Raksts

Ap karogu, pret “agresoru”


Datums:
19. augusts, 2008


Autori

Pāvels Širovs


Foto: Binder.donedat

Agresija no ārpuses atbīda otrajā plānā iekšējās domstarpības, saliedē tautu un varu. Taču Krievijā neviena ārvalstu armija nav iebrukusi, neviens karavīrs nav šķērsojis tās robežu.

Krievija piedzīvo nekad iepriekš nepieredzētu tautas un varas vienotību. Pat lielāku nekā 2002.gada oktobrī, kad teroristu grupa Maskavas teātrī sagrāba vairāk nekā 1000 ķīlnieku (Nord-Ost). Saskaņā ar neatkarīgā sabiedriskās domas pētījumu centra Ļevada-centr datiem, Dienvidosetiju konfliktā atbalstīja 71% respondentu, bet Gruzijas pusē bija tikai 2%. Tiesa, 21% nepieslējās nedz vienai, nedz otrai pusei. Kā laikrakstam Kommersant paskaidroja Ļevada-centr pētnieks Oļegs Saveļjevs, Krievijas iedzīvotāju masu apziņā Dienvidosetija (kopā ar otru pašpasludināto republiku Gruzijas teritorijā — Abhāziju) tiek uztverta kā “Krievijas sabiedrotais un partneris”.

Savukārt Gruziju Krievijā uzskata par valsti, kura “apdraud Krievijas intereses”. Pēdējos mēnešos Gruzija draudu topā pat izkonkurējusi ASV. Saskaņā ar jūnija datiem, 53% iedzīvotāju par galveno draudu Krievijas interesēm uzskata Gruziju, bet tikai 49% — ASV. Jāpiebilst gan, ka aptuveni trešā daļa pilsētās dzīvojošo Krievijas iedzīvotāju iebilda pret Krievijas armijas vai brīvprātīgo sūtīšanu uz Dienvidosetiju. Taču 57% pret brīvprātīgo nosūtīšanu neiebilda.

Šo parādību dēvē par “saliedēšanos ap karogu” un, pēc Politisko tehnoloģija centra direktora Borisa Makarenko vārdiem, tā ir vērojama, kad “veidojas valstij bīstama situācija”. ASV tas notika pēc 2001. gada 11.septembra terora aktiem. Makarenko saka, ka šī parādība dod varai zaļo gaismu “pieņemt jebkādus lēmumus”. Taču 11.septembri drīzāk var salīdzināt ar Nord-Ost, nevis šīsdienas situāciju, jo 11.septembris bija uzbrukums no ārpuses. 2008. gada 8.augustā neviens ārvalstu karavīrs un neviens terorists nešķērsoja Krievijas robežu. Par spīti tam Gruzijas armijas militārās operācijas Dienvidosetijā Krievijā tika uztvertas kā agresija pret Krieviju.

Opozīcijas klusēšana

Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka Krievijas opozīcija nostājās maliņā un tur arī palika. Neviens politiķis (izņemot augstākās amatpersonas Dmitriju Medvedevu un Vladimiru Putinu) šajā dienās nekur nebija manāms. Televīzijas ekrānos un radio ēterā dominēja politologi, eksperti, komentētāji, kuri skaidroja skatītājiem un klausītājiem “notiekošā būtību”, proti, ka tā ir Gruzijas līdera Mihaila Saakašvili provokācija, kas tiekot īstenota ar tiešu ASV atbalstu. Tikai divi prominenti cilvēktiesību aktīvisti — Valērija Novodvorska un Sergejs Kovaļovs — notikumus Gruzijā atklāti dēvēja par “Krievijas agresiju” un jau pirmajā konflikta dienā aicināja Krieviju izvest karaspēku no Gruzijas. Ar līdzīgu paziņojumu klajā nāca ASV dzīvojošā Jeļena Bonnere.

Taču šie paziņojumi tika publicēti tikai interneta medijos un neguva plašu publicitāti. Gluži tāpat kā vēlāk paustais opozīcijas politiķu viedoklis. Jāpiebilst gan, ka opozicionāri ar attieksmes formulēšanu nesteidzās. Partijas Jabloko paziņojums tika izplatīts tikai 10.augustā, turklāt tā pirmajā rindkopā tika nosodīta Gruzijas rīcība. Apvienotā pilsoņu fronte (APF), kuru vada bijušais pasaules čempions šahā Garijs Kasparovs, nogaidīja vēl ilgāk un viedokli publicēja 11.augustā. Arī tajā Gruzijas rīcība tika nodēvēta par “militāru avantūru”, tomēr atbildība par notikušo, pēc APF domām, ir jāuzņemas Krievijai. Tajā pašā dienā ar īsu paziņojumu nāca klajā arī ekspremjera Mihaila Kasjanova Tautas demokrātiskā savienība, kura, sekojot citu piemēram, vispirms nodēvēja Gruzijas rīcību par “iepriekš plānotu provokāciju” un tikai pēc tam aicināja izvest Krievijas karaspēku.

