Atslēgvārdi:

Aizstāvēt un reformēt

"Diena" 25.11.2004

Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozo intervijā Dienas korespondentei Briselē Sanitai Jembergai un vēl septiņiem ietekmīgiem Eiropas laikrakstiem

Iesaki citiem:

Jūsu pirmā darba diena sākusies ar skandālu par Francijas komisāra Žaka Baro sodāmību, un jūsu preses sekretāre pēc stundas iztaujāšanas tā arī tieši nepateica, ka jūs viņu simtprocentīgi atbalstāt.

Es simtprocentīgi atbalstu visus savus komisārus, un ne tikai es — Eiropas Komisiju pilnībā atbalstīja arī valdību vadītāji un Parlaments. Kas attiecas uz Ž.Baro kungu, paskaidrojumi, ko viņš sniedz vēstulē Eiropas Parlamentam, ir pietiekami.

Ja jūs būtu iepriekš zinājis, ka Ž.Baro kungs ir sodīts, vai jūs būtu prasījis Francijai viņu nomainīt? Jūs taču atteicāties no Latvijas pārstāves, lai gan viņa pat nebija tiesāta ziedojumu skandālā.

Es nekad neatbildu uz hipotētiskiem jautājumiem, ko es būtu darījis vai ko es darītu. Bet ļaujiet man atbildēt par Latviju un Ūdres kundzi. Tas bija pilnīgi cits gadījums. Viņu Parlaments neuzskatīja par piemērotu komisāra postenim, bet Ž.Baro kungs ir komisārs jau kopš aprīļa Prodi komisijā un pat tad, kad Parlaments uzzināja par dzēsto sodāmību, tas tik un tā nobalsoja par manu komandu. Ūdres kundzi Parlaments neuzskatīja par pareizu izvēli. Un man problēma ar Ūdres kundzi bija viņas paziņojumi pret Eiropu, par kuriem es nekad nebiju informēts, bet tie bija ļoti kritiski — ka Latvijai nevajag iestāties Eiropas Savienībā, bet izvēlēties kaut kādu dīvainu asociāciju! Tas man bija nopietns arguments, jo es nepieņemu lēmumus par cilvēkiem, balstoties uz baumām.

Vai tas, kas ir noticis pēdējās nedēļās, nav radījis pamatu lielākai eiroskepsei — mēs esam pieredzējuši slikti vadītu epizodi ar Butiljoni un tagad korupcijas triepienu pār Baro. Ko jūs grasāties darīt?

Mēs nevaram kritizēt Eiropas Savienību par to, ka tā ir birokrātiska, un tai pašā laikā sūkstīties, ka tā ir demokrātiska. Es apsveicu to, ka notikušais ir radījis debates dalībvalstīs. Cik daudz mūsu valdībām ir 66% atbalsts parlamentos? Eiropas Komisija tiek pārbaudīta vairāk nekā jebkura valdība, iecelšanas process ir unikāls. Vai tas ir slikti Eiropas Savienības institūcijām? Nē, tas dod lielu autoritāti. Varbūt to pašu vajadzētu ieviest attiecībā uz nacionālajām valdībām (smejas).

Bet vai uzskatāt, ka jūs rīkojāties pareizi, sadalot portfeļus un arī attiecībās ar parlamentu?

Ar informāciju, kas man bija tajā brīdī, tās bija pilnīgi pareizas izvēles. Un daļa no informācijas nebija zināma sabiedrībai. Es esmu pilnīgi pārliecināts — ja es būtu atteicies no Butiljones uzreiz, Eiropas Tautas partija šo komisiju noraidītu. Prese deva iespēju izteikties tiem, kas bija pret Butiljoni, un es negribu kritizēt presi, jo tas bija materiāls ziņām. Bet tiem, kas bija par Butiljoni, nebija tikpat daudz iespēju tikt uzklausītiem — poļi, ungāri, čehi, britu konservatīvie ir piemērs. Mums ir jāsaprot, ka Eiropā ir pilnīgi jauna situācija — mums ir bijušās komunistu valstis, kam ir ļoti spēcīgas izjūtas saistībā ar faktu, ka bijušais komunists var būt komisārs, bet katolis nevar. Polijā tas bija ļoti emocionāls jautājums — lielākajā daļā tā saukto Rietumu valstu tā nebija, bet Polijā ir. Kad cilvēki saka, ka Barrozo nenovērtēja situāciju... Es nekad nenovērtēju situāciju par zemu. Atsaucot balsojumu, mēs izvairījāmies no nopietnas krīzes, jo tas, kas notika tagad, nebija krīze, bet varēja būt. Vai trīs nedēļas ir pasaules gals? Man nebūtu nekādu problēmu atzīt, ka es esmu pieļāvis kļūdas — es jau no paša sākuma sapratu, cik nopietna ir situācija ar Parlamentu, cik nopietns un jūtīgs ir jautājums par Butiljoni. Mēs būtu varējuši uzvarēt ar ļoti nelielu vairākumu, vai, kas ticamāk, zaudēt, tāpēc es pieņēmu pareizo lēmumu — atliekam apstiprināšanu un meklējam risinājumu.

