AIDS, ētika un sabiedrība 4

Lai paceļas balsis, kuras aicina prokuratūru atrast tos mediķus, kuri skolai pateica, ka Sašam ir HIV infekcija. Lai paceļas arī tās balsis, kuras atkal un atkal atgādina cilvēkiem, kas ir HIV infekcija un kas tā nav.

Iesaki citiem:

Vienpadsmit gadus vecs puisis. Iedomājieties - vienpadsmit gadus vecs bērns, kurš savos dzīves pirmajos gados jau ir iemācījies lietot intravenozās narkotikas un kurš gluži sakarīgā kārtā, jo Latvijā nav sakārtots jautājums par šļirču apmaiņu (un tik mazam bērnam tāpat diez vai kāds dotu tīru šļirci), ir inficējies ar HIV vīrusu.

Pagājušajā nedēļā Latviju apšalca vēsts par mazo Sašu, kurš ir izārstējies no narkomānijas (padomājiet vēlreiz - 11 gadus vecs puika!!!) un ir gatavs iet skolā. Bet kas to ļāva? Rīgas skolā, kuru Saša gribēja apmeklēt, durvis tika aizcirstas viņam deguna priekšā. To redzēja televīzijas kameras, un tā mēs visi par to uzzinājām. Taču šķiet, ka laikrakstos diskusija par šo tēmu jau tagad ir apklususi. Ir žēl, jo te ir jautājums pēc jautājuma un par tiem ne tikai der padomāt, par tiem ir jādomā.

Pirmkārt, ir jārunā par to žurnālistu ētiku, kuri nolēma mazo Sašu parādīt televīzijā. Nu viņam uz pieres ir zīmogs. Pietiek jau vien ar to, ka 11 gadus vecs puisis grib iestāties klasītē, kur mācās sešus un septiņus gadus veci bērni. Tagad viņš ir kā spitālīgais. Kur viņš atradīs skolu? Manā rīcībā ir ziņas, ka Saša tagad mācīsies mājās, pie virtuves galda. Vai tas ir pats labākais risinājums puisim, kurš agri vien dzīvē ir iekritis ne tādā (maigi izsakoties) sabiedrībā? Skola taču nav tikai vieta, kur bērns iemācās reizrēķinu un lasīšanu. Skolā bērns mācās par apkārtējo sabiedrību, bērns iemācās mums visiem tik svarīgo sabiedrības saskarsmes prasmi. Saša no tā tagad ir izolēts.

Taču daudz nopietnāks ir jautājums par to, kādā veidā skola uzzināja, ka Saša ir inficēts ar HIV vīrusu. Tā tomēr ir konfidenciāla informācija, bet manā rīcībā ir ziņas, kuras liecina, ka šajā jomā ne viss ir kārtībā. Esmu dzirdējis par cilvēku, kurš veica asins analīzi, jo vēlējās precēties un Latvijā ir tāda prasība. Kad viņš aizgāja pēc rezultātiem, viņam iedeva kastīti ar pacientu kartītēm un lika sameklēt savējo - kastīti, kurā bija arī citu cilvēku identifikācijas. Es pats savām acīm vienā no AIDS testēšanas centriem esmu redzējis uz galda atstātus pacientu dokumentus. Tas gan bija visai sen, bet tam tā nevajadzēja būt tad, un tam tā nevajadzētu būt arī tagad. Lai paceļas balsis, kuras aicina prokuratūru atrast tos mediķus, kuri skolai pateica, ka Sašam ir HIV infekcija, un sodīt viņus, bargi, bargi sodīt. Pareizi par šo jautājumu rakstīja Neatkarīgā Rīta Avīze: “Latvijā vairs nav neviena HIV inficētā vai AIDS slimnieka, kas piekristu runāt publiski un izpaust savu vārdu. [..] Atliek tikai minēt, jo tagad viņi slēpjas, gan bērni, gan pieaugušie.”

