“Amizieris” ar nāvi. Vardarbība pret sievieti 8

Sabiedrībā populārs ir mīts, ka vīra un sievas attiecības ir ģimenes lieta, kurā kaimiņiem nav jāiejaucas un par ko pasaulei nav jāstāsta. Ģimenes vardarbības upures stāsta, ka, izsaucot policiju, pašas jutušās, ka izdara drausmīgu noziegumu pret savu ģimeni.

Iesaki citiem:
Save 255x203
Foto:Krista

Lai arī cīņa ar noziedzniekiem ir policijas uzdevums, taisnības meklēšana par daudziem nodarījumiem mūsdienu sabiedrībā atrodas pašu cietušo rokās. Gluži kā pirmatnējā kopienā, kad vēl nepastāvēja valsts, tikai toreiz cilvēkam vismaz bija cilts, klans vai ģimene, kas uzņēmās soģa lomu. Mūsdienās cietušajam ir jāpārliecina policija (lasi – jāsamaksā, jāatrod paziņas attiecīgajās aprindās), ka šis noziegums ir pietiekoši smags, lai ierosinātu krimināllietu. Un tik un tā izmeklēšanas laikā prokurors centīsies pārliecināt, ka lieta nav tik nopietna un apsūdzību varētu atsaukt.

Ar šādu policijas attieksmi ir bijis jāsamierinās daudzām izvarošanas, sišanas un seksuālās uzmākšanās upurēm. Par šiem noziegumiem sabiedrībā netiek daudz runāts un arī augstākajiem lēmumu pieņēmējiem līdz šim nav bijusi pietiekoša izpratne, lai atvēlētu resursus vardarbības pret sievieti izskaušanai. Vēl vairāk, tikko dzimumu līdztiesības konferencē “..” nācās pārliecināties, ka liela sabiedrības daļa nemaz neapzinās problēmu. Piemēram, Latvijas Radio direktors Dzintris Kolāts pauda viedokli, ka ar dzimumu līdztiesību un sieviešu diskrimināciju Latvijā problēmas nesaredzot, tajā pat laikā sašutis piebilda, ka par gadījumiem, kad “vīrs trīs dienas dzer, atnāk mājās, piekauj sievu un atņem naudu - par tādiem gadījumiem taču būtu jākliedz”. Galu galā, dzimumu līdztiesības tēma tāds „amizieris” starp vīriešiem un sievietēm vien esot. Vai tas nozīmē – ja neviens nav kliedzis, tātad problēmas nav?

Statistika rāda pretējo. Šis „amizieris” starp vīriešiem un sievietēm katru gadu noved pie 35 sieviešu nāves.[1] Gada laikā Latvijas ģimenēs 120 sievietes tiek smagi piekautas. Šie, protams, ir tie gadījumi, kas tiek ziņoti policijai, jo vieglāki piekaušanas fakti, emocionālā un seksuālā vardarbība ģimenēs vispār netiek uzskaitīta.


Upuris nevar pakliegt

Šī vardarbība izraisa ja ne vienmēr smagas fiziskas, tad psiholoģiskas un emocionālas traumas, tāpēc ir skaidrs, ka upuris pārsvarā gadījumu nav spēcīgs, pašpārliecināts kliedzējs. Lielākoties sievietes pašas saka, ka ātrāk grib visu aizmirst un par to nerunāt. Arī pašreizējā juridiskā sistēmā taisnīgu sodu var panākt tikai tad, ja upure pati vēlas vairākus gadus cīnīties, runāt par notikušo un tādējādi atkal un atkal atcerēties piedzīvoto pazemojumu. Pārsvarā gadījumu situācija ir citādāka.

