Atslēgvārdi:

Aktuālu problēmu pārskats izglītības politikas veidošanai

Gada pārskata "Pārmaiņas Latvijas izglītībā: izaicinājums sistēmas vadībai" recenzija

Iesaki citiem:

XXI gadsimta apzīmējumos gandrīz vienmēr figurē vārds izglītība. Tiek rakstīts par zināšanu balstītu ekonomiku, mūžizglītības laikmetu, izglītības prioritāti, cilvēkkapitāla un sociālā kapitāla nozīmi šajā gadsimtā utt. Tas viss pievērš arvien lielāku uzmanību situācijai izglītības laukā, galvenajām problēmām tās attīstībā un arī iespējamajiem problēmu risināšanas ceļiem. Šādā aspektā autoru sagatavotais rakstu krājums ir vērtējams pozitīvi, jo Latvijā publikāciju par aktuāliem izglītības jautājumiem joprojām trūkst.

Krājumā saturs ir grupēts ap četriem jautājumiem, no kuriem pirmie trīs ir savstarpēji ļoti cieši saistīti un katrs nākošais ir kā turpinājums iepriekšējam – no izglītības kvalitātes izpratnes un tās salīdzināšanas iespējām caur centralizētajiem eksāmeniem līdz skolotāju gatavošanai augstskolās un esošo pedagogu profesionālās meistarības pilnveidošanas sistēmas apskatei. No šī rakstu kopuma var izcelt J.Eglīša rakstu “Izglītības kvalitātes mērīšana” ar vispusīgu skatījumu un R.Nikrences, L.Ūbeles un Ņ.Lobanovskas rakstu “Skolas vecuma bērnu sociālās korekcijas sistēma Latvijā” ar maz zināmu, bet ļoti aktuālu problēmas nostādni.

Ceturtais nodalījums, kas veltīts vairākām augstskolu problēmām, tematiski mazliet nodalās. Te apskatīta studentu finansēšanas sistēma, augstskolu īpašuma izmantošana, nodokļu pielietojums, kas faktiski ir izglītības ārējo nosacījumu aplūkošana. Tomēr šis materiāls nerada kopējā darbā disonanci. Raksti ir nozīmīgi un aktuāli, piemēram, interesi izraisa R.Kašas priekšlikumi par finansiālā atbalsta sistēmas studentiem pārveidošanu (“Studentu finansēšana un augstākās izglītības pieejamība Latvijā”), I.Bergas un M.Bērziņa materiāls “Augstākās izglītības izmaksu un ieguvumu etniskā un dzimumu dimensija” ar svaigu skatījumu, kā arī augsta ranga profesionāļu J.Dzeņa, I.Lāča un J.Stoņa “Nodokļu un īpašumtiesību jautājumi augstākajā izglītībā”. Līdzīgi kā A.Šņitņikovs ir izanalizējis Daugavpils Universitātes absolventu pozīcijas darba tirgū, varētu būt veikta arī pārējo augstskolu absolventu darba tirgus analīze vispirms jau pašu Latvijas augstskolu vajadzībām – izvērtēšanai Padomnieku konventos, augstskolu Senātos un fakultāšu domēs, kā arī studiju kvalitātes pilnveidošanai un augstskolu attīstības vīziju izstrādei.

Pie kopēja sagatavotā materiāla pozitīva novērtējuma gribu izteikt dažas pārdomas un atziņas:


  1. Raksta “Bezatzīmju vērtēšanas sistēma pamatizglītībā” autores (L.Liepiņa, V.Sūniņa, V.Reķe) aizstāv bezatzīmju sistēmu nepieminot, ka no jauna ir izvirzījies jautājums par atgriešanos pie iepriekšējās vērtēšanas sistēmas ar atzīmēm un izvērsta pētījuma nepieciešamības pēc abu sistēmu rezultātu (bērni, vecāki, skolotāji) salīdzināšanas, kā arī jaunieveduma efektivitātes novērtēšanas. Diskutējams ir autoru apgalvojums, kas dots secinājumos, ka pirmo klašu skolēni veiks pašvērtējumu par savām prasmēm un uzņemsies atbildību par rezultātiem. Tāpat, vai t.s. portfolio veidošana par katru skolēnu nepārvērtīs skolotāju par arhivāru (34. lpp.)?


  2. Raksta “Latvijas administratīvi teritoriālās reformas ietekme uz izglītību” autoru (I.Didže, B.Tivča) darba saturs vairāk atbilst valsts un pašvaldību izglītības politikas raksturojumam nekā administratīvi teritoriālās reformas ietekmei uz izglītību. To apstiprina arī darba secinājumi.


  3. Rakstā “Skolotāju sagatavošana augstskolās” A.Geske, A.Grīnfelds, A.Kangro un J.Zaķis izvirzījuši ļoti būtisku problēmu – skolotāju sagatavotības līmeni. Autori ir skāruši tematiski daudzveidīgus aspektus, piemēram, globālo ekonomiku, reģionalitāti, kultūru, vērtības, valodu apguvi. Liela uzmanība pievērsta secīgā skolotāju izglītības modeļa trūkumu un ‘integrētā’ modeļa priekšrocību izcelšanai. Pozitīvi vērtējama mūsdienu problēmu aktualizēšana saskaņā ar Boloņas deklarāciju un skolotāju izglītošanas modeļiem, kā arī autoru vēlme izgaismot skolotāju izglītības produktivitātes aprēķinu un analīzes metodes. Skolotāju sagatavošanas problēmas ir valstiski aktuālas arī saistībā ar budžeta vietu finansējumu, kredītu dzēšanu un neapšaubāmi sagatavošanas kvalitātes celšanu, tāpēc uzskatu, ka tās ir jāpēta arī tālāk, piemēram, ierosinu paplašināt šo pētījumu ar plašāku augstskolu darba analīzi skolotāju sagatavošanā. Bez tam svarīgi būtu veikt arī topošo skolotāju profesionālās kompetences apzināšanu, noteikšanu, kā arī akcentēt problēmas, kas saistītas ar programmu izveidi un kredītpunktu sadali saskaņā ar šīm kompetencēm un laikmeta prasībām.


  4. Rakstā “Pedagogu profesionālās meistarības pilnveides sistēmas aspekti” M.Seile lielu uzmanību velta ļoti nozīmīgai pedagoģijas problēmai – skolotāju profesionālai meistarībai, no kā atkarīgs skolēnu izglītības un audzinātības līmenis, gala rezultātā – visas sabiedrības kvalitāte, kā arī tālākizglītības finansējumam, kas var būtiski sekmēt skolotāju meistarību.

    Rakstā ieskicēta administratīvo pārmaiņu (biežās ministru maiņas) negatīvā ietekme uz izglītības sistēmu kopumā un secināts: “Tas attiecas arī uz struktūrām, kas atbild par pedagogu tālākizglītību...”, konkrēti gan neatklājot, kādā veidā minētā ietekme realizējas.

    Autore parāda, ka ir uzsākta “profesionālās pilnveides programmu piedāvātāju apzināšana..., programmu saskaņošana..., apkopošana IZM mājas lapā”. Taču nevar gūt priekšstatu par to, kāds ir piedāvājums, kā šīs programmas vērtē pedagogi, darba devēji, jo spriest par programmu kvalitāti pēc Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas secinājumiem vien, manuprāt, ir par maz.

    M.Seile ir ļoti pesimistiska par pieejamās informācijas kvalitāti apskatāmajā problēmā. Autore secina, ka “gandrīz neeksistē ticami un atzīti fakti par norisēm tālākizglītības sistēmā Latvijā (..), nav ticamas informācijas analīzei…”

    Tā kā autore ievadā norāda, ka “aplūkos ar pedagogu profesionālās pilnveides sistēmu saistītus aspektus” vai precīzāks nebūtu virsraksts “Pedagogu profesionālās meistarības attīstības (vai pilnveides) aspekti”, jo rakstā nav atklāta profesionālās meistarības pilnveides sistēma, bet akcentēti, autores vārdiem, “profesionālās meistarības pilnveides pasākumi”?

    Turpmākajos pētījumos par šo problēmu lietderīgi būtu vairāk pievērsties konkrēto tālākizglītības programmu satura un realizācijas analīzei (šinī rakstā vairāk skarti ārējie apstākļi, kas ietekmē kvalitāti).

    Ir vērts arī papētīt Latvijas vēsturisko pieredzi skolotāju kvalifikācijas paaugstināšanā, kura dažādos laikmetos gan formas, gan satura, gan organizācijas ziņā sniedz ne vienu vien pozitīvu piemēru.



Uzskatu, ka kopumā pārskatā aplūkoto jautājumu loks ir aktuāls un pārskats noteikti pielietojams tālākā izglītības politikas veidošanā.

Lielākā daļa Sorosa fonda - Latvija un Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS Izglītības gada pārskatā iekļautie materiāli ir izmantojami Augstākās izglītības padomes darbā, strādājot gan pie augstākās izglītības finansēšanas sistēmas pilnveides, pie valsts apmaksāto budžeta studiju vietu struktūras analīzes nozaru griezumā, universitāšu reformas programmas, augstskolu akreditācijām, kā arī daudziem citiem jautājumiem.


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Parm izgl 255x203

Pārmaiņas Latvijas izglītībā: izaicinājums sistēmas vadībai. Pārskats par izglītību Latvijā 2001./2002. gadā Autors: Jānis Eglītis, Ilvija Vule, Līga Krastiņa, Brigita Zepa, Līga Liepiņa, Valentīna Sūniņa, Valda Reķe, Inese Didže, Brigita Tivča, Rita Nīkrence, Andrejs Geske, Andris Grinfelds, Andris Kangro, Juris Zaķis, Mārīte Seile, Rita Kaša, Aleksejs Šņitņikovs, Ilz