Atslēgvārdi:

Alternatīvas, kas nav alternatīvas 12

Tāda opozīcija, kas savu laiku aizpilda tikai ar roku lauzīšanu un strīdēšanos savā starpā, demokrātijai ir ne mazāk bīstama par despotisku valdību.

Iesaki citiem:

Vislabāk Latvijā šodien klājas celtniekiem. Tīri labi — ierēdniecībai un Saeimas deputātiem. Krietni sliktāk — mediķiem, skolotājiem un pārējai valsts sektora “lielgabalu gaļai”. Taču pavisam grūtas dienas ir pienākušas tiem, kuru pienākumos ietilpst izskaidrot ieinteresētiem ārzemniekiem, kas pašlaik notiek Latvijas politikā. Šodienas norises spītīgi nepakļaujas nekādai racionālai argumentācijai un pamatojumam nedz no politikas, nedz no ekonomikas vai tiesību viedokļa. Vispirms tas sakāms par inflāciju. Kā gan lai izskaidro faktu, ka tie paši ļaudis, kas ar gudrām un pašpaļāvīgām sejām vēl pirms gada publiski stāstīja par inflācijas dabiskumu un nekaitīgumu, tagad ar tādu pašu kompetenci runā par to kā par neparedzētu stihisku nelaimi un aicina tautu pašaizliedzīgā cīņā pret to? Ne mazāk neizprotama ir arī Saeimas priekšsēdētāja aiziešana. Tas, ka Indulim Emsim vairs palikšanas nav, jau labu laiku bija skaidrs visiem — vispirms jau Emsim pašam. Tomēr valdošie atļauju viņa demisijai deva tikai tad, kad Emša rokās beidzot bija nonākuši valsts pirmās amatpersonas pienākumi uz ārzemēm izbraukušā Zatlera vietā. Ja tā turpināsies, Latvijas politikas vērotājiem un analītiķiem savu pienākumu veikšanai nāksies kļūt par regulāriem zīlēšanas salonu viesiem — jebkādu racionālu skaidrojumu iespējas ir teju vai izsmeltas.

Tomēr liekas, ka pašlaik valstī notiekošo vieglāk būtu skaidrot nevis politikas, bet gan mīta vai pasakas terminos. Ir pamats uzskatīt, ka valdība un koalīcija nevis pieņem atbildīgus lēmumus, bet gan apzināti vai neapzināti izspēlē kādu pasakas sižetu. Tā ir pasaka par runci zābakos. Vienu šās pasakas epizodi mums bija iespēja noskatīties pēdējo nedēļu laikā — proti, epizodi ar milzi-cilvēkēdāju. Atgādināšu, kas pasakā notika. Runcis zābakos, uzdodams savu saimnieku, patiesībā nabadzīga dzirnavnieka jaunāko dēlu, par fiktīvu marķīzu Karabasu, ar draudiem, glaimiem un viltvārdību cenšas iegūt tam zemes karaļa labvēlību. Izšķirošajā epizodē runcis sastopas ar milzi-cilvēkēdāju, kurš ir patiesais viltvāržu izmantoto resursu īpašnieks. Runcis ir informēts par milža lētticīgo un iedomīgo dabu, kā arī par viņa spēju pārvērsties dažādos dzīvniekos. Tādēļ runcis pēc īsas un lišķīgas sarunas piedāvā milzim pārvērsties par peli — un viņš to arī izdara, brīvprātīgi un no laba prāta. Pēc tam milža liktenis jau vairs ir tikai tīras tehnikas jautājums. Pēc īsas un nervozas bēguļošanas viņam pienāk gals, un runcis zābakos var turpināt vērtīgo darbu saimnieka labā.

Kad Indulis Emsis pēc sarunas ar premjeru Aigaru Kalvīti publiski atzinās: “es tagad esmu pele”, pasakas galveno varoņu identitāte kļuva pavisam skaidra. Vēl 4. maijā Emsis bija pilntiesīgs milzis-cilvēkēdājs, kurš mētāja zibeņus uz visām pusēm, ķengādams medijus un pilsonisko sabiedrību[1]. Taču mūsu zābakotais premjers droši vien jau tobrīd saprata, ka milža nenosvērtais raksturs padara viņu par viegli novēršamu šķērsli, kad tas atbildīs saimnieka interesēm. Galu galā, arī pasakā milzim ir jāiet bojā tieši tajā mirklī, kad runča saimniekam, marķīzam Karabasam, ir izredzes iegūt par sievu karaļa meitu. Kāds gan varētu iebilst, ka milzi par peli patiesībā ir pārvērtis nevis runcis, bet gan prokuratūra. Tā domāt būtu aplami: kā liecina nesenā pieredze, citus milžus cilvēkēdājus prokuratūrai pie labākās gribas nav izdevies pārvērst ne par ko. Šim milzim par peli lika kļūt tālredzīgais runcis zābakos — un neviens cits. Arī runča saimnieka Karabasa lomas atveidotāju pie mums uzminēt nav grūti. Pietiek palūkoties, kam īsti “runcis” pēdējā laikā visbiežāk ir pienesis laupījumu. Savukārt karaļmeita droši vien ir simbols personiskai drošībai un iespējai joprojām “piegriezt” Latvijas politisko procesu pēc savām vēlmēm un saprašanas.

Lai nu kā, vecās franču pasakas loģika mums māca, ka līdz beigām vairs ilgi nav jāgaida. Pasakas beigās marķīzs ar princesi dzīvoja ilgi un laimīgi, savukārt runcis zābakos “kļuva par dižciltīgu augstmani un peles medīja tikai retumis — savam paša priekam.” Vai pie mums būs tāpat, rādīs laiks. Tomēr jau šobrīd būtu vērts padomāt par jaunu aktieru iesaistīšanos pēc lugas beigām — proti, par parlamentāro opozīciju un tās iespējām.