Tikai viens no stāstiem ir sekojošs. Divas meitenes nejauši kļuva par puišu kautiņa lieciniecēm. Sitēji, pamanījuši meitenes, aizbēga un atstāja uz ielas guļošu piekauto. Kā „pateicību” par to, ka meitenes apvaicājās, vai nevajadzētu izsaukt ātro palīdzību, viņš piecēlās un kopā ar draugu (kurš pirms tam bija aizbēdzis, bet tagad atgriezās) piekāva meitenes. Tā kā viena no viņām guva smagus miesas bojājumus (lauzts deguns), sākās izmeklēšana. Otra, tā teikt, bija tikusi cauri sveikā – „tikai” zilas acis un pārsista lūpa, un par viegliem miesas bojājumiem policija krimināllietu neierosina.

„Izmeklēšanas” rezultātā atklājās, ka vīrietis ir ģimenes cilvēks ar sievu un mazu bērnu, pie tam izbijis policists. Visi bijušie kolēģi bija pārsteigti, jo nekad iepriekš viņš neko tādu nebija darījis. Arī ārsts vīrieša agresivitāti attaisnoja ar īslaicīgo samaņas zaudēšanu kautiņa laikā. Rezultātā vīrietis satikās ar cietušo un panāca, ka meitene atsauc savu apsūdzību, pretī saņemot 100 latus. Pie tam šo darījumu nokārtoja meitenes brālis, arī policists.

Abas meitenes bija nobijušās, ka, ja krimināllietu ierosinātu un vīrieti notiesātu, viņš vēlāk var atgriezties un viņas nogalināt. Viņas tika pierunātas „neizbojāt viņa dzīvi”, bet pašu meiteņu morālās traumas, acīmredzot, nieks vien ir.

Kas ir nepareizs šajā notikumā? Nerunājot par paša notikuma neatbilstību ētikas un morāles normām, pirmkārt, nepareizi ir tas, ka cīņu par taisnību jāuzņemas pašām sievietēm. Viņām policijas iecirknī uzreiz vajadzētu saņemt bezmaksas advokātu, kuram jāuzņemas upuru tiesību aizstāvība. Tam jābūt pietiekoši labi apmaksātam advokātam, lai aizstāvība būtu kvalitatīva un pēc būtības.

Otrkārt, nepareizi ir tas, ka noziedzniekam bija iespēja tikties ar upuri, jo ir skaidrs, ka varmākas agresivitāti vienreiz piedzīvojusī upure ir viegli iespaidojama. Tikpat labi vīrietis varēja nemaksāt, bet piedraudēt nogalināt, un meitene tāpat būtu atsaukusi apsūdzību. Obligāti vajag nodrošināt, ka varmāka nevar satikt upuri un pakļaut to lielākai psiholoģiskai vai fiziskai vardarbībai.

Treškārt, nepareizi bija tas, ka sitēju atbrīvoja no atbildības viens vienīgs meitenes iesniegums. Ko domāja policists (tiesībsargs!), kurš pieņēma meitenes iesniegumu? Vai viņš/viņa tiešām noticēja, ka meitene visu izdomājusi un kļūdījusies? Vai nevajadzēja pārbaudīt, vai meitenei nav draudēts, samaksāts, lai izbeigtu lietu?


Vardarbība ģimenē

Vēl sarežģītāka ir aina ar vardarbību ģimenē. Sociologs Pērs Isdals norāda, ka „50% no visām rietumu pasaulē nogalinātajām sievietēm ir nogalinājuši viņu vīri vai partneri”[2]. Rodas pamatots jautājums, kāpēc sievietes nesūdzas, nemeklē palīdzību, nešķiras? Pētniece Sanita Vanaga iezīmē sistās sievietes sociālo portretu: „Sievietes ar fizisko pāridarījumu pieredzi ir tendētas uz izolētu dzīvesveidu. Viņas izvairās no attiecībām ar draugiem un radiem sava kauna un vainas izjūtu dēļ. Dažas domā, ka pret viņām vērstā vardarbība ir pašas vaina. (..) Ja vīrs sievu sit tādēļ, ka pusdienas bija vēlāk, tad viņa uzskata, ka incidents nebūtu noticis, ja pusdienas būtu laikā. (..) Tukšuma sajūta, pasivitāte spiež šīs sievietes turpināt uzturēt laulību ar vīrieti, kurš viņām apgalvo, ka viņas neko nezina un nesaprot.”[3] Turklāt sabiedrībā populārs ir mīts, ka vīra un sievas attiecības ir ģimenes lieta, kurā kaimiņiem nav jāiejaucas un par ko pasaulei nav jāstāsta. Ģimenes vardarbības upures stāsta, ka, izsaucot policiju, pašas jutušās, ka izdara drausmīgu noziegumu pret savu ģimeni.

