Atslēgvārdi:

Akmens ir, bet kur un kāds? Par Dziesmusvētkiem 4

Ja biļešu cenas tiktu atbrīvotas, tad dziesmusvētku estrādi piepildītu dažādi turīgi tipi, kuriem šis pasākums būtu kārtējā bagātības izrādīšana, bet patiesie koramākslas cienītāji, nokāruši garos degunus, sēdētu pie TV aparātiem.

Iesaki citiem:

Latviju tauta saskaitusies par Dziesmusvētku biļešu dalīšanu. Dusmām ir divi slāņi. Pirmais ir par to, ka nevarēja ērti nopirkt biļetes. Daļa tautas bija stāvējuši garās rindās, pat nakti pie kasēm pārlaiduši, un vēlāk vēl ilgi soli pa solim mīņājušies kasup. Skaidrs, ka dusmīgi. Vēl cita daļa bija zemajā startā gaidījuši pie datoru klaviatūrām un cerējuši, ka nupat ar diviem klikšķiem visi n tūkstoši vienlaicīgi spēs iepirkt kārotās durvju kartes. Tomēr elektroniskā sistēma arī šos sakārtoja kaut kādā rindā un tad beigās izrādījās, ka daļa no startētājiem tomēr pie biļetes nebija tikuši un ņēmās šķendēties tviterī un citur sociālajos tīklos. Sak – kā tad tā, mēs nodokļus maksājam (lai gan īstenībā vismaz puse nemaksā) un tad nevar tik vien kā mums nodrošināt ērtu un garantētu tikšanu pie biļetēm…

Ir divi veidi, kā skatīties uz Dziesmusvētkiem: kā uz preci vai kā uz sabiedrisku labumu. Ja tā ir prece, tad jārīkojas atbilstoši tirgus likumam, kur pieprasījums, piedāvājums un cena ir noteiktās attiecībās. Ja pieprasījums ir liels, bet piedāvājums zems, cena aug kamēr izlīdzinās kādā līmenī, kur gandrīz visu var izpārdot, kamēr nieks paliek pāri, bet to tad izdala nabagajiem vai deputātiem. Ja Dziesmusvētkus traktējam kā preci (un izskatās, ka tie, kas runā par radošajām industrijām un kultūru kā pārdošanas elementu un Dziesmusvētkiem kā tūristus pievilinošu festivālu, domā tieši šādi), tad ir skaidrs, ka biļešu cenas bija vienkārši pārāk zemas. Beigu beigās jau tās izlīdzināsies, pa vidu ļaujot nopelnīt vienam otram spekulantam. Šajā ziņā no tirgus tik un tā nekur aizbēgt nevarēs – biļetes jau tagad ir tirgū un tātad Dziesmusvētki de facto ir prece. Tomēr tirgus nav nekāds godīgais preču izplatītājs. Ja biļešu cenas tiktu atbrīvotas, tad dziesmusvētku estrādi piepildītu dažādi turīgi tipi, kuriem šis pasākums būtu kārtējā bagātības izrādīšana, bet patiesie koramākslas cienītāji, nokāruši garos degunus, sēdētu pie TV aparātiem.

No otras puse var uzskatīt, ka Dziesmusvētki ir sabiedrisks labums (tāds kā izglītība un veselība un sociālā drošība). Tādā gadījumā ir klaji nepareizi biļetes vispār iepludināt tirgus sistēmā. Tad ir jāapzinās, ka biļešu loma ir nevis pārdot Dziesmusvētkus par visaugstāko cenu, bet gan tikai garantēt ieeju. Pati biļešu izplatīšana jābalsts līdztiesīguma principā. Tādā gadījumā ir jāizdomā kaut kāds veids, saskaņā ar kuru katram Latvijas iedzīvotājam, kurš vēlētos šo publisko labumu izmantot, būtu dotas vienādas iespējas tikt pie šī labuma. Šajā ziņā manuprāt labākais piemērs Vīnes filharmonijas pieredze. Proti, biļetes uz slaveno Jaungada koncertu tiek izlozētas reizi gadā (mums tad būtu attiecīgi – reizi četros gados) starp tiem, kas ir savlaicīgi pieteikušies. Turklāt tas nenozīmē, ka loterijā laimējušie varēs tikt iekšā par brīvu. Biļetes tik un tā būs jānopērk. Lai atbaidītu spekulantus, varētu pat prasīt zināmu drošības naudu (piem 50% apmērā no biļetes cenas), piesakoties uz lielo Dziesmusvētku loteriju. Pēc izlozes cilvēks varētu izvēlēties – vai viņš vēlas naudu saņemt atpakaļ, vai ziedot Dziesmusvētku fondam. Tā kā liela daļa izvēlētos neņemt atpakaļ naudu, kura jau kādu pusgadu ir bijusi tikpat kā iztērēta, veidotos papildu finansējuma avots. Tomēr arī šajā gadījumā ne viss ir ideāli, jo loterija (ja vien tā nav globāla) varētu ar garu degunu pie TV ekrāniem atstātu ārkārtīgi ieinteresētos tūristus no visas pasaules, kas, kā mums tiek teikts, ir gatavi maksāt teju jebkādu naudu, lai tikai varētu paskatīties uz dziedošajiem latviešiem.