Lai paceļas arī tās balsis, kuras atkal un atkal atgādina cilvēkiem, kas ir HIV infekcija un kas tā nav. Cilvēks ar HIV infekciju apkārtējiem ir bīstams tikai tādā gadījumā, ja viņa ķermeņa šķidrumi - asinis, sperma un maksts izdalījumi - nonāk cita cilvēka organismā. HIV vīrusu nevar iegūt no traukiem, no dvieļiem, no grāmatām, no rokas spiediena vai apkampiena, no gaisa, no odiem, no peldbaseiniem ... HIV vīrusu iegūst seksuāla kontakta laikā, kad viena cilvēka ķermeņa šķidrumi iekļūst otra cilvēka organismā, HIV vīrusu var iegūt, ja organismā tiek ievadītas inficētas asinis un HIV vīrusu iegūst bērns no inficētas mātes miesām vai piena. Viss. Teorētiski jau laikam ir iespējams, ka Saša varētu gribēt nodarboties ar seksu, mēs jau zinām, ka viņš ir iemācījies lietot šļirces (un varam tikai lūgt Dievu, lai viņš no šīs baisās sērgas patiešām atbrīvotos). Taču Latvijā, kā ziņo statistika, ir 300 skolas vecuma bērnu un pusaudžu ar HIV infekciju. Tas nozīmē tikai to, ka visiem pārējiem bērniem un pusaudžiem atkal un atkal ir jādzird informācija par drošu un nedrošu seksu un par intravenozo narkotiku graujošo ietekmi uz veselību. Un nemānīsim sevi - tā ir informācija, kura diemžēl mūsdienās ir vajadzīga arī septiņus gadus veciem bērniem, kuri filmās un televīzijā un arī uz ielas nereti ir redzējuši to vien. Galvenais ierocis pret AIDS ir un paliek izglītība. Skolotāji, runājiet par to! Pasakiet bērniem, ka nekad nevajag ļaut citam sevi aizskart jebkurā sliktā veidā.

Kas attiecas uz Sašu, viņa dzīve nav beigusies. Mūsdienās zāles var nodrošināt HIV pacientam ilgu un salīdzinoši veselīgu mūžu. HIV vīruss sen jau vairs nav tas nāves spriedums, kāds tas bija pirms desmit gadiem. Cita lieta, vai Saša šīs zāles saņem. Cik saprotu, tad valsts apmaksātas zāles HIV inficētiem cilvēkiem tiek dotas tikai kādiem 200 indivīdiem, bet HIV inficēto ir daudz, daudz vairāk. Jācer, ka Saša ir viens no tiem 200, ne viens no tiem pārējiem. Un ja medicīna var palīdzēt Sašas imūnsistēmai, tad palīdzēt Sašas garīgajai attīstībai ir valsts izglītības sistēmas atbildība. Dievs nedod, ka Saša tiek norakstīts.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

oleg_lisagor 27.09.2002 03:44
Kad tikai saku macities Lielbritanija (vel skola - kadus 5 gadus atpakal), un kad pirmo reizi ienacu skolas telpa uz pirma durvis bija uzlimets liels plakats:

"This school strongly supports the Equal Opportunities policy

No student, teacher or other member of staff should be discriminated on the grounds their of Colour, Ethnic Origin, Gender, HIV Status, Physical Disability, Political Beliefs, Religion, Sexual Orientation, Social Background - or any other academically irrelevant reason..." - Neviena varda par sebiedribas interesem. Var but musu sabiedriba Latvija ir kaut-kada veida loti atshkiriga no Lielbritanijas? Var but sheit spekaa ir kadi loti citi humanitarie pamati: gan skolaa (kur berna intereses nav vissvarigas) gan arii slimnica (kur arsti var publiski runat par pacienta diagnoze)... Var but. Tikai tas nav normala sabiedriba, nav mana Latvija.

Ar cienu un pateicibu Streipa kungam

Olegs Lisagors

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Iveta Skripste 24.09.2002 15:34
Lasīju Streipa rakstu un domāju - redzi nu, Streips arī cilvēks vien ir! Ar viduvēju informētības līmeni un krietnu emocionālitātes devu. Bet tas jau nav nekas slikts. Un taisnība viņam, kurš apgalvo, ka diskusija laikrakstos jau noklususi, un tiešam žēl. Jo žurnālistiem patīk uztaisīt lielu jezgu (jeb sensāciju), bet nav vēlēšanās parakties un uzzināt, kā tad tās lietas ir īstenībā.

