Vakar vēlā vakarā Tatjanas Ždanokas un citu eirodeputātu ierosinātajās debatēs par Eiropas Komisijas ārkārtas atbalstu grūtībās nokļuvušajām ES valstīm, komisārs Hoakīns Almunja neparasti skarbā valodā pārmeta Latvijai sliktu, bezatbildīgu politiku pēdējos gados, kas noveda pie pašreizējās dramatiskās situācijas.

Grūti ir nepiekrist komisāram, jo, neskatoties uz krīzes globālo mērogu, nebūt ne visas valstis, ieskaitot Igauniju un Lietuvu, ir tādā pašā situācijā, kā Latvija.

Neskatoties uz plaši izplatīto aizspriedumu, ka Komisija vainojama pie algu un pensiju nogriešanas, Almunja uzsvēra, ka visās sarunās Latvijas pārstāvjiem tiek stingri atgādināts, ka budžeta konsolidācija nevar notikt uz visvājāko slāņu rēķina. Šo pat otrdien viņš esot mēģinājis pārliecināt nenosaukto Latvijas valdības pārstāvi par nepieciešamību pieņemt «progresīvo» 2010.gada budžetu, taču Almunja atzīmēja, ka Komisijas pilnvarās neietilpst iespēja mainīt dalībvalstu nodokļu sistēmu,– ne pārāk slēpts mājiens par progresīvā nodokļa ieviešanas vēlamību.

Deputāts Krišjānis Kariņš no labēji-centriskās Eiropas Tautas partijas grupas kritizēja pārāk «šaurus», viņaprāt, finansiālā atbalsta nosacījumus, un aicināja tos paplašināt, iekļaujot pasākumus tautsaimniecības atdzimšanai. Kariņa kungs, acīmredzami, ir sajaucis Eiropas strukturālos fondus, kas tiek izmantoti šim nolūkam, un ārkārtas finansiālo atbalstu kritiskā situācijā. Kariņa kunga aicinājums izklausījās jo īpaši naivi, jo viņš nepaskaidroja, kādas ir garantijas, ka mainoties nosacījumiem, Latvija spēs godīgi un efektīvi apsaimniekot naudu.

Vai Komisija var izdarīt vairāk sociālo tiesību ievērošanai dalībvalstīs, ir atsevišķs jautājums, ko pacēla Ždanoka, un par to noteikti vēl būs diskusijas – īpaši pēc Fundamentālo tiesību hartas stāšanos spēkā ar Lisabonas līgumu. Tomēr šobrīd ir skaidrs, ka Komisija piedāvā vienīgo izeju no situācijas. Šī izeja ir sāpīga, taču ne jau Komisijas vainas dēļ, un alternatīvas tai ir defolts, devalvācija un demokrātijas bēres.