“Amerikāņu reālisms”? 2

ASV Valsts sekretāre Kondolīza Raisa (Rice) sniedza savu starptautiskās situācijas izvērtējumu prestižā žurnāla „Foreign Affairs” jūlija/augusta numurā. Man Raisas sacerējums likās ļoti interesants vairāku iemeslu dēļ – pirmkārt, viņa ir bijusī politikas zinātnes profesore, un atzīšos, ka mani interesē veids, kā viņa pamato sava „bosa” ārpolitiku, kuru daudzi ir norakstījuši kā vienu no vissliktākajām ASV vēsturē. Otrkārt, Raisai izdodas interesanti un lietišķi apskatīt tēzi, ka starptautiskajā politikā ir svarīga ne tikai klasiskie, militārie draudi, un no tā izrietošās rūpes par spēku līdzsvaru, bet arī tā saucamie jaunie draudi, piemēram, terorisms, nabadzības un slimību radītā nestabilitāte, klimata pārmaiņas, organizētā noziedzība, utt. Šīs tēmas, šķiet, caurauž viņas drošības redzējumu padarot cīņu pret šīm problēmām par integrālu ārpolitikas sastāvdaļu.

Iesaki citiem:

Treškārt, Raisa konkrēti formulē tā saucamo Buša doktrīnu, ko viņa pati sauc par „amerikāņu reālismu” – balstoties uz pieņēmumu, ka demokrātiskās valstis ir sadzīvojušas mierā daudz biežāk nekā nedemokrātiskās, uzsvars ir jāliek uz demokratizāciju kā apzinātu un mērķtiecīgu ārpolitikas instrumentu, neuztverot to kā desertu à la carte:

„What has changed is, most broadly, how we view the relationship between the dynamics within states and the distribution of power among them. As globalization strengthens some states, it exposes and exacerbates the failings of many others – those too weak or poorly governed to address challenges within their borders and prevent them from spilling out and destabilizing the international order. In this strategic environment, it is vital to our national security that states be willing and able to meet the full range of their sovereign responsibilities, both beyond their borders and within them. This new reality has led us to some significant changes in our policy. We recognize that democratic state building is now an urgent component of our national interest. And in the broader Middle East, we recognize that freedom and democracy are the only ideas that can, over time, lead to just and lasting stability, especially in Afghanistan and Iraq.”

Demokrātijas veicināšana viņas skatījumā ir tieši un nesauraujami saistīta ar attīstības veicināšanu, kas palīdzētu novērst daudzas starptautisko drošību apdraudošas problēmas.

Ticība vai zinātniska patiesība?

Augstāk izklāstītā Raisas jeb Buša doktrīna esot mēģinājums „savienot reālismu un ideālismu”. Atzīšos, ka Buša doktrīna mani uzrunā emocionāli – kas gan varētu būt skaistāk par pasauli, kurā visas valstis īsteno demokrātisku reformu programmu, veicinot pilsoņu līdzdalību valsts pārvaldē, nodrošinot cilvēktiesības un dodot viņiem kontroli par savas labklājības vairošanu? Tomēr man Raisas raksts raisīja divas rūpes:

Demokrātijai nav tieša kauzāla sakara ar attīstību, vismaz līdz šim veiktās statistiskās analīzes nav spējušas pierādīt, ka demokrātija rada vai ir cēlonis attīstībai. Šeit gan jāatzīmē, ka nav arī iespējams pierādīt, ka autoritārisms būtu labklājības cēlonis. Lai arī vairāki intensīvi gadījuma pētījumi liecina, ka demokrātija bija labklājības priekšnoteikums (piemēram, Lielbritānija, Zviedrija), tomēr pastāv arī līdzīgi darbi, kas rāda pretējā virzienā – ka autoritāras valstis ir spējušas radīt priekšnoteikumus ekonomiskai izaugsmei (piemēram, Singapūra, Ķīna u.c.). Akadēmiskajā literatūrā nav vienotības par to, vai politiskais režīms ir attīstības priekšnoteikums. Turpretim ir pieaugoša akadēmiskā literatūra, kas liecina, ka ekonomisko attīstību veicina specifiska institucionālā iekārta, kas veicina noteiktas vērtības, piemēram, īpašuma tiesības, tiesiskumu, ekonomiskās politikas paredzamību, investīciju drošību no nacionalizācijas, utt.
Centieni „no ārienes” konstruēt institūcijas valstī X var neizdoties, turklāt to es saku nevis iracionāla pesimisma dēļ, bet gan filosofiski šauboties par iespējām mainīt un „inženieriski” pārveidot cilvēku ieradumus. Frīdrihs fon Hajeks (Hayek) savulaik raksturoja diva veida uzskatus par attīstību: vienkāršoti pārstāstot, tos var rezumēt, ka vieni uzskata, ka attīstību var veidot, turpat vai zinātniski konstruēt, jo tā ir cilvēka prāta rezultāts, kamēr otri uzskata, ka attīstība nav lineārs, vēsturiski objektīvs process, bet dažādu ierosmju, impulsu un iedarbju sadursmes spontāns „sakārtošanās” rezultāts. Institūcijas, manuprāt, būtu jāuztver kā vēsturiskā gaitā veidojušos un dažādu sadursmju spontāni izkārtoti ieradumi un risinājumi. „No augšas” konstruētas institūcijas ne vienmēr ir iesakņojušās sabiedrībā tādēļ, ka cilvēki savas problēmas ir pieraduši kārtot un kārto citos veidos, bet oficiālie risinājumi nav radījuši pietiekamu stimulu, lai mainītu viņu ieradumus. Piemērs ir pilnīgi bezjēdzīgā cenu kontrole Zimbabvē, kur blakus legālajai ekonomikai (piemēram, veikali, kuros neko nevar nopirkt) eksistē plaukstošs, nelegālais „melnais tirgus”, kur var par uzstādīto cenu un izdevīgākajā valutā nopirkt arī luksuss preces, ne tikai pārtiku. Hajeks ne vienu brīdi gan neminēja, ka pārmaiņas nav vēlamas, bet brīdināja par strauji veiktu pārmaiņu blakusefektiem, iesakot pakāpeniskus pārkārtojumus. Viljams Īsterlijs (Easterly) līdzīgi kritizē attīstības diskursu un organizāciju ierēdņus rakstot par pārlieku ideoloģiski ietiepīgo, „visuzinošo” Plānotāju pārpilnību, bet iztrūkstošajiem praktiskajiem un pielāgoties spējīgajiem Meklētājiem, kas viņaprāt būtu vairāk nepieciešami attīstības valstīs, lai rastu praktiskus risinājumus situācijas inkrementālai uzlabošanai.

Raisa pievēršas šiem jautājumiem, tomēr, manuprāt, nepamatoti pavirši, norādot, ka demokrātijas iesakņošanās ir ilgstošs process un saistāms ar pārmaiņām politiskajā kultūrā, ko, viņasprāt, varētu veicināt ar precīzi tēmētu attīstības palīdzību, tirdzniecības attiecību paplašināšanu un drošības garantijām. Tomēr par spīti visiem viņas mēģinājumiem atbruņot oponentus mani nepamet sajūta, ka Raisas „amerikāņu reālisma” izklāsts līdzinās ticības apliecinājumam, nevis zinātniskam situācijas izvērtējumam.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gatis 03.07.2008 17:39
Šeit var redzēt, kas notiek, ja valstī trūkst demokrātijas. Lielisks piemērs par ASV.
Bet ir vēl desmitiem citu tikpat nozīmīgu piemēru, kurus var atrast.

Šī ir pirmā daļa, bet "related" sadaļā var atrast arī 2. un visas pārējās filmas daļas.
http://www.youtube.com/watch?v=H5Fsk1-kXZw&feature=related

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gatis 03.07.2008 14:09
Lai pārliecinātu vairumu amerikāņus - ir pietiekami, ja apliecina tikai ticību.
Man kā eiropietim tas liek uzdot papildus jautājumus.

Piekrītu autoram, ka demokrātija tik tiešām nav tieši saistīta ar attīstību.
Savukārt attīstība nav tieši saistīta ar labklājību. Un vēl jo vairāk augsta labklājība ne vienmēr veido biezu sabiedrības vidusslāni, bet plānu sabiedrības nabadzīgo un bagāto slāni.

Demokrātija, manā skatījumā, ir tad, ja valstī visu diktē un nosaka biezais sabiedrības vidusslānis. Un ja pavēro situāciju ASV, var redzēt, ka mājsaimniecības (kas pieder pie sabiedrības vidusslāni) pārāk bieži bankrotē vai tiktiko spēj maksāt kredītus.
No tā man rodās viens secinājums: šobrīd ASV vidusslānis dilst un tādējādi ASV attālinās no demokrātijas.

Citi autora darbi