Tirgus un sabiedriskā labuma sistēmu sajaukšana Latvijā ir ļoti populāra.Veselības sistēma un izglītības sistēma šādi jau strādā, bet rezultāti ir bēdīgi. Tāpēc līdz nākamajiem Dziesmusvētkiem vajadzētu izvēlēties, kurā nodaļā tos iegrāmatosim.

Otrais slānis tautiešu neapmierinātībai biļešu jautājumā ir tas, ka liela daļa biļešu tik tiešām tiek izplatīta pēc sabiedriskā labuma principa, bet ‘sabiedrība’, kurai labumi pienākas, šajā gadījumā ir politiskā, administratīvā un Dziesmusvētku elite. Turklāt ne tikai viņi, bet arī vismaz viens viņu ģimenes loceklis, jo šķiet, ka bezmaksas ielūgumi tiek izsniegti diviem cilvēkiem. Šāda sadalījuma negodīgums ir acīmredzams. Ja runa ir par to, ka vajadzētu Dziesmusvētku izdaiļošanai piepulcināt kādu amatpersonu, kuras darba pienākumos ir ‘reprezentatīvā funkcija’ (Prezidents, Ministru Prezidents, Saeimas priekšsēdis, kultūras ministrs), tad viņiem jāiekārto īpaša tribīne, viņi tur jāiesēdina un lai atstrādā savu algu. Tomēr ir skaidrs, ka patlaban runa nav bijusi par svētku krāšņuma vairošanu, bet gan vienkārši par to, kā glaimot pie publiskās naudas zutņa sēdošajai elitei. Starp citu, tieši tādi skaidrojumi arī šur tur ir izskanējuši (deputātiem un augsta ranga birokrātiem jādod brīvbiļetes, lai viņi redz, kāpēc diriģentu darbs jāapmaksā arī starp svētkiem).

Savāds ir arī brīvbiļešu stāsta finansiālais aspekts. Kopējais brīvbiļešu skaits ir 11% no visām biļetēm jeb 8805 gabali. Biļetes, piemēram, Mežaparka estrādē maksā no 3 līdz 30 latiem. Diez vai ielūgumiem tiek rezervētas lētākās biļetes, droši vien kaut kur pa vidu – tādas, kuru cena ir lati 12. Tādā gadījumā Dziesmusvētku rīkotāji vieglu roku šķīrušies no kādiem 100 000 latu. Šis skaitlis ir diezgan ‘interesants’ divu nerimstošu žēlabu kontekstā. Proti, no vienas puses koru industrijas pārstāvji nebeidz atgādināt, ka šai kultūras jomai un it īpaši Dziesmusvētkiem hroniski trūkst naudas. No otras puses valsts pārstāvji nebeidz teikt, ka naudas valstij vispār teju nav un tāpēc budžets ir kā skrūvspīlēs. Un te pēkšņi 100 000 iztērēti brīvbiļetēs. Turklāt tas noticis laikā, kad to pašu publisko telpu piepilda pieprasījumi pēc papildu koncertiem un citādi paustas prasības pēc vairāk biļetēm. Nav šaubu, ka šīs bijļetes, ja tās būtu ielaistas tirdzniecībā, tiktu izpirktas un tātad Dziesmusvētku organizētājiem būtu par 100 000 latu vairāk. Nav arī šaubu, ka lielākā daļa un varbūt pat visi no tiem, kas šos ielūgumus saņēma, varētu nopirkt biļetes paši. Tātad – grozies kā gribi – 100 000 nosviesti zemē. Vai arī no otras puses – Dziesmusvētku organizatoriem valsts ir piešķīrusi 100 000 par daudz. Līdzīgi kā gadījumā ar 8 latiem, kurus valst budžets rezervē ikvienam bērnam neatkarīgi no tā vai vecāki ir turīgi vai nabagi, arī šī summa labi demonstrē, kāpēc Latvijas budžetā hroniski trūkst naudas. Tā vienkārši tiek dota nevis pēc saprāta principiem, bet tā, lai izskatītos smuki un vēlētājiem varētu palielīties.

Tomēr šeit nepieciešams pakustināt vienu vēl daudz fundamentālāku jautājumu, kas mani nebeidz urdīt ikreiz, kad dzirdu patētiskās runas par Dziesmusvētkiem kā latviešu nācijas un kultūras fundamenta stūrakmeni. Proti: kas notiktu, ja vienā jaukā dienā valsts vairs nevarētu vai negribētu piešķirt naudu? Pēc loģikas, kas izriet no publiskajā telpā dzirdamajiem naudas pieprasījumiem, Dziesmusvētki nomirtu bada nāvē vienas vai divu sezonu laikā. Ja tā, tad mums ir viena pamatīga problēma: mums ir kultūras stūrakmens, kurš pats balstās uz visai satrunējušas un tievas valsts budžeta stutes. Un tādu stūrakmeņu mums ir vēl daudz.