Es piekrītu - ir šausmīgi, ka 11 gadu vecs puisēns ir narkomāns un vēl HIV inficēts. Tikai ne jau šļirču apmaiņas nesakārtotība, kā K. Streips uzskata, ir pie vainas, ka puisis inficējies. Patiesībā, pateicoties tam, ka Rīgā darbojas šļirču apmiaņas programma, Aleksandrs vispār nonāca speciālistu redzes lokā un viņam atklāja HIV. Tas vienkārši ir gadījums, jo ne jau viņš viens - tik jauns - duras. Bērni, kas lieto narkotikas, nespēj saprast kādas veselības problēmas viņiem draud, nav motivēti veikt pārbaudes un kaut ko vispār savā dzīvē mainīt. Un atbildīgi par šo bēdīgo situāciju vispirms jau ir vecāki. Aleksandra māte negaidot kļuvusi ļoti priekšzīmīga un kā mācēdama cīnās par savu dēlu. Labāk vēlu nekā nekad. Jo ja jau viss būtu bijis kārtībā, diez vai tad Aleksandrs savos dzīves pirmajos 10 gados būtu uzsācis lietot narkotikas. Māte ir atbildīga arī par publicitāti. Ja kāds ir pasekojis līdzi Aleksandra stāstam jau no šī gada pavasara, tad varbūt atcerēsies, ka sākotnēji ne mātes, ne zēna seja netika rādītas. Taču vienā brīdī māte nolēma atklāties. Un izvēlējās arī sava bērna likteni. Jo viņai taču ir tiesības, vai ne? Vai varbūt izmisums? Es nezinu, tāpēc nevēlos māti tiesāt.

Gadījums ir ievērojams arī ar to, ka, pateicoties šim upurim un žurnālistu apetītei uz sensācijām (neņemiet ļaunā, es saprotu biznesa nežēlību!), apmēram vienu nedēļu Latvijā cilvēki vēlējās kaut ko uzzināt par AIDS (paldies, jums, žurnālisti!!!). Jo, ticiet man, parastos apstākļos cilvēki neko par to nevēlas zināt! Jo tas ir briesmīgi, nepatīkami un "mums gar to nav nekādas daļas".

Nav ļaunuma bez labuma. Ir cerības, ka dažu ierēdņu dēļ, kuri savas nezināšanas vai vieglprātības dēļ izraisīja šo lavīnu, HIV/ AIDS profilaksē Latvijā tiks sperts milzu solis. Un ne tikai skolnieki, narkomāni, prostitūtas un seksuāli aktīvi jaunieši painteresēsies KAS TAD TAS IR un KĀ NO TĀ IZBĒGT, bet arī cienījami, labajam un skaistjam ticoši skolotāji un mācību iestāžu vadītāji reiz pacels acis uz debesīm un sakatīs zvaigznes...

Un vēl, "pieskaroties" iepriekšējam runātājam (t.i., Streipa kungam), kas tad ir žurnālista prioritāte - atspoguļot īstenību jeb savas emocijas?

Ar cieņu, Iveta Skripste

P.s. Attiecībā uz informācijas konfidencialitāti. Arī es, gluži kā Streipa kungs, esmu dzirdējusi par dažādiem pārkāpumiem, bet ja neviens nesūdzās, tad nevienu nesoda. Un, ja jau nesoda, tad var turpināt tālāk!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


kalvisapsitis 11.09.2002 22:18
Komentārs par K. Streipa rakstu "AIDS, ētika un sabiedrība"

HIV nēsātāja un izbijuša narkomāna izolēšana no skolasbērnu sabiedrības ir piemērs, kad indivīda intereses saduras ar grupas interesēm. Galēji liberālie cilvēki katru šādu konfliktu vēlētos risināt tikai un vienīgi par labu indivīda tiesībām. Tomēr arī grupa - šajā gadījumā pamatskolēnu kolektīvs (par kuru gribētos ticēt, ka tur vairums bērnu pagaidām NAV narkomāni), viņu vecāki un viņu skolotāji ir tiesīgi zināt, ar ko viņiem ir darīšana. Narkomānus nereti neizdodas izārstēt, tie var mēģināt atsākt tās lietot, kā arī iesaistīt šajā netikumā savus skolasbiedrus. AIDS šajā ziņā ir attālāks drauds - galvenokārt gadījumā, ja HIV nēsātājam ienāks prātā dalīties ar savu šļirci.