Parlamentārā opozīcija: vispārīgs skatījums

Līdzīgi, kā politiskās partijas, arī organizēta parlamentārā opozīcija klasiskās demokrātijas teorijas skatījumā nemaz neeksistē. Valststiesiskā fikcija “tauta” ir vienota un nedalāma, un tās gribu pauž tautas priekšstāvju vairākums — tādēļ arī mūsu Satversmē “Saeima lemj” vienmēr nozīmē: “Saeimas vairākums lemj”. Opozīcijas aktivitātes ir šās lemšanas nejaušs blakusprodukts, kuram nav nekāda patstāvīga politiska statusa — arī mūsu valststiesību klasiķis Kārlis Dišlers savā darbā par Latvijas valsts orgāniem parlamentāro opozīciju nemaz nepiemin[2]. Tiesa, tas nebūt nenozīmē, ka parlamentārās opozīcijas loma tiktu ignorēta arī praksē. Gluži pretēji, īpaši anglo-amerikāniskajā politiskajās sistēmās opozīcija jau sen ir ieguvusi lielu ietekmi, un opozīcijas līderis — oficiāli atzītu statusu. Tomēr tradicionālajā demokrātijas izpratnē opozīcijas klātbūtne parlamentā ir tikusi uzskatīta par nebūtisku elementu, kura loma labākajā gadījumā ir saistīta ar iespēju iegūt savā pusē vairākumu pēc nākamajām vēlēšanām.

Šāda izpratne par opozīciju mainās pēc Otrā Pasaules kara, kad veidojas izpratne par rīcībspējīgas parlamentārās opozīcijas nozīmi demokrātijas stabilitātei. Ne tikai pozīcija, bet arī opozīcija ir demokrātiski ievēlēta, tādēļ arī uz to gulstas noteikti pienākumi un atbildība. Tiesa, šī atbildība negūst atspoguļojumu valdības darbā. Tomēr tāda opozīcija, kas savu laiku aizpilda tikai ar roku lauzīšanu un strīdēšanos savā starpā, demokrātijai ir ne mazāk bīstama par despotisku valdību.

Interesantu skatījumu uz parlamentāro opozīciju piedāvā vācu sociologs Niklass Lūmans[3]. Pēc viņa domām, demokrātijas galvenā pazīme ir specifiskā nestabilitāte, kura savā veidā ir “iebūvēta” tās politiskajās institūcijās un ļauj tai reaģēt uz plašu problēmu spektru. Modernas demokrātijas apstākļos savā veidā pie varas ir arī tie, kuri nav pie varas — proti, parlamentārā opozīcija. Opozīcijas noteicošais spēks ir tieši šī paradoksālā “bezvaras vara”, kura ļauj tai atrasties politiskās sistēmas iekšienē — un vienlaikus ārpus tās. Šāda situācija ļauj reducēt politiskās norises uz bināru kodu — jebkura politiski relevanta norise valstī nāk par labu vai nu valdībai, vai opozīcijai. Tādēļ ideālā gadījumā valdībai nebūtu jāņem vērā nekas cits, kā vienīgi tas, par ko sūdzas opozīcija, un tas ļauj padarīt valsts pārvaldi efektīvāku un atvērtāku sabiedrības vajadzībām. Šo atvērtību nodrošina regulārā iespējamība valdībai un opozīcijai mainīties vietām pēc kārtējām vēlēšanām.

Tomēr opozīcijas klātbūtne parlamentā spēj pildīt savu demokrātisko lomu vienīgi tad, ja tā adekvāti veic savus uzdevumus. Tai ir jāspēj adekvāti veikt trīs galvenās funkcijas: pirmkārt, īstenojot valdības kontroli ar jautājumu, pieprasījumu, parlamentārās izmeklēšanas komisiju, Saeimas darba organizācijas ietekmēšanas utt. palīdzību; otrkārt, piedāvājot alternatīvas rīcībpolitikas un izstrādājot savu skatījumu uz valsts turpmāko attīstību, citiem vārdiem, pildot sava veida “nākotnes valdības” jeb “ēnu kabineta” lomu, un, treškārt, uzturot ciešu saikni ar pilsonisko sabiedrību un translējot tai aktuālās problēmas politiskajā telpā. Līdzās šīm trim “oficiālajām” funkcijām vēl varam iedomāties dažādas kuluāru aktivitātes, kuras gan nenorisinās publiski, tomēr var būt stratēģiski izšķiroši nozīmīgas. Pastāv teorija, ka opozīcijas partijās lielāka nozīme ir tieši “otrā plāna” deputātu aktivitātēm, kuri aizkulisēs var uzturēt dialogu ar saviem līdziniekiem koalīcijas partijās, kuri savā partijā bieži jūtas nenovērtēti un tādēļ var būt gatavi atbalstīt opozīcijas likumprojektus vai pat koalīcijas gāšanu. Citiem vārdiem, veiksmīga darbība opozīcijā prasa īpašas prasmes un pieredzi, kuras, būdamas atšķirīgas no koalīcijā nepieciešamajām, tomēr nav vērtējamas zemāk par tām.


Parlamentārā opozīcija Latvijā: pēdējie desmit gadi

Latvijas politiskā sistēma parlamentārajai opozīcijai nav īpaši labvēlīga. Pie mums opozīcija var iesniegt likumprojektus, uzdot premjeram vai valdības locekļiem jautājumus, iesniegt pieprasījumus un lēmumprojektus par neuzticības izteikšanu, veidot parlamentārās izmeklēšanas komisijas, sasaukt Saeimas ārkārtas sēdes, likt Valsts prezidentam apturēt kāda likuma publicēšanu. Taču tādu lēmumu, kuru pieņemšanā koalīcijai būtu noteikti jāiesaista opozīcija, ir visai nedaudz. Divas trešdaļas balsu ir nepieciešamas, lai grozītu Satversmi, lai pieņemtu likuma steidzamību, lemtu par aizklātas sēdes noturēšanu, kā arī, lai atceltu (bet ne ieceltu!) Valsts prezidentu. Trīs ceturtdaļas balsu ir nepieciešamas, lai panāktu likumprojekta publicēšanu par spīti Valsts prezidenta veto 72. panta kārtībā. Pieredze liecina, ka šīs opozīcijas iespējas neliek pozīcijai efektīvi rēķināties ar opozīcijas viedokli.