Tomēr atļaujiet man paust lielāku optimismu attiecībā uz Dziesmusvētku likteni nulles budžeta apstākļos. Es domāju, ka arī tad, ja birokrāti un politiķi nedotu Dziesmusvētkiem ne pušplēstu vērdiņu, tie tomēr izdzīvotu un varbūt pat uzplauktu. Uz to norāda milzīgais entuziasms attiecībā uz biļešu pirkšanu. Ja tā ir taisnība, tad balstīt Dziesmusvētkus no valsts budžeta ir gluži nepareizi. No budžeta ir jāfinansē tādi pasākumi, kuri nevar un nekad nevarēs paši sevi uzturēt (kā, piemēram, sociālās drošības sistēma, veselības un pamatizglītības sistēma). Valsts kasē sakrātos sabiedrībai piederošos līdzekļus, kurus pieņemts dēvēt par ‘budžeta līdzekļiem’ ir jāpiešķir tiem sabiedrības locekļiem un tiem pasākumiem, kuriem tie ir tiešām vajadzīgi nevis tiem, kuru finansēšana izskatās smuki. Tas tāpēc, ka ‘smukā dalīšana’ beigu beigās noved pie nabadzības un atpalicības, kuru Latvijas valsts pēdējo 20 gadu laikā ir izbaudījusi pārpārēm.

PS: pie mums pieņemts, ka pēc skandāla tiek teikts: nu, labi, ja jau tā nevar, tad nu arī nedarīsim un aizliegsim visu. Argumentum ad absurdum piekritēji noteikti teiks: ko tad tas Sedlenieks te tagad grib, lai vispār nebūtu neviena bezmaksas ielūguma un vai tiešām viņš grib, lai ne prezidents ne kultūras ministrs nebūtu dziesmusvētkos? Muļķības. Varu iedomāties divas grupas, kurām ielūgumus noteikti jāturpina dot: 1) tie, kuri piešķir svētkiem papildu krāšņumu (valsts pašas augstākās amatpersonas, varbūt kāds smalks ārzemju viesis utml) un 2) tie, kuri dzīves apstākļu dēļ nevarētu baudīt šo pasākumu, bet gribētu – piem., bāreņi, nabadzīgie un citi dzīves pabērni.


*Raksts pārpublicēts no Klāva Sedlenieka bloga

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Daiga Kamerāde

Lieliska argumentēta analīze - ažiotāža ar DzSv biļetēm kārtējo reizi pārvērtīsies par farsu. Biļešu loterija varētu darboties - tā tika izlozētas biļetes uz Londonas Olimpiskajām spēlēm. Gribētāju bija krienti vairāk nekā biļešu, bet vismaz šādā veidā katram gribētājam vienlīdzīgas iespējas. Lai atturētu spekulantus, viens cilvēks var pieteikties tikai uz ierobežotu biļešu skaitu, uz biļetēm ir uzdrukāts pircēja vārds un pie ieejas jāuzrāda personu apliecinoši dokumenti. Ja loterijas mājas lapa būs angliski un vēl pāris valodās, arī ārzemnieki varēs mēģināt tikt pie biļetēm.
Vēl viens risinājums- katram dziesmu svētku dalībniekam izsniegt pāris biļetes ( kā pateicību par šiem svētkiem) un lai tad viņš vai viņa dot tās, kam grib. Galu galā šie svētki mums ir lielākoties pateicoties tiem dejotājiem dziedātājiem, kas bez maksas velta savu brīvo laiku šo svētku tapšanai.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Etiķete

Izlozes princips ir interesants, bet gribētu atgādināt, ka ņemot vērā, ka viss šis pasākums lielā mērā balstās uz svētku dalībnieku - dziedātāju un dejotāju entuziasmu, būtu tikai godīgi, ja viņiem tiktu dotas kādas priekšrocības. Daudzi tomēr tērē laiku, naudu, ņem brīvas dienas, lai varētu šo "preci" "saražot". Ja nu visi skatītāji būs tikai radinieki, lai nu būtu. Gribi iet uz svētkiem, ej dziedāt.
Par godaviesiem - 3 augstākās amatpersonas +KM un bijušajiem diriģentiem. Cik nu var vērot no publiskajām izpausmēm, daudzi no deputātiem vidējo kultūras līmeni nudien neceļ...

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
m.

Pieņemsism, ka kāds dziesmusvētku dziesmas (dziesmu svētku izpildījuma - t.i. amatieru koru un orķestru izpildījumā) ierkstītu CD, noņemtu nost zīmolu "Dziesmusvētki" un tad palaistu brīvajā tirgu. Daudz būtu pirkt gribētāju?

Nešaubos, ka katram latvietim ir reizes, kad šadu mūziku ir vajadzība klausīties (vismaz populārākās dziesmas kā "Manai Dzimtenei"), bet šaubos, vai šī brīži ir sevišķi bieži. Un biļešu pircēji drīzāk ir zīmola un statusa pircēji un nevis šādas mūzikas pircēji.

Tākā visa ažiotāža kādā brīdī draud pārvērsties par šīs valsts neglītā kailuma aklāšanos.