S.Vanaga norāda iemeslus, kāpēc sievietes paliek pie vīriem varmākām. Pirmkārt, šādām sievietēm ir negatīvs paštēls, viņas nespēj saskatīt alternatīvas. Otrkārt, viņas cer, ka vīri labosies, ka viņš būtībā ir jauks cilvēks un viņas spēs vīru mainīt uz labu. Treškārt, ekonomiskā atkarība no vīra liedz pieņemt lēmumu šķirties. Šis ir visreālākais iemesls, kāpēc sieviete paliek vardarbīgo attiecību lokā, īpaši tāpēc, ka vairumā gadījumu vīri pēc šķiršanās nemaksā alimentus, bērnu nodrošināšana un skološana paliek uz sieviešu pleciem. Kā vēl viens iemesls jāmin sievietes bailes no pastiprinātas vardarbības, kas varētu sekot pēc tam, kad viņa būs sūdzējusies draugiem, kaimiņiem vai policijai.


Kādi ir risinājumi?

Te atkal jāatgriežas pie policijas lomas vardarbības novēršanā. Pašreizējie likumi ļauj agresīvo vīru aizturēt uz 12 stundām, ja pati sieviete vai kaimiņi sūdzas par ģimenes skandālu. Kas notiek pēc tam? Vai sociāli darbinieki un policisti šo ģimeni patur savā uzraudzībā? Vardarbības pēdas taču nav grūti pamanīt, lai arī kā sieviete pati censtos aizbildināties, ka ieskrējusi durvīs, uzkritis plauktiņš vai paklupusi. Tātad viens uzdevums ir policistu izglītošana, lai viņi/viņas spētu problēmu atpazīt, kā arī jāveicina atsaucība un izpratne, ka vardarbība ģimenē ir nopietna lieta un tai ir jāvelta laiks un uzmanība.

Otrs uzdevums – patversmju tīkla izveide visā valsts teritorijā, kur sievietēm būtu iespēja dzīvot, kamēr viņas atrod savu dzīvesvietu un darbu, kā arī saņemt psihologa konsultācijas. Pietiekoša informācija par šādām patversmēm dos sievietēm iespēju izrauties no vardarbības un sākt jaunu dzīvi.

P.Isdals ierosina veidot ārstniecības centrus varmācīgiem vīriešiem. Arī Zviedrijā ir realizēts projekts, kura galvenais mērķis ir mainīt vīriešu attieksmi un mazināt stereotipus, ka vīrišķīgs vīrietis ir agresīvs vīrietis. Projekta laikā tika izveidots vīriešu tīkls, kas iestājās pret vardarbību pret sievietēm.

Nepieciešams ne tikai informēt un izglītot sabiedrību, bet mainīt lēmumu pieņēmēju attieksmi, jo cīņai pret vardarbību nepieciešams atvēlēt līdzekļus. 25. novembris ir Starptautiskā diena pret vardarbību pret sievietēm, un šajā nedēļā sabiedrības uzmanību šiem jautājumiem centīsies pievērst Krīžu centrs Skalbes[4], kas visus idejas atbalstītājus ceturtdienas rītā aicina uz piketu pie Saeimas nama.


___________________

[1] Informāciju sniedzis krīžu centrs “Skalbes”.