Tas valdības un opozīcijas attiecību modelis, kurš joprojām dominē Latvijā, pēc manām domām, ir skaidri iezīmējies līdz ar 7. Saeimas ievēlēšanu. Šo modeli raksturo divu veidu opozīcijas klātbūtne Saeimā — “permanentās” un “pagaidu” opozīcijas, kuras raksturo arī atšķirīgas parlamentārās taktikas. Tas, protams, nenozīmē, ka pirms 1998. gada Saeimā nebija opozīcijas. Tomēr sadrumstalotajā 6. Saeimā ar nemitīgi staigājošiem deputātiem ir grūti runāt par kādu daudzmaz noturīgu pozīcijas un opozīcijas attiecību modeli. Tieši 7. Saeimā pirmo reizi sevi nopietni pieteica spēks, kurš kopš tā laika ir ieguvis “īstās” jeb “permanentās” opozīcijas statusu. Jāņa Jurkāna Tautas Saskaņas partijas “kaunīgajiem latviešiem” apvienojoties ar Alfrēda Rubika un Tatjanas Ždanokas sīkpartijām šajās Saeimas vēlēšanās 16 mandātus ieguva veidojums, kurš, mazliet vēlāk pieņemdams slaveno PCTVL zīmolu, konsolidēti darbojās līdz pat 8. Saeimas sākumam. Tad pēc dažādām juridiski politiskām peripetijām bloks sašķēlās savos trijos pirmreizinātājos, kurus vēlētāju vairākums tomēr joprojām uztver kopumā — kā krieviskus, promaskaviskus, Latvijas valstij nelojālus un tādēļ nolemtus mūžīgai opozīcijai.

Kamēr kreisais PCTVL bloks pamazām pierada pie darba šādā bezcerīgā opozīcijā, labējo vidū veidojās pašiem savs pozīcijas un opozīcijas attiecību modelis, kurš krietni atšķīrās no visu labējo spēku kopīgās attieksmes pret “permanento” opozīciju. Nacionāli labējo nometnei pēc pašas elektorāta struktūras bija garantēts nopietns vairākums, tādēļ valdības varēja veidot samērā brīvi, saskaņā ar situācijas vajadzībām. Koalīciju veidošanā nacionāli labējā bloka iekšienē dominēja t.s. “cikliskā vairākuma” princips: ja jebkura četru labējo partiju ABCD kombinācija pa trim (ABC,BCD,ACD,ABD) var dot 51+ balss vairākumu, tad nav nekādu nopietnu iemeslu, kādēļ lai izdevīgā brīdī vienu kombināciju nenomainītu pret citu? Protams, ka itin visos gadījumos kādai partijai nācās brīdi pabūt “opozīcijā” — to lielākoties noteica nevis ideoloģija, bet gan ekonomiskas intereses un personālijas. Taču šī opozīcija bija “pagaidu” un visai drīz varēja pārvērsties pozīcijā. Tādēļ, neskatoties uz savu opozicionāra statusu, labējās partijas tomēr centās pārāk nesabojāt attiecības ar saviem biedriem labējā flangā, lai sevi neizslēgtu no nākamās koalīcijas potenciālajiem biedriem (izņēmums, šķiet, varētu būt vienīgi Jura Bojāra LSDSP 7. Saeimā, kura būtu uzlūkojams kā robežgadījums starp “permanento” un “pagaidu” opozīciju). Attiecības starp abu veidu opozīcijām bija ierobežotas. Sadarbību ar kreisajām partijām reizēm gan varēja izmantot, taču bija jāsargājas no pārmērīgas tuvināšanās un publiskas draudzības. Kā liecina pieredze, draudzība ar “krieviem” stigmatizē priviliģētās latviešu partijas gan vēlētāju, gan potenciālo koalīcijas partneru acīs.

Zināmas izmaiņas šajā situācijā iezīmējās pēc 8. Saeimas ievēlēšanas. Labējā flangā bija parādījies jauns spēlētājs — partija Jaunais laiks. Sākotnēji šī partija gan neuzsvēra savu etnisko identitāti, ļaudama labticīgajam TSP līderim Jānim Jurkānam pat pamest savus interfrontiešus cerībā uz koalīciju ar JL. Tam nebija lemts notikt — jau neilgi pēc vēlēšanām Repše publiski atzinās lojalitātē “nacionāli labējo” partiju iekšējam lokam. Tomēr nelaime nāca no citas puses. JL vadība laikam gan nebija sapratusi, ka ideoloģiski jautājumi šā loka partiju vidū ir nozīmīgi vienīgi tiktāl, cik tie palīdz norobežoties no krievvalodīgajiem un netraucē biznesam. Jaunlaicēni turpretī pilnā nopietnībā iedomājās, ka varēs sadarbībā ar Aivara Lemberga ZZS un Aināra Šlesera LPP apkarot korupciju un valsts nozagšanu. Šī pārsteidzošā naivitāte izmaksāja partijai dārgi. No vienas puses, tā bija brīvprātīgi zvērējusi uzticību nacionāli labējo blokam un apsolījusies nesadarboties ar “krieviem”, no otras — parādījusi nespēju spēlēt pēc šā bloka noteikumiem, saskaņā ar kuriem vārna vārnai drīkst knābt acī tikai ļoti nesāpīgi.

Šī savdabīgā situācija pēc 9. Saeimas ievēlēšanas kulminēja jaunā politiskā situācijā. “Nacionāli labējie” ir konsolidējušies un veiksmīgi iztiek bez “pagaidu opozīcijas” rezervistiem, kuri varētu būt ieinteresēti valdības gāšanā. “Permanentā” opozīcija vairo atbalstu, jūtas labi savos opozīcijas krēslos un ir atvērti dažādiem nākotnes risinājumiem. Turpretī JL ir izolējusi pati sevi no abām politiskā spektra pusēm, piedzīvodama iekšējas nesaskaņas un nopietnas problēmas ar politisko rīcībspēju.

Raksta noslēgumā es nedaudz sīkāk pievērsīšos katrai no šodienas opozīcijas partijām, tās problēmām un perspektīvām.


Ar tādiem draugiem ienaidniekus nevajag: Saskaņas centrs

9. Saeimas vēlēšanās apvienībai Saskaņas centrs izdevās atkārtot to pašu triku, kuru 8. Saeimas vēlēšanās īstenoja Zaļo un Zemnieku savienība. Proti, piešķirot jau daudzkārt redzētu politiķu apvienībai jaunu nosaukumu un seksīgu reklāmas tēlu, veiksmīgi iestāstīt vēlētājam, ka runa patiešām ir par kaut ko jaunu un nebijušu. “Reciklētā” TSP, garnēta ar Rubika sociālistiem, neapšaubāmi bija šo vēlēšanu veiksmes stāsts. Simpātiskais Nils Ušakovs, Latvijas politikā pieredzējušie un visnotaļ saprātīgu iespaidu atstājošie Jānis Urbanovičs un Boriss Cilēvičs, vēl kopš Rīgas domes laikiem populārais Sergejs Dolgopolovs ir kompānija, kura patīkami izceļas uz cinisku naudasmaisu un histērisku moralizētāju fona. To ievērojuši, vēlētāji apvienību apveltīja ar veseliem 17 mandātiem. Nav noliedzams, ka SC raksturo spēja konstruktīvi strādāt arī opozīcijā — gan balstot valdību, kā Kalvīša mazākumvaldības gadījumā, gan arī efektīvi parādot tai zobus. Pēdējo SC lieliski paveica kā iniciatori Aivara Endziņa nominēšanai Valsts prezidenta amatam, kura noteikti sagādāja galvassāpes ne vienam vien no valdības koalīcijas “lielajiem akcionāriem”. Ar to SC ir ieguvis ievērojamu popularitāti, vienlaikus nekrītot populismā — un tā ir ievērojams panākums.

Pašlaik SC ir viena no populārākajām partijām, kura pašlaik dažās aptaujās pārspēj pat klasiskos līderus — TP, JL, un ZZS. To nevajadzētu novērtēt par zemu — bet arī ne par augstu. Nils Ušakovs gan no Jāņa Jurkāna ir mantojis optimistisko pārliecību, ka “tūliņ, tūliņ mēs būsim valdībā”. Tomēr nekas neliecina, ka šāda prognoze būtu patiesa. SC ir un tuvākajā laikā paliks permanentās opozīcijas partija — turklāt vainojams šeit noteikti nav tikai labējo šovinisms. SC, kas formāli sevi piedāvā kā “mēreni kreisu” partiju, tomēr nav varējusi iztikt bez Rubika sociālistu iekļaušanas. Tas, protams, ir nodrošinājis zināmu balsu skaitu vēlēšanās, vienlaikus radikāli ierobežojot apvienības tikt iesaistītai koalīcijās. Alfrēda Petroviča gaišais tēls acumirklī diskvalificē SC jebkuras labējas partijas acīs, un to nebija grūti paredzēt arī pirms vēlēšanām. Protams, par šā brīža vietu reitingos SC ir pamats būt lepniem — jo īpaši tādēļ, ka neskatoties uz savu reakcionāro biedru balastu, apvienība gūst arī popularitāti latviešu vidū. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka publiskā telpa nākamo vēlēšanu laikā visdrīzāk izskatīsies pavisam savādāk, kā pašlaik, un, vienīgi turpinot līdzšinējās tradīcijas, nekas vairāk par ietekmīga permanentā opozicionāra statusu tai nedraud.


Tu visu zemju vergu bars: PCTVL

Nostaļģija pēc “vienotās un neuzvaramās”, divas valsts valodas, pilsonības nulles variants, visu pārejas perioda problēmu piedēvēšana latviešu nacionālistiem — šīs tēmas acīmredzot zināmai daļai vēlētāju joprojām ir aktuālas un kādu laiku tādas arī paliks. Apvienība PCTVL pēdējā laikā gan nekādas jaunas virsotnes nav sasniegusi, arī iekļūšana 9. Saeimā bija diezgan grūta. Norobežojusies no bijušajiem “lielās” PCTVL partneriem, Ždanokas partija aizvien vairāk ekspluatē tieši populistisko kārti, mazāk domājot par valsts kopējo attīstību, vairāk — par pārpalikušā radikālā elektorāta nepazaudēšanu. Radikālisms pašlaik īpaši nav modē — par to liecina visai pieticīgais atbalsts gan šās partijas stutētajam “krievu maršam”, gan nesenajiem valodas likuma grozījumiem. Tādēļ “bites” mēģina glābt situāciju, kā nu māk — no Ždanokas kārtējās “kļauzas” Briselē un Tallinas demolētāju atbalstīšanas līdz pat klajai draudzībai ar Osipova ekstrēmistiem. Attiecībā uz šīs partijas stratēģiju parlamentārajā opozīcijā ir jāsaka, ka tā gan ir krietni pārdomātāka, kā varētu likties. PCTVL, atšķirībā no citām opozīcijas partijām, ļoti veiksmīgi izmanto efektīvu parlamentārās cīņas stratēģiju, regulāri virzot Saeimas izskatīšanai principiāli bezcerīgus likumprojektus (valsts valoda, kompensācijas denacionalizēto ēku īrniekiem, 8. marts utt.), kuri tomēr labi piesaista uzmanību un veiksmīgi atgādina vēlētājiem par partijas aktivitātēm — lielākoties ar partijai lojālās krievvalodīgās preses daļas starpniecību. Tas partijas atbalstītājos veiksmīgi rada ilūziju par nepārtrauktu cīņu ar fašistisko hidru. Vienlaikus kuluāros ar “bitēm”, kā liekas, šo to var tīri labi sarunāt — atcerēsimies kaut vai Baibas Rivžas demisijas pieprasījumu vasarā, vai atbalstu Kalvīša mazākumvaldībai, vai apvienības neskaidro lomu Zatlera ievēlēšanā. Šās partijas līdzdalība valdībā ir praktiski neiespējama — un PCTVL, atšķirībā no SC, to ļoti labi saprot. Situācija, kad Jakovam Plineram un Vladimiram Buzajevam pēkšņi nāktos Saeimā pārstāvēt valdības koalīciju, būtu vislielākais trieciens šo politiķu karjerai un pašapziņai.


Mazāk morāles, vairāk politikas: Jaunais Laiks

Atšķirībā no pārējām abām opozīcijas partijām, partija Jaunais laiks pašlaik piedzīvo nopietnas problēmas ar savu politisko identitāti. Tā joprojām nespēj atteikties no ilūzijas, ka atrodas tikai “pagaidu” opozīcijā, un nepārtraukti tiek sāpīgi konfrontēta ar faktiem, kas liecina par pretējo. Citiem vārdiem, JL ir jārēķinās ar ilglaicīgu atrašanos opozīcijā, kura prasa savas stratēģijas un taktikas izstrādi. Pašlaik par šādu izpratni neliecina nekas. Opozīcijas identitāti JL biedri panes visai smagi un slimīgi. To apliecina partijas vājums visās trijās opozīcijas darbības jomās. Kas attiecas uz valdības kontroli, tad ar šo pienākumu JL vēl vismaz cenšas tikt galā — lai gan varētu vaicāt, vai lēmumprojekts par neuzticības izteikšanu Baibai Rivžai, prasība Satversmes tiesā par robežlīgumu un izmeklēšanas komisija par tiesu sistēmu patiešām ir viss, uz ko šī savulaik varenā partija ir spējīga. Savukārt, kas attiecas uz pārējām divām funkcijām — valdības alternatīvu un dialogu ar pilsonisko sabiedrību — partijas darbība ir patiesi katastrofāla. Jaunais laiks visas savas darbības garumā nav spējis izstrādāt kaut cik jēdzīgu valsts ilgtermiņa attīstības vīziju, kura piedāvātu saprātīgu alternatīvu pašreizējās koalīcijas ciniskajam oportūnismam. Tā vietā tiek apnicīgi moralizēts par korupcijas izplatību, spītīgi ignorējot reālo politisko situāciju, kurai jau labu laiku vairs nav nekā kopīga ar morāli. Ja partija būtu samierinājusies ar savu nespēju tuvākajā laikā nonākt valdībā, tā noteikti būtu varējusi padomāt par savas darbības konceptuālu padziļināšanu, vairs nebalstoties vienīgi pretkorupcijas retorikā. Tomēr tas netiek darīts — cerības arī turpmāk izbraukt tikai ar “goda prātu un sirdsapziņu” joprojām ir pārņēmušas jaunlaicēnu prātus. Tādēļ nav brīnums, ka zināma daļa vēlētāju, kas pirms 8. Saeimas vēlēšanām Jaunajā laikā patiešām saskatīja kādas alternatīvas politikas iespēju, pašlaik pamazām atklāj šajā partijā plakātiskus vaimanātājus, kuriem nav nekas vairāk ko teikt, kā vien jau sen dzirdēti saukļi. Partijas darbā pilnībā trūkst jebkādas jaunas idejas un koncepcijas. Pēc katra nozīmīgāka Kalvīša valdības lēmuma gan atklātībā parādās JL preses relīzes ar šā lēmuma nosodījumu. Taču negaidiet, ka šī lielākā opozīcijas partija nāks pati ar savu dienaskārtību un rīcībpolitikas piedāvājumiem. JL pašlaik ir spējīgi strādāt tikai reaktīvi, nevis proaktīvi — viņu dienaskārtību pilnībā diktē oponenti.

Attiecībā uz saikni ar pilsonisko sabiedrību, JL ne ar ko neatšķiras no saviem kolēģiem labējā flangā. Partija ir elitiska, un saikni ar nevalstiskām organizācijām un citiem pilsoniskās sabiedrības aktoriem tā meklē ļoti reti — ja vien “nespīd” iespēja pazīmēties televīzijas ekrānā, par kuru partijas biedri ir gatavi viens otram vai acis izskrāpēt. Sabiedriskā sašutuma vilnis pēc referenduma un Valsts prezidenta vēlēšanām JL bija lieliska iespēja mobilizēt atbalstu savai programmai. Šī iespēja tika palaista garām. Turklāt pēdējā pusgada laikā varētu nosaukt vismaz desmit pret pašreizējo valdību vērstus un plaši apmeklētus kritiskus forumus, kurus ar savu klātbūtni nav pagodinājis neviens “opozicionārās” JL darbonis. Intensīvs un konsekvents darbs ar sabiedrību tiek aizstāts ar strīdiem un muļķīgu apsaukāšanos partijas biedru starpā — liekot JL vēlētājam justies neērti par savu izvēli. Citiem vārdiem, šai partijai ir acīmredzamas problēmas ar adekvātu realitātes uztveri, un tās visdrīzāk kļūs tai liktenīgas, ja partija turpinās savus līdzšinējos ieradumus.