Jūs sagaida smaga cīņa par ES budžetu 2007.—2013.gadam, un valstis, kas iemaksā budžetā vairāk, nekā saņem, prasa samazināt iemaksas līdz 1 procentam no iekšzemes kopprodukta, kamēr komisija grib 1,14%. Kāds ir jūsu viedoklis?

Es palieku pie Prodi komisijas piedāvājuma, kas man šķiet pareizs — ja Eiropai ir lieli mērķi, tiem ir jābūt nodrošinājumam. Mēs nevaram teikt, ka mēs gribam darīt vairāk tieslietu un iekšlietu jomā, nodrošināt sociālo un ekonomisko atšķirību izlīdzināšanu ar desmit jaunajām valstīm, no kurām lielākā daļa ir zem Eiropas Savienības vidējā līmeņa, attīstīt pētniecību un enerģētikas, un transporta tīklus, un saglabāt to pašu budžeta līmeni. Bet man ir arī jāsaka, ka nevar saglabāt izdevumus tikai tāpēc, ka tie jāsaglabā. Mums ir jāpamato katrs eiro, ko mēs iztērējam ES līmenī, un tiem ir jārada pievienotā vērtība.

Beigās būs kompromiss.

Vai jūs domājat, ka valstis, kas prasa reformēt eiro stabilitātes paktu, piešķirs vairāk naudas tad, ja paktu mīkstinās?

Es negribu runāt par konkrētām valstīm, bet es ļoti labi sapratu Vācijas rūpes, jo tā ir īpašā situācijā — Vācijai nācās iztērēt daudz naudas valsts apvienošanā, kas bija vēsturisks panākums, bet dārgs. Vācija arī ir lielākais maksātājs Eiropas Savienības budžetā, un tajā pašā laikā ES likumi prasa tai saglabāt budžeta deficītu noteiktā līmenī. Tāpēc mums ir jāstrādā, lai atrastu risinājumu, bet manā skatījumā tas nenozīmē stabilitātes pakta beigas. Cilvēki mēdz aizmirst, ka eiro ir viens no lielākajiem Eiropas sasniegumiem. Pirms to ieviesa, daudzi ekonomisti, ieskaitot Nobela prēmijas laureātus, teica, ka tā būs ļoti vāja valūta. Tagad šķiet, ka eiro dažiem ir pārāk stiprs, nevis vājš. Ja mēs tagad radīsim šaubas par eiro uzticamību, tas būs nepareizi — eiro ir radījis mūsu zemās procentu likmes. Būt elastīgākiem pakta ieviešanā — jā, ņemt vērā ekonomiskos ciklus — jā, palūkoties uz vēl kādiem apstākļiem — OK, bet ir jāizvairās no ekstrēmisma abos virzienos. Tā sauktā Lisabonas stratēģija (Eiropas plāns, kā līdz 2010.gadam kļūt par konkurētspējīgāko ekonomiku pasaulē, kas balstīta uz zināšanām – Red.) nākotnei ir izšķiroša, jo tā attiecas uz izaugsmi un darba vietām. Mums ir jāsaprot, ka konkurētspēju varēs palielināt tikai ar reformām. Daudzas valstis jau izdarījušas drosmīgas lietas, bet mums ir vajadzīgi kopēji pūliņi un salīdzinājums — ko mēs darām, ko amerikāņi dara vai augošie tirgi Ķīnā un Indijā. Lai saglabātu Eiropas sociālo modeli, vienīgais veids ir to aizstāvēt un reformēt. Ja mēs gribam stabilu sociālu sistēmu un vides aizsardzību, Eiropā vajag izaugsmi — lai to panāktu, mums ir jābūt konkurētspējīgākiem. Tas ir vienkārši — ja nevaram, mēs zaudēsim. Turklāt jāatceras, ka daļa valstu vēl nav tikušas līdz tam, ko sauc par Eiropas sociālo modeli. Ir divi būtiski faktori — globalizācija un sabiedrības novecošanās. Mums vajag reformas nevis tāpēc, ka kāds ir atklājis Lisabonas stratēģiju, bet tāpēc, ka ir divas lietas, kas nav atkarīgas no mums — tirgus globalizācija, ko daudzās jomās vada tehnoloģiju revolūcija un kas notiks neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam vai nē, tā kā atliek vienīgi pielāgoties, un sabiedrības novecošana. Demogrāfija rada lielu slogu mūsu sociālajai sistēmai. Ja mēs nepielāgosimies šiem apstākļiem, mēs zaudēsim konkurētspēju. Labāk to darīt tagad nekā vēlāk. Labāk pēc pašu iniciatīvas, nevis būt spiestiem to pašu darīt vēlāk, bet jau bīstamos apstākļos. Politiski ir ļoti ērti gaidīt brīdi, kad situācija ir tik skaidra, ka nav citu alternatīvu. Ņemam Somiju, kas ir labs piemērs. Viņu premjers man teica, ka viens no iemesliem, kāpēc somi ir veiksmīgāki par citiem, ir tas, ka viņi ar Padomju Savienības sabrukumu bija spiesti tādi būt. Sabiedrība lieliski saprata, ka ir jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem. Mazas valstis var mainīties ātrāk, bet es ticu, ka cilvēki saprata, ka reformas vienkārši ir vajadzīgas. Manuprāt, zinātne un pētījumi ir viena no atslēgām — pētījumi, kā audzēt ekonomiku un saaudzēt to ar produktivitāti. Lielākā daļa no mums nesaprot, kā šīs lietas var savienot.