Kā jau minēju, visi šie paziņojumi bija pieejami tikai tiem nedaudzajiem, kuri līdzās televīzijai un radio patērē arī interneta medijus. Pat radiostacija Eho Moskvi, kas citkārt devusi vārdu opozīcijas līderiem, kaut kādu iemeslu dēļ šoreiz viņus uz raidījumiem neaicināja. Taču opozīcija arī necentās izmantot citus veidus sava viedokļa publiskošanai. Maskavā, Gruzijas vēstniecības tuvumā virmoja kaislības piketā, kuru organizēja Kremlim draudzīgās organizācijas — Naši, Molodaja gvardija, Mestnije. Dalībnieki skandēja: “Tankus uz Tbilisi!” Viņu gan nebija daudz, ne vairāk par diviem simtiem cilvēku, taču, izņemot šo piketu, pilsētā nenotika itin nekas, ko varētu dēvēt par sabiedriskās domas izpausmi.

“It is my country…”

“Karš ir palīdzējis atklāt dažu tā saucamo liberāļu un demokrātu patiesās sejas — to pašu, kuri pirms kara nosodīja “postimpērijas sindromu”, bet, tam sākoties, varas priekšā salieca muguras, aicinot doties “karagājienā uz Tbilisi”, pieprasot stiprināt spēka struktūras,” raksta bijušais Krievijas prezidenta padomnieks, publicists Andrejs Ilarionovs. Opozīcijas līderu klusēšanu, viņu novēlotos un piesardzīgos paziņojumus var izskaidrot ar to, ka sabiedriskā doma bija varas pusē un, iestājoties pret to, opozicionāri zaudētu pat to niecīgo popularitāti, kas viņiem vēl bija saglabājusies.

Patiesi, krievu valodā rakstošie interneta portāli bija burtiski pārkarsuši no to cilvēku aktivitātes, kuri vēlējās paust sašutumu par Gruziju. Arī klausītāju zvani radio Eho Moskvi tiešajā ēterā (pārējās radiostacijās un televīzijas kanālos programmu, kuras raidītu tiešajā ēterā, vairs nav) apliecināja, ka Ļevada-centr dati par iedzīvotāju antipātijām atbilst realitātei.

Rakstnieks Ļevs Rubinšteins uzskata, ka “šis karš no jauna sašķēlis Krievijas sabiedrības domājošo daļu”. “Sašķēla tajos nedaudzajos, kuri, par spīti histērijai sabiedrībā, mēģina uz notiekošo raudzīties no malas ar pēc iespējas vēsāku prātu, un tajos, kuri uzskata, ka šajā grūtajā stundā sabiedrības pienākums ir saliedēties ap… Nu, vienvārdsakot, vienkārši saliedēties. “Gana esam piecietuši, ka mūs ignorē, pazemo un neciena,” viņi saka, it kā aizmirstot, ka ar jēdzienu “cieņa” pie mums parasti saprot bailes.”

Vēl atklātāk interneta izdevumā Vzgļad izteicās polittehnologs Andrejs Perla: “Ir vērs vienmēr paturēt prātā vienkāršo principu, kurš jau pasen formulēts angļu valodā: “it is my country, right or wrong”. Kara apstākļos kārtīgs cilvēks nevar sekot nekādiem citiem principiem… Vai drīkst skaļi runāt par nepiekrišanu valsts valdībai? Ne tikai drīkst, bet vajag. Katram ir tiesības uz savu pozīciju, vārda brīvības princips ir nesatricināms. Pirms un pēc kara. Bet kara laikā katrs, kurš šaubās par savas armijas darbību, grauj savu valsti un palīdz ienaidniekam.”

Krievijas armijas aktivitātes Gruzijā tiek uztvertas kā ārēja drauda novēršana — tā, it kā Krievija karotu ar agresoru, kurš tīko tās teritoriju. Jā, agresija no ārpuses atbīda otrajā plānā visas iekšējās domstarpības, padarot “saliedēšanos ap karogu” par gluži dabisku un likumsakarīgu reakciju. Taču Krievijā neviena ārvalstu armija nav iebrukusi. Neviens gruzīnu karavīrs nav šķērsojis valsts robežu. Tāpēc Krievijas iedzīvotāju nostājā ir grūti saskatīt veselīgu pilsoniskās sabiedrības reakciju.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!