Sabiedrība kopumā nevar cīnīties pret lielajiem narkotiku izplatītājiem, ja tie sekmīgi sadzīvo ar iekšlietu struktūrām. Toties mēs varam un mums vajag zināt, kas mums notiek apkārt - ja cīnīsimies pret netikumu tur, kur mēs to redzam - gan sevī, gan citos - pamazām vide kļūs drošāka. Ārsti, neraugoties uz sistēmas nesakārtotību, bieži vien pašaizliedzīgi informē sabiedrību (piemēram, "Liepājas jaunumi" e-avīzes rakstā "Tuberkulozes slimniekus ārstēs piespiedu kārtā"; šeit var izlasīt datus par slimniekiem, kuri izvairās no ārstēšanās; šos datus vajadzētu regulāri atjaunot: http://www.media.lv/kv199801/980106/tuberkuloze.htm )

Narkomānija, ja to aplūko kā sociāli izplatāmu netikumu, ir vēl daudz bīstamāka un "lipīgāka" par tuberkulozi. Pusaudzis, kuram uznākušas "lomkas" no intravenozajām narkotikām varbūt riskēs izdarīt noziegumu, vai pārdot narkotiku devas tālāk. Vai viņš var atrasties parastā skolā ir neviennozīmīgs jautājums. Droši vien būtu jāinformē skolotāji par savu audzēkņu "narkopagātni" un jākompensē viņu darba paaugstinātais risks un atbildība gadījumā, ja skolēnu vidū ir intravenozo narkotiku lietotāji, piemēram, jāsamazina klases vai skolotāja slodze par to pašu atalgojumu.

Citādi viss turpināsies tāpat kā tagad - notiks gan iebiedēšana no skolu vadības, gan patiesības slēpšana no bērnu puses - katrs grib dzīvot, kā viņam ērtāk un drošāk - arī skolotājs. Varam cerēt, ka nupat dabūjuši mācību pa TV, pedagogi turpmāk pret riska bērniem izturēsies rafinētāk. Labi būtu, ja skolotāji būtu normāli noslogoti un varētu arī atļauties veltīt savas rūpes un mīlestību šiem riska bērniem. Bet ar pavēli nevienu nevar piespiest mīlēt. Pagaidām Latvijas izglītības sistēmā ir katastrofa - un pusaudzis-narkomāns var šīs sistēmas pārkarsušajā mehānismā iemest lieku smilšu sauju.

Nepavisam nedomāju, ka "jāpiesaka karš" narkomāniem, vai jebkurai citai cilvēku grupai. Katram šajā pasaulē ir savs ceļš ejams. Bet sabiedrisks netikums ir jāpamana un jāpalīdz no tā pasargāties. Šādi netikumi ir gan ļaunprātīga ķīmisku vielu izmantošana, gan prostitūcija, gan homoseksuālisms, gan aborti, gan arī jebkura cita uzvedība, kuru labskanīgi dēvē par "paaugstināta riska dzīvesveidu". Bet patiesībā tā nav indivīda brīva dzīvesveida izvēle, bet gan apzināta dzīvības resursu (ģenētiskā fonda, dabas vides, sabiedriskās uzticības, utt.) piedraņķošana, par ko tieši un netieši maksā un maksās gan visi līdzcilvēki, gan nākamās paaudzes.

Varētu vēlēties, lai K. Streips nedraudētu ārstiem un skolotājiem, kuri grib informēt sabiedrību par pamatotām briesmām, bet gan apzinātos briesmas no tiem, kuri grib izšķiest naudu narkotikām, un ar savu riskanto uzvedību apdraudēt sevi un citus.

Ar cieņu,

Kalvis Apsītis

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

kalvisapsitis 11.09.2002 22:18
Komentārs par K. Streipa rakstu "AIDS, ētika un sabiedrība"

HIV nēsātāja un izbijuša narkomāna izolēšana no skolasbērnu sabiedrības ir piemērs, kad indivīda intereses saduras ar grupas interesēm. Galēji liberālie cilvēki katru šādu konfliktu vēlētos risināt tikai un vienīgi par labu indivīda tiesībām. Tomēr arī grupa - šajā gadījumā pamatskolēnu kolektīvs (par kuru gribētos ticēt, ka tur vairums bērnu pagaidām NAV narkomāni), viņu vecāki un viņu skolotāji ir tiesīgi zināt, ar ko viņiem ir darīšana. Narkomānus nereti neizdodas izārstēt, tie var mēģināt atsākt tās lietot, kā arī iesaistīt šajā netikumā savus skolasbiedrus. AIDS šajā ziņā ir attālāks drauds - galvenokārt gadījumā, ja HIV nēsātājam ienāks prātā dalīties ar savu šļirci.

Sabiedrība kopumā nevar cīnīties pret lielajiem narkotiku izplatītājiem, ja tie sekmīgi sadzīvo ar iekšlietu struktūrām. Toties mēs varam un mums vajag zināt, kas mums notiek apkārt - ja cīnīsimies pret netikumu tur, kur mēs to redzam - gan sevī, gan citos - pamazām vide kļūs drošāka. Ārsti, neraugoties uz sistēmas nesakārtotību, bieži vien pašaizliedzīgi informē sabiedrību (piemēram, "Liepājas jaunumi" e-avīzes rakstā "Tuberkulozes slimniekus ārstēs piespiedu kārtā"; šeit var izlasīt datus par slimniekiem, kuri izvairās no ārstēšanās; šos datus vajadzētu regulāri atjaunot: http://www.media.lv/kv199801/980106/tuberkuloze.htm )

Narkomānija, ja to aplūko kā sociāli izplatāmu netikumu, ir vēl daudz bīstamāka un "lipīgāka" par tuberkulozi. Pusaudzis, kuram uznākušas "lomkas" no intravenozajām narkotikām varbūt riskēs izdarīt noziegumu, vai pārdot narkotiku devas tālāk. Vai viņš var atrasties parastā skolā ir neviennozīmīgs jautājums. Droši vien būtu jāinformē skolotāji par savu audzēkņu "narkopagātni" un jākompensē viņu darba paaugstinātais risks un atbildība gadījumā, ja skolēnu vidū ir intravenozo narkotiku lietotāji, piemēram, jāsamazina klases vai skolotāja slodze par to pašu atalgojumu.

Citādi viss turpināsies tāpat kā tagad - notiks gan iebiedēšana no skolu vadības, gan patiesības slēpšana no bērnu puses - katrs grib dzīvot, kā viņam ērtāk un drošāk - arī skolotājs. Varam cerēt, ka nupat dabūjuši mācību pa TV, pedagogi turpmāk pret riska bērniem izturēsies rafinētāk. Labi būtu, ja skolotāji būtu normāli noslogoti un varētu arī atļauties veltīt savas rūpes un mīlestību šiem riska bērniem. Bet ar pavēli nevienu nevar piespiest mīlēt. Pagaidām Latvijas izglītības sistēmā ir katastrofa - un pusaudzis-narkomāns var šīs sistēmas pārkarsušajā mehānismā iemest lieku smilšu sauju.

Nepavisam nedomāju, ka "jāpiesaka karš" narkomāniem, vai jebkurai citai cilvēku grupai. Katram šajā pasaulē ir savs ceļš ejams. Bet sabiedrisks netikums ir jāpamana un jāpalīdz no tā pasargāties. Šādi netikumi ir gan ļaunprātīga ķīmisku vielu izmantošana, gan prostitūcija, gan homoseksuālisms, gan aborti, gan arī jebkura cita uzvedība, kuru labskanīgi dēvē par "paaugstināta riska dzīvesveidu". Bet patiesībā tā nav indivīda brīva dzīvesveida izvēle, bet gan apzināta dzīvības resursu (ģenētiskā fonda, dabas vides, sabiedriskās uzticības, utt.) piedraņķošana, par ko tieši un netieši maksā un maksās gan visi līdzcilvēki, gan nākamās paaudzes.

Varētu vēlēties, lai K. Streips nedraudētu ārstiem un skolotājiem, kuri grib informēt sabiedrību par pamatotām briesmām, bet gan apzinātos briesmas no tiem, kuri grib izšķiest naudu narkotikām, un ar savu riskanto uzvedību apdraudēt sevi un citus.

Ar cieņu,

Kalvis Apsītis

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Streips 165x152

Skumja pašdarbība 16 Autors:Kārlis Streips

Streips 165x152

Grimstošais kuģis 3 Autors:Kārlis Streips

Streips 165x152

Privātpersona Nils 1 Autors:Kārlis Streips