Daži uzskata, ka jūsos ir daudz kas labs, piemēram, lieliskas komunikatora spējas, bet citi, pat jūsu tuvākajā lokā saka, ka jums ir diezgan autokrātisks vadītāja stils, ka padomi jums nepatīk. Ir balsis, kas saka, ka problēmas, kas ir pieredzētas, pirms vēl sākāt strādāt, ir tiešas tā sekas. Vai šajos apgalvojumos ir daļa patiesības?

Nē. Es neesmu labākā persona, kas varētu to vērtēt, bet es neesmu no tā tipa — es daudz klausos, es respektēju citu viedokļus. Es esmu bijis ārlietu ministrs, un Portugāle ir ļoti hierarhiska. Bet politiski lēmumi ir politiski — pastāv atšķirība starp uzklausīšanu un solījumu ņemt vērā. Un vispār te ir pretruna — daži saka, ka es pārāk ilgi vilcinājos, lai uzklausītu Parlamenta viedokli!

Runājot par autokrātiskiem cilvēkiem, jūs ceturtdien tiksieties ar cilvēku, vārdā Vladimirs Putins, un daudzi saka, ka, pateicoties viņa valdīšanai, Krievija ir kļuvusi par valsti, kas nav sevišķi demokrātiska. Vai jūs piekrītat šim viedoklim un kā jūs grasāties veidot attiecības ar šo valsti? Un — otrais — daudzi kritizē Eiropas Savienību par acu aizvēršanu par to, kas notiek Čečenijā — atkarībā no tā, kam prasāt, tur vai nu iznīcina teroristus, vai arī slepkavo mierīgos iedzīvotājus. Ko jūsu ES grasās darīt šai sakarā?

Tā nav tikai Čečenija, paskatieties uz Irāku — dažreiz cilvēki saka, ka tur nogalina teroristus, citi saka, ka civiliedzīvotājus, dažreiz cilvēki runā par pretošanos. Šis ir ļoti sarežģīts jautājums — terorisms, ne tikai Čečenijā. Es ticu, ka mūsu interesēs ir stabila un demokrātiska valsts Krievija, kas var tikt galā ar jebkāda veida terorisma draudiem. Krievija no terorisma ir ļoti cietusi — tas, kas notika tai vietā, kā to sauca, Beslana, attēlus ar bērniem no turienes neviens nespēs aizmirst. Mums ir jāsaprot viņu pamatotās bažas par terorismu. Mūsu nostāja pret Krieviju vai jebkuru valsti ir, ka cīņā pret terorismu mēs nedrīkstam aizmirst mūsu vērtības. Mēs nedrīkstam pārdot dvēseli. Lieta, kas mūs atšķir no teroristiem, ir mūsu vērtības — to es gribētu teikt Putina kungam, ja man būs tāda iespēja.

Vai tas pats attiecas uz ASV?

Protams. Kad mēs nonākam pie cīņas pret terorismu, tas, kas saglabā mūsu pārākumu par viņiem, ir mūsu vērtības. Teroristi gribētu, lai mēs maināmies, lai mēs būtu kā viņi — tas, kas notika Abū Graibas cietumā, nav nekas tāds, ar ko kāds varētu lepoties. Bet tas ir principu jautājums.

Kad jūs runājat par to, ka jūsu komandā būs izmaiņas un Havjers Solana būs viceprezidents, izklausās, ka konstitūcija jau ir ratificēta. Ja kāda valsts neapstiprinās konstitūciju, kāds ir jūsu B plāns?

Mums ir jākoncentrējas uz A plānu (smejas). Mēs nedrīkstam domāt par plānu B.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti