Foto: ousby
Ļaujot vardarbībai kā normai ienākt ģimenē, tiek dota „zaļā gaisma” arī vardarbībai kā atbalstāmam konfliktu risināšanas veidam sabiedrībā kopumā. Vardarbības izskaušana ir svarīgs valsts uzdevums, kas īstenojams, atbildīgajām institūcijām nevis novēršoties, bet aktīvi iesaistoties.
Attīstoties cilvēktiesībām, aktuālas ir kļuvušas dažādu personu grupu tiesības, paredzot, ka tām ir jāpievērš īpaša uzmanība. Viena no minētajām personu grupām ir bērni, tikai jautājums — cik pilnvērtīgi viņi var īstenot savas tiesības un brīvības? Rakstā netiks izvērsts jautājums par bērnu pienākumiem, pieņemot, ka katrs ar tiem var iepazīties gan Bērnu tiesību aizsardzības likumā, gan citos normatīvajos aktos.
Bērns nav vecāku īpašums
1989. gada 20. novembrī Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) pieņēma Konvenciju par bērna tiesībām (turpmāk arī — Konvencija), pirmo reizi valstīm juridiski saistošā dokumentā atzīstot, ka bērns ir tiesību subjekts — lai gan bez rīcībspējas, tomēr cilvēks ar viņam piemītošām tiesībām un brīvībām. Viens no ANO Konvencijas rašanās iemesliem bija secinājums, ka bērniem kā atsevišķai personu grupai ir nepieciešams veltīt īpašu uzmanību un aizsardzību, ņemot vērā, ka bērni ir pilnvērtīgi sabiedrības locekļi, tomēr vēl tikai ceļā uz attīstību kā personības.
Bērna piedzimšana ģimenē ienes gan daudz prieka, gan uzliek lielu atbildību vecākiem. Bērns pirmajos dzīves gados ir pilnībā atkarīgs no savu vecāku spējas apzināties, cik bērns ir neaizsargāts un cik ļoti viņam ir nepieciešamas vecāku rūpes, kas ietver gan veltīto uzmanību bērnam, gan laiku, risinot jautājumus, kas ietekmē bērna attīstību. Tomēr ikdienas rutīnā daži no vecākiem piemirst, ka bērns ir individualitāte, nevis vecāku īpašums kā suns vai kaķis, ka bērns nav lelle, ar kuru var spēlēties, sarāt, nopērt, vienlaicīgi minētajām darbībām paliekot bez nopietnām sekām. Bērns jūt, domā, viņam ir savs viedoklis, lai arī bieži pretējs vecāku viedoklim, tomēr savs, un saskaņā ar Konvenciju viņam ir tiesības to izteikt[1]. Attiecībā uz jautājumu, vai bērns drīkst apsaukāt citu, viennozīmīgi arī bērna vārda brīvība nav absolūta un to var ierobežot, bet tikai likumos noteiktajā kārtībā.
Nenoliedzami bērna attīstībā īpaša loma ir vecāku veiktajai audzināšanai, kas ir gan vecāku pienākums, gan tiesības attiecībā pret bērnu. Lai gan vecāku un aizbildņu tiesības audzināt bērnu ir nostiprinātas nacionālajos normatīvajos aktos un starptautiskajos dokumentos, tomēr piešķirtās tiesības neatbrīvo vecākus no pienākuma ievērot bērnu tiesības, izvēloties audzināšanas metodes.
Bērnu pēršana ir fiziska vardarbība
Sabiedrībā aktuāla ir kļuvusi tēma par bērnu pēršanu kā vienu no efektīvākajām audzināšanas metodēm, diskusijās izskanējuši savstarpēji atšķirīgi viedokļi. Manā rīcībā nav statistikas datu, cik no vecākiem un aizbildņiem uzskata, ka bērnu pēršana ir atbalstāma audzināšanas metode, tomēr pēc izskanējušajiem viedokļiem publiskajā telpā var secināt, ka daļa no vecākiem un, iespējams, aizbildņiem pēršanu gan atbalsta, gan izmanto.
Bērnu tiesību aizsardzības likums sniedz skaidrojumu terminam „fiziska vardarbība”, kas ir bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu[2]. Izvērtējot sabiedrībā izskanējušo viedokli, ka „pēršana jau nav sišana”, rodas jautājums, kāda tieši ir atšķirība pašam bērnam? Vai tās ir mazākas sāpes vai mazāks pazemojums?
Aplūkojot fiziskas vardarbības definīciju un vērtējot, vai ir notikusi fiziska vardarbība pret bērnu, uzsvars ir jāliek ne tikai uz frāzi „bērna veselībai vai dzīvībai bīstams”, jo neviens nevar paredzēt, cik bīstams būs pēriens un kādas sekas tas atstās uz bērna veselību un dzīvību, bet gan īpaši uz vārdiem „apzināts spēka pielietojums”. ANO Bērnu tiesību komiteja savās rekomendācijās ir īpaši uzsvērusi, ka miesas sodi, lai cik viegli, ģimenē vai skolā un citās iestādēs vai soda sistēmā nav savienojami ar ANO Konvencijā par bērna tiesībām noteikto[3].
Nedrīkst aizmirst, ka, ļaujot vardarbībai kā normai ienākt ģimenē, tiek dota „zaļā gaisma” arī vardarbībai kā atbalstāmam konfliktu risināšanas veidam sabiedrībā kopumā. ANO Bērnu tiesību komiteja arī norādījusi, ka darbībām, kas vērstas pret vardarbību, tālab jābūt vispusīgām un jāuzsver neiecietība pret visām vardarbības formām. Fiziskas un citas smagākas vardarbības formas ir visvairāk iespējamas tur, kur vērojama ikdienas iecietība pret mocīšanu. Iecietība pret vardarbību vienā sfērā padara grūtāku pretestību pret vardarbību citā sfērā[4].
Valsts atbildība
ANO Konvencijas par bērna tiesībām pilnīga īstenošana visās jomās, kas skar bērna tiesības un likumiskās intereses, ir ideālā situācija valstī bērnu tiesību aizsardzības jomā. Tomēr, ja nespējam Konvencijā noteikto pilnībā īstenot, nav pareizi no tajā noteiktajām prasībām atteikties pavisam. Konvencijā noteiktā bērna tiesību ievērošana ir ikviena sabiedrības locekļa pienākums, un tā paredz valsts pienākumu domāt par metodēm, kā izskaust jebkāda veida vardarbību pret bērniem, veicot visus nepieciešamos pasākumus[5].
Valstij ir jāpalīdz vecākiem pildīt viņu pienākumus un jāveicina izglītojošu pasākumu īstenošana, piedāvājot alternatīvas bērnu audzināšanas metodes tiem vecākiem, kas par vienīgo efektīvāko metodi uzskata pēršanu. Tam jānotiek paralēli, bet nekavējoties pēc fakta konstatēšanas, ka ģimenē notikusi vardarbība pret bērnu. Cīņa par jebkāda veida vardarbības izskaušanu gan pret bērniem, gan sievietēm, gan citiem cilvēkiem ir svarīgs valsts uzdevums, kas īstenojams, atbildīgajām institūcijām nevis novēršoties, bet aktīvi iesaistoties.
Aicinu izvērst diskusiju nevis par pēršanu kā vienu no audzināšanas metodēm, bet gan rosināt vecākus, speciālistus, pārējo sabiedrības daļu savstarpēji dalīties pieredzē par dažādām bērnu audzināšanas metodēm, vienlaicīgi neaizmirstot ieklausīties arī blakus esošā bērna viedoklī.
____________________
[1] Convention on the Rights of the Child. http://www.ohchr.org/english/bodies/crc/index.htm
(Aplūkots 13.08.2007.)
[2] Bērnu tiesību aizsardzības likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 08.07.1998., Nr. 199/200
[3] Rokasgrāmata „Konvencijas par bērna tiesībām ieviešana praksē”, Apvienoto Nāciju Bērnu fonds, 2002., 265. lpp.
[4] Committee on the Rights of the Child – Day of General Discussion in 2001: Violence against children, Within the Family and in Schools. http://www.unhchr.ch/html/menu2/6/crc/doc/days/school.pdf (Aplūkots 13.08.2007.)
[5] Convention on the Rights of the Child. http://www.ohchr.org/english/bodies/crc/index.htm
(Aplūkots 13.08.2007.)