latviju šā gada janvārī, atzina NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens. Kopumā šādu pieeju Baltijas valstis īsteno jau kopš 1995. gada, sākot attīstīt kopējus projektus aizsardzības jomā. Redzamākie reģionālās sadarbības piemēri ir Baltijas aizsardzības koledža, militārās vienības BALTRON[ 3 ] un BALTNET[ 4 ]. Baltijas valstīm ir ne vien ilga savstarpējā, bet arī plašākas militārās sadarbības pieredze Baltijas jūras reģionā ar Poliju un Ziemeļvalstīm, kas patlaban varētu kalpot kā labs „viedās aizsardzības” piemērs ES laikā, kad ASV samazina savu militāro klātbūtni Eiropā. Ņemot vērā, ka sadarbības iniciatīvas pamatu veido reģionālo projektu atbalstīšana, Latvija ar savu līdzšinējo pieredzi var piedalīties padomdevēja un eksperta lomā, uzskata bijušais aizsardzības ministrs un ilggadējais Latvijas vēstnieks NATO Imants Lieģis.

Latvijai vajadzētu orientēties nevis uz kājnieku iesaistīšanu, bet augsti kvalificētiem profesionāļiem tehniski sarežģītās specialitātēs.



Vērtējot Latvijas iespējamo pienesumu ES un NATO drošībai, Latvijai vajadzētu orientēties nevis uz kājnieku iesaistīšanu, bet iniciatīvām ar pievienoto vērtību, norāda Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris Raimonds Graube. Proti, militārajam trumpim vajadzētu būt „viedajiem kareivjiem” — augsti kvalificētiem profesionāļiem tehniski sarežģītās specialitātēs.


Būt NATO, nenoraidot ES

Latvijai būtu svarīgi iestāties par ciešu alianses un ES sadarbību, vienlaikus nenoraidot līdzdalību ES drošības politikā. Pretējā gadījumā par Latviju var veidoties priekšstats kā par valsti, kas nav ieinteresēta ES politikas veidošanā, un ar kuru tādēļ turpmāk var nerēķināties. Latvijai, kā uzskata Ž. Ozoliņa, vajadzētu definēt jomas, kurās tā pastāvīgi apņemtos līdzdarboties ES iniciatīvās.

Latvijas drošības politika ir sadrumstalota. Sevišķi tas aktualizējies, kopš iestājusies ES un NATO.



Latvijas ieguldījums kolektīvajā aizsardzībā NATO, ņemot vērā mūsu valsts ekonomisko stāvokli, patlaban ir apmierinošs, uzskata R. Graube. Taču pietrūkst resursu ES kopējās drošības un aizsardzības politikas nostādņu īstenošanai.
Lai gan Nacionālās drošības likums kā galvenos principus nosaka iesaistīto pušu efektīvu savstarpējo koordināciju un vienotu izpratni par kopējiem mērķiem, Latvijas drošības politika, kā norāda Ž. Ozoliņa, ir sadrumstalota, nedomājot par kopainu. Sevišķi tas aktualizējies, kopš Latvija sasniegusi savus galvenos ārpolitiskos mērķus — dalību ES un NATO.


Latviju sapratīs, taču ne mūžīgi

Kā Latvijas svarīgākā prioritāte Čikāgas samitā definēts pozitīvs alianses lēmums par turpmāku NATO spēku patrulēšanu Baltijas valstu gaisa telpā, jo saviem spēkiem patrulēšanu Baltijas valstis nodrošināt nespēj. Ziemeļatlantijas Padome jau nākusi klajā ar ieteikumu NATO samitā pieņemt lēmumu pagarināt šo misiju līdz 2018. gadam.

2004. gadā, iestājoties NATO un ES, Latvija ir iemantojusi valsts vēsturē vēl nebijušu drošību, vienlaikus uzņemoties pienākumu piedalīties starptautiskās drošības stiprināšanā. Patlaban savas saistības pildām tikai daļēji. Taču mierinājumam jāteic — Latvija ne tuvu nav vienīgā valsts, kas ir samazinājusi aizsardzības budžetu zem 2% no IK. Patiesībā šo kritēriju izpilda vien četras valstis, no kurām viena ir Igaunija.