Īpaši skumjas šīs norises ir tādēļ, ka partijā netrūkst nedz intelektuālu resursu, nedz arī politiski talantīgu cilvēku. Tādi ļaudis, kā Solvita Āboltiņa, Kārlis Šadurskis, Ina Druviete un daži citi nevarētu būt tik nesaprātīgi, lai patiešām uzskatītu pašreizējo aizvainoto pasivitāti par vēlamo partijas stratēģiju. Paši partijas biedri šo situāciju gan labprāt noraksta uz personāliju cīņu partijas iekšienē. No vienas puses, Einara Repšes vadības stils un impulsivitāte daudziem patiešām ir kļuvuši grūti izturami. No otras, arī viņa pretenciozais pēcnācējs partijas valdes priekšsēdētāja amatā Krišjānis Kariņš nekādus kaut cik jūtamus panākumus nav guvis — ja par tādiem neskaita viņa bērnišķīgo saķeršanos ar Aivaru Lembergu Kuldīgas tiesā, kura skaidri parādīja abu cīkstoņu atšķirīgās svara kategorijas. Diemžēl ir paredzams, ka personāliju tēma dominēs arī oktobra sākumā gaidāmajā partijas kongresā, kur atkal tiks meklēti vainīgie, sunīti “pelēkie kardināli” un vaimanāts par naudas trūkumu.

Taču problēma visdrīzāk slēpjas nevis personībās, bet gan partijas iekšienē valdošajā depresīvajā gaisotnē, kad pēc vairāku gadu eiforiskas plivināšanās politikas augšējos ešelonos nākas samierināties ar grūtu un nepateicīgu darbu opozīcijā bez izredzēm drīzumā nonākt valdībā. “Mūs nelaiž valdībā” opozīcijas partijai nedrīkst būt attaisnojums bezdarbībai, tukšai moralizēšanai un nespējai pieņemt stratēģiskus lēmumus. Ja JL spēs pārvarēt šo depresiju drīz, ātri un efektīvi, tā var atgūt savu vietu Latvijas politikas galveno spēlētāju vidū. Ja ne, JL ātri vien aizies pa sociāldemokrātu vai Latvijas ceļa taciņu — un līdz ar viņiem to cilvēku cerības, kuri par šo partiju atdeva savas balsis.

__________________________


[1] Sk. LR Saeimas priekšsēdētāja Induļa Emša runa Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas 17.gadadienai veltītajā Saeimas svinīgajā sēdē 2007.gada 4.maijā: http://www.politika.lv/index.php?id=14313

[2] Dišlers K. Latvijas valsts varas orgāni un viņu funkcijas. Rīga: TNA, 2004.

[3] Luhmann N. Die Zukunft der Demokratie. In: Luhmann N. Soziologische Aufklärung 4. Beiträge zur funktionalen Differenzierung der Gesellschaft. Opladen: Westdeutscher Verlag, 1987, S. 126-132.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (12) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kaspers 05.10.2007 20:29
Autors pieņem, ka Tautas partija ir demokrātiska partija, kura pakļaujas demokrātiskiem procesiem. Pieļauju, ka Jaunais Laiks ir uz savas ādas izbaudījis, ka tā nav. Tāpēc apjukums un varbūt pat bailes nav izslēgtas. Tautas partija, iespējams, ir jau uzurpējusi varu, un demokrātiskā ceļā tā vairs neatkāpsies. Pēdējā laika notikumi liek domāt, ka Tautas partija vairāk nevar un negrib slēpt savu antidemokrātisko statusu. Kalvītis spiests nodemonstrēt sabiedrībai, ka viņš ir autoritatīvs vadītājs, kurš pieprasa sabiedrībai atzīt savas tiesības rīkoties pēc saviem ieskatiem, nerēķinoties ar formalitātēm. Kalvīša režīms gandrīz neatšķiras no Lukašenko režīma, vienīgi Lukašenko režīms ir kreiss, bet Kalvīša labējs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Smilgu Juris - Marijai 03.10.2007 21:44
"Sabiedrībā viņš ir plašāk pazīstāms kā izgazies izglītības ministrs un avīzes DDD atbalstītājs."

Par kādu konkrēti sabiedrību ir runa? Kāds ir tās nosaukums? Es domāju, ka vairums lasītāju tomēr nezina, kādās sabiedrībās, biedrībās, klubos utt. Jūs darbojaties; tādēļ būtu lietderīgi paskaidrot.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Marija 02.10.2007 17:18
...partijā netrūkst nedz intelektuālu resursu, nedz arī politiski talantīgu cilvēku. Tādi ļaudis, kā Solvita Āboltiņa, Kārlis Šadurskis, Ina Druviete un daži citi nevarētu būt tik nesaprātīgi, lai patiešām uzskatītu pašreizējo aizvainoto pasivitāti par vēlamo partijas stratēģiju.

Diemžēl Šadurska kungs diez vai ir attaisnojis cerības kā intelektuālais resurss vai politiski talantīgs cilvēks. Sabiedrībā viņš ir plašāk pazīstāms kā izgazies izglītības ministrs un avīzes DDD atbalstītājs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jankapat 01.10.2007 15:43
analīze patiešām interesanta. Dazām epizodēm gan es nevēlētos piekrist. Tās mani patiesībā pārsteidza un izbrīnīja par līmeni kādā šādi rakasti tiek gatavoti.