[2] Pērs Isdals, ”Varmācība pret sievietēm – vīrišķības problēma un vīriešu atbildība,” Par agru? Par vēlu?, LU Dzimtes studiju centrs, 2001, 120.lpp.

[3] Sanita Vanaga, „Vardarbības sociālā seja,” Par agru? Par vēlu?, LU Dzimtes studiju centrs, 2001, 117.lpp.

[4] Krīzes centrs Skalbes

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

edis 28.11.2003 17:13
Feministe - ko tas nozīmē kad esat uzvilkusi minīsvarkus? , atsūtiet savu foto minisvārkos lauki@e-apollo.lv

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

edis 28.11.2003 16:54
<K.Janova: ”Lai arī cīņa ar noziedzniekiem ir policijas uzdevums……….>

NĒ – ciņa ar noziedznieku(iem) ir katra paša uzdevums kurā mēs varam vai nu paši tikt galā vai pasaukt palīgā …arī policiju.

Gribat paradoksu,- mans vērojums: “Jo vairāk būs(ir) policistu un tiesnešu jo vairāk būs noziedznieku.”




<K. Janova: ”………..nepareizi ir tas, ka cīņu par taisnību jāuzņemas pašām sievietēm.”>

Jā nepareizi, pareizi būtu ja to uzņemtos, kā nu kurā gadījumā, tēvs, vīrs, brālis, džentlmenis galu galā , un policija tikai pašās beigās.




Situāciju krasi uzlabotos manuprāt ja :

1)katram kam ir šofera tiesības automātiski būtu tiesības iegādāties un pielietot ieroci(vadītāju apliecību gan manuprāt iegūt ir pārāk viegli,(nav runa par cenu)).

2) Tiesu sistēma bāzēta uz anglo-sakšu modeļa.




Gribat vēl paradoksu: ”jo vairāk kāds (satversme, likumi, normas, arodbiedrības un citas organizācijas), rūpējas par sievieti darbā jo mazāk kāds vispār grib ņemt viņas darbā.

Tas pats kas ar bezdarbu, jo vairāk to kas “cīnās ar bezdarbu” jo lielāks bezdarbs.



Jums jau vīrietis(ši) nav vajadzīgi pietiek ar Valsti…….. ;))))




Krista_b , kāda ir Jūsu personīgā pieredze šai tematikā?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


jekabs 27.11.2003 22:51
Abas labas! Baaz tik maisaa!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Feministe 27.11.2003 19:14
Manuprāt, runa, protams, nav par visām sievietēm un visiem vīriešiem. Taču statistika liecina, ka vairāk vīriešu ģimenēs sit sievas (kur tas vispār notiek) nekā otrādi. Un kurš tad parasti ir tas fiziski stiprākais? Savukārt pētījumi (tas pats K. Janovas minētais S. Vanagas pētījums) liecina, ka, kad sievietes ir nogalinājušas savu vīru, viņas to lielākoties ir darījušas aizstāvoties vai arī tas ir noticis garas vīra vardarbības vēstures rezultātā. Un te atkal nav runa par visiem vīriešiem vai visām sievietēm.

Tas būtu par ģimeni un vardarbību tajā. Taču es domāju, ka izpratne par vīrišķību (ko nozīmē būt vīrietim) bieži vien padara par "normālu" vīrieša vardarbību uz ielas. T.i., vīrietis tiek uzskatīts gluži vai par dzīvnieku, kas nevar novaldīt savas dzimumtieksmes - piemēram, ja garām iet sieviete minisvārkos. Tas, ka esmu uzvilkusi minisvārkus, vēl nenozīmē, ka esmu automātiski ļāvusi vīrietim sev pieskarties vai devusi atļauju piespiest mani pārgulēt ar viņu (vai izvarot).

Tāpat vīriešu vidū ir izplatītāka tendence problēmas risināt ar vardarbības palīdzību. Daudz vairāk vīriešu mirst, ievainojot viens otru kautiņos, nekā sieviešu. Tas neliecina par to, ka sievietes nekaujas, bet gan par to, ka agresija tiek uzskatīta par "vīrišķīgu". Dudzi vīrieši tādēļ tieši šādā veidā mēģina risināt savas problēmas (zema pašapziņa, neveiksmes profesionālajā jomā utt.), piemēram, sitot sievu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jekabs 26.11.2003 23:22
Mila! Es nevienai sievitei neesmu sitis, bet man ir bijis japerk jaunas brilles, kad sieviete man sita. Janavas kundzei ir japrasa, cik reizes vina ir ieradusies darba ar zilu aci un ir teikusi, ka tas ir tadel, ka vina ir uzskrejusi uz skapja stuura. Ja nav, tad ir fakts, ka nevar rakstiit par visu viriesu dzimumu citejot kaa pieradijumu kadus kriminalus gadijumus. Un taa ir diskriminacija ko aizliedz muusu satversme.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Bekkere 26.11.2003 19:19
Un punkts:

95. Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.



Manupraat tikai ir ljoti pareizi, ka par to, kaads ir saacis runaat...

Man dazkaart ir kauns, ka Latvijaa publiskais laucinsh ir tik ljoti "apsiicinaats" (apsiicis, nosiicis, pieklusinaats, nekad neattiistiijies taa iisti...), ka paldies Dievam veel ir kaada sauceeja balss tuksnesii (un par vardarbiibu tieshi no sievieshu tiesiibu puses.)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Bekkere 26.11.2003 19:10
Piedod, miiljais, Jeekab !

...bet Tev varbuut nociteet Latvijas Republikas Satversmi. Seit viss, kas teikts par tiesiibaam ir tas, ka visi ir vienliidziigi likuma prieksaa un to, ka cilveeka (bet kas ir "cilveeeeeeks"????) ir aizsargaatas un iistenotas bez jebkaadas diskriminaacijas.

Muusu Satversme ir dokuments (drusku uzlabots, groziits, kritizeets) ir loti, loti nemoderns. Kur ir runa par "ikvienu" un "ikvienu cilveeku", nekur nav runaats par sieviesu un viriesu vienliidziibu un iespeejaaam (vienliidziigaam) darba tirguu un visaas dziives sfeeraas kaa tas ir Eiropas Konvencijaa par Vienliidziibas principu un iipasu taaa ieveerosanu uz sievieteem (kaa "UNDER-REPRESENTED SEX!!!!!!!!!!!!!!!!!!)

Kam der (kalpo) LR Satversme, taads ir mans jautaajums?






8.nodaļa
Cilvēka pamattiesības

(8.nodaļa 1998.gada 15.oktobra likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 06.11.98.) 89. Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

90. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

92. Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.

93. Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.

94. Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu.

95. Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.

96. Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

97. Ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu.

98. Ikvienam ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas. Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā. Latvijas pilsoni nevar izdot ārvalstīm.
99. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.

100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.

101. Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu.

Pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi. Pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda.

(2002.gada 30.aprīļa likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 24.05.2002.)

102. Ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās.

103. Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību.

104. Ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības. Ikvienam ir tiesības saņemt atbildi latviešu valodā.

(2002.gada 30.aprīļa likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 24.05.2002.)

105. Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.

106. Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu.

107. Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

108. Strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību.

109. Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.

110. Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.

111. Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.

112. Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta.

113. Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības.

114. Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.

115. Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.

116. Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jekabs 25.11.2003 23:48
Rakstu lasot varetu domat, ka viriesi ir vienigie kas piekopj vardarbibu gimenees. Taa ir diskriminaacija dzimuma deelj ko aizliedz Latvijas satversme, jo vardarbiiba no sieviesu puses ir loti parasta lieta.

Saistītie raksti
Yinyang 255x203

Dodiet ceļu sievietēm! 48 Autors:Providus.lv

European Women Lobby womenlobby.org

Citi autora darbi