Taču tas nenozīmē, ka, neturpinot palielināt investīcijas aizsardzības jomā, sabiedroto izpratne saglabāsies arī turpmāk.



Latvijas aizsardzības finansējums šogad ir 1% no IK jeb 144 miljoni latu. Patlaban, ņemot vērā, ka mūsu valsts nupat piedzīvojusi īpaši smagu ekonomikas kritienu, šo faktu Latvijas partneri NATO uzlūko ar sapratni. Turklāt Latvija pagaidām bauda atzinību, jo par spīti smagajai krīzei, nav samazinājusi savus spēkus Afganistānā. Taču tas nenozīmē, ka, neturpinot palielināt investīcijas aizsardzības jomā, šāda sabiedroto izpratne saglabāsies arī turpmāk. Janvārī apmeklējot Latviju, ģenerālsekretārs Rasmusens, norādot uz Igaunijas piemēru, mudināja valdību neatkāpties no nodoma palielināt aizsardzības budžetu. Patlaban valdība ir vienojusies aizsardzības finansējumu līdz 2% no IK sasniegt līdz 2020. gadam, un NATO partnervalstis pret šādu ieceri neiebilst.


Sabiedrības dotā leģitimitāte

Ko par salīdzinoši prāvu līdzekļu atvēlēšanu aizsardzībai domā Latvijas sabiedrība — nozīmīgs spēlētājs, kas ar savām balsstiesībām vēlēšanās spēj ietekmēt politisko gribu turpmākajos astoņos gados atgriezties pie NATO pieņemtā finansējuma apjoma? 2004. gadā, kad Latvija iestājās NATO, divas trešdaļas valsts iedzīvotāju sabiedriskās domas aptaujās pauda atbalstu šim solim. Arī turpmāk sabiedrības attieksme pret Latvijas līdzdalību Ziemeļatlantijas aliansē bijusi pozitīva un atbalsts tai nekad nav noslīdējis zem 50%. Tas liecina, ka sabiedrībai joprojām ir bažas par savu drošību un tā apzinās, ka ne vien tradicionālo militāro apdraudējumu, bet arī tādu risku kā kiberuzbrukumi un starptautiskais terorisms novēršanai, nepieciešama sadarbība ar plašu partnervalstu loku, uzskata Ž.Ozoliņa. Viņa uzsver — bruņotie spēki ir valsts identitātes sastāvdaļa, kas nesaraujami saistīta ar valstiskuma apziņu.

Aizsardzības misiju sekmīga norise ir atkarīga ne vien no pietiekama finansējuma, bet arī no sabiedrības atbalsta.



Vienlaikus arvien aktuālāks kļūst jautājums par sabiedrības līdzdalības pietiekamību valsts ārējās, tātad arī aizsardzības, politikas jautājumu izlemšanā. Politikai, kas veidota uz vēlētāju balsojuma pamata vienreiz četros gados, pietrūkst leģitimitātes un tā zaudē vērtīgu ideju pienesumu. Uzskatīta, ka dažādu aizsardzības misiju sekmīga norise ir atkarīga ne vien no pietiekama finansējuma, bet arī no to leģitimitātes, aiz kuras stāv sabiedrības atbalsts. Pilsoniskās sabiedrības līdzdalība patlaban ir aktuāls jautājums arī Eiropas Kopējās ārlietu un drošības politikas ietvaros, uzsverot nepieciešamību tajā palielināt Eiropas Parlamenta kā vienīgās Eiropas pilsoņu kopīgi vēlētās institūcijas lomu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Bloda 255x203

Tuvu un vēl tuvāk 4 Autors:Andris Banka

Nireji 255x203

NATO meklē sevi 6 Autors:Toms Rostoks

Silueti 255x203

Krist par Afganistānu 8 Autors:Ina Strazdiņa

Chicago summit nato.int

NATO nato.int

Citi autora darbi
630534184 e8737c178b

Daugavas racēji 31 Autors:Guntars Laganovskis