Ja šis ir Ijaba kunga autritatīvais personīgais izvirdums par tēmu nožēlojamā Latvijas demokrātija, tad viņam tas kā teorētiķim ir patiesi vispusīgi padevies, bet citādi ir vāji norobežota analīze no emocijām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AK 30.09.2007 22:46
Jaunlaicēni turpretī pilnā nopietnībā iedomājās, ka varēs sadarbībā ar Aivara Lemberga ZZS un Aināra Šlesera LPP apkarot korupciju un valsts nozagšanu. Šī pārsteidzošā naivitāte

Divkāršais Latvijas bankas prezidents, kas valdīja kopā ar tiem pašiem Lembergu, Šķēli un Šleseru, kā arī uzņēmēji, kas viņam sanesa naudu partijas būvei - naivie? Krupņikovs, Belokoņs? Sandra Kalniete, kas politikā ir trešo gadu desmitu? Uldis Grava un Imants Rākins? Olafs Pulks un Baiba Brigmane? Smieklīgi, - bet autors mums iestāsta, ka jaunlaicēni ir tādi tīri un nevainīgi.

SC lieliski paveica kā iniciatori Aivara Endziņa nominēšanai Valsts prezidenta amatam, kura noteikti sagādāja galvassāpes ne vienam vien no valdības koalīcijas “lielajiem akcionāriem”

Pamatojums? Nu tika radīta alternatīvo vēlēšanu ilūzija, kas tikai ļauj valdībai respektablāk izskatīties.

neskatoties uz savu reakcionāro biedru balastu

Klišejas, klišejas... Ne vienīgās. Šī ir politoloģija vai JL (jaunas, "modernizētās", "kļūdas labojušās", kāda tā sauks sevi pēc kārtējā kongresa) reklāma?

Nostaļģija pēc “vienotās un neuzvaramās”, divas valsts valodas, visu pārejas perioda problēmu piedēvēšana latviešu nacionālistiem

Sakars šīm idejām ar PCTVL nav parādīts. Galvenais - deklarēt, uzlikt zīmogu, ielikt plauktiņā?

šās partijas stutētajam “krievu maršam”

Absurds - PCTVL visvairāk zaudēja no krievu marša. Tā kā tas pieteica prasības pēc krievu valodas oficiālā statusa, pilsonības visiem, krievu skolām, nosodīt to PCTVL nebija iespējami, un tika dota iespēja Pirmajam Baltijas kanālam un "Telegrafam" piešūt to kopā ar Osipova tēlu bitēm.

Tallinas demolētāju atbalstīšanas

Dezinformācija. PCTVL atbalsta politiski represētos - aiz restēm jau liek ne to slaveno jaunieti, kas demolēja veikalu un tika pieķerts video, bet gan mierīgos opozicionārus

atbalstu Kalvīša mazākumvaldībai, vai apvienības neskaidro lomu Zatlera ievēlēšanā.

Kalvīša mazākumvaldību atbalstīja SC, nevis PCTVL. Par Zatleru - balsošana aizklāta, autoram ir ne vairāk pamatu piedēvēt to PCTVL kā SC vai JL.

Situācija, kad Jakovam Plineram un Vladimiram Buzajevam pēkšņi nāktos Saeimā pārstāvēt valdības koalīciju, būtu vislielākais trieciens šo politiķu karjerai un pašapziņai

Kā parasti - deklarēt bez pierādījumiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Zaļknābis 30.09.2007 12:42
Paldies, lieliska analīze, ko noteikti vajadzētu izlasīt Jaunajam laikam, kamēr tas kā kamikadze nav sevi iznīcinājis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vilx 27.09.2007 18:54
"Tautai ir tādi valdītāji, kādus tā ir pelnījusi" - teiciens sens un patiess. Vai tad sabiedrība savā vairumā na tāda pati kā pie varas esošā elite? Merkantīla, ciniska, egoistiska? Kalvītis! Vēlēšanās viņš bija līderis pēc saņemto plusiņu skaita! Protams, arī mīnusu bija daudz, bet domāju, ka tos bija salikusi tā sabiedrības daļa, kas vairs nepiedalās aktīvi valsts ekonomiski politiskajā dzīvē, kā arī "ideālistiski" domājošā intileģences daļa. Cik daudzs cilvēkus procentuāli reāli uztrauc tas, ka valdības vadītājs un citi politiķi viņiem regulāri melo? Melo tā kā savulaik Gēbelss mācija. Nu un? Lai tak! Kam būtu jānotiek, lai cilvēki spētu tā moblilizēties, kā, piemēram, Ukrainā pirms 2 gadiem? Kas būt šis mobilizējošais faktors, vai faktori? Ko šajā sakarā var piedāvāt JL? Jā, JL ir vājš, bet arī situācija valstī, acīmredzot, nav "pateicīga". Ir problēmas ekonomikā, bet tomēr valsts attīstās, cilvēki ņem kredītus, algas aug, tirdzniecība tāpat. Respektīvi, atļaušos apgalvot - 80% iedzōvotāju dzīve iet uz augšu. Līdz ar to opozīcijai ir grūtības ar stratēģijas un taktikas izstrādi, grūtības moblilizēt cilvēkus, jo neapmierināto ar dzīvi skaits nesasniedz kaut kādu kritisko masu. Tas, ka jebkurš, kuram pajautā, saka, vai, vai tas nav labi un šitas nav tā, neko nenozīmē. Cilvēkam teorētiski vienmēr gribas labāk, vairāk, ātrāk. Tā kā secinājums - ja ekonomikā nesāksies lielas problēmas, nekas nemainīsies strauji un uzreiz. JL nav gatavs strādāt ne uz ilgtermiņa mērķiem un domāt jau par nākošajām vēlēšanām ne arī likt kaut ko reālu pretī valdošajiem pašreizējā situācijā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

celtnieks 27.09.2007 17:45
Apgalvojums, ka celtniekiem klājas vislabāk, dzirdēts ne reizi vien. Apgalvojums pilnīgi aplams.

Kas arī traucē uztvert kaut cik nopietni arī turpmāko tekstu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Finansists 26.09.2007 13:15
Man ir diezgan neerti, ka Ijaba kungs sistematiski izmanto logikas kludas izteikumus, veidojot savu argumentaciju. Saprotu, ka laikam jau portals 'politika.lv' ir palicis (vai varbut bijis vienmer?) zurnalistisku rakstu kopojums bez ipasas akademiskas pretenzijas. Portala tekstos mierigu sirdi jau pat vajag veikt atsauces uz nezinamiem 'sabiedribas viedokliem' un nereferencetam teorijam utml. Bet akademiskam cilvekam likt prieksa teksta (tas ir, to tacu var parlasit un izlabot!) tadus primitivismus ka "Tomēr opozīcijas klātbūtne parlamentā spēj pildīt savu demokrātisko lomu vienīgi tad, ja tā adekvāti veic savus uzdevumus" (logiskais aplis) jeb ari "Pieredze liecina, ka šīs opozīcijas iespējas neliek pozīcijai efektīvi rēķināties ar opozīcijas viedokli" (kur ir gan atsauksanas uz gruti parbaudamu avotu (pieredze??), gan jedzienu nozimes pardeterminacija (efektivi rekinaties, laikam jau tad var ari neefektivi rekinaties, cai daleji efektivi nerekinaties utt), gan neizprotama mentala celoniba (tas ir aspratigi, ka 'iespejas' klust par celoni noteikta tipa 'nerekinasanas'). Strunts, ka sadu pietiekami primitivu formu izmantosana var kaitinat un nelaut sekot argumentiem. Diemzel man ir sajuta, ka sie gajieni nav tadi apzinati (kas vel butu ok jo demagogijai tadai jabut). Drizak raksturo domas nedisciplinetibu. kas, savukart, rosina pienemumu par politologu diskursa kvalitates zemiem standartiem (tas ir, ne tikai Ijaba kunga tekstos). varbut labak palikt pie pasakam un si zanra lidzibam, nevis bezgaumigiem centieniem formulet domu abstrakti

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Kristīne 26.09.2007 12:48
Labdien,

tēma analizēta labi, bet kāpēc raksta autors lieto vārdus, kuru latviešu valodā nemaz nav: permanents, relevants? Un kas ir reciklēts? Noteikti ir daudz cilvēku (sevišķi cilvēki virs 50 vai arī tie, kas nav mācījušies angļu valodu), kuri šādu vārdu dēļ nemaz īsti nevar saprast rakstā teikto.

Un vēl: es piekrītu, ka dažu politiķu un valsts ierēdņu bezkaunībai nav robežu (bet arī mūsu sabiedrībā taču ir daudz bezkaunīgu cilvēku un viņi nav valsts pārvaldes pārstāvji...), tomēr bieži vien arī mūsu politologu un žurnālistu kritika nav adekvāta un faktos balstīta - apmēram "kaut ko dzirdēju, labi būtu uzrakstīt". Es esmu strādājusi ministrijā un zinu, KĀ galva jāsaķer, dzirdot un lasot nepatiesus un sagrozītus faktus - ir ļoti sāpīgi tādas reizes pārdzīvot. Un vēl mana pieredze liecina, ka lietas mēdz strauji mainīties un tas, kas neliekas nekas briesmīgs šodien, pēc pāris mēnešiem jau ir pavisam citā gaismā un liek mainīt cilvēka domas un rīcību (te es domāju autora pārmetumus par inflācijas apkarošanas plāniem).

Esmu par konstruktīvu kritiku, jo, manuprāt, pašlaik sabiedrībā valda tāds noskaņojums, ka valsts ierēdnis jau var darīt cik vien labi var un ar vislabāko/tīrāko sirdsapziņu, bet liela sabiedrības daļa ir pieradusi neanalizēt un reaģēt neadekvāti un prot tikai visu uzlūkot ar aizdomām. Man ir stingra pārliecība, ka pārliecināties par kādas darbības vai lēmuma pareizību var tikai, zinot visus lēmuma pieņēmēja rīcībā bijušos faktus. Varbūt darba neizpildīšanas vai citādas izpildīšanas pamatā ir it kā neliela tehniska lieta, kas ir piespiedis pieņemt, it kā no malas skatoties, "nepareizu lēmumu".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


xx 26.09.2007 09:09
raksts ir labs, tikai - vai nevar to visu pateikt īsāk? Kurš gan spēj visas šīs asprātības izlasīt un vēl apdomāt un reflektēt?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Aleksis 25.09.2007 21:08
I.Ijabs: Simpātiskais Nils Ušakovs, Latvijas politikā pieredzējušie un visnotaļ saprātīgu iespaidu atstājošie Jānis Urbanovičs un Boriss Cilēvičs, vēl kopš Rīgas domes laikiem populārais Sergejs Dolgopolovs ir kompānija, kura patīkami izceļas uz cinisku naudasmaisu un histērisku moralizētāju fona. To ievērojuši, vēlētāji apvienību apveltīja ar veseliem 17 mandātiem. Nav noliedzams, ka SC raksturo spēja konstruktīvi strādāt arī opozīcijā...

Autora secinājums no tā nemainās, bet var arī vieglāk pamatot to, ka SC ir darījuši visu iespējamo, lai būtu "permanentā opozīcijā". Pietiek palasīt jebkādas "saprātīgu iespaidu atstājošā" B.Cilēviča publikācijas par nacionālajiem jautājumiem krievu presē. Un arī SC programmas izteikumus (sal. http://www.saskanascentrs.lv/index.php?text&id=100&level=1 ): Использование языков в сфере государственного управления должно отражать многокультурный характер общества: «Центр согласия» — за один государственный язык и широкое использование языков меньшинств, законодательное закрепление статуса русского — языка крупнейшего меньшинства, в общении с властями, в прессе, в публичной информации и в образовании в соответствии в реальными потребностями и на основе принципов Европейской Рамочной конвенции о защите национальных меньшинств.

Tā ir prasība pēc oficiāla statusa krievu valodai - liekvārdīgā, bet nepārprotamā formulējumā.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs